Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019
Juris Helds | |
Dzejnieks pats par sevi: Dzeja ir Noslēpums... un, ja spējam to nojaust, tad tas tā ir... Un es kalpoju tās noslēpumam kopš savas pirmās grāmatas Naktsputna testaments (1977) laikiem. Un ir tāda metafiziska brīvības izjūta, kad negaidot atnāk Pola Valerī vārdi: „Lai patiktu tūkstošiem, ir vajadzīgs daudz mazāk, nekā tad, lai tevi saprastu daži desmiti vai simts.”Dzejoļi ņemti no topošā krājuma Levitācija, un es kā autors izsaku pateicību Latvijas Autortiesību aģentūrai (AKKA/LAA) par piešķirto stipendiju radošā darba veikšanai. _____________________________________________________ Latvijas Rakstnieku savienības laikrakstā konTEKSTS #2 ( 2019.II) ievietota izlase ar jaunākiem Helda dzejoļiem no cikla Svētījiet maldugunis. Par Juri Heldu skat. arī Maijas Meirānes rakstu „Mēs atnākam aizmirstībā”, JG262 (2010 rudens).
|
Mākslinieks un laiks ...lai paliek tas jūsu ziņā – cik Dievam, cik ķeizaram dot – – Jūsu augstība, mēs varam pateikties Dievam, ka dzīvojam vienā laikā ar jums – – Par mani daudz nedomājiet, laicīgā vara ir arī kā māns, bet, patiesi, es priecājos, ka varu skatīt jūs vaigā, un jūsu vārds ir Ticiāns
Mazliet par dzejas mākslu To mākslu netvert pieciem prātiem, bet sestais prāts, kā „Dieva spiegs”, no plakstiem aizpūš zvīņas, un krīt jau naktstauriņu sniegs... Un „Ars poetica” – tās lietus lāses, kas tikai vientulībā krīt, un, tikai kāda mākoņspalva neatstāj, līdz atnāk rīts Starp mākoņiem kāds bērīts mazs, un to kāda dvēsele tver, Vārds noliecas pār aizmirstību, un no tās vēl dzer
Simtgadei Un klāt jau vakars, vakars vēls, bet Brāļu kapos nenāk miegs... uz kruķiem, tāds kā rēgs, sirms leģionāra dēls Un tad viņš kruķus projām met – – Ei, puikas – vinteni man! Par Latviju vēl jācīnās, ei, zēni, augšāmceļaties! Caur kauliem sāpi izrāvāt, lai piemiņai tā plīv! – Tāds mirdzums sēru vītolos –vēl Brāļu kapos kaut kas dzīvs...
* * * Eiropas vārti bij vaļā, šūpojās pāvesta tronis, un tad nāca barbaru bari, un krita godības kronis Eiropas vārti bij vaļā, sāka drebēt Zemes ass, laiks pazuda Krusta ceļā un atmodās pazemes bass Tie vārti palika vaļā (Zevs nenāks vairs Eiropu zagt) Vilku māte atrada audžubērnus, pirms vēl iestājās Nakts
Audējas pavediens Krusta zirnekli, dēls pazudušais, jau novakars nāk pār Alpiem, bet, tevi vēl Cerība gaida, aizgājušo no pasaules kalpiem... Atgriezies kādā vakarstundā, tavs krusts paliks neatminams, pie mātes – Audējas nolaidies, tai pavedienā lai neizzustu
Mīkla bez atminējuma Kaut kur, kādā pasaules malā, glābējsilīte gaidīja to – Neredzamo, Netveramo, un Nenopērkamo... Kaut kur, kādā pasaules malā, kad māte bij aizgājusi, un kurmis jau sāka rakt – tādā aizmūžu bezlaicībā glābējsilīti auklēja Nakts
Noktirne atstātam dārzam Putnu biedēklis šūpojās vējā... mētelī vecā līdz sniegiem, – Paliec kā sveiciens dārzam, – balss teica, it kā pa miegam, – bet, esi mierīgs ar putniem, lai strazdi greznojas ķiršos, man vajag vēl atvadīties no Lineburgas viršiem... Putnu biedēklis mētelī smagā bija kā zaldāts no svina, Afrodīte gan, izskatā tādā, veco dārznieku neatpazina
Atskatoties Tajā vēlīnā rudens pusē, kur nebūdams esmu bijis, kur pazuda Vivjenas iela... bet, Atmiņā kaut kas nesadzijis... Mēs kā apmaldījušies bijām lielā Siāmas kaķa acīs, laiks pazuda nezin kur, un nekas to neizsacīs... Un, Atmiņā pārlidojot, pār drupām un dievnamiem, es zinu, ka Vivjenas ielā, esmu viens no tās bruģakmeņiem
* * * Ar nabaga ļaužu acīm skatīt pasauli domāja Dies, it kā no jauna to radīt, it kā būtu sev parādnieks – lai varētu kādreiz redzēt, kā bēniņos nāk sniegs, bet, kādam tas vienalga, gan jau atvilksies miegs... un nabagu acis tad lūdzās: – Dies, neskaties caur mums, mēs jau slikti redzam, un vien esam tāds pārpratums...
Stabu ielas vīzija „Atmiņa! Ak, atmiņa, ko tu no manis gribi...” Veļu laiks Stabu ielā jaucas ar rudens lapām, mēs, tad vēl nedzimušie – varējām būt vienā kapā... Stabu ielā iz nebūtības parādās rēgaini kurti, tie atmiņā pēdas dzen izdzēstajiem – līdz vārda pēdējam burtam Veļu laiks apstājas Stabu ielā, tālāk vairs nav kur iet... dvēseles lido pa vējam: ...aizmirstiet, aizmirstiet...
Knutam Skujeniekam veltīts Iz Neiznīkstošās nezāles saknes tas zemgaliešu spīts, un, kā Nameja gredzenā, īstā sudrabā vīts... Negaidi – Netici – Nelūdz – arī tur iegravēts bijis... bet, Mēmele sagaidīs tevi, tāds laiciņš jau aizritējis No neiznīkstošās pagānu saknes – līdz debesīm izracies, un brīvs vari atskatīties – sveiks, aizmirstības sniegs
Jeseņinu atceroties „Vecā māja sen sabrukusi, vecais suns sen jau atpūties, pa Maskavas līkloču ielām galu meklēt man nolicis Dies...” Jeseņins tad ziedēja traki, kā mežonīgs savvaļas augs, bet, nāvīte ēnojās klusi: – Tu būsi mans acuraugs... – Viņš dzertuvēs lasīja dzeju, un meičām bij asaras acīs, līdz mielēm tās izjuta visu – neviens neko tādu vairs nepasacīs
Satikšanās Pār jūru peldēja sonetu vainags, ko savijis bija kāds gars, vējš to uz ziemeļiem nesa, kur dzelmē rets saules stars Vai tur nogrimis bija kāds burenieks, kam zivis slīdēja pāri, bet, kad soneti ieskanējās, kuģis tos uztvēra kāri... Un, likās, tas augšāmcelsies, un enkurs vairs nebūs kā krusts, pār jūru peldēja sonetu vainags, un tad sāka dzelmē zust
Teātra melodija Vecā aktiera grimu kaste, ar skatuves putekļiem klāta, bij atrasta Pusceļa mājā... bet, kam lai par to tagad stāstu... Un, diezvai aktierim vajadzīgs bija tas melnais vai sarkanais grims, Stendāla lomu viņš nospēlētu un aizietu kā piligrims... Bet, grimu kastīte vecā, viņu vēl gribēja sveikt, no skatuves – bezsejībai – nekā jau nebūs ko teikt
Levitācija Lieldienu šūpoles, austrumu vējā, augšāmcēlās un krita... tajās lidoja meistars Dzens un Poēmas Margarita... Kas ir šīs Lieldienu šūpoles, es nejūtu, vai tas sniegs... Un tad bez vārdiem atklājās Dzens: – Mēs nezinām, bet tas varbūt ir prieks – Bet, bērni pie šūpolēm gaidīja, gaidīja bezgalīgi... Margarita arī bij bērns, kurai vēl šūpolēs dzīve
|