Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019

 

 

 

 

 

Juris Helds  

Dzejnieks pats par sevi:

Dzeja ir Noslēpums... un, ja spējam to nojaust, tad tas tā ir...

Un es kalpoju tās noslēpumam kopš savas pirmās grāmatas Naktsputna testaments (1977) laikiem.

Un ir tāda metafiziska brīvības izjūta, kad negaidot atnāk Pola Valerī vārdi: Lai patiktu tūkstošiem, ir vajadzīgs daudz mazāk, nekā tad, lai tevi saprastu daži desmiti vai simts.”

Dzejoļi ņemti no topošā krājuma Levitācija, un es kā autors izsaku pateicību Latvijas Autortiesību aģentūrai (AKKA/LAA) par piešķirto stipendiju radošā darba veikšanai.

_____________________________________________________

Latvijas Rakstnieku savienības laikrakstā konTEKSTS #2 ( 2019.II) ievietota izlase ar jaunākiem Helda dzejoļiem no cikla Svētījiet maldugunis.

Par Juri Heldu skat. arī Maijas Meirānes rakstu Mēs atnākam aizmirstībā”, JG262 (2010 rudens).

 

 

Mākslinieks un laiks

...lai paliek tas jūsu ziņā –

cik Dievam, cik ķeizaram dot –

– Jūsu augstība, mēs varam pateikties Dievam,

ka dzīvojam vienā laikā ar jums –

– Par mani daudz nedomājiet,

laicīgā vara ir arī kā māns,

bet, patiesi, es priecājos,

ka varu skatīt jūs vaigā,

un jūsu vārds ir Ticiāns

 

Mazliet par dzejas mākslu

To mākslu netvert pieciem prātiem,

bet sestais prāts, kā „Dieva spiegs”,

no plakstiem aizpūš zvīņas,

un krīt jau naktstauriņu sniegs...

Un „Ars poetica” – tās lietus lāses,

kas tikai vientulībā krīt,

un, tikai kāda mākoņspalva

neatstāj, līdz atnāk rīts

Starp mākoņiem kāds bērīts mazs,

un to kāda dvēsele tver,

Vārds noliecas pār aizmirstību,

un no tās vēl dzer

 

 

Simtgadei

Un klāt jau vakars, vakars vēls,

bet Brāļu kapos nenāk miegs...

uz kruķiem, tāds kā rēgs,

sirms leģionāra dēls

Un tad viņš kruķus projām met –

– Ei, puikas – vinteni man!

Par Latviju vēl jācīnās,

ei, zēni, augšāmceļaties!

Caur kauliem sāpi izrāvāt,

lai piemiņai tā plīv!

Tāds mirdzums sēru vītolos –

vēl Brāļu kapos kaut kas dzīvs...

 

 

* * *

Eiropas vārti bij vaļā,

šūpojās pāvesta tronis,

un tad nāca barbaru bari,

un krita godības kronis

Eiropas vārti bij vaļā,

sāka drebēt Zemes ass,

laiks pazuda Krusta ceļā

un atmodās pazemes bass

Tie vārti palika vaļā

(Zevs nenāks vairs Eiropu zagt)

Vilku māte atrada audžubērnus,

pirms vēl iestājās Nakts

 

 

Audējas pavediens

Krusta zirnekli, dēls pazudušais,

jau novakars nāk pār Alpiem,

bet, tevi vēl Cerība gaida,

aizgājušo no pasaules kalpiem...

Atgriezies kādā vakarstundā,

tavs krusts paliks neatminams,

pie mātes – Audējas nolaidies,

tai pavedienā lai neizzustu

 

Mīkla bez atminējuma

Kaut kur,

kādā pasaules malā,

          glābējsilīte gaidīja to –

Neredzamo, Netveramo,

          un Nenopērkamo...

Kaut kur,

kādā pasaules malā,

kad māte bij aizgājusi,

un kurmis jau sāka rakt –

tādā aizmūžu bezlaicībā

glābējsilīti auklēja Nakts

 

Noktirne atstātam dārzam

Putnu biedēklis šūpojās vējā...

mētelī vecā līdz sniegiem,

– Paliec kā sveiciens dārzam, –

balss teica, it kā pa miegam,

– bet, esi mierīgs ar putniem,

lai strazdi greznojas ķiršos,

man vajag vēl atvadīties

no Lineburgas viršiem...

Putnu biedēklis mētelī smagā

bija kā zaldāts no svina,

Afrodīte gan, izskatā tādā,

veco dārznieku neatpazina

 

Atskatoties

Tajā vēlīnā rudens pusē,

kur nebūdams esmu bijis,

kur pazuda Vivjenas iela...

bet, Atmiņā kaut kas nesadzijis...

Mēs kā apmaldījušies bijām

lielā Siāmas kaķa acīs,

laiks pazuda nezin kur,

un nekas to neizsacīs...

Un, Atmiņā pārlidojot,

pār drupām un dievnamiem,

es zinu, ka Vivjenas ielā,

esmu viens no tās bruģakmeņiem

 

* * *

Ar nabaga ļaužu acīm

skatīt pasauli domāja Dies,

it kā no jauna to radīt,

it kā būtu sev parādnieks –

lai varētu kādreiz redzēt,

kā bēniņos nāk sniegs,

bet, kādam tas vienalga,

gan jau atvilksies miegs...

un nabagu acis tad lūdzās:

– Dies, neskaties caur mums,

mēs jau slikti redzam,

un vien esam tāds pārpratums...

 

Stabu ielas vīzija

„Atmiņa! Ak, atmiņa, ko tu no manis gribi...”

Veļu laiks Stabu ielā jaucas ar rudens lapām,

mēs, tad vēl nedzimušie –

varējām būt vienā kapā...

Stabu ielā iz nebūtības

parādās rēgaini kurti,

tie atmiņā pēdas dzen izdzēstajiem –

līdz vārda pēdējam burtam

Veļu laiks apstājas Stabu ielā,

tālāk vairs nav kur iet...

dvēseles lido pa vējam:

...aizmirstiet, aizmirstiet...

 

Knutam Skujeniekam veltīts

Iz Neiznīkstošās nezāles saknes

tas zemgaliešu spīts,

un, kā Nameja gredzenā,

īstā sudrabā vīts...

Negaidi – Netici – Nelūdz –

arī tur iegravēts bijis...

bet, Mēmele sagaidīs tevi,

tāds laiciņš jau aizritējis

No neiznīkstošās pagānu saknes –

līdz debesīm izracies,

un brīvs vari atskatīties –

sveiks, aizmirstības sniegs

 

Jeseņinu atceroties

„Vecā māja sen sabrukusi,

vecais suns sen jau atpūties,

pa Maskavas līkloču ielām

galu meklēt man nolicis Dies...”

Jeseņins tad ziedēja traki,

kā mežonīgs savvaļas augs,

bet, nāvīte ēnojās klusi:

– Tu būsi mans acuraugs... –

Viņš dzertuvēs lasīja dzeju,

un meičām bij asaras acīs,

līdz mielēm tās izjuta visu –

neviens neko tādu vairs nepasacīs

 

Satikšanās

Pār jūru peldēja sonetu vainags,

ko savijis bija kāds gars,

vējš to uz ziemeļiem nesa,

kur dzelmē rets saules stars

Vai tur nogrimis bija kāds burenieks,

kam zivis slīdēja pāri,

bet, kad soneti ieskanējās,

kuģis tos uztvēra kāri...

Un, likās, tas augšāmcelsies,

un enkurs vairs nebūs kā krusts,

pār jūru peldēja sonetu vainags,

un tad sāka dzelmē zust

 

 

Teātra melodija

Vecā aktiera grimu kaste,

ar skatuves putekļiem klāta,

bij atrasta Pusceļa mājā...

bet, kam lai par to tagad stāstu...

Un, diezvai aktierim vajadzīgs bija

tas melnais vai sarkanais grims,

Stendāla lomu viņš nospēlētu

un aizietu kā piligrims...

Bet, grimu kastīte vecā,

viņu vēl gribēja sveikt,

no skatuves – bezsejībai –

nekā jau nebūs ko teikt

 

Levitācija

Lieldienu šūpoles, austrumu vējā,

augšāmcēlās un krita...

tajās lidoja meistars Dzens

un Poēmas Margarita...

Kas ir šīs Lieldienu šūpoles,

es nejūtu, vai tas sniegs...

Un tad bez vārdiem atklājās Dzens:

– Mēs nezinām, bet tas varbūt ir prieks –

Bet, bērni pie šūpolēm gaidīja,

gaidīja bezgalīgi...

Margarita arī bij bērns,

kurai vēl šūpolēs dzīve

 

 

Jaunā Gaita