Skatīties rāmi. Ieraudzīt būtisko.

Dace Vīgante Tad redzēs, Zvaigzne ABC 2018., 112. lpp.

 

Daces Vīgantes debijas stāstu krājums Ledus apelsīns gan lasītājiem, gan kritiķiem patika tik labi, ka otro visi gaidīja ar nelielām bažām. Redz, negribas jau vilties, vai ne? Smalkais vēstījuma veids, veiksmīgā vārdu izvēle, tēma, kas vienmēr mums būs aktuāla (nu, vismaz, kamēr sevi apzināsimies kā savas tautas daļu). Turklāt Daces Vīgantes radītie tēli ir psiholoģiski ticami un uztraucoši pazīstami. Pieļauju, ka dažam pat ir lasot gadījies padomāt kaut ko tādu kā „ai, par šo es tagad negribu domāt” un censties norobežoties no teksta, kas plēš vaļā dvēseli (vai kā nu katrs to dēvē). Vārdu sakot, pirmais krājums bija skaļa un lieliska veiksme.

Sastapšanās... un iešana garām

Atverot otro grāmatu, pie pirmā stāsta „Sūtījums” drusku sapīku: kā, D. Vīgante tagad pievērsīsies tīri mūsdienām? Pie otrā, kura nosaukums ir „Eņģelis”, mani piemeklēja sīka, bet atklāsme: nekas jau Daces Vīgantes rakstnieces rokrakstā nav mainījies, viņas stāstos laikam tomēr nav bijusi noteicošā nozīme, drīzāk tā ir cilvēku savstarpējai mijiedarbībai. Krājumā Tad redzēs vairākos stāstos īpaši spilgti izjūtamas un samanāmas smalkas piezīmes par tām parasti aplamajām iedomām, kuras mēs viens par otru sevī izdomājam. Gan par ābola divām pusītēm, gan ikdienišķākas, kā piemēram, gaumes nesakritību, kura šķiet pielāgojama un labojama, vai vienkāršo, bet bieži liktenīgo: „tu iedomājies, ka viņa jūt to pašu” (17. lpp.). Un nemaz nevajag runāt „caur puķēm”, lai nesaprašana būtu pilnīga un saprašanās – neiespējama.

Astoņi stāsti par iedomāšanos

Krājumā apkopoti deviņi stāsti, bet tikai astoņus no tiem var uzskatīt par „iedomāšanās stāstiem”. Tie ir spilgti un redzīgi tverti mirkļi. D. Vīgantei piemīt arī drusku nešpetna (nejaukt ar rupju!) valoda un tieksme katram stāsta varonim atņemt pēdējo glīto piesega skrandu – nez vai ikviens no mums vēlētos publiski atkailināties tik ļoti, kā ar autores gādību to dara stāsta „Bezmiegs” varoņi, piemēram.

Daces Vīgantes jaunie stāsti ir ļoti spilgti un daudzkrāsaini, turklāt visu laiku noturas visparastākās realitātes robežās. Panākumu atslēgas te varētu būt pat vairākas: varoņu „atpazīstamība”, tas, ka teju ikvienu no viņiem esam sastapuši paši vai par tādu dzirdējuši; rakstnieces nesaudzība, atklājot viņus drusku vairāk, nekā to ļautu pieklājība; par spīti šai nesaudzībai teju vai taustāmais mīļums pret šiem jocīgi ikdienišķajiem ļautiņiem. Jo bez šī mīļuma, varbūt pat mīlestības, tāda līmeņa atklātība nebūtu iespējama. Viegli nekaunīgā pusaudze no stāsta „Sūtījums”, vientuļās kundzītes un dulli iekārojamais Roberts no „Bezmiegs”, identitātes krīzi piedzīvojusī būtne stāstā „Eņģelis” un īsteni latviski vainīgi histēriskā kundzīte no stāsta „Starp diviem krastiem”, ne vien sevī, bet arī kapos apmaldījies vecais kungs no stāsta „Gika” atnāk un gandrīz vai iemiesojas, kļūst redzami. Tās ir kā etīdes par dzīvi, par cilvēka trauslumu, spītu un muļķību, siltām un vēsām attiecībām un – arī tipiski latviski – zemdegās gruzdošām alkām un kaislībām. Vīgante savā prozā sliecas uz Vizmas Belševicas sāpīgo atklātumu un, iespējams, ar laiku kļūs par tikpat skaudru sava laika cilvēkstāstu radītāju, kā tas izdevās Regīnai Ezerai. Tad redzēs. Bet pagaidām – ir jau otrais krājums, kurā spoguļosies lasošie latvieši, katrs tajā atrodot ko savu.

Devītais stāsts

„Tumsa” man emocionāli atgādināja vienu no Trūmena Kapotes bērnības stāstiem. Diemžēl mans Kapotes grāmatas eksemplārs ir pazudis, tāpēc stāsta nosaukumu īsti neatceros, pieļauju, ka tas varētu būt „Ziemassvētku atmiņas”, īss stāsts par mazu zēnu un vecu sievieti, kuri ik Ziemassvētkus cep kūkas un sūta tās īpaši izraudzītiem cilvēkiem. Stāsts par zudušu pasauli.

Arī „Tumsa” ir tāda. Klusinātas atmiņas, kas mijas ar spilgtiem skaidrības uzplaiksnījumiem: „Balsī saklausīju kādu zemskaņu – kā vēlāk noskaidroju, tikai mātēm raksturīgu baiļu noti.” Varone ir sieviete, iespējams, pati autore, bet tikpat iespējams, ka tas viss ticis vienkārši nosapņots vai sadzirdēts. Caur sirdi.

Piedzīvojumi, kādi mūsu bērnībā varēja gadīties katram, bet īpašu iespaidu atstāja uz stāsta varoni. Atblāzma no laikiem, kad lielpilsētu bērni varēja atzīties, ka ikvienu stroiku „padarījām par savām milzu smilškastēm” (101. lpp.), ka laiks vismaz vasarās ritēja citādi: „kad apnika klejot, nācu atpakaļ, un nekad neko nenokavēju” (108. lpp.). Savukārt viedā vecā sieva, „vecmāmiņa” (pēdiņas – autores), notrenkāto skuķi samierina ar pašas māti, skaidrojot tikai mūsdienās pamazām atzītas patiesības: „Kad bērns aug bez vecākiem, viņš visu mūžu paliek nedaudz vilcēns.” (108. lpp.)

Šī ir paradīze („Tas ir tā, kā vienmēr gribas, lai būtu, bet apzinies, ka nebūs,”), kuras vairs nav, uz kuru ceļš zudis – un tieši tāpēc vismaz atmiņas par to ir tik vērtīgas.

 

Kristīne Ilziņa

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska) ir literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), daudzu recenziju autore.