Nocenzētā no nenocenzēto paaudzes

Ināra Kaija Eglīte Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā., sastādītāja Ieva Kalniņa, apgāds „Neputns”, 204. lpp., 2018.

Pirms daudziem gadiem, skatoties Māras Brašmanes fotogrāfijas, kurās iemūžināti dažādi septiņdesmito gadu radošie brīvcilvēki savos hepeningos, pirmo reizi dzirdēju Ināras Kaijas Eglītes pievārdu „Toms”, iespējams, bijām epizodiski tikušās arī zaļo pasākumos astoņdesmito gadu nogalē Arkādijā. Šad tad kaut kur draugu lokā izlasīju pa kādam dzejolim, kura autore ir Ināra Eglīte aka Toms. Šķiet, Toms iemūžināts arī brīnišķīgajā, sen par bibliogrāfisku retumu kļuvušajā Eižena Valpētera sastādītajā albumā „Nenocenzētie”. Tulkojusi dažādu autoru darbus no angļu valodas. Dzīvojusi. Dzīvojusi. Rakstījusi. Dažas dzejoļu kopas presē un jauno autoru kopkrājumā Acis pašā septiņdesmito sākumā. Un tad – klusums. Klusums.

Šis ir dzejoļu krājums, kurš būtu varējis iznākt daudzkārt. Ja vien… Ja Ināra Eglīte būtu vairāk spējīga kolaborēt ar sistēmu. Režīmu. Varu. Ja viņa būtu cits cilvēks. Bet tad tie būtu citi dzejoļi un cita dzīve. Pēdējā laikā – pēc čekas maisu atvēršanas – ik pa brīdim dzirdam dažādu cilvēku dažādas versijas par to, kas ir tie, kuru vārdi šobrīd izlikti publiskam negodam. Daži bravūrīgi atzīst, ka vervēja tikai „tos, kas kaut kas bija”, citi dievojas, ka nezin, kā viņu vārdi kartītē ierakstīti. Ināra Eglīte grāmatā publicētajā intervijā arī atzīmē, ka saukta uz sarunām. „Es biju šausmās. To es atceros.” (170. lpp.) Un šie pāris vārdi par reālo situāciju sešdesmito gadu nogalē ir tik visaptveroši. Tik izsmeļoši.

Smalkjūtīga uzstājība

Ināras Eglītes dzeja ir kā izlaušanās. Kā cerība uz cerību vai vismaz cerības iespējamību. Kā kaut kas, kas ilgstoši dzīvojies zemdegās, zemstrāvās. Kā pierādījums, ka tolaik tiešām bija dzejnieki, kas rakstīja atvilktnei. Jo rak­stīja to, kas spieda sirdi. Un nevarēja piekāpties un vismaz kaut ko rakstīt „kā vajag”.

Grāmatu sastādījusi mākslas zinātniece Ieva Kalniņa (nesajaukt ar kādu no divām literatūrzinātniecēm, kam tāds pats vārds!), dizains: brālis Y. Ievas Kalniņas veikums ir nenovērtējams, viņa ir paveikusi unikālu darbu – īpaši jau ņemot vērā, ka nav pirmā, kas mēģinājusi „salikt kopā” Ināras Eglītes dzeju. „Atceros, pati mēģināju vienu kārtot. Man ir arī palīdzējuši. Vienu krājumu Uldis Bērziņš lika kopā, citu – Amanda Aizpuriete un vēl Mārtiņš [Eglītis].” (169. lpp.)

Krājums ir vizuāli skaists, tajā ir arī daudz fotogrāfiju no Andra Grinberga performancēm, bet viena no brīnišķīgākajām lietām ir dzejoļi, kas drukāti ar pelēku, nevis koši melnu krāsu. Tie esot tie, kurus sastādītāja vēlējās, bet dzejniece nebūtu iekļāvusi krājumā. Lielākoties lasītājs piekritīs sastādītājai, izbaudot arī pelēkos dzejoļus – un šie pelēkie vēl pierāda arī to, cik augstas prasības pati sev uzstāda Ināra Eglīte, kā arī ilustrē Ievas Kalniņas smalkjūtīgo uzstājību, grāmatu novedot līdz lasītājam.

Brīvdomīgi humāns pesimisms

Krājumu aizsāk trīs dzejoļi, kas veltīti autorei – Miervalda Kalniņa, Aivara Neibarta (ak, noskatieties JRT Dieviņš pillā!) un Ināras Eglītes dēla Mārtiņa Eglīša. Seko īss priekšvārds un pirmā nodaļa „Svešā pilsēta”. „Tas nav zutis, / tā ir diena, / kas atkal glumi izslīd / caur maniem pirkstu galiem.” (16. lpp.) raksta Toms, un ar katru rindiņu šī svešā pilsēta atklājas arvien vairāk. Pastkartes ar „Miers. Darbs. Maijs” un atmaskojoši raksti par stilīgajiem – ikdiena. Dzejoļi „Pret” (no cikla Savādi, 20. lpp.), „Bailes” un (visvairāk!) „Ko es redzu” jau skaidri iezīmē dzejnieces ceļu uz nepublicēšanu – jo kā gan vispārējā optimistiskajā socreālisma patosā varētu iederēties „BET ES REDZU TIEŠI TO, / TO OTRO, / VISPIRMS” (23. lpp.), kur I. Eglīte atzīst, ka pirmās ierauga sāpes, sabrukumu un nāvi, nevis skaistumu un ceļu uz uzvarām. Starp citu, šis skatījums uz dzīvi, vienlīdz skaidri vai pat vispirms pamanot slikto, I. Eglītei kopīgs ar Vizmu Belševicu, kura arī lielu daļu dzejnieces mūža pavadīja „nedrukājamās” statusā. Pat šķietami rotaļīgās rindas dzejolī „Man nav laika no rītiem” atspoguļo nomāktību, iespējams, tajās uzplaiksnī pat depresijas atblāzma. Melna ēna ir klātesoša teju visos šīs nodaļas dzejoļos, atklājot laiku, kad jūtīgs cilvēks varēja vien nepiedalīties vai iet bojā.

Mums par laimi, Inārai Eglītei ir izdevies izdzīvot, saglabāt vismaz daļu dzejoļu. Un dzejolis „Pasivitāte”, arī „Svešā pilsēta”, bet vēl spilgtāk „Dod man dvēseli, citu vari iznīcināt” vēl un vēlreiz pierāda – jā, tā rakstīt bija iespējams. Bet to publicēt – nē. Un tu, cilvēks, lasi dzejoli „Sirds vairs nav tik tīra”, kurš tapis sešdesmitajos, un mēģini iztēloties, iedomāties, kas dzejnieci toreiz nomāca. Un pirms mešanās mīlestības dzejā gribu pieminēt vēl vienu dzejnieces Ināras Eglītes īpatnību – caurvijošu humānismu. Pamanīt to, kuram sāp, iejusties viņa ādā, saprast. Pielīdzināties. Valstī, kurā aborts ir kontracepcijas līdzeklis, uzrakstīt: „varbūt tikai domāsim / par tiem nogalinātajiem bērniem, / kuri vēl tikko sāk veidoties mātē – vēl nekustīgi, balti un klusi / kā sniegs” (45. lpp.) – to var tikai būtne ar vecu dvēseli. Patiesa humāniste.

Es tevi gaidīšu aizvienam un mīlēšu aizvienam

Šāds nosaukums dots mīlestības dzejoļu kopai. Tā ir spēcīga un spirgta, kaislīga, bet pašcieņas pilna. Tā apbur un piesaista. Ir absolūti pārlaicīga. Redzīga. Un to varētu izdot vienu pašu atsevišķā krājumā.

Mīlas dzejoļi ir jutekliski skaisti, krāsaini, it kā Ināra Eglīte būtu ietekmējusies no Gunara Saliņa un Linarda Tauna – Tauna laikam pat vairāk, – dzejas. Nezinu, vai dzejniecei tiešām bija tāda iespēja, vai viņa tikai redzīgi smēlās no Visuma dzejas kārēm, bet vēl joprojām (un varbūt mūsdienās it īpaši) ir redzams, ka šie dzejoļi, lai gan tapuši lielākoties sešdesmitajos un diezgan jūtami ataino tālaika esamību, vienlaikus ir universāli laikā un telpā.

Izlaušanās kāre viscaur jūtama arī mīlestības dzejoļos. Un vēl Ināra Eglīte ir caurcaurēm latviete, dabas bērns un Mātes Dabas iedvesmota. Viņas dzejā dabas norises un parādības, koki, putni un dzīvnieki ir dabiski klātesoši. „Kad tev uguns atblāzma sejā, / jo uguni sakūru es.” (58. lpp.) vai „rudens ievainots es esmu” (73. lpp.) un arī „...Piparmētru smarža vēsos upju krastos – tā ir mana prieka dziesma,” raksta I. Eglīte. Tā baudīšana ir mierīga, līdz uzšķiras „72. gada septembra mēneša pēdējais dzejolis” (70. lpp.), absolūta himna mīlestībai, uzticēšanās vispārākajā pakāpē un atsacīšanās. Bet smeldzīgums ne mirkli nekļūst banāls. Toties tāpat kā visā krājumā, pat mīlestības dzejā šad tad ieskanas motīvi ar pasīvu vardarbības vērošanu, ar pasīvām šausmām pret agresiju: „No rīta / starp salnas nokostām dālijām / kā vistām sapluinītām / zaļie spārni / dārza vidū” (74. lpp.).

Dialogi un Kliedziens starp āboliem

Neliela nodaļa veltīta filozofiskiem dialogiem pašai ar sevi, un arī še tikpat atkailinātiem nervu galiem I. Eglīte prāto par pasauli un tās likumsakarībām. „Kā tas ir, kad kaut kas iet pāri malām?” (83. lpp.) un jau 1968. gadā rakstītā dzejolī atzīstas: „Es nevaru varēt, kad es vairs nevaru, / jo es nevaru sakost zobus, / kad zobu man vairs nav.” Skumjas un pesimisms te jūtami ņem virsroku, I. Eglīte nevar ignorēt laikmeta greizo atspulgu, kurā „pavasari sagribējās” (95. lpp.). Bet kopumā Dialogi ir poētiskas sarunas, kas dāsni atklāj noskaņu, kādā rakstīti. Apmulsumu – man šķiet, Toma dzejā vispār bieži jūtams mulsums. Nevis neziņa. Mulsums. Pārdomas. Un koki kā cerības simbols.

Pēdējā dzejas nodaļa, kurā pārstāvēti gan sešdesmito gadu, gan mūsdienu dzejoļi, ir raibi eklektiska: te rodami gan skaistie grafiskie dzejoļi („..pēc manām domām, tas ir pirmais grafiskais dzejolis latviešu literatūrā.” – I. Eglīte, par dzejoli „Kliedziens starp āboliem”, kurš lasāms 114. lpp., citāts no 163. lpp.), gan veltījumi laika biedriem, gan ļoti personiski un skaisti dabas apraksti. „Ābols ir zaļi sārts / kā pats vasaras vidus.” (105. lpp.), raksta Toms 1966. gadā. Un te uzplaiksnī arī F. Bārdas un V. Plūdoņa motīvi: „Vecajam šķūnim / Ir zaļi siena mati / Un daudzas daudzas / Debesu acis.” (107. lpp.), arī dzenbudisma atblāzma te ir: „Kanāls – / gluds spogulis, / kas rāda / visu, kas pie tā / pienāk; / bez saviem viļņiem / bez savas sirds. / Cilvēki arī mēdz / kanāli būt.” (108. lpp.)

Krājums ir ļoti kompakts un mani kā lasītāju nepamet cerība, ka Ināra Eglīte rakstīšanu nav likusi pie malas. Jo te nav runa vienīgi par talantu – talantīgu dzejnieku mums ir daudz. Šī ir grāmata, kurā ikviens var pasmelties vārdus, kas nākuši no pašām sirds dzīlēm. No smeldzošas sirds. Un rakstīti par laiku, kurā daudzi no mums ir dzīvojuši, sirdsapziņu pieķēdējot vai pavisam padzenot savvaļā. Taču Ināra Kaija Eglīte ir degusi par mums visiem. Un lūgusi par mums visiem. Un zilus balonus gaisā laidusi par mums visiem. Pat tad, kad rakstīja: „Tomam nomira dievs, / Toms ar savām domām palika viens,” (125. lpp.), palika arī cerība: „Toms nogaidīs, – / Ziemu sagaidīs,[..] Gar melniem nevarīgiem koku zariem snigs, / Un Tomam tad varbūt jauns balts dievs tiks.”

Bez dzejoļiem un sastādītājas sarunas ar dzejnieci grāmatā vēl ir daudz fotogrāfiju. Tās iederas un piederas stāstam par dzejnieci, kuru nocenzēja – un tajās kā mazītiņos spoguļos atspīd laikmets, Laiks un dzīve, kāda tā ir.

 

Kristīne Ilziņa

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska) ir literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), daudzu recenziju autore.