Juksis saķer Sindiju aiz rokas, bet
meitene izraujas un zibenīgi kā svīre pārlido lielajai ielai,
luksoforā iekvēlojas sarkanā gaisma, un mašīnu strēķis aizbrāžas
garām. Sindijas pieneņdzeltenais mētelis veikli lavierē pa pūli,
līdz izzūd Jukša skatienam.
„Traki apcirtusies,” Juksis, galvu
nokāris, nopūšas. Tik bieži jau viņš nepļēguro, tā pārtempies kā
šoreiz bija pirms gada tēva bērēs. Viņš stāv ielas malā, tad
paskatās stacijas pulkstenī un jož uz kasēm, rušinās pa maku,
atjēdz, ka nepietiek naudas, neko darīt, gan kaut ko izdomās.
Viņš atrauj alus skārdenei vāciņu,
iekampj krietnu malku un lēkšo augšā pa kāpnēm, kur, uz perona
bundžiņu iztukšojis, metas ķert vilcienu. Vagonā Juksis
ietraušas bezmaz pēdējā sekundē pirms durvju sakļaušanās,
atvieglots noelšas: „Uzspēju!” un ieiet salonā. Trakoti gribas
ar kādu papļāpāt – par kāzām, kur divas dienas kārtīgi
izdzīvojies, visvisādas ķibeles pa vidu gadījušās, par Sindiju,
ar kuru tur iepazinies, paguvis saplēsties un pazaudēt. Origo
viņai šokolādi nopirka, bet nelīdzēja. Sindija lielo
Fazeru gan paņēma un somā ielika, bet tūliņ aizslīdēja prom,
lepni galvu izslējusi, kā tāda lama Rakšu sētā.
Svētdienas vakars ir pieblīvējis
vagonu ar pasažieriem, reta vieta ir brīva, uz vienas otras no
neaizņemtajām nostutētas prāvas ceļasomas. Pirmo tukšo krēslu
Juksis samana netālu aiz durvīm. Pie loga iesēdies pusmūža vīrs
drūmā uzvalkā, baltu kabatas lakatiņu uz ceļiem izklājis, ēd
maizi ar žāvētu ungāru speķi, uz kura virsū uzgrieztas sīpola
ripiņas. Nudien, ja stiprā dzira, baudīta divu dienu garumā,
nespiestu kuņģi, siekalas varētu norīt. Juksis gandrīz jau grib
sēst līdzās, bet vīrs, apēdis pēdējo kumosu, rūpīgi apslauka
rokas kabatdrānā, noceļ brilles, uzpūš lēcām dvašu un akurāti ar
balto kabatdrānu tīra stiklus, palaikam paceldams acenes pret
logu. Tad no portfeļa izņem brūnu grāmatu ar krustu uz vāka.
Juksis atraujas un steigšus manās tālāk. „Nu mācīs vēl, kā
pareizi dzīvot. Ko ne, to ne!” Juksis ātri atzveļas tukšajā
sēdeklī pāris rindas tālāk. Blakussēdošais klēpī iepletis datoru
un nevērīgi darbojas ar peli. Viņš varētu būt Jukša gados, ap
trīsdesmit, vienīgi seja bālāka, droši vien cauru dienu sēž
ofisa krēslā, iznīcis kā tāds stādāmais augs. Acis piesedz
brilles tumšiem stikliem un kantīgākas nekā baznīckungam. Juksis
sāniski sāk lūrēt ekrānā, pār kuru strauji virzās šaujamā
stroķis, uz bezkrāsainām sienām un cilvēku sejām šļakst spilgti
sarkani pleķi, saliecies tips braukalē invalīdu vāģī un dur ar
milzīgu īlenu otram sejā, asinīm aptraipīta roka, visa vienās
čūlās un brūcēs, ar durkli virzās pa gaiteni, skelets zibina
robainus zobus....
„Čau!” Juksis sveicina. Spēlētājs pat
nepalūkojas, turpina virpināt pirkstus pa datora peli.
„Ko tur spēlē?” Juksis prasa tālāk.
„Datorspēli,” svešais īsi atbild.
„Ej tu nost, baigi foršā! Es arī tādu
gribu savā aifonā dabūt.” Blakussēdētājs īsi paskatās sānis. Ap
svešā lūpām ievelkas nicīgs smīns.
„Kas par cilvēkiem, spindz apkārt kā
uzmācīgi odi.”
Juksim negribas ilgāk pie uzpūtīgā
ņurdētāja palikt. Viņš ceļas un iesēžas nākamajā rindā, kur
daudz parocīgāk nekā pirmīt, jo, pie loga pievilcies, pusguļus
zviln tievs čalis, ausīs sabāzis baltus puļķus, no kuriem vadi
kā smalki makaroni iestiepjas jakas kabatā. Puikas seja tāda
sāpīga, it kā nesen raudājis. Plaksti arī apsārtuši. Juksis
papurina viņu aiz pleca. Jaunietis atver acis un neizpratnē
paskatās: „Ko tu gribi?”
„Es neko. Tev viss labi?”
„Kāpēc lai nebūtu labi? Ko tu
uzkasies!”
„Es jau neko sliktu. Ko tu tur
klausies? Laba mūzika?”
„Jā. Man patīk.”
„Iedod paklausīties.”
Puika izņem kreiso vadiņu un sniedz
Juksim. Juksis iebaksta ausī sīko nieciņu. Apdullinošas
zāģējošas skaņas iesveļas viņam galvā. Juksis izrauj ārā vadu.
„Nu ir gan par traku. Kā tādi leišu nabagi gaudo. Dons tev ir?”
„Tādu neklausos. No latviešiem Rūsa un
Židrūns ir.”
Juksis nesaprot. Puika aizgriežas,
ieslēdzas austiņās un pavēršas pret logu.
„Nu tam čalītim gan kaut kas ir
noticis, ka runāties negrib. Ķertā mūzika vainīga, ausis bendē
ārā!” Juksis pasmej, ka sācis sprediķot kā māte – skalda vai ik
brīdi, zāģē vienā laidā, kā suni pavadiņā tur. Jukša atvestās
meitenes visas laiskas, darbus neprot, sušķes, pīpēt kāras,
šņabi lok kā ūdeni. Tā pēdējā, kura Juksi uz Rakšiem veda, arī
galu galā izrādījās nekrietnele, māte uzstāja, ka apzagusies,
brudierētos omes galdautus pačiepusi, kad ciemos bijusi. Nu kāda
daļa jau mātei taisnība ir, nekādas čaklās viņas nebija. Pēdējā
strostēja vienā laidā, gudri runāja, ka Juksim motivācijas
trūkst, ka mātei uz kakla sēž, staigā, brunčos ieķēries. Un tā
gandrīz visas arī pirms viņas.
Ātrumā izdzertais alus bišku
apglaudījis iekšas, salicis tur visu kā nākas, kuņģi vairs
nekņudina, un vieglais skurbulis grib dzīt Juksim ārā vārdus.
Nav ko pasākt, telefona baterija arī galīgi sekla, nevar vairs
kustināt spēlītes. Jāpataupa, ja iegribēsies kādam piezvanīt.
Juksis pieceļas un ar acīm klejo tālāk, kur piemesties. Plecīgs
pavecs vīrs nosodoši paskatās viņa virzienā. Juksis, somu plecos
kārdams, bakstās tālāk. Jāiet uz citu vagonu! Tur varbūt būs
brālīgāki cilvēki, ar kuriem papļāpāt.
„Ej tak beidzot apsēdies. Ko tu te
klenderē kā tāds nemiera gars!“ vīrs nopurpina, saloka uz pusēm
avīzi un iebāž žaketes kabatā. Teicējs pēc skata lauku cilvēks,
vēja appūsta seja, rokas sastrādātas, vienīgi uzvalks tumšs kā
tam baznīckungam. Juksis piemetas blakus.
„Es esmu Jurģis. Bet par Juksi mani
saukā.”
„Kas tas par vārdu! Kā sunim. To met
malā. Tevi par pilnu neviens neņems. Ampelmanis tāds! Mani sauc
par Ernestu. Uz kurieni braukdams?“
„Gandrīz līdz galam. Uz Strenčiem.”
„Ārstēties vai?”
Juksis smejas. „Nu visi tā prasa!
Dzīvoju tur. Dzimis, audzis. Ne pašos Strenčos. Ir tāda vieta
Jērcēni. Kādu gabalu tālāk, laukos es dzīvoju.”
„Tas labi. Citādi visi pilsētnieki mūk
prom uz Rīgu. Liela zeme tev iekopta?“
Ernests prašņā par lopiem, ko audzē,
ko iesējis, kāda pērnā raža. Juksis pastāsta, ka ar māti kopj
laukus – piecus hektārus, ka viņam arī savu reizi nākas slaukt
abas govis, kad mātei sliktāk ar veselību. „Mums ir arī četras
kazas. Māte sieru no kazas piena taisa. Kartupeļi veseli divi
hektāri sastādīti.” Vairāk gan viņam gribas par kāzām parunāties
un tur satikto Sindiju. Beidzot Ernests paprasa: „No kurienes
tad braukdams?“
„Es no kāzām! Tukumā biju! Brālēns
precējās.” Juksis paver muti, bet Ernests atmet ar roku: „Kāzām!
Vai tad tagad vairs ir kāzas kā senos laikos! Es ar aizgājušo
vasaru vienās biju. Nu es teikšu, glupības gatavās. Ne dejoja,
ne dziedāja, skuķi, kājas papletušas, puišiem klēpī sēdēja un
ļurķēja smēķus kā čigānietes.“ Ernests purpina krietni ilgi,
caurskata visu nelāgo kāzu būšanu, kuru pieredzējis. Juksim
kļūst garlaicīgi. Kā lai iespraucas viņam pa vidu?
„Nu kā tev pašam? Esi precēts? Pēc
gadiem vajadzētu tā kā būt. Mana dēla vecumā izskaties.”
Nu Juksim prieks, tūliņ viņš stāstīs
par Sindiju, bet Ernests pamparē tālāk, ka viņam dēls prom
Anglijā, pāris reizes gadā atbrauc ciemos. „Kauns jau teikt, bet
pēdējā laikā kopā ar savu draudziņu. Sākumā nesapratu, kas ir
kas. Gribēju dzīt ar sūdainu koku ārā, ja nav dēla, tad nav!
Saradu galu galā. Nepatīk gan, bet ko padarīsi, dēls vienīgais
palicis. Otrā puse jau trešo gadu viņā saulē....” Ernests
pieklust, samirkšķina acis un drusku sagriežas pret logu. Juksim
maķenīt neērti savas kāzu būšanas tagad stāstīt, arī viņš
iepauzē, bet Ernests pēc mirkļa sāk gari runāt par kādu sievieti
Evu, ar kuru pirms gada sapazinies Līgatnes rehabilitācijas
centrā, sirdī iekritusi, vedis uz mājām.
„Nopirku viņai pat mūzikas aparātu,
lai klausās. Manās mājās tikai Latvijas radio pirmā programma,
tā viņai par garlaicīgu, teica, maz mūzikas. Dziedāt viņai
patika! Un man patika klausīties. Viņa darīja darbus un dungoja.
Vakaros pat akordeonu uzspēlēja. Es arī dažreiz uzrāvu līdzi.
Man jau mūsu pašu vecās dziesmas iet pie sirds, bet viņa arī
svešās mēlēs prata, dažreiz franciski pogāja. Labi pastrādāja,
kas ir, tas ir. Uz mežu gāja, ogas lasīja, sēnes, konservu
burkas salika, siena pļavā strādāja, dārzus kārtīgi izravēja.
Laba saimniece, domāju jau precēt.”
„Kur tad viņa palika?” Juksis prasa.
Ernests pamet roku loga virzienā un
turpina: „Ziepes savārīja, norāvās kā teļš no ķēdes, aizbizoja
uz kaimiņu mājām, pārdzērās, dabūju vest mājās. Kauns no
cilvēkiem! Tikai kaps tādu izmācīs!”
„Tev žēl tagad nav?”
„Kas man ko žēlot? Kas bijis, bijis,
jādzīvo tālāk. Otra mūžu vienalga nedzīvosi. Vai man darbu
laukos trūkst, ko darīt. Rīt traktoru mazgāšu. Jāsāk art.”
Ernests izņem mutautu, un skaļi izpūš degunu. Juksis nu var
iespraukties viņam pa vidu, bet dūšas vairs nav par kāzām un
Sindiju stāstīt. Viņš sakautrējies atzīstas, ka biļeti nopircis
tikai līdz Cēsīm, aptrūcies naudas, izliksies, ka guļ, lai
pavadone neizdzen laukā.
„Nu gan glups. Brieduma gados, bet kā
puika uzvedies!” Ernests pieceļas un sauc vagona konduktori,
velk ārā maku, tad prasa, kur Juksis strādā, ja nauda nesanāk,
kādu amatu prot. Juksim lāga negribas teikt, ka arodenē nesanāca
tik glīti grābekļa kātus izvirpināt kā citiem, dažas reizes ar
zāģi rokā iešņāpa, apnika un mācības pameta.
„Pagastā strādāju. Vasarās zāli
trimerēju, ziemā ar traktoru sniegu no ceļiem tīru,” Juksis
saka, noklusējot, ka iepriekš braucis par šoferi uz lielajām
fūrēm. Saistīja jau dikti garie gabali, kad stūre kalpoja viņa
komandām un varēja just varu pār lielo šķeldvedēju. Tad sanāca
ķeza. Pārāk mīksta viņam daba, iedzēris veda meiteni uz mājām,
ceļu policija noturēja. Vēl gads jāgaida, līdz varēs tiesības no
jauna likt.
Tuvojas Valmiera. Labajā pusē paslejas
augsta, pelēka celtne. Graudu lielās noliktavas. Ernests saka,
ka atstājis autiņu pie radagabala, tālāk brauks uz Burtniekiem.
Tik garus gabalus viņš mašīnu nedzenot. „Rīgā jau neko saprast
nevar no tām ielām.”
Juksis attopas pēdējā brīdī uzjautāt,
ko Ernests Rīgā darījis.
„Bērēs biju. Vakardien. Tajā, kā viņu
tur, krematorijā.”
„Vai tuvs cilvēks?”
„Nu brāļa dēls. Tava vecuma. Ar vēzi
nokrita. Pļāvējs nešķiro pēc gadiem, ņem, ko var paņemt.”
„Traki gan, ko tagad darīt...”
„Kā ir, tā ir, ko tur padarīsi,
jādzīvo vien tālāk. Labs zēns bija, bieži pie manis ciemos
braukāja. Nu tad ardievu. Un īstā vārdā sevi sauc. Par Jurģi.
Vēlreiz saku. Tāds godīgs puisis izskaties. Un ej kārtīgu amatu
mācīties.”
Ernests strauji pieceļas, paņem savu
brezenta somu, kurai viens sāns ieplīsis un rāvējslēdzējs
izlauzītos zobus atriezis, uzkar nospūrušo lenci plecā. Juksim
šķiet, viņam atkal notrīc plakstiņi, kā asaras noslēpt gribētu.
Ernests pierauj zodu pie kakla un ātri iet ārā no vagona. Sērīgi
gan, pārbrauks Ernests mājās, būs krāsns jākurina, pavasara
naktis vēl diezgan drēgnas, neviena ar ko papļāpāt viņam nav.
Juksis pa logu noskatās, kā padzīvojušais vīrs skubīgā solī,
nedaudz pieklibodams, iet pa peronu, kamēr nozūd aiz stacijas.
No mugurpuses gandrīz Jukša tēvam līdzīgs. Tikai kāja veselāka.
Paps klumburoja stiprāk. Un mazāk runāja, bērnībā vien jokus
melsa, kad Juksis prasīja, kur tāds Tukums ir. „Tur, kur
smukums,” tēvs atbildēja.
Juksis saraujas un iepliķē sev pa
galvu. Nu gan ir auns, nepaprasīja, kur tieši Ernests dzīvo, kā
viņš naudu atdos! Juksis lec kājās, bet vilciens sāk viegli
slīdēt tālāk. Nu neko. Aizbrauks kādu reizi līdz Burtniekiem,
uzprasīs pagastmājā par Ernestu, kam dēls Anglijā.
Juksi gan mājās sagaidīs, māte būs
pankūkas uzcepusi, galdā liks zemeņu zafti, kuru rudeni un ziemu
bēdzināja ankambarī aiz tukšajām burkām. Allažiņ viņa pankūkas
cep, kad Juksis atgriežas no kāda ceļa. Kad brauca ar fūrēm,
vienmēr šķīvi ar kaudzi dabūja. Tādas dzeltenas, čaganas,
kraukšķīgiem stūrīšiem. Visa māja tik garšīgi smaržoja, kad
Juksis pa durvīm ienāca. Nu jau sāk ēst gribēties. Paģiras prom
kā blusas no suņa aizlēkušas. Sēdēs abi ar māti pie virtuves
galda, māte izprašņās, kā gāja kāzās, galvu grozīs, kad Juksis
izstāstīs, ka vedējtēvs gredzenus mājās aizmirsa un līgavas tēvs
ar māti savējos aizlienēja. Juksis spēji apjūk. Neko tak daudz
nevarēs pateikt. Izmelojās viņš dienu pirms prom braukšanas, ka
nekādu dižo kāzu Tukumā nebūs, tikai zagss, jaunieši uz
naktsklubu pēcāk brauks padejot. Draņķīgi, ka samelsa. Ar māti
Juksim vienmēr bija kauns kur doties, pilnā balsī burkšķēja,
bīdīja un stumdīja, viesībās uzmanīja, lai nedzer. Pēc skata
gandrīz kā babīte, lakatu ap galvu. Juksis bija dzimis, kad
mātei jau bija krietni pāri trīsdesmit.
„Kā ir, tā ir, ko tur padarīsi.”
Juksis paķer sev Ernesta vārdus, ērti izplešas pār abiem
krēsliem un atminas – nav viņš nekāds Juksis, bet Jurģis. Kas
vispār par Juksi viņu iesauca? Laikam māsa un kaimiņu bērni, kad
viņš vēl skolā negāja. Māte arī: „Juksīt, Juksīt…” Tēvs gan par
Jurģi dēvēja, bet viņam nekāda teikšana mājās nebija, vasarā
sēdēja dārzā uz soliņa un kūpināja smēķi. Ziemā atkal virtuvē uz
malkas bluķīša, sarāvies pavisam sīciņš, seja izkaltusi kā
žāvēta vobla. Māte sūrojās, kur prāts bijis invalīdu ar slimu
kāju precēt. Vienai visi lauku darbi uz kakla.
Juksis izņem otru alus bundžiņu no
somas. Ernesta klātbūtnē dzert negribējās. Apkauninātu: „Vai tad
ar kāzu galdu nepietika?” Juksis kāri iztukšo skārdeni, paliek
gaiši ap dūšu, varētu tagad piezvanīt Sindijai, gan jau
pieluncināsies. Viņš izvelk no kabatas savu ceturto aifonu, kuru
nesen e-kredīta veikalā nopirka, sameklē Sindijas numuru. Īpaši
maiga meitenes balss neliekas, dursta asi, nokususi, māju
kārtojot un kleitu gludinot, rīt uz darbu jāpošas. Tad palēnām
atmaigst, ēdīšot šokolādi un tēju dzeršot. „Nu, Juksīt, tu jau
mājās?”
„Es neesmu nekāds Juksis, es esmu
Jurģis! Tūliņ jau arī būšu. Brenguļiem nule pabraucām garām.
Klau, satiekamies brīvdienās!”
Sindija tomēr negrib neko tūliņ
apsolīt, apgalvo, ka nav nekāda vienas nakts meitene.
„Mani arī interesē nopietnas
attiecības, nevis pārgulēt ar cilvēkiem.”
Sindija atsaka, ka kāzās to nevarēja
manīt.
„Es varu pie tevis aizbraukt. Pa
nopietno. Izklaides dēļ es netērētu naudu ceļam.”
Jurģim liekas, ka Sindija klausulē
smaida, būtu baterija platāka, varētu videozvanu ieslēgt un
apskatīties.
„Labi tiksimies sestdien Rīgā,
padzīvošu pie māsas, tevi netraucēšu.” Viņš jau pavisam nopietni
sakārto plānus. Un Sindija arī nesaka ne jā, ne nē, bet smejas –
skaņāk un sirsnīgāk.
Jurģis iegriežas ceļā, kurš ved uz
māju pusi, pavasara saule dubļus sakaltējusi, pavisam raits
gājiens sanāk. Pagalmā Rikijs jau dīdās, asti luncinādams, un
ielec ar ķepām krūtīs. Jurģis bužina sunim galvu, paglauda un
nober zemē atvestos gardumus no kāzu galda, labpatikā noskatās,
kā suns mielojas, un grib doties iekšā. Viņš parausta kliņķi,
pagrūž stiprāk, durvis laikam piebriedušas, atveras. Priekšnamā
ieejot, tāda savādāka smarža nekā parasti, it kā pēc
sirdspilieniem, nevis tikko ceptām pankūkām. Viss kluss, arī
radio virtuvē izslēgts, parasti augu dienu trinkšķ pirmā
programma. Jurģis klusiem soļiem manās istabā. Atvieglots
nopūšas. Māte iesnaudusies lielajā krēslā, rūtainais lakats, no
pleciem noslīdējis, mētājas uz grīdas. Rudais mincis uzgūlies kā
uz tepiķa un bezrūpīgi murrā. Jurģis pietupjas, nopaijā kaķi un
stiepjas pēc lakata. Māte paceļ galvu. „Nu mājās gan, es jau
gaidīju ar iepriekšējo vilcienu. Ēst gribēsi? Vakardienas zupu
uzsildīšu, man sirds drusku pašvakāka, neko negribēju taisīt.”
„Ta ne. Man te kāzu labumi līdzi, ejam
uz virtuvi,” Jurģis sauc. „Gan kūka, rasols un cepetis.”
Māte skatās dēlā, un Jurģis ierauga
viņai acīs asaras.
„Es jau Jurģīt zināju, ka tu mani
apmāni, negribēji ar mani braukt. Vakar sazvanījos ar Rasmiņu,
stundu nopļāpājām par tām kāzu lietām.”
Vai viņš nepārklausījās? Māte viņu īstajā vārdā
nosaukusi.
