Lāsma Gaitniece

Baltie un melnie. Saspēle

 

Ar latviešu komponistu, pianistu un mūzikas par labāko „Ave Maria” oriģinālskaņdarba konkursa uzvarētāju Māri Lasmani iepazinos Dubultu Rakstnieku namā. Vasarnīca Aspazijas ielā 4, Jūrmalā, kuru radošo nozaru pārstāvji iecienījuši kopš 1946. gada, ir kā maza, autonoma pasaulīte iepretī reālajai dzīvei, kas ne vienmēr ir pozitīva un patīkamas izjūtas raisoša.

Mūsdienās, kad, salīdzinot ar padomju varas gadiem, dzīve mainījusies par 180 grādiem, Dubultu Rakstnieku namā gandrīz viss ir palicis kā iepriekš. Šeit aizvien ierodas radoši ļaudis: pārsvarā gan literāti, bet arī mūziķi un gleznotāji, lai strādātu pie jaunām iecerēm vai pabeigtu iesāktus darbus. Tāpat Dubultu rezidence nav iedomājama bez intelektuālām un gluži laicīgām sarunām, smiekliem, arī kopējām maltītēm, mūzikas klausīšanās un filmu skatīšanās, kas gan laikam ir tikai otršķirīgas lietas.

Taču izrādās, ka ne viss, kas pirmajā mirklī šķiet otršķirīgs, patiesi tāds arī ir. Pretējā gadījumā mūsu lasītājam nekad nebūtu pieejama šī intervija, kuras iecere radās, kādā svētdienas vakarā kopā ar komponistu Māri Lasmani skatoties muzikālu drāmu „Divas balsis” (Jevgeņija Bogata scenārijs, Aleksandra Beļinska režija, Aleksandra Kolkera mūzika). Kaut arī mākslas filma uzņemta tik sen – 1981. gadā, tā mūs patiesi aizrāva, sākot ar pirmajiem kadriem. Noklausoties dziļi aizkustinošo klavierduetu filmas ievaddaļā, radās vēlēšanās komponistam pajautāt, vai mūsdienās šāds žanrs vairs ir aktuāls, savukārt klausoties lirisko duetu ar vienīgā krievu rakstnieka, Raiņa prēmijas laureāta Jevgeņija Jevtušenko (1932-2017) vārdiem, Māris Lasmanis, it kā mazliet izbrīnīts, skumji secināja: „Tas bija cits laikmets...” Vai patiesi cits? Jā, jo telpa ap mums ir kardināli mainījusies. Šie jautājumi, kam sarunas gaitā, protams, sekoja citi, iedvesmoja intervijai.

Lāsma Gaitniece (L.G.): Lasmaņa kungs, zinu, ka pirmkārt jūs esat pianists, tātad ar klaviermūziku uz „tu”. Vai savā daiļradē bieži pievēršaties sacerēšanai klavierēm?

Māris Lasmanis (M.L.): Jā. Sākumā bija tikai klaviermūzika, pēc tam tapa arī dziesmas. Kamēr nebiju mācījies instrumentu mācību un instrumentāciju, pazinu vien klavieres – gan notīs, gan muzicējot. Komponista mācekļa gados arī lielāki darbi, tai skaitā orķestrim, vispirms tapa klavierversijā. Šobrīd varu rakstīt uzreiz instrumentiem, un gadās, ka klavīru veidoju jau pēc tam, cerībā uz plašāku mūzikas pieejamību lietotājam – klavieres spēlē biežāk. Taču ir vēl viena iespēja: lai panāktu plašāku, kuplāku, orķestrālāku skanējumu, eju burtisko, tiešo ceļu – mūzikai, ko uz klavierēm spēj nospēlēt divas rokas, pievienoju vēl divas, un tā veidojas tas, ko mēs redzējām filmas „Divas balsis” pirmajos kadros – klavieru duets. Tas bija aizkustinošs, mūsdienu vērtējumā mazliet „pareizs” klasiskās mūzikas lasījums, kur katra nots iekrīt precīzi tai paredzētajā vietā. Līdzīgi kā filmas sižets, arī mūzikas temps šķiet nedaudz salēnināts – mūsdienu izpratnē pat nepieklājīgi stiepts.

L.G.: Kā ir ar jūsu paša komponēto mūziku un tās interpretācijām, runājot tieši par klavierduetiem?

M.L.: Esmu autors, kuram iedvesmas avots nav Kultūrkapitāla fonda finanšu piešķīrums, kas, protams, pati par sevi ir lieliska lieta. Man patīk rīkoties spontāni, kad „rakstās”. Gaidīt, vai piešķirs finansējumu, šķiet pat amorāli. Patiesību sakot, nesaprotu, kādēļ netiek praktizēts Kultūras ministrijas iepirkums par sacerētiem skaņdarbiem. Kādēļ tiek pirkts „kaķis maisā”, nevis interesants, iedvesmots, profesionāli paveikts darbs?

Dueti man radās kā klavierskaņdarbu paplašinājums. Konkrēti „Čarlstons” ir agrīnā jaunībā sacerēts skaņdarbs, kas ir spēlēts gan kopā ar kameransambli, gan ar skolas orķestri, līdz radās vēlēšanās to uzpianizēt tik lieliskiem māksliniekiem kā Antra un Normunds Vīksnes. Nākamie divi skaņdarbi „Contemplatio/Lectio divina” un „Uz priekšu, tik uz priekšu vien” tika sacerēti tieši klavierduetam „AnNo”, kam atšifrējums ir no vārdiem „Antra” un „Normunds”. Sava nozīme neapšaubāmi ir tam, ka ar māksliniekiem esmu pazīstams, tā sakot, no bērna kājas – ar Antru jau no Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolas mācību laika.

L.G.: Vai klausītājiem būs cerība sagaidīt jaunus jūsu radītus klavierduetus?

M.L.: Domāju – jā. Esmu nosūtījis māksliniekiem jaunu skaņdarbu „In modo classico”. Man ir tuvs šāds klavieru orķestris, un priecājos, ka klavierduets ir atvērts manai mūzikai. Ir pat vilinājums rīkoties kā Frederikam Šopēnam, kurš savu daiļradi ierobežoja ar klaviermūziku, orķestrācijai saņemdamies vien klavierkoncertam.

L.G.: Kur jūs, komponista kungs, konstatējat šo līdzību?

M.L.: Šopēns ir klavieru Dievs. Tāpat kā Ferencs Lists. Iedvesmojoties no abiem ģēnijiem, jau agrā jaunībā es jutos galēji iemīlējies klavierēs. No orķestrēšanas neko nesapratu līdz pat 20 gadu vecumam: ne tad, kad Latvijas Radio bija jāaranžē savas komponētās estrādes dziesmas (ar pateicību atceros Alni Zaķi un Gunāru Rozenbergu, kuri veica šos darbus), ne arī tad, kad savi skaņdarbi bija jāpārliek salonansamblim „Intermeco”. Pēdējā gadījumā rezultāts bija tāds, ka ansambļa mūziķi – tajā brīdī pieredzes bagātāki cilvēki par mani, jau simfoniskā orķestra mākslinieki, meklēja kādu, kurš manu klaviermūziku spētu paplašināt – gan Latvijā, gan Igaunijā. Tieši šis iemesls bija sākums manām ilgu gadu mācībām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Kalsona – gan instrumentācijā, gan vēlāk – speciālajā kompozīcijā.

L.G.: Savā daiļradē jūs aptverat plašu muzikālās izteiksmes līdzekļu loku – no estrādes mūzikas līdz klasiskajiem opusiem to akadēmiskajā izpratnē.

M.L.: Jā, patiesi. Jaunībā mans pirmais publiskais izgājiens bija „Dziesmu tirdziņš Latvijas Radio”, kur mūzikas komisija iepirka dziesmas izpildīšanai radio orķestra solistiem. Sākumā veicās: manas melodijas tika atskaņotas radioklausītājiem. Pēc tam nokļuvu nemīlēto sarakstā un atcerējos sava drauga (viņš gan par maniem sacerējumiem labi zināja), tagad LMA profesora Alda Liepiņa, sacīto, ka „turu sveci zem pūra” un nevienam savas kompozīcijas nerādu. Tik traki jau nebija, jo kolēģi ansamblī „Intermeco” bija piefiksējuši manas kompozīcijas un labprāt tās atskaņoja, bet ar cunftes brāļiem gan nebiju kontaktējies. Kad estrādes periods bija sagājis šķībi, aizgāju pie profesora Paula Dambja, un nekavējoties sākās mans klasiskais periods. Dzīves tālākā gaita parādīja, ka nevaru dzīvot ne bez viena, ne otra. Man būtiskais ir radīt mūziku, kas sniedz plašas interpretācijas, tulkojuma iespējas izpildītājiem. „Čarlstona” dažādās aplikācijas tam ir spilgts piemērs.

L.G.: Kāda, Lasmaņa kungs, nozīme ir vietai, kur mēs pašlaik atrodamies – Dubultu Rakstnieku nama 7. istabai?

M.L.: Dižā padomju zeme mani gatavoja apstākļiem, kādos inteliģence dzīvoja tolaik. Savu diplomdarbu – Kompozīcijas nodaļas absolvēšanas skaņdarbu „Pa senām takām” – sacerēju Jūrmalas Komponistu namā Mellužos. Komponistu nama vairs nav, taču ir Rakstnieku nams, kurā var uzturēties arī citu radošo profesiju pārstāvji. Šo izdevību ar prieku izmantoju, jo man vienmēr literātu vide bijusi tuva. Iepriekšējā manas rezidences laikā Dubultos tapa kopdarbs ar dzejnieci Sandru Sabīni Jaundalderi – kora dziesmu triptihs „Sarunas ar jūru” un cikls ar dzejnieka Klāva Elsberga vārdiem. Viņa dzeju nepārprotami ietekmējusi uzturēšanās Dubultos, jūras tuvums.

Jaunas iepazīšanās ar dzejniekiem bagātina gan radoši, gan personiski, arī rosina jauniem darbiem.

L.G.: Vai drīkstu jautāt, vai šobrīd jūtaties tuvāk izklaides vai nopietnajam žanram?

M.L.: Man ne sevišķi patīk apzīmējums „izklaides žanrs”. Uzskatu, ka vairāk darbojos kultūras, ne izklaides žanrā. Mūzikai ir jāharmonizē cilvēka dvēsele. Par ikvienu no mums liecina izdarītās izvēles. No raidstacijām esmu iecienījis „Radio Klasika” un „Radio Marija”. Varu izklaidēt, bet savā iekšējā būtībā jūtos tuvāks nopietnajam žanram. Ja jautātu, kurš ir mans iecienītākais dzejnieks, šodien atbilde būtu – Fricis Bārda. Literāts, kura svars nemainās atkarībā no sabiedriskajām iekārtām un konjunktūras vējiem.

L.G.: Nupat pieminējāt Frici Bārdu. Jau gadsimts pagājis, kopš viņa mūsu vidū nav. Tagad jautāšu par laikabiedriem. Kura mūsdienu dzejnieka daiļrade jūs uzrunā?

M.L.: Man viņi divi – darbabiedrs un skolasbiedrs. Pēters Brūveris un Normunds Beļskis. Ar abiem esmu bijis ciešā sasaistē, ar abiem kungiem esmu piedzīvojis kopīgus autorkoncertus – Valmierā un Rīgā; ar abu dzeju esmu radījis lielas formas skaņdarbus, kas ir iestudēti un atskaņoti – un ne vienreiz vien. Šis ir mūsu paaudzes laiks – laiks kāpt latvju mākslas Olimpā!

L.G.: Pateicos par sarunu!