Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019

 

 

 

 

Ineta Lipša

Lēdijas Čaterlejas mīļākais un trīs latviešu profesori

 

Deivida Herberta Lorensa (1885-1930) romāns Lēdijas Čaterlejas mīļākais (1928, Itālijā) latviski pirmo reizi ir izdots 1934. gadā, tomēr Latvijas Nacionālās bibliotēkas elektroniskajā katalogā šī izdevuma nav. Iemesls izdevuma retumam varētu būt peripetijas, ko tas piedzīvoja uzreiz pēc izdošanas. To ne tikai aizliedza un ar politiskās policijas norādījumu izņēma no tirdzniecības – neatlaidīgs prokurors centās panākt, lai ar cietumsodu tiktu sodīts arī romāna izdevējs. Vajadzēja vien iegūt autoritatīva literatūras eksperta atzinumu, ka romānam nav zinātniskas vai mākslinieciskas vērtības. Tā tika ierosināta iepriekšējās izmeklēšanas lieta, kas atrodas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā*. Grāmatniecības vēsture tādējādi ir tikusi pie iespējas iegūt triju Latvijas Universitātes profesoru – teologu un filologu – pārdomas par romānu, kura sižetu nosaka seksualitātes tēlojums. Atzinumu rak­stīšanas laikā luterāņu mācītājs, folklorists, dzejnieks Ludvigs (Ludis) Bērziņš (1870-1965) un valodnieks Juris Plāķis (1869-1942) bija vīri vecumā ap 65 gadiem, bet teologs, filozofs Kārlis Oskars Kundziņš (1883-1967) – mazliet pēc 50. Balstoties uz viņu atzinumiem, Rīgas apgabaltiesas 1. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis divas reizes pieņēma lēmumu nesaukt izdevēju pie kriminālatbildības nozieguma sastāva trūkuma dēļ, un nosūtīt lietu izbeigšanai, bet Rīgas apgabaltiesas viceprokurors abas reizes izdarīja spiedienu, lai panāktu lēmuma pārskatīšanu.

 

„Izplatījis apzināti nekaunīgus sacerējumus”

D.H. Lorensa romānu no angļu valodas bija iztulkojis rakstnieks Augusts Mežsēts (1890-1977) – grāmatas pasītē bija norādīti tikai viņa iniciāļi A.M. Savukārt izdošanu izdevniecībā „Afrodīte” pasūtīja un apmaksāja firmas „Bellacord Electro” skaņu plašu nodaļas vadītājs, 26 gadus vecais Edgars Ernests Foršū, nododot romānu iespiešanai un izplatīšanai apgādam „Grāmatu Draugs”. Viņa nopratināšanas protokolā izmeklēšanas tiesnesis fiksējis, ka Foršū grāmatas izdošanā bija ieguldījis 600 latus. Tobrīd varas centieni sargāt latviešu lasītāju no erotiskās literatūras grāmatu izdevējiem bija zināmi kaut no gadījuma ar Pjēra Luisa Bilitis latviešu tulkojuma izdošanu 1928. gadā. Lai tas būtu iespējams, eksemplārus izdevējs numurēja un īpašnieku sarakstu nodrukāja grāmatas beigās. Pārdošanā tā netika laista. Vai cits piemērs – 1932. gadā izdevniecība „Valters un Rapa” pēc ekspertu atzinumiem, kas diemžēl nav saglabājušies, nolēma neizdot Latvju dainu sesto – „nerātno tautasdziesmu” – sējumu. To izdošanai bija sagatavojis viens no romāna Lēdijas Čaterlejas mīļākais ekspertiem Ludis Bērziņš.

Uz pārdomām par to, ka E.E. Foršū varētu būt bijis tikai izdošanas izkārtne un ka apgāda „Grāmatu Draugs” īpašnieks Helmārs Rudzītis bija nopietnāk iesaistīts romāna izdošanā, vedina fakts, ka viņš bija arī E.E. Foršū darba devējs kā firmas „Bellacord Electro” īpašnieks. Iespējams, ka viņš tādējādi nodrošināja savu grāmatu izdevniecību pret varbūtējiem tiesu darbiem, un, ja tā, tādas shēmas lietā likšana bija tālredzīga.

Tikai 1934. gada 27. marta vakarā kādu daļu nupat izdotās grāmatas apgāds nosūtīja uz tirdzniecības vietām provincē, bet daļu nākamajā rītā nogādāja vairākiem Rīgas kioskiem. Jau tajā pašā dienā Rīgas Apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks nosūtīja Iekšlietu ministrijas Politiskajai pārvaldei telefonogrammu ar lūgumu apķīlāt D.H. Lorensa grāmatu Lēdijas Čaterlejas mīļākais. Politiskās pārvaldes Rīgas rajona priekšnieks Jānis Fridrihsons attiecīgu rīkojumu uzreiz adresēja Galvenā pasta kantora priekšniekam, Dzelzceļu policijas Rīgas iecirkņa priekšniekam, Rīgas un Jelgavas apriņķu priekšniekiem, kā arī visiem apriņķu priekšniekiem, Liepājas un Daugavpils prefektiem un Dzelzceļu policijas priekšniekam.

Divu dienu laikā viceprokurors romānu bija izlasījis – 31. martā viņš ziņoja Rīgas apgabaltiesas 1. kriminālnodaļai, ka D.H. Lorensa grāmatas saturā, īpaši 223.-225. lappusēs, ieraugāmas Latvijas Soda likuma 307. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmes, kas formulētas šādi: „Kas glabājis pārdošanai, pārdevis, atklāti izlicis vai citādi izplatījis apzināti nekaunīgus sacerējumus vai notēlojumus, kuriem nav ne zinātniskas, ne mākslas vērtības, sodāms: ar cietumu. Bez tam, ja vainīgais ir tirgotājs vai periodiska izdevuma izdevējs vai redaktors, tiesa var viņam atņemt tiesību tirgoties vai tiesību būt par izdevēju vai redaktoru uz laiku no viena gada līdz pieciem gadiem.” Pamatojoties uz viceprokurora ziņojumu, 1. kriminālnodaļa atstāja spēkā viņa lēmumu par grāmatas apķīlāšanu.

Visā Latvijā policijas kārtībnieki apstaigāja grāmatu tirdzniecības vietas un, ja tajās atradās pārdošanā Lēdijas Čaterlejas mīļākais, grāmatu konfiscēja un apķīlāja. 1934. gada 6. jūnijā Politiskās pārvaldes Rīgas rajona priekšnieks Artūrs Aprāns konstatēja, ka, izdarot Rīgā un provincē kratīšanas, atrasti 325 eksemplāri, nolēma izziņu nosūtīt Rīgas apgabaltiesas viceprokuroram tālākai rīcībai.

Viceprokuroru Ādolfu Robežnieku romāna saturs bija acīmredzami satriecis – viņš par visām varēm vēlējās, lai Rīgas apgabaltiesas 1. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis (kura vārdu paraksta nesalasāmības dēļ pagaidām nezinām) piemērotu šajā lietā pantu, kas paredz sodu par nekaunīga sacerējuma izplatīšanu. Izmeklēšanas tiesnesis ierosināja iepriekšējās izmeklēšanas lietu. Viņš vērsās pie Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes vadības ar lūgumu ieteikt lietpratēju romāna zinātniskās un mākslinieciskās izvērtēšanas lietā. 1934. gada 18. jūnijā fakultāte ieteica tobrīd vēl vecāko docentu (no 1935. gada profesors) Ludvigu Bērziņu. 11. jūlijā viņš ieradās Rīgas pilsētas 1. iecirk­ņa Izmeklēšanas tiesneša kamerā un iesniedza divu lapu garu atsauksmi, kuras sagatavošanā bija izlietojis desmit darba stundas.

 

„Nav gluži bez literāriskas vērtības”

Luda Bērziņa galvenais secinājums bija tāds, ka romāns nav gluži bez literārās vērtības, jo „autors pietiekoši pārvalda rakstniecības techniku, notikumus tā aprakstīdams un raksturus tā zīmēdams, ka tas var lasītāju ieinteresēt”. Tomēr literārā „vērtība nav visai augsta un cieš no tā apstākļa, ka autors it sevišķi nododas dzīvniecisko norisu tēlošanai attiecībā uz cilvēku dzimumdzīvi”.

Atzinuma centrālo daļu L. Bērziņš veltīja, lai parādītu izteiksmes līdzekļus, kādus rakstnieks D.H. Lorenss izmantojis, it kā lepojoties. „Roku rokā ar šādu vaļīgu izteiksmi iet priekšstatu modināšana, kas attiecas uz dzimuma kopošanos,” raksta L. Bērziņš, un šo viņa frāzi ar vertikālu pasvītrojumu lapas kreisajā malā ir piefiksējis izmeklēšanas tiesnesis vai viceprokurors. Tālāk viņš paskaidro, ka „falluss tiek minēts nepārskaitāmas reizas” gan „prātnieciskās sarunās” kā „vajadzīgs pie domāšanas”, gan kā „tiltiņš, kas dzīves bezdibenam ved pāri uz nākotni”. Tāda veida funkcionalitāti recenzents saskata atziņās, ka „blakus labai sirdij stāv dzīves priecīgs falluss”, kas ar „paceltu galvu” apsveic katru gudru cilvēku”, un prātojums, ka „veselīga prāta saknes slēpjas vīrieša pautos”. L. Bērziņš citēja attiecīgos romāna formulējumus, norādot pagināciju (grāmatas lappušu numerāciju).

Viņš piezīmēja, ka „falluss nav minēts tikai prātojumos”, bet „ar visām savām funkcijām aprakstīts arī ļoti daudzos konkrētos gadījumos”, un sniedza virkni atsauču kā pierādījumu tam, kas kaut kādā ziņā būtu uzskatāms par riskantu. „Viņa sajuta piebriestam viņa fallusu (pag. 185.), šis falluss var ieiet viņā kā kinžāla trieciens, bet izmetis viņā visu savu spēku, tas sarāvās nevarīgs (pag. 186. un 187.). Falluss sakustas, bet neceļas, kad lēdija saņem rokās mīļākā pautus (pag. 234.)”, interpretē L. Bērziņš un turpina: „Romāna varoņi nejūsmo par zilām acīm vai vīrieša varonību, bet tai vietā stājas skaistie gurni (pag. 285., 130.) un vēss smagums divām oliņām viņa kāju starpā (pag. 186. un 187.), bet it īpaši falluss, kas apzīmejams kā arabieša zirgs visvisādiem epitetiem. Tas ir valdonīgs (186., 224.), piebriedis (pag. 285.), tumšs un liesmains, tik liels! Tumšs un drošs!, Tik augstprātīgs!, šausminošs, bet skaists!, sastindzināts, taisns, bet pēc akta maziņš un mīksts, bet vēlāk atkal ciets un pavēlošs (pag. 224 un 225). Pats par sevi saprotams, ka šis falluss izdara sēklas izstrūkļošanu (pag. 304; 183; 124; 135; 144). Falluss ir romāna A un Ω, jo arī pēdējajā teikumā pakritušais, bet cerību pilnais Džons Tomass, kas lēdijai Džen vēlē labu nakti, ir tas pats Falluss, kas 224. lappusē mums ir stādījies priekšā ar šo vārdu.”

Rezumējumā L. Bērziņš secināja, ka dzimumdzīve romānā tiek ierindota starp tīri fiziskām vai fizioloģiskām norisēm, turklāt centrālā problēma, kas nosaka cilvēka laimi kopdzīvē, izsakāma jautājumā, vai abas puses dzimumaktā reizā beidz. Viņš norādīja, ka šī ideja pausta vismaz 13 vietās grāmatā. Atzinuma lasītājs šo frāzi ir pasvītrojis, kā acīmredzot potenciālā apsūdzībā izmantojamu faktu. Visbeidzot romāna vērtētājs vispārina, ka romāna mērķis ir „cilvēka miesas dzīves” atbrīvošana no tradīcijām, bet līdz ar to – arī no ētiskām normām. Turklāt, tā kā „par dzimumsakariem, kas lēdijai ir ar mežsargu, viņas pašas tēvs runā gluži frivoli, tad jānāk pie slēdziena, ka grāmata normālas dzimumdzīves attīstību sabiedrībā neveicina, bet sabiedrību, īpaši jaunatni, var novest uz neceļiem, īpaši vēl, ja ievēro, ka no daiļliteratūras iziet suģestīvs spēks, kāds pa daļai piemīt arī šim romānam”.

1934. gada 28. septembrī Ludis Bērziņš iesniedza otru atzinumu, kura saturs liecina, ka izmeklēšanas tiesnesis viņam bija lūdzis noskaidrot, vai Lēdijas Čaterlejas mīļākais ir tulkots no izdevuma, kas Anglijā atļauts, vai tāda, kas Anglijā aizliegts. „Noteiktus datus šinī ziņā man neizdevās iegūt. Bet netieši dati liecina, ka autors pats savu izdevumu nav pārstrādājis, pielāgojoties kādas valsts autoritātes prasībām Anglijā,” atzina L. Bērziņš, kurš salīdzinājumam ar latviešu izdevumu bija analizējis romāna 1931. gada izdevumu vācu valodā. „Vai nu aiz minētajiem motīviem vai citu iemeslu dēļ, autors savā romānā indecentos vārdus, kas atbilst ļoti kairinošām, kaut arī psicholoģiski motivētām erōtiskām norisām, lietā ārkārtīgi bieži.” Kā šajā aspektā spilgtākās vietas romānā viņš minēja tās pašas lappuses, ko bija uzrādījis viceprokurors 31. marta ziņojumā Rīgas apgabaltiesai.

Baltsoties uz abiem L. Bērziņa atzinumiem, 16. oktobrī izmeklēšanas tiesnesis, izskatījis savu iepriekšējās izmeklēšanas lietu, nolēma, ka nav pamata saukt E.E. Foršū pie atbildības kā nekaunīga sacerējuma izplatītāju, un lietu nosūtīja izbeigšanai.

Tomēr viceprokurors Ā. Robežnieks 22. decembrī lūdza izdarīt papildus ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai grāmatai Lēdijas Čaterlejas mīļākais ir kāda zinātniska vai mākslas vērtība, un, ja šāda vērtība tai būtu, tad noskaidot, „vai grāmatas autora izraudzītais sižets un tā apstrādājuma veids nav šo grāmatas literārisko vērtību iznīcinājuši”. Kā lietpratējus viņš lūdza pieaicināt konkrētas paša izraudzītas personas – Latvijas Universitātes profesoru filoloģijā Juri Plāķi un teoloģijas profesoru Kārli Kundziņu. Tādējādi Rīgas Apgabaltiesas prokurors 31. decembrī nosūtīja izmeklēšanas tiesnesim „saraksti papildinoši lietai par grāmatu”, kas ietvēra viceprokurora Ā. Robežnieka vēlmes. Abus profesorus izmeklēšanas tiesnesis bija uzrunājis 1935. gada 11. janvārī – abi piekrita dot slēdzienu pēc divām nedēļām.

 

„Ir latviešu tautai par samaitāšanu”

Juris Plāķis, kurš savu darbu novērtēja ar 23 darba stundām un saņēma par to 20 latu samaksu, atzinumu iesniedza jau 1935. gada 17. janvārī. Viņš konstatē, ka romāna autors attēlojis „piedauzīgas scēnas”, lietojis „bezkaunīgus, pieklājīgā sabiedrībā nelietājamus vārdus un teicienus”. Izklāstījis romāna sižetu, profesors konstatē, ka, cik vienkāršs ir romāna sižets, tik vienkāršs ir arī tā sarežģījums un atrisinājums.

„Tajā nav nekādu lielu sabiedrisku problēmu, nekādu augstu mērķu, ne arī attiecīgu raksturīgu tipu, ap kuriem saistītos romāna darbība, kuru vidū risinātos saprātīga, apzinīga un izglītotas sabiedrības locekļu dzīve. Autors nemēdz arī pakavēties dabas skaistuma ainās, dzīves cildenos, ētiskos tēlojumos, augstu, cēlu mērķu meklēšanā un cenšanās pēc cilvēcīgas pilnības un augstākām gara dzīves tieksmēm; viņš nogrimst visciniskākajā dzimuma kopošanās aktu tēlojumos un smeļ tajos, kā viņš pats dažkārt izteicas, fallusā, augstāko baudu un augstākās cerības samaitātās sabiedrības labošanā. Tādēļ visi romāna stāstījuma pavedieni, kas savijas ap šo jautājumu, izpaužas visrupjākos, visciniskākos, visbezkauniskākos vārdos un izteicienos, ko autors liek mutē visādiem sadzīves pārstāvjiem,” raksta J. Plāķis. „Te ir tik daudz riebīgu scēnu, momentu un bezkaunīgu vārdu, ka morālisks lasītājs to ar riebumu nosviedīs no sevis projām, bet jaunekļos un morāliski mazvērtīgos cilvēkos tie modinās nedabiskas kaisles viņu tāļākai pagrimšanai un izviršanai. Visriebīgākā scēna ir sēra Malkoma saruna ar Melersu: „... Nu, jaunais cilvēk, kā ir ar manu meitu? ... Jūs uztaisījāt viņai bērnu.” „Jā man bija tas gods” – Mellers iesmējās (305. lapp.) „... Jūs esiet varens ērzelis... Ne tāds, kāds ir šis nolādētais Klifords. Izrūnīts suns, tas viņš ir...” (306. lapp.). [..] Nekur lasītājs Lorensa pieminētajā romānā nemana cildenas jūtas, dvēseles siltumu, tieksmes pēc dzīves jaukuma; tikumiskas skaidrības, īstas cilvēces mīlestības. Visur saltums, riebums, cinisks izvirtums; visur pesimistiska noskaņa, visur graušanas tieksmes. Nevar būt runa par romāna mākslas vērtību pozitīvā ziņā, nevar būt runa par mākslas un morāles izjūtas ierosmi lasītāja dvēselē. Stāstījuma pavediena risinājums saceļ vienīgi nospiestas jūtas, saceļ riebīgas kaisles sajūtu un pesimistisku noskaņu. Šis romāns ir latviešu tautai par samaitāšanu un tādēļ noliedzams pārdošanā un iznīcināms.”

J. Plāķis atzinumu nobeidza ar nožēlu, ka to nav sapratis romāna Lēdijas Čaterlejas mīļākais tulkotājs, kas, spriežot pēc tulkojuma valodas un stila, esot izglītots cilvēks.

 

„Mākslas vērtību mazina uzbāzīgā tendence”

Recenzents Kārlis Kundziņš atzinumu savukārt formulēja lakoniski dažās rindkopās un iesniedza 1935. gada 1. februārī (savu darbu novērtēja ar 15 darba stundām un saņēma par to 15 latu samaksu). Viņš norādīja, ka grāmatai nav zinātniskas vērtības (atzinuma lasītājs šo frāzi bija pasvītrojis ar sarkanu zīmuli), jo „uzskats, kas viņā viscaur izpaužas, proti, ka visas dzīves atjaunošana atkarājas vienīgi no seksuālās dzīves parādībām, pie tam galvenā kārtā no viņas fizioloģiskās puses, nav pierādāms un savos pamatos, bez šaubām, ir dziļi aplams”. Nākamajā rindkopā profesors atzina, ka grāmatas autoram tomēr ir tēlotāja spējas, tajā pašā laikā „mākslas vērtību mazina uzbāzīgā tendence” (arī šo frāzi dokumenta pasūtītājs bija izcēlis ar sarkanu pasvītrojumu), „kas guļ grāmatas pamatā, un ar nolūku vienpusīgi tēlotie tipi. Bez tam grāmatas galvenais sižets – seksuālās dzīves procesi tik lielā mērā izvirzīts centrā un attēlots tik ciniskā veidā, ka ar to tiek satricināta jebkura cieņa pret cilvēcīgi-ētisko un grāmata tāpēc kvalificējama kā negatīva parādība mūsu grāmatu tirgū.”

Gan izmeklēšanas tiesnesis, gan viceprokurors atzinumus bija cītīgi studējuši, ko apliecina divu krāsu pasvītrojumi to tekstos. Pārsvarā tie koncentrējās uz recenzentu formulējumiem par trijām lietām – romāna vērtību, „riebīgajiem dzimuma akta tēlojumiem”, kā vairākkārt uzsvēra J. Plāķis, un uz daudzveidīgajiem izteiksmes līdzekļiem, kas lietoti dzimumlocekļa (fallusa) attēlojumā.

Izmeklēšanas tiesnesis 19. februārī tomēr nolēma, ka lietas apstākļi nav grozījušies arī pēc abām otrreizējā izvērtēšanā saņemtajām lietpratēju atsauksmēm, jo eksperts LU profesors K. Kundziņš netieši atzīst, ka romānam piemīt zināma mākslas vērtība. Tiesnesis nolēma šo lietu vēlreiz nosūtīt izbeigšanai noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ. Tomēr 30. martā viceprokurors Ā. Robežnieks jau atkal lietu atsūtīja atpakaļ, lūdzot saukt pie atbildības Edgaru Ernestu Foršū par to, ka viņš 1934. gada martā Rīgā izplatījis, nododot pārdošanai uz komisiju grāmatu izdevniecībai „Grāmatu Draugs”, viņa izdotu apzināti nekaunīgu sacerējumu – vairāk kā 800 eksemplāros, „kuram nav ne zinātniskas, ne mākslas vērtības”. Viceprokurors recenzentu atzinumos uz sevis izvirzīto jautājumu – noskaidrot, „vai grāmatas autora izraudzītais sižets un tā apstrādājuma veids nav šo grāmatas literārisko vērtību iznīcinājuši”, acīmredzot saskatīja apstiprinošu atbildi, kamēr izmeklēšanas tiesnesis to joprojām nekonstatēja. Viceprokurors vienkārši atmeta, piemēram, L. Bērziņa konstatējumu, ka daiļliteratūrai piemītošais suģestīvais spēks daļēji piemīt arī romānam Lēdijas Čaterlejas mīļākais.

Trešajā piegājienā 2. aprīlī izmeklēšanas tiesnesis izdarīja viceprokurora pieprasīto, pieņemot lēmumu saukt E.E. Foršū pie atbildības. Apsūdzētais vainu neatzina. 12. aprīlī izmeklēšanas tiesnesis nosūtīja lietu vairs ne viceprokuroram Ā. Robežniekam, bet Rīgas apgabaltiesas 4. iecirkņa viceprokuroram. Dokuments, kas fiksē šo rīcību, ir pēdējais izmeklēšanas lietā. Lēdijas Čaterlejas mīļākā izdevēja apsūdzības turpmākā gaita nav zināma. Bet iepriekšējās izmeklēšanas lietā radītās recenzijas par erotisko romānu var radīt kādu priekšstatu par to, kā savulaik būtu varējusi attīstīties latviešu leksika erotikas artikulācijā.

 

________________________________

*  LNA LVVA, 5555, fonds, 1. apraksts, 648. lieta

 

 

 Ineta Lipša ir vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece. Pēta 20. gadsimta sociālo vēsturi.