Aija Moellere

No idejas līdz izrādei

Sanfrancisko Jaunā teātra izrāde Sprīdītis?

 

2018. gadā Sanfrancisko Jaunais teātris iestudēja daudziem labi zināmo Annas Brigaderes lugu Sprīdītis, kas Māras Lewis režijā pietuvināja personāžus mūsdienām, un tādējādi pieliekot izrādes nosaukumam galā jautājuma zīmi: Sprīdītis? Skatītāji izrādes laikā un vēl ilgi pēc tās varēja padomāt, piemēram, kāds Sprīdītis ir šodien? Vai ļaunā pamāte tiešām ir ļauna, vai tikai pārgurusi un „stresaina” no daudzajiem mūsdienu sievietes pienākumiem? Vai tie ir vēji, ar ko Sprīdītis spēkojas, vai tās ir personīgās vājības un atkarības? Kāpēc gan princesei būtu jāgrib iet pie Sprīdīša par sievu? Visbeidzot: vai mājas ir četras sienas, kur esam uzauguši, vai tā ir kultūrvide, kas mums kā latviešiem ieaudzināta un pieņemama? Jo tālāk Sprīdītis devās pasaulē, jo vairāk dzirdēja izteicienus citā valodā. Vai – varbūt manas mājas ir tur, kur ir manas domas?

Sanfrancisko Jaunais teātris, vietējo entuziastu mudināts, tika dibināts 2010. gadā kā Sanfrancisko Teātra darbnīca, uzsverot tieši darbnīcas koncepciju un toreiz nepretendējot uz pilnasinīga teātra statusu. Nav vienkārši dibināt jaunu teātra grupu vietā, kurai šķietami piemīt īpaša aura vai magnētisms, jo kā lai savādāk izskaidro, ka kopš 19. gs. beigu Zelta drudža laikiem Sanfrancisko līča apkaime lolo bagātu latviešu teātru vēsturi un noteic toni zināmam mākslinieciskā līmeņa standartam un pietātei. Sallija Filica bija atvedusi no Latvijas savas draudzenes Leldes Stumbres lugu Plīvurītis ar punktiņiem, un tā kļuva par Darbnīcas pirmo izrādi, ko publika varēja noskatīties 2011. gadā. Māra Lewis, kas uzaugusi vidē, kur teātris bija ikdiena, uzņēmās vadību un režiju. Pēc tam sekoja O. Bagaturijas Karalis Līrs nabagmājā (2013), R. Blaumaņa No saldenās pudeles (2015) un Ē. Kestnera Emīls un Berlīnes zēni (2017) iestudējumi.

2018. gadā grupa pārtapa par Sanfrancisko Jauno teātri, signalizējot par brieduma pakāpi un uzkrāto pieredzi. Nosaukuma maiņai līdzi nāca pašiem savs zīmols, ko ieskicēja Teodors Grava, un viņa taisno, dizainisko līniju māksliniece Linda Treija padarīja par dinamisku un ar brīvu roku zīmētu, kas vairāk atbilda idejai par mūžīgo kustību, ritējumu uz priekšu.

Māra sevi raksturo kā demokrātisku režisori, viņai pat esot pārmests, ka esot pārāk demokrātiska. Viņa novērtē, ja aktieri piedalās radošajā procesā: jo vairāk un jo trakākas idejas, jo labāk, bet tiesības piekrist vai nepiekrist viņa vienmēr patur, lai viss organiski iekļautos izrādē. „Mans princips ir gribēšana. Ja ir gribēšana, tad mēģinu dabūt laukā varēšanu. Nekad nemēģinu cilvēkus pierunāt, ja nav dzirksteles acīs un liesmiņas sirdī – nekas nesanāks. Otrs princips – nekad nelieku aktierim darīt to, ko pati nebūtu gatava darīt uz skatuves,” saka Māra.

Kad XIV Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku ASV Rīcības komiteja saskārās ar nopietnām grūtībām dabūt iebraukšanas vīzas Nacionālā teātra aktieriem, Iveta Grava komitejas vārdā griezās pie vienīgā aktīvā latviešu teātra ASV – toreiz vēl Sanfrancisko Teātra darbnīcas – un aicināja viņus atvest „Emīlu un Berlīnes zēnus” uz Baltimoru. Jau no paša sākuma starp Ivetu un Māru, divām izdarīgām un enerģiskām sievietēm, izveidojās laba lietišķa sadarbība un draudzība. Ivetu aizrāva Māras degsme, un pašas Māras liesmiņa sirdī un dzirkstele acīs pielipa Ivetai, kas sāka palīdzēt Darbnīcai no tālienes kā projektu vadītāja.

Pēc svētkiem 2017. gada vasarā Māra ar savu senu draudzeni Latvijā Ingvildu Strautmani apciemoja Ivetu viņas vasaras rezidencē Berģos. Iesākās sarunas par nākamo izrādi (un, starp citu, Māra to dēvētu fizioloģiskos terminos par ieņemšanu). Ingvilda kārtējo reizi ieminējās par Brigaderes Sprīdīti, ko viņa ik pa laikam tika ieteikusi Mārai jau kopš 2014. gada un kas sakņojas kādā senākā sarunā par problēmu, ka Amerikas jaunās un jaunākās latviešu paaudzes latviešu valoda ir ļoti vāja vai nav vispār. Ingvildas interpretācijā Brigaderes Sprīdītis latviski runā tikai mājās, bet visur citur pasaulē viņš var runāt jebkā. Lai tik viņu saprot… „Un tad viņš atgriežas mājās – savā valodā. Mājas ir valoda. Tā bija mana formula,” atklāj Ingvilda. Vai tāpēc, ka Latvijas simtgades gads bija uz sliekšņa, un stāsts par laimīgo zemi, kas daudziem latviešiem ir Latvija un viss latviskais, spēcīgi rezonēja, vai tā dēļ, ka trijotne kopīgi ražoja vienu ideju pēc otras, Māra piekāpās par labu Sprīdītim. Jau toreiz tika izlemts, ka šis Sprīdītis dzīvos 21. gadsimta sākumā.

Izrādes koncepcija riņķo ap cilvēkam vienmēr aktuālo pasaules izzināšanu, jaunas pieredzes iegūšanu, mājas sajūtas meklējumiem un dziļāku izpratni par vērtībām. Brigaderes luga tika projicēta caur mūsdienu pasaules redzējuma prizmu, un izrāde tika galvenokārt veidota pieaugušajiem, ko var skatīties arī bērni.

Ko vēl mūsdienīgai izrādei vajag? Tai jābūt viegli pārvietojamai, līdz ar to koka un audekla dekorāciju vietā izmantos vizuālās tehnoloģijas. Izrādi jāatdzīvina ar mūziku, kas nāk no viena avota.

Aktieru ansamblis bija jau gatavībā Sanfrancisko ar vienu aktieri, kam pašreizējā dzīvesvieta ir pagadījusies Parīze. No kopīgo paziņu vidus tika identificēti citi potenciālie projekta dalībnieki, kam ir īpašas dotības vai talants noteiktā jomā. Izrādās, globālā ciemata laikmetā viņi gan dzīvo dažādās valstīs vai pavalstīs, bet tas pat likās pievilcīgi: latvieši, kas ir „izmētājušies” pasaulē, radīs savstarpēju dzīvo saiti caur izrādi. Noteikti, ka gluži unikāli tas nav, bet tikai kārtējo reizi pierāda, ka radošumam nav robežu, un šādi cilvēki meklē un atrod viens otru neatkarīgi no attālumiem.

Kā viena no sākotnējām idejām, kas arī tika realizēta, bija piesaistīt „Iļģus”. Viņi likās pievilcīgi ar to, ka ne vienu vien senu dziesmu ir spējuši pārvērst par mūsdienu grāvēju. Sākotnējā iecere radīt pilnīgi oriģinālu mūziku bija jāatmet, taču kā liels ieguvums bija vienīgais speciāli šai izrādei radītais „Iļģu” ģitārista Egona Kronberga skaņdarbs, dziesma „Zilā puķe” ar Aspazijas dzeju, ko iedziedāja Gatis Gaujenieks. Egons aranžēja vairākus instrumentālos variantus: „Zaļo puķi”, „Dzelteno puķi”, „Violeto puķi” un „Sarkano puķi”. Melodija izskanēja ikreiz, kad Sprīdītis devās ceļā, un starp cēlieniem, un dziesma tika atskaņota pirms un pēc izrādes. Ierakstiem Gatis Gaujenieks spēlēja basa ģitāru un ģīgu visās „Puķēs”. „Iļģu” bundzinieks Vilnis Strods spēlēja bungas „Zilājā puķē”, un Edgars Kārklis iespēlēja akordeonu un stabules visās „Puķēs”. Egons iespēlēja kokles, ģitāras, mandolīnas, taustiņus un papildus bungas citās „Puķēs”. Pārējo muzikālo vidi aizpildīja jau gatava „Iļģu” mūzika, Gata Gaujenieka aranžējumā, pieslīpēta attiecīgajai ainai.

Vizuālo ietērpu izrādei – kostīmu skices un dekorācijas – radīja Linda Treija. Lai gan Linda ir studējusi glezniecību, viņa jau labu laiku veido dekorācijas. Viss iesācies tāpēc, ka latviešu sabiedrībai šeit Amerikā tas bija vajadzīgs. Viņa pie Sprīdīša strādāja otro reizi (pirmā bija Andras Berkoldes viena vakara izrāde Garezerā 2006. gadā Three Rivers skolā) un, kā viņa atzina, šis Sprīdītis? esot intīmāks, filozofiskāks, ironiskāks un ar atsaucēm par mūsdienām. Lindas radošais talants dabiski un nepiespiesti izpaužas scenogrāfijas un kostīmu mākslinieces jomās. Linda pieiet katram darbam sistemātiski, un kā „nespeciālistei”, viņai ir svaigs un nepieradināts skatījums.

Lai radītu tērpus un dekorācijas Sprīdītim?, Linda balstījās mūsdienīgajā eklektikā, ko rada internets, popkultūra un šodienas pasaules dzīves temps. Dekorācijām sākotnēji bija izstrādāti trīs varianti: viens bija tāds a la Niklāva Strunkes ilustrāciju stils, otrs bija iedvesmojies no „Iļģu” disku vākiem un trešais bija galīgi ārpus visa – darbības norises vietas ņemtas Latvijā un ASV. Māra redzēja savu izrādes ideju vislabāk parādāmies tieši šajā trešajā variantā. Izrādes mērķauditorija ir Amerikas latvieši, un tiem visas iedzīvinātās vietas dekorācijās bija pazīstamas. Dzīvojot Teksasā, Linda iepazina Marfas uguņu (Marfa Lights) dabas fenomenu, kas kaut kur atgādinājis maldugunis lugā. Pēc Marfas parādījās vēja turbīnas tuksnesī, Sekvoju mežs Kalifornijā, treileru parkā – Sīkstuļa mājiņa, Ņujorkas Centrālais parks un Donalda Trampa dzīvoklis. Sprīdīša mājas gan Linda iztēlojās kā riktīgas latviešu lauku mājas, kaut gan jāpiebilst, ka interjerā bija redzams vecais VEF radioaparāts un plika spuldzīte pie griestiem. Visas ainas savienoja dažādi ceļi, kas arī beigu beigās noveda Sprīdīti atpakaļ mājās.

Caur e-pastiem un sarunām Māra un Linda pārsprieda katru tēlu, un vienojās, ka tie ir mūsdienu cilvēki ar savām rūpēm un problēmām, un attiecīgi veidojās tērpu skices: linu krekli un džinsi Sprīdītim un bērniem, veste ar fliteriem un laka kurpes Sīkstulim, kliedzoši un pārspīlēti ietērpi Princesei un Ķēniņam. Raganai nedabiskā krāsā krāsoti mati, minikleita un dārga zīmola somiņa iekārta elkonī. Vēja māte vēl joprojām ģērbjas hipiju stilā, bet, vienu acu skatienu uzmetot, var nojaust, ka Meža māte atbalsta zaļo dzīvesstilu un pa brikšņiem bradā gumijniekos. Nelabais parādās treniņbiksēs un bezpiedurkņu apakškreklā (zinām tos tipus!)

Pēc Lindas zīmējumiem, tērpu darināšana tika uzticēta Sallijai Filicai, kas ir meistarojusi tērpus iepriekšējām Sanfrancisko Jaunā teātra izrādēm. Izrādē ir 35 dažādi tērpi, un katram Sallija pielika savu roku: citam vairāk, pilnīgi sākot no nulles, citam mazāk, kaut vai saktiņu piespraužot vai bikšu galus nogriežot. Pieticīgais kostīmu budžets, šķiet, vēl vairāk izaicināja Salliju, kas bezgalīgi priecājās, kad no aizkariem iznāca skaisti skatuves tērpi.

Par Sprīdīša titullomas atveidotāju tika izvēlēts pieredzējušais Andrejs Gulbis, tā norādot, ka vecumam nav nozīmes, ja vien ir tā zilā ilgu puķe, kas neliek mieru un liek meklēt laimi. Pārējie aktieri – cits ar lielāku, cits mazāku skatuves mākslas stāžu, bet visi aizrautīgi – iedvesa dzīvību un garu lugas personāžos: Gundega Ozola (Lienīte, Zeltīte), Biruta Magone (Pamāte, Galma dāma), Sallija Filica (Jauniete, Malduguns, Austrītis, Pazudušais bērns, Saucējs, Ragana), Gints Danne (Pamāte, Sīkstulis, Miesassargs, Nelabais), Indris Klīmanis (Jaunietis, Malduguns, Dienvidītis, Lutausis, Saucējs, Miesassargs), Džoanna Pāvuliņa (Jauniete, Malduguns, Ziemelis, Pazudušais bērns, Saucējs, Ragana), Māra Vilde (Jauniete, Malduguns, Rietenis, Pazudušais bērns, Galma dāma), Anita Greenband (Vecmāmiņa, Galma dāma), Astrīda Lācītis (Vecmāmiņa, Vēja māte, Meža māte, Galma dāma), Ilze Pleiša-Musaev (Pazudušais bērns, Galma dāma, Mirusī māmiņa) un Mārtiņš Zinbergs (Vecais vīriņš, Ķēniņš).

Jautāju Gundegai Ozolai, kura spēlē divas svarīgas lomas – Lienīti un princesi Zeltīti – vai bija viegli vienas izrādes laikā iejusties divos atšķirīgos tēlos. Gundega saka, ka viņasprāt katrā no mums mīt gan Lienīte, gan princese: „Jautājums tikai, kurai mēs ļaujamies izvērsties. Lienīte man tuvāka, bet Princesi interesantāk spēlēt. Pie kam, spēlējot Princesi, iemācījos bļaut. Nekad dzīvē neesmu ne uz vienu bļāvusi, bet mēģinājumos izbļaustījos ne pa jokam. Tāda kā izbļaustīšanās terapija sanāca,” nosmej Gundega.

No titullomas aktiera Andreja Gulbja uzzināju, ka Sprīdīša tēls tika veidots gan caur improvizāciju, gan sekojot loģikai. Piedāvāju izlasīt mūsu sarunu:

A.M.: Jūs esat spēlējis daudz dažādās lomās. Kā tikāt galā ar Sprīdīti?

A.G.: Es zināju Māras koncepciju, un Māra deva man brīvu roku veidot manu raksturu. Ne jau ka es būtu anarhists! Ar zināmām robežām Māra man deva brīvību mēģinājumu laikā. Ja man kāda ideja iešāvās prātā, es to izmantoju. Man ir formāla teātra izglītība, esmu absolvējis augstskolu teātra mākslā. [Andrejs studēja Sanfrancisko Štata universitātes Teātra fakultātē. A.M.] Pēc tās es vairākus gadus darbojos improvizācijas teātrī, un man bija tas gods strādāt uz vienas skatuves ar Robinu Viljamsu, pirms viņš kļuva slavens. Man šis improvizācijas treniņš daudz palīdzēja. Un tad atsijājās, ko es varu un ko es nevaru, ko paturēt un ko nepaturēt. Man ar Māru bija laba saskaņa zinot, kas ir izrādes mērķis, un es pilnīgi piekritu viņas ieskatiem. Un tas man deva brīvību radīt šo lomu. Tas bija ļoti patīkami, jo nebija daudz, ko viņa teica, ka neder. Piemēram, ainā, kur Ķēniņš man jautā: „Cik Tu man prasīsi?” Un es: „Cik tu man dosi?” Utt. utt. Un tad vajadzēja datoru lietot. [Andrejs improvizēja un žestikulēja, ka lieto rēķināmo mašīnu, lai saskaitītu, cik aizies nodokļos, cik pašam paliks. A.M.] Tas nāca no zila gaisa!

Tā lieta ir, ka, ja kārtīgi iemācās lomu, tad nevar kļūdīties. Tā ir zināma zinātniska pieeja: es katru vārdu zinu, un tur ir zināma loģika. Ja kaut kas „izšaujas” no loģikas, tad vairs tie punktiņi nesaiet kopā. Tas ir, kāpēc man patīk spēlēt teātri. Lomas iemācīties. Teksts man dod daudz ko. Teksts man pasaka, ko es varu un ko es nevaru. Piemēram, mēģinājumos es Marlonu Brando kā krusttēvu imitēju, un es gribēju ar saulesbrillēm spēlēt. Un Māra teica, ka, vai nu man tās saulesbrilles ir, vai nu nav visa cēliena laikā, jo balsi var izmainīt un atpakaļ apmainīt, toties saulesbrilles nevar uzrasties un pazust bez iemesla. Bet kad es to mafiozo akcentu uzņēmu, tad es atkal zināju, ka varēju uz tās Sprīdīša balss tikt, iejusties un atkal iziet no tās lietas ārā. Tur tā loģika ir. Labs aktieris skatās, ko teksts dod – tas ir 90%. Jo ja to iemācās un zina, kur ir tās apakšējās domas, tad tas darbs ir. Man liekas, ka vai nu tas ir talants vai nav talants – aktīva saprašana, ko tu drīksti un ko tu nedrīksti. Un ko nevar. Teksts pateiks.

A.M.: Manuprāt teksts bija pietiekami elastīgs, lai varētu radīt savu interpretāciju.

A.G.: Tieši tā. Tā ir teātra būtība. Daudzreiz ir dzirdēts, ka lugas autors ir domājis vienu, un viņš var griezties savā kapā, kas notiekas. Bet ja loģika ir, tad tas ir kāpēc teātris pastāv. Tā ir starpība starp teātri un romānu, literatūru. Te ir brīvība kaut ko pārspīlēt vai ielikt jaunu domu, citu domu.

Man pašam nav mašīnas, un Māra mani vienmēr pa ceļam paņēma braucot uz mēģinājumiem. Pa 20 minūtēm, kamēr braucām, varējām pamēģināt šo to, izrunāties divatā. Izstāstīju, ko es domāju darīt tā vai tā, ko es jaunu iedomājos. Jocīga lieta: kaut man teksts ir galvā, es katru dienu to lasu, un kāda jauna nianse parādās. Teātris ir dzīva, radoša māksla. Pat profesionālie aktieri Brodvejā, kas spēlē vienu un to pašu izrādi simtiem reižu, var atrast kaut ko jaunu; ja tā ir maza niansīte, tā padara to svaigu katru reizi.

A.M.: Varbūt ievērojāt, es liku Sanfrancisko Jaunā teātra Feisbuka lapā citātus no lugas. Es paņēmu vienu teikumu, izrāvu pilnīgi ārpus konteksta un varēju uz to paskatīties pavisam svaigi. Piemēram, „es iešu un iešu” – ko tas nozīmē šinīs dienās?

A.G.: Es jau Mārai teicu, nezinu, vai tiesa: atslēga šajā lugā, ko es pats redzēju un iedomājos, ka tas bija Brigaderes vēstījums latviešu tautai: „Mācies izturēt un klusu ciest”. Vells parāvis, padomāju: tas ir labs padoms jebkurai tautai. Nu kas ir latviešu tauta? Mēs esam izturējuši un klusu cietuši, un mēs vēl esam. Manuprāt, tā bija tā īstā atslēga šajā lugā. Izturi un klusu ciet. Mācies.

A.M.: Man skudriņas skrien!

A.G.: Ar Laimoni Siliņu, ar ko es 45 gadus esmu strādājis, man arī bija laba sadarbība, viņš man arī deva brīvību. Ja prasīju padomus, palīdzēja, teica: „Jā, tev ir pareizi”. Nav pirmā reize [labai sadarbībai ar režisoru], bet man bija liels prieks, ka ar Māras vīziju es varēju pielikt sevi klāt, ielikt sevi šajā lugā. Savādāk, vai viens sešdesmit piecgadīgs aktieris var spēlēt vienu jaunu? Bet arī pēc dabas, un mani labākie draugi zina – un dažreiz tas man ir palīdzējis un kādreiz ir aizķēries – ka tā es esmu sevi raksturojis: sirdī esmu pasaules vecākais padsmitnieks.

Pirmizrāde notika Sanfrancisko 2018. gada 30. septembrī, un teātrim bija arī iespēja viesoties Bostonā un Vašingtonā tā paša gada oktobra beigās. Kopumā šo izrādi redzēja vairāk nekā 300 skatītāju. Režisore un aktieru grupa ir gandarīti, ka ir bijusi iespēja aizbraukt uz citiem latviešu centriem un aizvest ne tikai izrādi, bet arī izkārtot pavisam īslaicīgu, bet košu Lindas Treijas tērpu skiču un dekorāciju metu izstādi. Maizes darbi un ievērojamie ceļa un uzturēšanās izdevumi 13 māksliniekiem diemžēl pagaidām attur no turnejas turpinājuma.

Izrādes Sprīdītis? radošā grupa sadarbojās un iedvesmojās viens no otra, un visi kopā no Annas Brigaderes. Kaut kas sākas ar ideju, sarunām, e-pastiem, skicēm, zīmējumiem, melodiju utt., kamēr viss izveidojas vienā veselumā, pa ceļam palauzot stereotipus un pieejot lietām no neierastās puses. Teātra un izrādes sponsori – Latviešu Fonds, Artura Jullas fonds, ALA Kultūras fonds, PBLA Kultūras fonds, ALA Simtgades fonds – un individuālie ziedotāji sniedza ievērojamu materiālo un arī morālo atbalstu.

Sanfrancisko Jaunais teātris darbojas laikā, kad teātra nozare ASV latviešu sabiedrībā ir gandrīz izdzisusi. No kādreizējiem diviem spēcīgajiem teātru centriem – Sanfrancisko un Vašingtonā – vēl turas viens. Režisore Māra Lewis atzīst, ka ne vienmēr ir viegli: „Krīzes situācijās bieži sev jautāju, priekš kam tev to visu vajag – tērēt laiku, nervus, enerģiju, naudu vienas izrādes dēļ? Cieš mājinieki, darbs, veselība. Psihologi saka, ka cilvēkam nepieciešams justies vajadzīgam. Varbūt maldos, bet man šķiet, ka aktieriem ik pa laikam gribas spēlēt teātri un skatītājiem ik pa laikam gribas redzēt teātri. Sagādāt prieku gan vieniem, gan otriem – tas laikam ir mans uzdevums.”

 

Aija Moellere palīdz Sanfrancisko Jaunajam teātrim publicitātes lietās. Viņa arī veido teātra Feisbuka lapu, jo atzīst, ka mūsdienu informācijas apstrāde un uztvere diktē: „Es atstāju nospiedumus tīmeklī, tātad es esmu.”