Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019
Agris Pilsums
|
|
Esmu dzimis (1957) un audzis Rīgā, apmēram pēdējos 30 gadus dzīvoju dziļos laukos. Pirmā dzejas publikācija Literatūrā un Mākslā 1975. gadā, pēc tam regulāras publikācijas Latvijas preses izdevumos. Dzejas kopu publikācijas Literatūrā un Mākslā, Dienā, Padomju Jaunatnē, jauno dzejnieku kopkrājumā Acis 1978. g., Liesmā, almanahā Dzejas dienas (vairākus gadus pēc kārtas), Avotā, Vides Vēstīs. 1985. gadā izdevniecībā bija iesniegts un nodots tipogrāfijā salikšanai mans pirmais dzejoļu krājums Miglas krāsa, bija pat pasūtīts vāciņš. Tad bez jebkādiem komentāriem krājums no tipogrāfijas tika „izņemts”. Sekoja arī apmēram 3 gadus ilgs publicēšanās liegums. No 2000. gada koordinēju Bērzaunes baznīcas atjaunošanas darbus no pilnīgām drupām līdz baznīcas iesvētīšanai 2008. gadā. Studēju teoloģiju Lutera Akadēmijā, kuru absolvēju 2011. gadā. Agra Pilsuma dzeja Jaunajā Gaitā parādās jau 1989. gadā – dzejolis „Ziemas lūgšana”. JG 175 (1989 rudens, Imanta Saksa nodaļā „Skaņas un atskaņas”) 45. lpp. (red.) |
Lidmašīnas un vilcieni, auto un kuģi aiziet, Latvija paliek.
Sliedes un ceļi tālumā, tumsā, miglā un dūmakā aiziet, Latvija paliek.
Krustneši, kunga rijas un krogi un Merķeļa latvieši, kolhozi paiet, Latvija paliek.
Nāves sala un Tīreļpurvs, Piņķu baznīca, Perekops paiet, Latvija paliek.
Bermonts un Stučka, un Čakste un Ulmanis paiet, Latvija paliek.
Leģions, padomju strēlnieki, Volhovas purvi un Kurzeme paiet, Latvija paliek.
Bēgļu laivas un Gotlande, Zviedrija, dīpīšu nometnes, gulags un Vorkuta paiet, Latvija paliek.
Vienīgā partija, čekas maisi un čeka un partijas paiet, Latvija paliek.
Latvieti, piemini Latviju,
paliek.
Ja esi latvietis,
Latvija paliek.
|
Dažādu gadu dzejoļi
* * * Tie draugi, kas sen aizgājuši, pie manis reizēm atnāk klusi, un tumsa, kas aiz loga mīt, drīz izgaisīs varbūt jau rīt. Bet tā, kas manī pašā sēž, Būs kādu dienu jāizmēž. Un dienas nāk un gadi iet vienmēr ar labiem nodomiem. Un saule lec un saule riet, Bet manī gaisma nepaliek.
* * * no trokšņa iztrūksies no bites bīsies kā velns no krusta aizmuks mūks cik vīsi virvi savam mūžam tik mūžam pakulu tev trūks un nezināsi kur lai liekas un visur jutīsies pats lieks un meklēsi pēc pērnā sniega un meklēsi kur to lai liek līdz aiziesi uz upi kārties līdz aiziesi uz mežu slīkt līdz aiziesi līdz savai mātei un jutīsi ka jāaizmieg
* * * (Sausa vasara) Kungs atkal ieved savu tautu tuksnesī, žūst upes, strauti, avoti un akas, kalst kokiem lapas tā kā saknēm zūdot, un putekļi līdz pamalei kā migla. Kalst mēles melus runājušas, vīst ausis glaimu, rupjības un solījumu pilnas, un sažūst kājas, rokas, acis, kuras apgrēcina. Viss sauss – kā sausa patiesība. Put un izput. Kungs, tos, kurus mīli, Tu pārbaudi, vai ātri ņem pie sevis, vai turi neziņā, vai liec tiem meklēt ceļu... Kungs, savu tautu ved uz apsolīto zemi – pie prāta Tava, lai tas notiek, ved!
* * * Pirms tika ieviesti vienotie platību maksājumi, daudzi uz Latviju atbraukušie šausminājās – jums taču te nekā nav – tikai krūmi vien. Visapkārt krūmi un zāle, zāle un krūmi vien, bet cauri tam zaļumam cauri atkal viens latvietis brien. Cauri Cenu un Teiču tīreļiem, cauri Tīreļpurviem un Volhovām, cauri Magadanām un Vorkutām atkal viens latvietis brien. Cauri debesskrāpjiem un tuksnešiem, Lejas Bulānām, Rīgām un Ņujorkām, cauri druvām un tīrumiem pareiziem atkal viens latvietis brien. Visapkārt krūmi un zāle, zāle un krūmi vien. Kas pie tā plikā zaļuma mūs tik spēcīgi sien?
* * * norūsē krūmi atkal ūdens pļavās līdz ceļiem neizbrienamas sīkākās takas neizbraucami mazākie ceļi kļavas savu jau atdevušas laiks nolaist sulas bērziem pavasarī varbūt atkal ziemas nogurdinātie atlabs līdz ar zaļumu kokos no alām un pagrabiem projām savās gaitās un mājās zem debess savam apvārsnim tuvāk līdz ar pirmajiem saliem atkal ledus aprautās peļķēs zvaigznes zilas un aukstas kā acis sasalušiem dubļiem pāri kā Jēzus pār ūdeņiem tikai bez mācekļiem atkal viens aizies
* * * saulrietā sārtas sāk krāsoties smilgas vasara tātad uz otru jau pusi cik šogad atkal palaistu dienu saullēktu neredzētu un rietu vasaras īsākas ziemas gan arī skurstenis nekūp drīz būšu es mājās sirmot sāk domas nosirmo smilgas uzlēcis mēness pilnīgi pilns
* * * Jūda: Es Tevi nodevu – to visi zina, pat tie, kas Grāmatu nav rokā turējuši un tajā pirkstu ielikuši, es Tevi nodevu – tas Rakstos pierakstīts. Vien, mīļais Skolotāj, kāpēc Tu maizi, sāta bļodā mērcis, man to devi? Vien, mīļais Skolotāj, kāpēc Tu sacīji – ko dari, dari drīz? Vien apses zars ir noliecies mazliet uz leju, un lapas trīs.
* * * nodedzini visus tiltus saki tikai labus vārdus droši droši skaties acīs tai ko nesatiki sapnī apej atkal jaunu loku dzīvo maigā liegā dvašā un tā staigā brīvs no viltus kamēr priekšā atkal tilti pelnu plēnēm apbiruši rēgojas no dzelmes balsti
* * * Viss kādreiz kārotais ir kļuvis lieks, lai tagad zemojas kāds cits tā priekšā. Pie durvīm stāvi līdzenām kā tikko snidzis sniegs bez roktura un bez jebkādām zīmēm. Tev no šīm durvīm gludajām ir mazliet bail, varbūt kāds atvērs, ja tu klaudzināsi, un nezini vai gribi redzēt to, ko ieraudzīsi tur – tur tajā pusē. Vai nesteidzīgi aizgājušo draugu tēlus kaut mijkrēslī vēl nevarēsi saprast, kurš ir kurš, vai gaismu žilbinošu, kura nemet ēnu un kuras klātbūtnē par ēnu domāt kauns? Pat nezini ko gribi lūgt un prasīt – vai lai tās atveras, vai tomēr paliek ciet, bet tas nav lēmums tavs, tev šoreiz jāpakļaujas, un jāpieņem – kā būs, tā būs. Viss kādreiz kārotais ir kļuvis lieks, bet tagad, durvīm lēni veroties, tas viss tev priekšā. Vien cauri burzmai vari saskatīt – kaut kur tur tālumā vēl vienas durvis ir.
|