Valsis pa trim

Inga Žolude. 1904. Melanholiskais valsis. Dienas Grāmata, 2018, 64 lpp.

 

2018. gada nogalē lasītājus pārsteidza kārtējā (neilgi pirms garstāsta tika laists klajā romāns Materia Botanica – romāna Silta zeme (2008) 2. daļa; tagad grāmatā vienkopus rodami abi darbi) Ingas Žoludes grāmata – garstāsts 1904 ar apakšvirsrakstu Melanholiskais valsis, kurā autore vēsta par latviešu komponista Emīla Dārziņa (1875-1910) būtisku radošās dzīves posmu, proti, 1904. gadu, kad tika radīts skaņdarbs „Melanholiskais valsis”. Komponista turpmākā daiļrade apliecina, ka šis ir viņa radošās darbības sliekšņa gads, pēc kura pārkāpšanas tapuši vairāki izcili darbi – dziesmas koriem un solodziesmas ar paliekošu muzikālu vērtību latviešu kultūrā.

Lielisks piemērs, kādai jābūt gaumīgai grāmatai kopumā, – tā gribas sākt stāstījumu par eleganto izdevumu, jā – arī par mazliet provokatīvo izdevēju uzdrīkstēšanos vienuviet apvienot trīs atšķirīgus laikmetus: komponista 20. gadsimta sākuma jūgendstila dominantes laiku, mākslinieka Ādolfa Zārdiņa (1890-1967) gleznā Moderna sabiedrība (1926/1947) attēlotās sabiedrības art deco stilu un 21. gadsimta sākumā uzplaukušās rakstnieces Ingas Žoludes radīto tekstu. Taču šajā gadījumā tas viss nevis disonē, bet raisa apbrīnojami precīzas simbiozes pēcgaršu!

Noteikti jāakcentē apgāda un autores nopietnā attieksme pret tekstu, proti, tika piesaistīts teksta faktoloģiskā materiāla konsultants – literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis, jo tekstā ir atspoguļots gan laikmets, gan ievīti patiesi fakti no komponista dzīves. Jāpiebilst, ka rakstniece ir skrupulozi iedziļinājusies Emīla Dārziņa dzīvesgājumā un pirms teksta radīšanas ir paveikts milzīgs faktu izpētes darbs. Protams, par biogrāfisku (šī literatūras žanra klasiskajā izpratnē) to tomēr dēvēt nevar, drīzāk par vīziju vai fantāziju. Teksts uzrunā. Priecē autores prasme atkailināt Emīla Dārziņa personību, to darot niansēti un psiholoģiski spēcīgi. Paralēli psiholoģiskajam tēlojumam Inga Žolude pārliecinoši attēlo 20. gadsimta sākuma kultūrvēsturisko ainavu. Gar acīm slīd latviešu un pasaules kultūrtēlu, kultūrainavu, urbānās un lauku vides ziedu pušķis – Jānis Poruks, Marija Stalbova, Rainis, Aspazija, Jūlijs Madernieks, Edvards Vulfs, Natālijas Draudziņas ģimnāzija, žurnāls Zalktis, Rīga, Parīze, Pēterburga, Cēsis, Fridrihs Nīče, Fran­suā Vijons u.c. Dievišķais un apgarotais mijas ar vientulību laulībā, radošajām mokām, sevis šaustīšanu, alkām pēc vairs neaizsniedzamās mīlestības, savukārt ikdienas dzīve, privātskolotāja pienākumi un darbs, kā arī krogus epizode disonē un vienlaikus saspēlējas ar dārzu un tajā augošo indīgo, bet vilinošo sirēnu – zilās kurpītes krūmu jeb sievietes silueta mirāžu, kas drīzāk raisa asociācijas ar stāsta varoņa (Emīla, Iemīla, Emīlīša, Emīlija) apziņā nemitīgi urdošo mīlas matamorfozi.

Inga Žolude, lai vēl vairāk pastiprinātu teksta poētikas garšu, lieto vecvārdus, kas pielāgoti 20. gadsimta sākuma leksikai (kuvēris, šūplāde, bādēties u.c.), un šāds leksikas paņēmiens precīzi iegulstas kopnoskaņā. Spilgts un grodi veidots tēls ir Emīla Dārziņa sieva Marija. Lasītājā raisās līdzpārdzīvojums ne vien pret galveno varoni, bet arī pret komponista sievu, kura nogurusi gan no ikdienas rūpēm, gan no skolotājas darba Maldoņa skolā, kad „gaismas nešana var būt smaga nasta” (30. lpp.), gan no vīra izklaidēm un dziestošās mīlestības.

Ingas Žoludes radošā rokraksta vizītkarte ir spēcīgs, niansēti tverts psiholoģiskais tēla vai situācijas raksturojums. Arī garstāstā šis aspekts suģestē. Lasot tekstu, nemanot kaut kur sajūtu zemdzīlēs sāk skanēt Emīla Dārziņa „Melanholiskais valsis”, un atskāršu, ka acīmredzot tam iemesls ir ne vien tēma, bet arī teksta ritms, muzikalitāte, kas vibrē valša mūzikas taktīs. Šādu teksta efektu, šķiet, var panākt tikai tad, ja pati autore ir pārņemta ar konkrētā skaņdarba skanējumu un pieraksta tekstu, vienlaikus dzīvojot šajā skaņdarbā.

Taču mazliet vilšanās sajūtu radīja strupi aprautais nobeigums. Iespējams, autore šādi rīkojusies ar nolūku – spēji atmodinot lasītāju no Melanholiskā valša teksta un mūzikas skaņām. Nezinu, bet satrūkos gan ļoti…: „Viņš atkal aizdedz cigareti, pamet acis uz loga pusi, aiz kura stāv zilā puķu sieva, un tad pievēršas savai lapiņai, atlocījis un nogludinādams to maigi kā mīļotās matus – Marijas? Dārziņa kundzes? Un acumirklī kļūst skumjš jo skumjš, très triste, un uzraksta skaņdarba nosaukumu Valse Melancolique.” (42. lpp.) Tas nav pārmetums autorei, bet gan manu emociju atspoguļojums, saskaroties ar teksta pēdējiem akordiem.

Grāmatas beigās ir ievietota mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža eseja par Emīlu Dārziņu „Dvēsele joprojām caur pasauli iet” un mākslas zinātnieces Dainas Auziņas eseja par Ādofu Zārdiņu „Skaistums ārpusīgi no visa”. Mani vairāk uzrunāja izsmeļošā eseja par mākslinieku un grāmatas vizuālo ietērpu veidojošo gleznu, jo, iespējams, daudz vairāk gaidīju no Oresta Silabrieža esejas… Labprāt lasu mūzikas apskatnieka opusus, un jāsaka atklāti, ka Oresta Silabrieža spalvai pieder spožāki uzmirdzējumi par mūzikas tēmu. Savukārt mākslinieka Ādolfa Zārdiņa personība un oriģinālais otas triepiens ir jaunatklājums (viņa darbus nejauši atklāja 20. gadsimta deviņdesmito nogalē kādā mākslas antikvariātā) latviešu mākslas vēsturē kopumā, jo, kā raksta Daina Auziņa: „Zārdiņa mantojuma atklāšana kļuva par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta nogales Latvijas mākslas dzīves notikumiem. Kas ir bijis šis noslēpumainais cilvēks, kurš lielāko daļu dzīves izvēlējās pavadīt, noslēdzoties no apkārtējās pasaules savrupā pašpietiekamībā?” (Bez lpp. norādes).

Emīla Dārziņa personība vēl arvien ir saistoša dažādām interpretācijām. Katram, kuram tuva ir Emīla Dārziņa mūzika, noteikti ir izveidojies savs priekšstats par komponistu. Piemēram, manā acu priekšā ir fotogrāfija, kurā komponists redzams sakrustotām rokām dendija cienīgu stāju stāvam pie rožu krūma ar šādu pat ziedu pie žaketes atloka, un, izlasot Ingas Žoludes garstāstu 1904. Melanholiskais valsis, esmu pārsteigta, ka šai fotogrāfijai (un maniem priekšstatiem par Emīlu Dārziņu) ir radīts literārs apstiprinājums.

 

 

Sandra Ratniece

Autore ir Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta konTEKSTS galvenā redaktore.