IZAICINOŠĀ SIEVIŠĶĪBA

Laura Vinogradova. izelpas.
Zvaigzne ABC, 2018

Par to, ka īsprozas uzplaukums latviešu oriģinālliteratūrā pēdējo gadu laikā pakāpeniski uzņem arvien manāmākus apgriezienus, runāts tiek jau labu laiku un ne bez pamata. Pie stāstu krājumu radīšanas ķērušies ne tikai jau pazīstami prozaiķi, bet nereti tieši īsprozas lauciņā debitē arī jaunie literāti. Stāstu krājumi dominē gan šīgada balvai „Kilograms kultūras”, gan jau vairākus gadus – arī Latvijas Literatūras gada balvai nominēto literāro darbu skaitā. Šķiet, pamatoti apgalvot: īsproza savas vairākus gadu desmitus zaudētās pozīcijas literatūras pasaulē šobrīd atkaro ar uzviju.

2018. gads latviešu oriģinālliteratūrā iezīmējies ar vēl kādu interesantu tendenci – vairākus neapšaubāmi veiksmīgākos stāstu krājumus šī gada laikā sarakstījušas tieši sievietes. Ievērību izpelnījās gan Janas Egles otrais krājums Svešie jeb Miļenkij ti moi, ar savu otro krājumu Tad redzēs par sevi atgādināja arī Dace Vīgante, bet ar pirmajiem krājumiem īsprozas lauciņā debitēja gan latviešu lasītājam jau labi pazīstamā Inga Gaile, gan autore ar līdz šim mazāk zināmu vārdu – Laura Vinogradova, kurai pirms neilga laika iznāca pati pirmā – bērnu grāmatiņa Snīpulītis.

Iespējams, var rasties doma, ka šādā rakstnieču radīto darbu koncentrācijā literātei debitantei būtu grūti piedāvāt lasītājam kaut ko fundamentāli jaunu un atšķirīgu. Jau pats stāsta formāts galu galā rakstnieku zināmā mērā ierobežo, spiežot akcentēt vienu spilgtu centrālo asi, kuru nevar – kā to reizumis redzam episkās prozas autoru izpildījumā – nomaskēt aiz plašiem aprakstiem, izvērstām paralēlām sižeta līnijām un liela tēlu skaita. Metaforiski runājot, īsprozas formāts savā ziņā atgādina īsu televīzijas sižetu, nevis spēlfilmu – vai nu tā radītājam izdodas nedalīti pievērst ekrānam skatītāja izklaidīgo uzmanību, vai nē. Trešā varianta nav. Tāpēc gribas apgalvot, ka jau pati īsprozas specifika izvirza autoram nenoliedzami augstas prasības un pieprasa visai filigrānu meistarību.

Lauras Vinogradovas krājums izelpas pirmajā acu uzmetienā nedaudz atgādina Daces Vīgantes jauno grāmatu – apjomā neliels, ar izteikti simbolisku vāka noformējumu, tas savā ziņā šķiet it kā paslēpies, aizplīvurojies un latviskā pieticībā (ko pastiprina noformējumā izmantotie pelēcīgie toņi) par sevi it kā apgalvo: „Ko nu es, es jau neko.” Taču, sākot lasīt, iespaids mainās teju uzreiz un varētu pat teikt, ka radikāli. Ja Daces Vīgantes stāstos redzam dziļi slēptu psiholoģisko spriedzi, kuru autore atļaujas atklāt vien caur neskaitāmām māņkustībām – priekšmetisko simboliku, dialogu zemtekstiem, līdz galam nepateikto un nenojausto, turklāt allaž it kā turēdama lasītāju soļa attālumā no bezdibeņa –, tad Lauras Vinogradovas stāstu iekšējā sajūta ir absolūti atšķirīga. Neapšaubāmi, visu pieminēto rakstnieču stāstos jūtama sievišķīga pēcgarša, ko rada gan trauslais saudzīgums, ar kādu rakstnieces skar pat vissāpīgākās tēmas, gan izteiktā vērība pret detaļām. Taču Vinogradovas stāstu dominanti gribētos nosaukt par mazliet citāda veida sievišķību – nedaudz demonstratīvu, atklātu, pat izaicinošu. Jau ar pirmo stāstu un līdz pat pēdējam rakstniece, it kā citējot Mirdzas Ķempes savulaik skandalozo atzīšanos, pauž: „Es esmu sieviete! / Un mana mute, grēcīga un koša / grib saldai gaismai atvērties.” Un šeit nav runa par dzimumu stereotipiem – tā ir nostāja, kas caurvij visus (jāpiebilst – gandrīz visus pirmajā personā rakstītos) stāstus. Šai prozā nav ne vēsts no aizsegšanās ar klišejām par sievišķumu, ne vēsts no taisnošanās – tā ir proza, kuru lasot, abu dzimumu lasītājs vienlaikus klusībā jūsmos un ārīgi, ļoti iespējams, nošermuļosies.

No vienas puses, šie teksti ir piesātināti ar taustāmām, miesiskām, fizioloģiskām detaļām (tomēr neizejot ārpus civilizētības robežām). Taču jau klasiskajā mitoloģijā pazīstamais iedalījums starp vīrieti – apolonisko garu un sievieti – dionīsisko miesu ir tikai daļa no kopējās ainas, kādu mums zīmē jaunā autore. Sākot no pirmā stāsta „kafija un zemenes”, kurā dzērāja vīra līdz izmisumam novestā sieva paklusām lej vīra krūzē augu mēslojumu „Vito”, un beidzot ar stāstu par sievietes cīņu ar krūts vēzi, autore – ne kliedzot, bet pietiekami skaļi – ataino fiziskos dzīves aspektus, sievietes miesu kā dvēseles mājvietu un nereti – cietumu. Miesiskie aspekti, kādus loģiski asociējam ar sievišķīgumu, tostarp jau minētā slimība, tāpat seksuālās attiecības – gribētas un negribētas, grūtniecība, krūtsbarošana, dzemdības – tekstos dominē ļoti uzstājīgi, taču vērīgs lasītājs redzēs, ka tā ir tikai viena medaļas puse, un apjautīs, ka autore cenšas pateikt tieši to – ka, raugoties uz sievieti, mēs, abu dzimumu lasītāji, nereti zemapziņā cenšamies noreducēt šos ārīgi redzamos faktorus tikai līdz ķermeniskajam līmenim, kaut patiesībā tie sevī slēpj ko nesalīdzināmi vairāk.

Autore atļaujas mest izaicinājumu lasītāja zemapziņai, kurā neviendabīgā mikslī sajaukušies sieviešu žurnālu un dāmu romānu kultivētie stereotipi par sievišķības miesiskajiem aspektiem (ar vai bez vāji slēpta nicinājuma pret šiem stereotipiem) un kaut kur vēl dziļākā līmenī labi nomaskēta pārliecība, ka rakstniece sieviete var piedzīvot „literāro pestīšanu”, ja ļauts izmantot šādu ķecerīgu definīciju, tikai tad, ja savos tekstos neakcentē specifiski sievišķo, tātad: kaut kādā ziņā tekstuāli paškastrējoties. Vinogradova savu tekstu sievietei (jo, kaut gan sižeti ir daudzveidīgi, vēstošā balss ir viena, un uzdrošinos pieļaut, ka tas ticis darīts mērķtiecīgi) liek paziņot skaļi un nepārprotami: „Jā, es esmu sieviete! Jā, man ir krūtis un olnīcas, es krāsoju skropstas un ik mēnesi asiņoju, es iznēsāju bērnus un atstāju tajos daļu savas dvēseles, es kaislīgi lokos zem vīrišķā smaguma un smoku zem tā, es alkstu pretējā un sava dzimuma, un neuzdrīkstieties pat domāt, ka tas viss mani reducē šūnu līmenī.” Tomēr rakstnieces deklarācija nav sufražistiski spalga un agresīva. Liriskā varone ij netaisās dedzināt krūšturi – viņa novelk blūzīti un parāda to: bez kauna un arī bez pašglorifikācijas.

Simpātiski, ka izelpas ir viens no nebūt ne daudzajiem pēdējā laikā tapušajiem latviešu autoru oriģināldarbiem, kurā atainota patiešām gaumīga seksualitāte. Neslēpjoties ne aiz miglainiem eifēmismiem un savlaicīgi nolaistiem priekškariem, ne aiz daudzlappušu fizioloģiskām ainām, nedz arī tīksminoties ap vardarbību (kāda tiek atainota ne vienā vien stāstā) rakstniece spēj ar nedaudzu frāžu palīdzību radīt nepārprotamas, tomēr arī gaumi neaizvainojošas iztēles gleznas. Un šis, šķiet, ir Vinogradovas prozas stilistikas trumpis – nešķiežoties ar detaļām, koncentrētā izteiksmē ielikt to, ko nevar pateikt, anatomiskai precizitātei neupurējot romantikas auru. Kaut vai tikai viena frāze, kurā sieviete kopā ar mīļoto pērk melnus palagus un apspriež to, kā uz tiem kopīgi gleznos baltus kaisles rakstus – fizioloģiskā detaļa ir nepārprotama, taču vienlaikus nav nedz ētiski vulgāra, nedz estētiski nepieņemama. Un vēl: ne jau tikai sievišķajos un seksuālajos noslēpumos slēpjas šīs prozas patīkamais fizioloģiskums – autore iecienījusi tekstā iekļaut niansētus krāsu, smaržu, taustes, garšu pieskārienus, lai ar to šifrēto simboliskumu aizstātu aprak­stu un dialogu konkrētību. Jā, vietumis tieši šais niansēs varbūt būtu bijis lietderīgs vēl izteiktāks lakonisms, tāpat atsevišķu stāstu sižeta līnijas liekas mākslīgi apraujamies, atstājot lasītāja ziņā nedaudz par daudz „brīvā materiāla”, taču šie ir relatīvi maznozīmīgi faktori, ko nākotnē noteikti labos augošais autores profesionālisms.

izelpas, visu apsverot, līdz ar to šķiet pat ļoti atbilstošs krājuma nosaukums. Protams, kā jau autore apgalvo vāka tekstā, tas atspoguļo to, stāsti vispirmām kārtām tikuši simboliski izelpoti, norakstīti nost no sevis. Taču elpa arī ir fiziska kustība, bez kuras nevar paiet neviena mūsu dzīves minūte – atšķirībā no visa cita, ieelpas un izelpas ritms diktē esamību. Tāpēc gribas teikt, ka Vinogradovas stāsti pašos pamatos vēsta par dzīvības paradigmām – gan to, kas deviņus mēnešus sievietei zem sirds, gan to, kura spiež pie zemes kā nasta, gan to, kura ceļ spārnos. Gan vienu, gan citas pavada elpas šķietami bezgalīgais pulsējums, un tieši šo dzīvības skaudrumu, ko rada tās vienlaicīgais dārgums un ierobežotība, zemdegās neizdzēšami ieraksta Lauras Vinogradovas stāsti.

 

Bārbala Simsone

Literatūrzinātniece un kritiķe Bārbala Simsone 2007. gadā ieguva filoloģijas doktora grādu par disertāciju Mītiskā paradigma 20. gadsimta angļu fantāzijas prozā. Sarakstījusi divas grāmatas Iztēles ģeogrāfija (2010) un Monstri un metaforas (2015). Šobrīd vada Latviešu valodas un literatūras redakciju izdevniecībā „Zvaigzne ABC”, regulāri publicē grāmatu apskatus un recenzijas Latvijas kultūras presē. Autores literatūrkritiskie raksti publicēti arī JG (sākumā ar Bārbalas Strodas vārdu). Skat. JG245(2006), 249(2007), 254(2008), 273(2013), 277(2014), 282(2015), 289(2017) un 294(2018)