Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019

Ilze Lāce-Verhaeghe

ATMIŅAS PAR LIELRŪĶIJAS DIŽO VADONI

 

Aivars Neibarts 1960. gados Foto: V. Strautniece

Viņš nekādi nedodas man rokā. Cilāju dzejas grāmatiņas, pārskatu fotogrāfijas – re, te mēs ar Aivaru sēžam Viļņa [1] darbnīcā uz kāpnītēm pie kamīna, attēls tāds pārlieku melnbalti kontrastains, man gluži smukas kājas, Aivaram – „glīši” izsukāta bārda. Bet nu šis nenāk un nenāk pie manis – vīzējas. Iedomājos pievilināt šamējo ar konjaku – atceros, ka Aivaram patika tā Sašiņa [2] palaikam skandētā tautas dziesmas parodija „attek zaļa līdaciņa, izrauj manu konjaciņu”. Ieleju tādā gurķu sālāmas burciņas izmēra glāzē krietno Grand Monarque, apsēžos dārzā pie lillā miķelīšu pudura, iemalkoju un gaidu. Kļūst patīkami silti, bet Aivars tikai tā spocīgi mocīgi pavīd uz strupu mirkli un pazūd atkal aiz mājas stūra... vai arī tā tikai mana brūnā žakete, kas, uz „pleciņiem” pakārta, slinki žāvējas atturīgajā rudens saulē.

Nopūšos un gluži pagāniski vēršos pie gariem. Dzirdu mammas [3] drusku aizkaitināto balsi: „Kā tad, tu nevari par Ņurbuli [4] uzrakstīt! Sāc tik – un aizies.” Un Viļņa siltais baritons: „Par Ņurbulīti gan vajag uzrakstīt, atmiņas jau ātri izbalē.” Varētu jau šiem teikt, lai raksta paši, bet kur nu vairs...

Ja nevar saprast, kā iesākt, jāsāk no sākuma. Un sākumā bija trīs pasaku tēli – Leinerts, Leikarts [5] un Neibarts. Bērnībā visus trīs spilgti iztēlojos, klausoties mammas „leģendās” par Rīgas bohēmu 60. gadu otrajā pusē. Realitātē Leikartu tiku redzējusi vienu reizi – nezin kāpēc uz kruķiem. Leinertu vienreiz dzirdēju – vēlā vakara stundā pie mūsu dzīvokļa durvīm neglītā vārdu apmaiņā ar manu vectēvu. Šķiet, bija atsūtīts aizņemties naudu krogus tēriņa nomaksai. Neibartu man pirmoreiz parādīja Bastejkalnā, no paliela attāluma, velveta žaketē, samta bereti galvā, garajiem matiem un bārdai vējā plīvojot. Cik atceros, bija notikusi tāda kā sāpīga šķiršanās, kā vilšanās starp viņu un mammu. Viņa pakāpās aiz skulptūras, lai netaptu pamanīta, un teica: „Tur aiziet mans Aivars.”

Bet pa īstam ar Aivaru tikām viens otram priekšā stādīti daudzus gadus vēlāk, kādā mammas jubilejā Juglas dzīvoklī. Viņš atnāca kopā ar „sievieti” Sarmīti. Čaka pētnieks Arnolds Būmanis [6] sajūsmā dvesa: „Ak, ja man būtu sieva ar tādām miesām!” Un es nevarēju saprast, kā tāda sieviete – tik slaika un efektīga – varējusi apprecēties ar šitādu „ķerbuli”. Jo tolaik uz „Ņurbu”, kā viņu šad tad dēvēja draugi, turēju ļaunu prātu – pēc kādas uzdzīves nakts viņš bija izgriezis caurumu ģimenes relikvijā – vienā no skaistajām vecvectēva māsas Laukgaļu Līnes austajām segām – un apvilcis to kā tolaik modīgo pončo. Nelīdzēja nekādi „zum” un „čā”, nedz „vaid” un „nevaid”, varēja, cik grib, bolīt savas bērnišķīgi naivās acis – es neļāvos „šarmēties”.

Paies vēl daži gadi, es arī piesardzīgi iemērkšu pirkstgalus tai bohēmas peļķītē un Neibartu sastapšu itin bieži – Dzejas dienas, Mākslas dienas, provinces teātru viesizrādes, brauciens ar „katamarānu” pa Amatu, Līgo nakts Arvīda Ulmes mājās Burtniekos... Bet par to laiku Aivara sakarā man nav nekādu īpaši personisku atmiņu. Aivars piedalījās, bija līdzās, taču es no viņa mazliet tā kā vairījos, varbūt tāpēc, ka neticēju tam, ko viņš rādīja virspusē, bet nevarēju arī uzminēt, kas „lācītim vēderā”. No tā laika gan esmu patapinājusi divus Aivara teicienus, ko attiecīgos dzīves brīžos lietoju vēl tagad: „Lai tā talka liek man mieru, kā es viņai!” (runa laikam bija par kādu Rakstnieku Savienības organizētu pasaules kopšanas pasākumu) un „Kurš nūdele mani uzmodināja?” (tā Aivars, Jāņu rītā no siena kaudzes iztrenkāts).

Neibarts un Lidžene [7]

Viņi bija pārāk līdzīgi, lai būtu viens otram radīti. Mūžīgie bērni ar dziļiem pazemes avotiem, talantīgi gaisagrābšļi un palaidnieki. Aivars ņurbulēja, mammas valodas upes kompānijā nevarēja apturēt. Neesmu redzējusi, bet zinu, ka abi ir ziemā ar ragutiņām no kalna laidušies (varu derēt, ka ragavas kalnā atpakaļ vilka Lidžene). Aivars esot mammai pie gultas lasījis tolaik vēl nelegālo „Meistaru un Margaritu”. Turējis viņas augstpapēžu kurpi uz plaukta savā istabiņā Āžu bulvārī [8]. Tā man ir stāstījuši. Bet Aivara bildinājumu mamma noraidīja, jo viņai (gluži pareizi) likās, ka ģimenē ar vienu „plānprātiņu” [9] pietiek, kādam tomēr arī par dzīves praktisko pusi jārūpējas. „Es taču būtu rūpējies,” tā Aivars pēc daudziem gadiem esot teicis – ai, neticu, neticu, kaut mīļa tāda pārliecība.

Aivars laikam gan nebija īpašs dzīvnieku mīļotājs (vismaz nedemonstrēja sevi kā tādu), kaķus sauca par „raganu instrumentiem”, bet tieši viņam mamma uzticēja savu suneni Rommiju, kad pašai bija jādodas uz slimnīcu. Skolas gados mammu par sliktu uzvedību direktore Duškina [10] reiz uz pāris nedēļām izslēgusi no skolas. Un viņas mūža beigās gandrīz notika tāpat – Neibarts ar Kunnosu [11] pieskandalēja veco ļaužu pansionātu tik braši, ka mammu no turienes gandrīz izmeta „za narushenjije discipljini” [12]. Aivara dārzā sēdējām pēc tam, kad bijām mammu apbērējuši (tas fiksēts Jāņa Uzulnieka [13] filmiņā). Notika tā pavisam dīvaini. Mammas bērēs lāgā nevarēju paraudāt – tai vājprātīgajā jūlija karstumā un uztraukumos (nebija taču mobilo telefonu, tik daudzi mammas draugi palika neapziņoti) emocijas bija it kā „aizkorķējušās”. Asaru plūdi, pilnīgi nevaldāmi, izgāzās ārā Aivara bērēs. Martinsons [14] burtiski līda sejā ar savu kameru, bet man bija vienalga. Grūti izskaidrot, bet bija vienlaikus lielas bēdas un laba attīrīšanās sajūta, patiesas atvadas no viņiem abiem, skaudrs žēlums, ka uz visiem laikiem zudis kaut kas unikāls.

Neibarts un Eglītis

Nebija daudz tādu ļaužu, kurus mans pirmais vīrs Vilnis būtu patiesi uzskatījis par draugiem, jo lielākoties viņa darbnīcā Teātra ielā tādi „gadījuma” cilvēki vien ganījās – kad „Skapi” [15] vēlā nakts stundā beidzot slēdza, „mākslinieki, meitenes un laulības pārkāpēji” [16], apaļīgās karafītes zem jakas paslēpuši, kāpa augšā pie Eglīša.

Aivars bija viens no retajiem draugiem. Aivaram bija atvēlēts Eglīša darbnīcā savu 40. gadu „jubilejumu” nosvinēt – tā bija liela privilēģija. Un, uzaicināta uz Aivara dzimšanas dienas svinībām, es tā pa īstam „iekritu acīs” Vilnim, bet tas jau ir cits stāsts. Vēlāk, kopdzīvē ar Vilni, nereti brīnījos, kas saista šos divus tik dažādos cilvēkus. Jā, Liepāja, protams. Bet Vilnis bija racējs, nepadarāmu darbu darītājs, turpretim Aivars šaudījās kā spāre, dzīvoja dzīvi pārlidojumos un „cītīgi riču raču spēlēja”. Šķiet, reizēm mudināja arī Vilni ņemt tās lietas vieglāk, vairāk gleznot, mazāk būvēt, jo atceros Eglīti gandrīz dusmīgi atcērtam: „Jums, dzejniekiem, pietiek ar blociņu un zīmuli, bet man vajag bāzi, kur gleznot, gruntēt audeklus un taisīt rāmjus!” Aivaru Vilnis gleznojis vairākkārt, pat „Klusajā dabā ar darbnīcu” viens no attēlotajiem priekšmetiem ir Aivara portrets.

Viņi viens otru ļoti respektēja. Vilnim nepatika „dzērājiem” dot naktsmājas darbnīcā, ne reizi vien dzirdēju viņu sakām, ka Ņurbulītim tas gan būtu atļauts. Bet Aivars to laikam gan nekad neizmantoja – aizpogāja mūžīgo velveta žaketi un nakts melnumā (vai tā vairāk uz rīta pusi) gāja no Eglīša „svētnīcas” uz Torņkalnu pie „mīļotās māmiņas”. Nedz Neibarts, nedz Eglītis nepiederēja pie viegliem, visiem tīkamiem cilvēkiem, kā viens, tā otrs varēja būt nepieņemams „žigulēvičiem” (tā Neibarts dēvēja mietpilsoņus). Viņus vienoja godīgums pret savu radošo darbu, spēja „ieiet ziedā kā pieliekamajā kambarī” un tad nest to medu uz mājām – uz gleznu, uz dzejoli.

Neibarts un dāvanas

„Un kur manas dāvanas?” Aivars kā vīlies bērns noprasīja man un draudzenei, kad bijām ieradušās pie viņa uz jubileju tikai ar alpu vijolīšu pušķi un kādu grādīgas dziras pudeli. „Mēs pašas esam dāvanas,” draudzene lepni atteica, un Aivaram nekas cits neatlika, kā vien nomurdulēt zem deguna raksturīgo „ehmjā”. Mēs pēc tam ironiski spurdzām, ka Ņurbulis laikam gaidījis no mums pašadītas zeķes. Bet lielajam bērnam, kas pats visiem dāvināja vai nu dzejoļus, vai kaut ko jancīgu, laikam bija gribējies vienreiz saņemt ar lentīti apsietu sainīti – kā tādam „godīgajam ļautiņam”.

Draugiem Aivars bieži dāvināja no rūtiņu burtnīcas vai bloknota izplēstas lapiņas ar saviem pantiem (kādas bibliogrāfiskas vērtības tagad!). Man reiz pat tika vesela burtnīca (tiesa gan, tur bija taupīgi ierakstīts tikai viens dzejolis). Starp mammas papīriem atradu vienu tādu lapiņu, datētu „1992. gada Ligitas mēnesī”, ej nu zīlē, vai ar to domāts maijs, kad mammai bija dzimšanas diena, vai jūnijs – kad vārda diena. Augšmalā kreisajā pusē rakstīts „Ļoti slepeni”, labajā – „Glabāt mūžīgi”. Glabāju. Bet pats dzejolis gan jau ir pa šo laiku „atslepenots”, citēju no lapiņas: