Jaunā Gaita nr. 297. vasara 2019
Eduards Aivars Eduards Aivars, īstajā vārdā Aivars Eipurs (1956) ir viens no savas paaudzes redzamākajiem dzejniekiem, kurš regulāri publicē savus darbus kopš 1985. gada, taču žurnālā Jaunā Gaita šī ir viņa pirmā publikācija. Aivars sācis rakstīt un publicēties krietni vēlāk, nekā viņa vienaudži Klāvs Elsbergs un Amanda Aizpuriete, tāpēc pieskaitāms tādiem starppaaudžu dzejniekiem kā Edvīns Raups un Liāna Langa. Dzejnieks debitē 1991. gadā ar krājumu Dejas, kuram seko veseli divi krājumi 1996. gadā – Jā un Ainava kliedz, kurš, kā atzinuši kritiķi, ir viens no diviem nozīmīgākajiem desmitgades krājumiem (otrs ir Raupa Dzīvo damies) un ar savu postmoderno pieeju ietekmējis jaunākus dzejniekus. Pagaidām autoram iznākuši deviņi dzejas un divi īsprozas krājumi. Eduarda Aivara dzeja antoloģijās un publikācijās, tostarp žurnālā World Literature Today, atrodama 14 valodās. 2018. gada pavasarī Lielbritānijā izdota grāmata Phenomena (Parādības), kurā galvenokārt ietverti dzejoļi no krājumiem Parādības (2016) un Sakvojāžs (2011), kā arī daži no vairākas balvas saņēmušā Es pagāju (2001) un atsevišķi jauni dzejoļi. Autors dzimis Saulkrastu pusē, Pabažu ciema „Ainavās”, skolojies Saldū un Limbažos. Vēlāk dzīvojis Rīgā un Jelgavā. Ar pārtraukumiem studējis Latvijas Universitātē, kuru pabeidzis Baltu filoloģijas nodaļā. Prot arī romāņu valodas. Strādājis Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, Annas Brigaderes muzejā Tērvetes „Sprīdīšos”. Guvis ievērību ar savu darbu alkoholiķu rehabilitācijā Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā „Ģintermuiža”. Ieguvis izglītību arī psihoterapijā. Kopš 2005. gada ir dzejas, vēlāk arī prozas konsultants Latvijas Rakstnieku savienības projekta „Literārā akadēmija” ietvaros. Strādā ar visu paaudžu autoriem. Darbojas Baltijas Asamblejas žūrijā, Dzejas dienu padomē, Valsts Kultūrkapitāla fonda ekspertu grupā. Raksta slejas par kultūras jautājumiem Latvijas avīzē. Šeit lasāmi dzejoļi no jaunā, vēl topošā krājuma. (V.S.)
|
B A L T Ā D A I N Ā D Z E J N I E K A V Ē S T U L E S II
NESTEIDZOTIES
Divi vīri pie kamīna sēž
Diriģents nekustina rokas
Orķestris spēlē šķībi Bet svētki ir izdevušies Lai arī slēpjoties aiz kokiem Pavasaris nāk ar brīvības aploksnēm kabatās Daži koki ir neglīti Taču tie nespēj izbojāt mežu Dzīvnieki ievelk nāsīs gaisu
TIK MAZ CILVĒKU
Ja Nu Kādreiz? Ak Jā – Krūze ir Jānes Līdz Galdam
DZEJOLIS PAR TO, KA EZĪTIS AIZDOMĀJIES IEVĒRA
Bija labi mirkli justies kā zirneklim savā šūpuļtīklā
KOPDZĪVES LIKUMS
Man nepatīk šī civilstāvokļa aktu reģistrācijas lēdija
NARCISES APLŪKO MANAS GALVASSĀPES
DZEJOLIS PAR TO, KA NEVIENS NO SIMTS APTAUJĀTAJIEM VAKAR NEBIJA
Ko, tad tu, mīļais, esi aptaujājis? Šodien būs jānopērk dzēšgumija
BALKĀNU MEITENES
Viena mani saukā par vecūksni Otra nāk gultā Un jau pēc brīža Grib, lai ķeros pie dziesmas
LATVIJAI, PIRMĀS 100 KLASES JEB PAMATSKOLU BEIDZOT
KAD MĒS DOSIMIES UZBRUKUMĀ
Viņš pavērsīs stobru un sāks šaut pa savējiem Tie, kas paliks dzīvi, to, nervozi smēķējot, pieņems Jo tā būs tikai viena liela bezjēdzīguma sastāvdaļa
LAIKI MAINĀS
Un
mēs slēpojam
TĀDS BRĪVĀKS VAKARS
Bērnu nav mājās
LATVIJAI SIMTS
Diriģente
Koris izmirst, visvairāk alti Skate pienāks, kad visi būs nomiruši Tomēr, vienalga, mēģinām – piedalīsimies! Iznākšu priekšā viena pati Un dabūšu pirmo vietu Lai žūrija pirmoreiz redz Kā dzied eņģeļi balti
NĀVE APKĀRT. PĒRS GINTS
Viņš nespēj nomirt tik ļoti
Nekas nav tik kantains kā karš
Trakais dzejnieks ielec šūpolēsTurpat pie ienaidnieka priekšējām līnijām Tās uzšūpo augstu Ienaidnieks pārbīstas Nemaz netulko zīmi Atvelk spēkus atpakaļ Uzvara ir izcīnīta Antīkās pasaules stilā
KAMĒR NĀKOTNE STAMPĀ ŠURP
Varam paspēt dzīvot tagadnē Pat divās – Deklarētajā mucā un Paisumā Kas paceļ uzreiz Visas laivas
Dzejolis par to, kĀ Bērzu
kapos sabrauc bērinieki
Sākumā visi lamājas, arī mācītājs mazliet Tad radi paņem lāpstas un aizber kapu līdz galam Uz kapa saliek vainagus, bet mirušo aizved atpakaļ uz morgu Nekāds Lācars gan no viņa nesanāk Laikam kremēs
Dzejolis par veterināru
OSVALDU, kurš, pārcēlies uz
PIlnmēnesī ūdeņi kustas straujāk Tostarp asiņu ūdeņi, tos grūti apturēt
PERSONĪGĀ LIETA
Ar
zilām acīm Pret dzimteni pārsitis pieri
DZEJOLIS PAR TO, KA VIŅA OTRĀ ISTABĀ APSVER, VAI ESMU
Kas-pi-jas, Kas-pi-jas, Kas-pi-jas
DZEJOLIS PAR TO, KO ŠAJĀ SAKARĀ (JŪSU SITUĀCIJĀ) BŪTU TEICIS MANS BIJUŠAIS KAIMIŅŠ, NELAIĶIS SANTEHNIĶIS MARČELLO
Viņš teiktu: – Tas nav liktenis. Tā ir nolaidība.
ŅUJORKAS RUDENS
Dzejolis par melnajiem matiem uz mašīnas bampera
Tie pieder viens otram Kaisle un noziegums
SUDRABS UZ EKVATORA
Dzelme iesvārsta zemi Mēs apgūstam vecumu Kā baltie Ameriku
KLUSUMA SKAŅAS
Tā kā smagi pilieni no rožu kātiem kristu Tā kā ietu sienas pulkstenis Tā kā Dievmāte uz tevi raudzītos Tā kā vilcieni aiz mūriem aizdunētu
Pie sāpēm pierod un nogurst
Manu sirdi grauza žurka Es bezspēkā gulēju Nu jau iemīlējies savā agonij ā
Juris Rubenis vēl nebija beidzis svētrunu Mēs jau noģērbāmies kaili Un meklējām viens otrā ērces
DZEJOLIS PAR TO, KA LAIKA APSTĀKĻI ŠODIEN MAINĪGI
Lietus lāses papildina Lielupi Peldētāji lēnā garā pārpeld dzimteni
Dzejolis par to, kā mana
paziņa iepazīstas internetā un
Viņai ir arī atstādināts mācītājs Kurš ir tā nogribējies Ka krīt uz ateistēm
AR SEMIKOLIEM
DZEJOLIS PAR TO, KĀ KAIJAS BEIDZOT KĀRTĪGI
It kā nezinātu, ka gulta jāklāj katru dienu Šorīt kļuva par grupas vecāko
VIŅA MANI GAIDĪŠOT ETNAS PAKĀJĒ
Kamēr es atnesīšot Empedokla sandali Kad es stundām ilgi nenācu, uzkāpa pati Izvilka sandali no krātera viens un divi Ar savām garajām burves rokām Un spēcīgajiem pirkstiem
PAGULI AR KAĶI, KAM DZINTARA ACIS
Jūra šodien horizontu nemaz neuzvelk
TAVĀ SUDRABOTAJĀ MAŠĪNĀ
Trīs zirgi sēž Tu tos tikko dabūji laukā No kaujas lauka Aiz iemauktiem velkot Visi trīs nāvīgi ievainoti Aizmugures sēdeklī
MANĀ NAKTĪ RĪGĀ NOMIRA PĒDĒJAIS KRIEVS
Pamodos un raudāju aizvilkdamies - Kur mēs, latvieši, vieni paši liksimies?
|