Jaunā Gaita nr. 297. vasara 2019
Dziesmu un deju svētku rokasgrāmata
Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas anatomija. Rūta Muktupāvele un Anda Laķe (red.), Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018.
Monogrāfija Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas anatomija[1] analizē visredzamākos Latvijas tautas svētkus tādā mērā, kā līdz šim nav bijis pētīts. Monogrāfijā dziesmu un deju svētku tradīcija, tai skaitā starpsvētku process, tiek analizēta caur vairākām akadēmiskām disciplīnām – ieskaitot ekonomiku, socioloģiju, kultūras zinātnes un vēsturi. Monogrāfija ir sadalīta četrās nodaļās, kuras ieskicē vairākus tradīcijas aspektus, lietojot dažādas metodoloģiskās pieejas. Tomēr to vieno kopīgā tēze, ka Latvijas dziesmu un deju svētki ir dzīva tradīcija, kas balstās uz pagātni, bet tiek pārmantota no paaudzes paaudzē, nebaidoties no jaunām inovācijām. Autoru dažādas pieejas atspoguļo svētku tradīcijas daudzveidību. Īpaši teicama ir Habitus[2] veiktā starptautiskā dziesmu un deju svētku aptauja, kas piedāvā iespēju salīdzināt dziesmu un deju svētku tradīcijas starp trīs Baltijas valstīm – Latviju, Igauniju un Lietuvu. Šīs aptaujas rezultāti, kā arī citu veikto aptauju sakopojums, kas atrodas šajā monogrāfijā, ļauj konsekventi un kvalitatīvi izpētīt dažādus ar svētkiem saistītus jautājumus un to rezonansi Baltijas jūras rajonā.
Pirmajā monogrāfijas nodaļā tiek aprakstīti Dziesmu un deju svētki kā tradīcija. Lasītājs tiek iepazīstināts ar galveniem pētniecības motīviem, ieskaitot tradīcijas daudzveidību un nepārtraukto pārmantojamību. Tradīcija kā koncepts ir mainījusies vairākos posmos, gan sociālā, gan pētnieku izpratnē (44). Monogrāfijā tajā tiek iekļauti šādi elementi: pagātnes atražošana, nepārtrauktība, mainība, tradīcijas īstenotājs un simbolisms (44). Šie identificētie aspekti virza visas monogrāfijas turpmākās nodaļas un pētniecisko ievirzi. Svarīga ir arī monogrāfijas autoru teorētiskā struktūra, kas definē dažādu veidu iesaisti dziesmu un deju svētku procesā un starpperioda laikā: aktīvā, tiešā pasīvā un netiešā pasīvā iesaiste. Šī struktūra ir īpaši svarīga tautu tradīcijas izpētē, jo tas ļauj plašāk analizēt dziesmu un deju svētku efektu ārpus dalībnieku ierindas. Tomēr varētu būt iespējams pat paplašināt iesaistes skaitīšanas metodi, jo jāatzīst, ka dziesmu un deju svētku tradīcija parādās ļoti dažādos un izplatītos veidos visā valstī, ieskaitot banālos veidos, kas varētu ietekmēt vairāk nekā aprakstīts. Pētnieku fokuss uz svētku starpperiodu ir īpaši nozīmīgs paplašinājums dziesmu svētku izpētē. Reti tas ir bijis ietverts pētījumos, tomēr šis periods nosaka ļoti daudz svētku tradīcijas ilgtspējībā.
Monogrāfijas otrā nodaļā tiek pārskatīta Dziesmu un deju svētku vēsture un līdzšinējie pētījumi. 2.1 nodaļā svētku tradīcijas tiek ieskicētas četros periodos, kuri saskan ar nozīmīgiem notikumiem Latvijas nācijas vēsturē: 1) no 1873. gada līdz Pirmajam pasaules karam, 2) neatkarīgās Latvijas valsts starpkaru periods, 3) padomju okupācijas laiks, un 4) trešā tautas atmoda un atjaunotā Latvijas valsts.
Tiek sakopoti vērtīgi dati katrai svētku norisei; šāds kopsavilkums būs noderīgs turpmākajiem pētniekiem. Nodaļā īsumā ir arī minēta dziesmu un deju tradīcija “svešumā”. Kaut tradīcija ārzemēs ir veidojusies pēc Otrā pasaules kara, rodas jautājums, vai tomēr šo svētku turpinājumu jau 21. gadsimtā var vēl saukt par svešumā notikušu, jo jau otrās un trešās paaudzes rīko svētkus savās dzimtenēs. Daudz jo daudzi ārpus Latvijas dziesmu un deju svētku dalībnieki paši varētu uzskatīt Latvijas svētkus par svešiem, jo tie nav bijuši daļa no viņu svētku tradīcijas.
2.2 nodaļā lielos vilcienos tiek pārskatīti līdzšinējie dziesmu un deju svētku pētījumi, kā arī populārzinātniskas publikācijas. No 150 gadu dziesmu un deju svētku tradīcijas autors Jānis Daugavietis analizē dažādus rakstus, tomēr neskaidrs, kāpēc studiju darbi (ieskaitot doktora darbus) tiek dēvēti par ārpus akadēmiskām un analītiskām publikācijām (67). Nodaļā tiek iezīmētas publikācijas tendences vairākos dziesmu un deju svētku posmos. Īpaši interesants ir secinājums, ka, ja agrīnos gados dziesmu un deju svētku analīzes veicējos dominē muzikologi, tad nesenos gados šo pieeju pārņēmušas sociālās, humanitārās un mākslas zinātnes. Vērtīgs šeit ir avotu saraksts, kaut gan arī nedaudz prasās paplašināt.
Tradīcijas reprezentācijas mūsdienās ir trešās nodaļas tēma. Svētkiem ir ne tikai pašapziņas un vēstures vērtība, bet tie arī ir nozīmīgi Latvijas atpazīšanai ārzemēs (3.1). Autori apgalvo, ka svētku tradīcija funkcionē kā nacionāls rituāls, kas simboliski veicina nacionālās identitātes stiprināšanu (147). Spēcīgas emocijas un masveida iesaiste svētkos nostiprina kopienas solidaritāti un ir nozīmīgas gan personiskos, gan arī politiskos, sociālos un ekonomiskos aspektos (151). Tomēr ir neskaidrs, kur parādās mazākumtautības šajā nacionālās konstruēšanas faktorā.
Kā svētku inovācijas un dažādības piemērs tiek pētīts noslēguma koncerta repertuārs (3.2). Lietojot aptauju datus, fokusgrupas un intervijas, kā arī salīdzinošos datus no Igaunijas un Lietuvas respondentiem, tiek uzskaitīti jautājumi par dziesmu iekļaušanu svētku repertuārā, koncerta garumu, māksliniecisko kvalitāti, dalībnieku piekļuvi, jaunrades nozīmīgumu un svētku programmas elastīgumu. Autore Agnese Treimane norāda, ka ,,iezīmējas tendence, ka Latvijas iedzīvotāji vēlas savienot šķietamus pretstatus” (178). Līdzīgs pētījums būtu arī vēlams par deju lieluzveduma repertuāru. Kā pētnieki norāda, deja ir kļuvusi par svētku populārāko māksliniecisko izpausmi, apsteidzot kordziedāšanu, tāpēc būtu vērtīgi arī analizēt ar dejām saistītos jautājumus, kuri publikā un starp dejotājiem jau tiek strauji debatēti.
Viena no interesantākām pētniecības tehnikām šajā monogrāfijā atrodas apakšnodaļā Kolektīvu ikdienas prakses Dziesmu un deju svētku starplaikā (3.3). Tā iedziļinās, iespējams, svarīgākā dziesmu un deju tradīcijas aspektā – kā dalībnieki uztur svētku tradīciju ne vien laukumā un estrādē, bet gan ikdienas dzīvē, ejot uz mēģinājumiem, komunicējot ar draugiem un piedaloties formālos un neformālos pasākumos. Tiek izmantota arī interesanta metodiskā pieeja, kurā dalībnieki ir iesaistīti datu vākšanas procesā. Līdzinieku metodoloģija ir samērā jauna tendence, kas rada ērtu vidi respondentiem, kā arī dod pētniekiem piekļuvi pie datiem, kuri būtu atstāti ārpus redzesloka bez respondenta aktīvas iesaistes procesā. Pētniece secina, ka starpsvētku perioda ikdienas prakses nozīmīgi ietekmē dalībnieku pieeju svētkiem. Dalībnieku motivācijas faktori, gan performatīvās, neformālās un patriotiskās izpausmes, būtiski ietekmē viņu iesaisti tradīcijas procesā, kā arī mainās starp kolektīvu tipiem. Arī kolektīva vadītājiem ir īpaša loma svētku procesā (3.4). Kolektīvu vadītāju personība ir svarīga, tiek novērtēta harisma un profesionalitāte, kā arī pedagoģiskā pieeja. Šajā nodaļā parādās jautājums par lauku un pilsētu dažādām finansiālām iespējām svētku uzturēšanas procesā (tāpat arī 4.3). Turpmākajos pētījumos būtu interesanti vēl vairāk uzzināt par dažādību reģionos un kolektīvu nozarēs.
Apakšnodaļā Dziesmu un deju svētku process skaitļos (3.5), tāpat kā 2.1 nodaļā, ir ļoti vērtīgi sakopoti dati, kas būs lietojami citos pētījumos. Gribētos redzēt vēl salīdzinājumu ar iepriekšējiem svētkiem, kā arī iedziļināties jautājumā, kā atšķiras iesaiste svētkos starp sievietēm un vīriešiem. Dziesmu un deju svētku tradīcija ir daudzos veidos balstīta uz aktivitātēm, kurās ir ļoti būtisks dzimums (piem. tautas deju sastāvos). Turpmākos pētījumos varētu būt vērtīgi domāt vairāk par dzimumu lomu svētku procesā.
Ceturtajā nodaļā Dziesmu un deju svētki kā nemateriālais kultūras mantojums. Tradīcijas pārmantošanas tiesiskie, sociālie, finansiālie un izglītības aspekti pētnieki skatās uz to, kā dziesmu un deju svētki tiek uzturēti no juridiskā skatupunkta, gan valstiski, gan starptautiski. Tā iepriekš ir bijusi salīdzinoši maz pētīta, bet īpaši svarīga tēma, jo tieši svētku uzturēšana lielā mērā ir balstīta uz valsti (4.1). Apakšnodaļā Dziesmu un deju svētku sociālā ietekme (4.2) ir īpaši interesanti sakopoti dati, kas kvalitatīvi rāda svētku ietekmi cilvēku personiskās un sociālās vidēs. Lasot par svētku nozīmi kā sabiedrības saliedēšanas faktoru, rodas jautājums par nācijas definīciju un kā tas tiek izmantots visā monogrāfijā. No veiktajām aptaujām noteikti ir vēl vairāk secinājumu, kurus būtu vērts aplūkot. VPP Habitus būtu jāturpina vākt datus līdzīgās aptaujās, lai nākotnē varētu salīdzināt svētku ietekmes maiņas.
Būtiska ir svētku ekonomiskā izpēte (4.3), kas neapšaubāmi kļūs par nozīmīgu nākotnes pētniecības ievirzi. Interesants ir pētnieku atklājums, ka kolektīvu vadības prasmes stiprināšana varētu būt nozīmīgs ieguldījums, kā arī pašu dalībnieku personiskais ieguldījums tradīcijas un kolektīva uzturēšanā. Tomēr kopsavilkumā par finanšu praksi trūkst absolūtas eiro vērtības. Kaut gan ir interesanti redzēt salīdzinājumu starp vairākām vietām, bez konkrētiem skaitļiem ir grūti gūt priekšstatu. Līdz ar to rodas jautājums, kādēļ netiek iekļautas Latvijas galvenās pilsētas, kurās ir vislielākais iedzīvotāju skaits.
Tā kā viena no galvenām tēmām ir tradīcijas pārmantojamība, nav brīnums, ka monogrāfijā arī tiek izpētīta jauniešu iesaiste (4.4). Gan ģimenes personiskās svētku tradīcijas, gan izglītības sistēma būtiski ietekmē jauniešu iesaisti. Valsts izglītības satura centrs ir galvenais Jauniešu dziesmu un deju svētku organizators, kas liecina par skolas ietekmi jauniešu piekļuvei šai tradīcijai. Jauniešu svētki ietver plašākas mākslinieciskas iespējas, kas liek jautāt, kā mūsdienu jaunieši varētu mainīt Vispārējo svētku tradīcijas formu nākotnē. Būtu interesanti uzzināt statistiku par skolu un interešu izglītības iespējām, lai gūtu konkrētāku sapratni par pieejamību atbilstošām svētku norisēm visā Latvijā.
Tomēr daudz netiek runāts par mazākumtautību jauniešu iesaisti, kā arī svētku tradīcijas pieejamību ģimenēs, kurās tradīcija nav spēcīgi ievesta, vai skolās, kuras koncentrējas uz mazākumtautību kultūru. Monogrāfijā bieži tiek minēts par dziesmu un deju svētku tradīcijas ietekmi Latvijas valsts vai nacionālā stiprināšanā. Tomēr šajā diskusijā pārāk maz tiek minēts fakts, ka ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju identificē sevi ar mazākumtautības pārstāvjiem. 3.5 nodaļā tiek norādīta mazākumtautību kolektīvu samazināšanās svētkos skaitļos, toties nav domāts par to, vai mazākumtautību kolektīvi piedalās koprepertuārā svētku procesā un vai indivīdi ir iesaistījušies “latviskos” kolektīvos (302). Piederības jautājumam prasās dziļāka pētniecība tieši mazākumtautību ietvaros (4.2). Vai svētku tradīcija ir Latvijas vai latviešu? (356). Vai tas stiprina mazākumtautību saites ar Latvijas pilsonisko identitāti? Pretī stāv jautājums par svētku tradīciju starp latviešiem ārzemēs (diasporā). Gribētos nākotnē arī redzēt politoloģisku pieeju. Monogrāfija dod stabilu pamatu turpināt pētīt šos jautājumus.
Monogrāfija bez šaubām ir noderīga pētnieciskā rokasgrāmata par Latvijas dziesmu un deju svētkiem. Tā ne vien atbild uz svarīgu pētniecisko jautājumu, bet arī izceļ vēl jautājumus un dod iedvesmu nākotnes pētījuma darbiem. Tomēr nākošais solis šai monogrāfijai būtu tās pārtulkošana angļu valodā, jo, kā Saimons Broners (Simon J. Bronner) norāda pirmajās lapās, svētku tradīcijas izpētei ir arī nozīme ārpus latviski runājošas pētniecības telpas.
Indra Ekmane
Zinātņu doktore (PhD) Indra Ekmane (Ekmanis) ir pētniece pie Ārzemju Politikas Pētniecības institūta (Foreign Policy Research Institute) un redaktore Starptautiskajā Sabiedriskā radio (Public Radio International) Mellon/ACLS (American Council of Learned Societies) ietvaros.
[1] Autori: Mg. iur. Līga Ābele, Dr. sc. soc. Jānis Daugavietis, Mg. art. Kristīne Freiberga, Mg. art. Agnese Hermane, Dr. sc. soc. Anda Laķe, Dr. art. Rūta Muktupāvela, Dr. art. Valdis Muktupāvels, Dr. art. Baiba Tjarve, Mg. art. Agnese Treimane, Dr. art. Anita Vaivade, Mg. art. Līga Vinogradova, Dr. oec. Ieva Zemīte
[2] Kolektīvās monogrāfijas sagatavošanu atbalstīja valsts pētījumu programma Latvijas kultūras tradīciju ilgtspēja inovatīvā vidē / HABITUS (2014-2018).
