Sagandēta esība

Varlams Šalamovs. Kolimas stāsti,
AS Latvijas Mediji, 2019. No krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka.

2019. gads Latvijas grāmatniecībā sācies ar vairāku ļoti spilgtu, iespaidīgu grāmatu tulkojumiem un izdevumiem. Viens no tādiem ir krievu rakstnieka un dzejnieka Varlama Šalamova (Варлаам Тихонович Шаламов; 1907.-1982.) īsprozas krājums Kolimas stāsti. Šis darbs godam pelnījis atrasties GULAGa literatūras klasikas plauktā kopā ar Aleksan­dra Solžeņicina (1918.-2008.) hrestomātisko romānu GULAGa arhipelāgs (1973). Īsprozas krājumā iekļauti 33 stāsti, no kuriem pirmais tapis gadu pēc Staļina nāves, tātad 1954. gadā, bet pēdējais – 1962. gadā. Lai gan grāmatas autors piedzīvojis divus arestus (1929. un 1937. gadā), viņš bijis kategorisks, uzsverot, ka Kolimas stāsti nav autobiogrāfisks darbs: „Tā nav autobiogrāfija. Dzīvi es redzēju pārāk tuvu, un par to nav jārunā tādā balsī” (5. lpp.).

Stāstus caurvij vairāki vienojoši motīvi. Kā norādīts grāmatas nosaukumā, darbība risinās Kolimas reģionā – Krievijas Federācijas galējos ziemeļaustrumos, „slavenā” soda nometņu vietā, kur pēdējais cietums beidza pastāvēt vien 2005. gadā. Piebilstams, ka Krievijā koncentrācijas nometnes sāka veidot jau 1918. gadā saskaņā ar KPFSR TKP lēmumu „Par sarkano teroru” un laika gaitā to apmēri pieauga gandrīz ģeometriskā pro­g­resijā. Grāmatas ievadā, ko rakstījis vēsturnieks Sergejs Bondarenko, pausts: „[..] darbības vieta – Kolima – norāda uz noteiktu vēstures posmu” (6. lpp.). Vēsturnieka viedoklis ir pamatots un ļoti precīzs, taču lasīšanas gaitā rodas nepārvarama vēlēšanās to krietni vien paplašināt. Kolima ir lamu vārds; tā ir dievu un cilvēku nolādēta zeme; tā ir analogs Svētajos Rakstos piesauktajai ellei, kur droši vien nonāksim pēc nāves. Briesmīgi, ka šis lamu vārds nesaraujami saistīts arī ar kāda latvieša – padomju varai un Staļinam tik lojālā Eduarda Bērziņa (1894-1938) – biogrāfiju. Arī viņa vārds minēts Kolimas stāstos.

Likumsakarīgi, ka stāstos par soda nometnēm galvenās darbojošās personas ir notiesātie. Cilvēka dzīvība Kolimā zaudējusi jebkādu vērtību. Šie nelaimīgie iedalāmi divās grupās – par kriminālnoziegumiem tiesātie jeb kriminālie un politieslodzītie, kurus nosaukt par noziedzniekiem nav iespējams – neklausa mēle. Absolūti lielākais vairums no viņiem tiesāts pēc Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58. panta par valsts noziegumiem un kontrrevolucionāru darbību. Autors šiem pazemotajiem un nomocītajiem veltījis kolorītus epitetus: „arestantu atliekas” (197. lpp.), „beztiesīgie vergi” (205. lpp.) un citus. Darbs zelta raktuvēs necilvēcīgos apstākļos līdz pat 16 stundām diennaktī, brutālie pazemojumi, kas atkārtojas katru dienu, un ilgstošais bads ātrā laikā sagāna dvēseli, salauž garu, nogalina ķermeni. KPFSR 1922. gada Kriminālkodeksa 58. pantā noteiktais tika interpretēts tik radoši un daudzpusīgi, ka sodu par likuma pārkāpumu, ja vien bija motivācija, varēja piemērot ikvienam cilvēkam bez izņēmuma. Maza, mazītiņa denunciācija, kuras patiesums visbiežāk pat netika pārbaudīts, un apsūdzētais jau attopas Kolimā. Kāds no stāstu varoņiem atklāj, ka viņš ticis arestēts un tiesāts, jo… rakstījis līgavai vēstules. Šādu absurdu situāciju bijis bez sava gala un to cena – nežēlīgi augsta: iznīcināta dzīvība vai, labākajā gadījumā, sagandēta esība. Īpaši skarbi šie apstākļi skāra notiesātos, kuri savā iepriekšējā jeb civilajā dzīvē piederējuši inteliģencei. Autors kādā stāstā atklāj: „Inteliģentu ieslodzīto nometne nomāc. Viss, kas bijis dārgs, ir saberzts pīšļos, civilizācija un kultūra pamet cilvēku ļoti īsā laikā, ko mēra nedēļās” (176. lpp.). Absurdais likuma pants atcelts vien 1961. gadā. Ļaunums, kas tā vārdā nodarīts – neizsakāms, absolūts un nelabojams.

Īpašs ieslodzīto slānis ir kriminālie, kuru ap­stākļi pat Kolimas nekurienē bija ievērojami labāki nekā politieslodzītajiem. Noziedznieka rūdījums un dzīves skola deva iespēju ne tikai brutāli pazemot, piekaut, apzagt, atņemt no mājām sūtītās paciņas, bet arī pakļaut savai gribai. Vai nav lieliski piedzīvot, ka par sakaltušu maizes garoziņu vai šķīvi plānas zupas kāds no politieslodzītajiem, kurš iepriekšējā dzīvē baudījis teicamu izglītību, visu nakti izklaidē, pārstāstīdams klasiskās literatūras darbu saturu? Vai nav vēl lieliskāk, ka kāds cits no šiem nelaimīgajiem kasa tavu netīro kāju pēdas, jo tas palīdzot ātrāk iemigt? Kriminālists Seņečka ar savu likteni un statusu ir apmierināts, savukārt inteliģents (romānu pārstāstītājs) – priecīgs, ka kaut mazliet varēs remdēt mūžīgo izsalkumu.

Taisnības labad piebilstams, ka bez ieslodzītajiem un viņu uzraugiem stāstos pavīd arī pa kādam ar soda nometnēm tiešā veidā nesaistītam cilvēkam. Tie ir ļaudis, kuri uz Kolimu devušies labas peļņas nolūkos. Taču arī šos labticīgos vieno kāds traģisks apstāklis: „Inženieri, ģeologi, ārsti, kuri ieradās Kolimā pēc līguma ar „Daļstroj” parakstīšanas, samaitājās ātri: lielais rublis, taigas likums, verdzisks darbs, ko tik viegli un izdevīgi izmantot, kultūras interešu sašaurināšanās – tas viss pavedina, sabojā, cilvēks, kurš ilgi nostrādājis nometnē, nebrauc uz kontinentu – tur viņš nav ne plika graša vērts, bet viņš ir pieradis pie bagātas, nodrošinātas dzīves” (176. lpp.).

Vairākos Šalamova stāstos pavīd jautājums: ja neticamā veidā Kolimā izdosies palikt dzīvam, kā pēc atbrīvošanās sākt normālu, cilvēka cienīgu dzīvi? Ilgstoša atrašanās ellē darījusi savu: cilvēcisku, cieņas un uzticības pilnu attiecību veidošana nu šķiet sarežģītāka par Ķīnas ābeci, jebkurš darbs izraisa dziļu pretīgumu, savukārt neatgriezeniski zaudēto veselību nav jēgas pat pieminēt. Kāds klusībā atzīstas: „Mēs izdzīvosim, aizbrauksim uz kontinentu, ātri novecosim un būsim slimi sirmgalvji. [..] ..bezmiega naktis, bads, smags, ilgs darbs, zelta raktuves ledainā ūdenī, ziemas aukstums, konvoja sitieni – tas viss mūs ietekmēs pat tad, ja mēs paliksim dzīvi” (53. lpp.). Otrs jautājums ir ne mazāk komplicēts, proti, kā vispār „novilkt” līdz brīdim, kad pienāks atbrīvošanas diena? Apzinādamies šo neiespējamību, vairāki no stāstu varoņiem kā risinājumu izvēlas pašnāvību, taču netrūkst arī tādu, kuri uzskata, ka „jebkura iejaukšanās liktenī, dievu gribā ir nepieklājīga” (52. lpp.).

Kaut arī grāmatas autors smalki attēlojis ap­stākļus, kādos gadiem ilgi nācies eksistēt Kolimas soda nometnēs ieslodzītajiem, daudz vairāk viņu interesējis notiesāto dvēseles stāvoklis un neticamās pārmaiņas, kas vērojamas viņu uzvedībā. Šķetinot šo sižetisko līniju, konstatējams, ka kulmināciju tā sasniedz grāmatas pēdējā stāstā, kurā „beztiesīgais vergs Andrejevs” (205. lpp.) sev definē, ka izdzīvot ir iespējams, vien nepārtraukti melojot, krāpjoties un zogot. Līdz ar to recenzijas noslēgumā iederīgs šķiet kāda cita stāsta varoņa secinājums: „Nometne – tā ir pilnībā un absolūti negatīva dzīves skola. [..] Katra nometnes dzīves minūte ir sabojāta minūte. Tur ir daudz kā tāda, kas cilvēkam nav jāzina, nav jāredz, bet, ja ir redzējis, tad labāk viņam mirt” (174. lpp.).

Grāmatas Kolimas stāsti tulkotāja Lāse Vilka ar šo sarežģīto materiālu tikusi galā veiksmīgi. Tulkotājas valoda ir bagātīga, labskanīga; pat ļoti skrupulozs lasītājs neatradīs stila „negludumus” vai gramatikas kļūdas. Darbā „iesprukušas” pāris nenozīmīgas drukas kļūdas, taču tā nebūs tulkotājas neprasme.

 

Lāsma Gaitniece