Andris Habermanis

Svētā Valta
dzīves apraksts

(pierakstīts viņa miesīgā brāļa, Ervīna vārdiem)

Esmu gatavs derēt kaut uz savu stūlbo pauri, ka neviens cits to nedarīs. Manā vietā vispār neko nedarīs. Nu brāļa gan, bet tas atkal savādāk. Baigi jau tracina, ka visu uzveļ taisni man. It kā es būtu kāda lokomotīve visai ģimenei, vai nez kāds tur gudrais no kalniem ar uzpampušām smadzenēm. Bet nu zinies. Uzliekas uz galvas, kā tas ledus gabals. Un tad vienkārši vairs nevaru nedarīt. Nu tā kā tagad. Nevaru nerakstīt par Valtu. Atrastos kaut viens, vai ne, kurš par viņu uzrakstītu labāk. Goda vārds, es tad klusētu tā, ka man visas ausis izsprāgtu.

Tātad, Valts ir mans vecākais brālis. Nu vispār viņu sauc Valters, bet mums tikai Valts. Viņam ir 21 gads. Pēc skata esam bišķīt tā kā līdzīgi. Bet tas tikai tā, ja baigi ieskatās. Nu vispār, ja kapitāli blenž virsū abiem. Un tad vēl piedomā klāt.

Ir tā, ka Valts nekad nerunā ar cilvēkiem. Nu vismaz man redzot. Bet nu viņš jau nerunā arī citreiz. Nesaka kautvai paldies pēc ēšanas, visādas labdienas un tādā garā. Vispār dažreiz kāds no ģimenes ar Valtu parunā, bet viņš tā īsti nekad neatbild. Vienkārši neatbild un viss. Ja iet līdz galam, tad līdz galam, vai ne.

Nu es jau nezinu, vai Valts vispār saprot, ko sakām. Nedomāju gan, ka viņš vislaik tikai izliekas. Nu ja tā, tad Valts izliekas vienkārši nenormāli labi. Nu apmēram kā pārākais pasaules meistars šitenī ziņā. Bet viņš arī uzvedas kā tāds meistars. Piemēram, kad mēs kā stūlbeņi stresojam par visko vai uznāk aurošana pa visu māju. Tad Valts vienkārši sēž un smaida. Pilnīgi kā gaidītu, kad atslābsim un beidzot iebrauksim visās tajās lietās, vai ne.

Nu mani pašu sauc Ervīns, bet kāda šķirba. Dažreiz vecie citiem lej, ka esmu vienīgais bērns un tā. Nu bezmaz kā Valts pie mums būtu kāds ciemiņš vai kā. Kaut kā stūlbi sanāk, jo viņš taču ir mans vecākais brālis un arī dzīvojam vienā mājā.

Mājas iznāk kādus divus kilometrus no centra. Kaimiņos tie dzērāji Cukinski ar četriem sīčiem, bet kopumā ir normāli. Pa ceļu uz priekšu vēl abi vecie Smēdnieki. Tas onkulītis tagad gan pa pusei paralizēts, un tā omīte saliekusies galīgā kliņķī. Pavisam noteikti neviens no viņiem nevar normāli pastaigāt. Un dažreiz viņiem te jāpalīdz. Ko darīsi, daudziem jau grūti ar šito vājprātu.

Skolā un citur centrā mūsējo pusi dažreiz saukā par kropļu galu. Nu tad vai zinies, citreiz tā arī pasaku pretī, ka viņi paši pēdējie kropļi. Visbiežāk gan klapēju ar ausīm vai kaut kā tā. Lai jau ņemas, ja kas nav ar galvu riktīgi. Vispār tieši mani neviens nesauc par kropli, bet visu mūsu galu gan. Tētis ar pirms kādiem trim gadiem darbā iezāģēja rokā, bet viņš jau nav nekāds kroplis. Pielika atpakaļ roku un gandrīz normāli atkal darbojas. Un mamma arī ne. Mā visumā ir forša, bet strādā tajā zivju cehā. Liek bundžās tās stūlbās zivis vai arī zortē atsaldētās. Mājās no tām draņķa zivīm pilnīgi atkauties nevar. Smaka un tā.

Bet nu vai zinies, esmu nenormāli dusmīgs, es palieku vienkārši ārprātā nikns, ja kāds par kropli vai kaut kā tā nosauc Valtu. Pats jau zinu, ka brālim par to nekas. Bet laikam sadusmojos uzreiz viņa vietā.

Vienreiz gan baigi traki izgāja. Laikam otrajā klasē caur stikla durvīm izgrūdu vienu no septītās. Nu pilnīgi tā, ka tas švalis izsita durvīm stiklu ar pieri un vēl sagrieza roku. Bet ko man citu darīt. Ja tāds pajolis saka, ka Valts neiet uz skolu, jo kūtī visādi izdarās ar lopiem. Tas pilnīgi uzsit asinis, vai ne. Protams teicu, ka viņš pats ir lops vai vēl ko tur. Šis vēl ierēca par mani. Tad tā riktīgi ieskrējos un pagrūdu no muguras. Un tad, zinies, švalis izmaucās caur tām durvīm un diezgan konkrēti sagrieza roku. Tā, ka asinis pa visām malām un tamlīdzīgi. Viena meitene vēl noģība kā kronis tam visam.

Vēlāk sēdēju direktora kabinetā un tad nu klausījos visas tās nejēdzības vienā laidā. Ja te ir kāds atpalikušais, tad tas ir mūsu diriķis. Un ko viņš teica? Lai nejauc iekšā brāli savās skolas lietās un netais tagad ģimenei kaunu. Tajā brīdī biju gatavs apzvērēt, ka netaisīju ģimenei kaunu. Teicu, ka vienkārši aizstāvēju savu brāli, bet nu, tas duriks neiebrauca un viss. Teica, lai brālis pats sevi aizstāvot, vai kaut kā tā. Nu pilnīg kā gatavais debīliķis. Teikt, lai brālis pats šķaida pa tāsi kaut kādam švalim, vai ne. Valts nemūžam nelīdīs kauties viena aitasgalvas dēļ, kurš pats laikam grib ar tiem lopiem izdarīties. Nu Valts jau vispār nekad nekad nelīdīs kauties, bet tas atkal savādāk. Es direktoram to visu arī pateicu. Ka Valts tīšām nekad neko nav izdarījis nevienam vai arī pateicis ko sliktu. Pateicu, ka tiešām zvēru par to. Ka neļaušu visādiem mūlāpiem ņirgāties par savu brāli. Vispār es parasti neraudu, bet nu toreiz gan pinkšķēju diezgan. Un diriķis palika kā stieni norijis. Kā jau pēdējais idiots, protams.

Vēlāk mā uzzināja. Teica, lai neņemot tādus aubē. Nu to lopu švali, saprotams. Par tādām padarīšanām citreiz liekot kolonijā. Direktoru gan jāklausa. Tas nekas, ka viņš nav ar pilnu rubli. Jāklausa ir un viss. Tik smalki viss te izdomāts, ka pilnīg nojūgties var.

Reizēm cilvēki par brāli sastāsta visādas lietas. Ārpus ģimenes par viņu nerunā pārāk labi. Ne galīg tā, ka runātu baigi sliktās lietas. Vienkārši neņem Valtu pārāk nopietni un viss. Daudzi arī viņu nemaz nezina. Valts jau arī nekad neiziet tālu prom no mājas. Dažreiz pie ārstiem vēl, bet kopumā gandrīz nekur. Nu pa āru pie mājas dažreiz vēl dzīvojas, kad normāli silts.

Tagad pabeigšu piekto. Pēdējā laikā neviens gan īpaši par Valtu neko nesaka. Visi izturas, kā man tāda brāļa nemaz nebūtu. Dažreiz vēl kāds pazīstams uzprasa, vai viņš joprojām neko sakarīgu nevar pateikt vai kā. Vai arī kāds baigais nazis ierēc un saukā par botāniķi, ja pēc stundām eju žūt tajā draņķa bibliotēkā. Lai taču rēc, cik uziet. Cilvēki vispār nesaprot, ko dara. Vai arī sadara galīgas stūlbības. Nu, kā tas mūsu direktors piemēram. Bet es jau ar reizēm pasaku, ko vēlāk riktīg nožēloju un tamlīdzīgi.

Ar to mūsu diriķi iziet cauri arī mēmākie joki, bet nu dažreiz kverplis laiž pilnīg pār strīpu. Tā kā pagājušajā pavasarī, kad visiem te no skolas bija jādzenas pa talku. Obligāti, saproties. Man jau nav nekas pret talkām kā tādām, bet mūsu klasei atkal bija jākopj tas pats placis pie pieminekļa. Stūrains akmens, kur uzlikta galva tam varonim, kas pirmais sagudroja mūsu pagastā novākt gaudotāju baru. Skolas talkas vienmēr gadās pēdējo stundu laikā, tāpēc katrs izklaidējas kā māk. Jau pēc pusstundas daži krāni no lielajām klasēm staigā ar cisternām rokās, cep desas un visai atklāti pa apli laiž minīša pudeli ar dzidro. Visi sīči un mēs tikmēr kā tādi pajoliņi grābjam tās stūlbās lapas, vācam zarus un vēl sazin kādus mēslus.

Nu jā, toreiz ar grābu lapas un skatos, ka tas mūsu diriķis stāv ar kaut kādiem bomāriem pie viņu mašīnas. Visu laiku ļerkšķ un tā kā slepus velk ārā bonīša pudeli. Nu tas štengrais brūnais. Man bija pagadījies tāds grābeklis kā pēdējais mēsls, ka jau gandrīz juka kopā. Baigi gribējās arī zināt, ko tas direktors tur talkas laikā dara. Piegāju un uzprasīju, kur var dabūt citu grābekli, vairāk neko. Diriķis turpina bazarēt ar tiem ciemiņiem, bet es tur stāvu blakus apmēram kā tukša vieta. Skolā viņš vispār tā nerunā, bet nu laikam bija pienācis attiecīgs brīdis. Uzprasīju otru reizi. Šis pamet ar gurķa galu uz tā draņķa pieminekļa pusi. Un es kā pēdējais idiots saprotams velkos atpakaļ pie pārējiem. Bet šamie tik vārās savā aplītī un smērē iekšā no kakliņa.

Tad man tas grābeklis nosprāga pavisam, uznāca vēl dusmas uz diriķi un visu šito pasākumu. Gāju atkal pie šiem un vēlreiz riktīg skaļi uzprasīju, kur var dabūt normālu grābekli. Viens no tiem smirdīgajiem ciemiņiem sāka ņirgt par mani un kaut ko prasīja. Teicu, ka nesaprotu, man grābeklis salūza. Šie vēl kaut ko runā, bet es tik stāvu ar izčakarēto grābekli rokās. Tad vienā mirklī direktors pagriezās, piebāza savu pretekļa purnu klāt un iebļāva sejā: „Vācies prom!”. Kopā ar tādu smirdoņu, ka pat Cukinski uz vietas nosarmotu. Visa tā pārējā banda kā sāka rēkt. Iedomājos, ka viņi visi varētu tāpat uz vietas nosprāgt. Pats taču labi sapratu, ka tad jau šie bija konkrēti piemāvušies, bet nu vienalga. Pagriezos un gāju prom. Gribēju jau sākt pinkšķēt, pilnīgi kā tāds mīkstais, bet tad atcerējos Valtu. Iedomājos, ko viņš būtu darījis manā vietā. Valts par tiem kretīniem pasmaidītu un darītu kā direktors liek. Vāktos prom. Diezgan saudzīgi noliku to grābekli uz diriķa mašīnas. Vienkārši, lai nemētājas apkārt tāds mēsls. Tad aizgāju prom un nevienam neko neteicu.

Nākamajā pirmdienā saprotams klasē iespērās tas pats lopiskais direktors, kurš gan cits. Uzreiz kā sāk vīlēt, ka es talkas laikā speciāli saskrāpēju viņa mašīnu. Speciāli, vai ne! Divdesmit tonnas stāvot, bet tagad uz servisu jādzen. Teicu, ka godavārds neko speciāli neesmu skrāpējis. Vienkārši noliku to grābekli, lai nepazūd. Man, protams, jāraksta paskaidrojums. Tā arī uzrakstīju. Apmēram kā te tagad. Arī par tiem vecāko klašu talkotājiem. Arī par to, ko diriķis man teica. Par to nolāpīto grābekli. Par to, ka iedomājos par savu vecāko brāli Valtu. Ka Valtam var kāpt uz galvas cik uziet, bet viņš vienkārši smaidīs vai arī apgriezīsies un ies prom, ja pats sagribēs. Tāpēc arī toreiz gāju mājās un viss. Ja cilvēkam tik dikti nosit garīgo, tad nu vai zinies. Labāk negaidi, ka viņš tev tēlos labiņo.

Toreiz tas dornis, saprotams, bija zvērā nikns. Sauca pilnīg mā uz skolu un tā. Teica vēl, ka tie, ko nosaucu par dzērājiem, saproties. Tie tur bijuši mūsu skolas labdari, vai ne. Ja vēl ko smilkstēšu, varēšu tīties pa taisno uz Ambaļu pamateni. Tas ir pagastā blakus mūsējam. Tā pamatene tāda, kur daudzi visādi atpalikušie un kolonisti mācās. Vispār man nav nekas pret to debīliķi direktoru vai kaut kādiem tur labdariem. Baigi jēdzīgi, ja kāds ko skolai nopērk un tā. Man jau nekas, ka tie labdari tur vecās fermas pusi pārbūvējuši par šmigas rūpnīcu. Mā saka, ka silda ekonomiku. Manis pēc, lai cep un vāra. Katrā ziņā labāk, nekā viss tāpat sagrūst. Vienkārši tracina, ka uzgrūž virsū, ko vien sadomā. Bet es atkal nedrīkstu pateikt, ko domāju, teiksim, par dažām lietām. Nevaru jau kā Valts, kaut gribētu pamatīgi.

Ja uznāk atkal tas niknais, dažreiz paņemu šķēpu, kas šķūņaugšā palicis no veciem laikiem. Mētāju pa malkas grēdu, kas aiz šķūņa. Metu vislaik pa to vienu pagali, kas izlīdusi ārā. Kamēr roka vairs neceļas.

Visvairāk jau Valtu kopj tētis. Pārsvarā viņš tik pa māju vien dzīvo. Bet es ar reizēm iedodu brālim ēst vai ko citu palīdzu.

Vispār dažreiz senāk uz Valtu arī sadusmojos. Nu piemēram, vasarā, kad sataisīju svaigā ievārījuma maizītes uz galda. Valts tā kā nejauši pienāca un izmētāja maizes pa visu virtuvi. Tad apsēdās uz sava parastā krēsla un sita plaukstas kā parasti. Es tad jutos vienkārši debīli. Nu it kā nevar uz brāli dusmoties, bet biju izbadējies kā deviņi vilkači. Un es viņam to ievārījuma maizi iesviedu sejā tā riktīgi. Ne jau aiz baigām dusmām, bet man ar pēkšņi sagribējās pasvaidīties vai kā. Valts tad sāka smieties. Pēc tam pacēla to maizīti no grīdas un apēda.

Viņam jau vienmēr sanāk tā priecīgā vai baigi domīgā sejas izteiksme. Dažreiz pilnīgi tā, ka viņš būtu sapratis nez kādus tur kosmosa noslēpumus, dzīves jēgu vai ko tur vēl. Citreiz gan uzšauju viņam ar mušu dauzāmo pa knaģiem, ja viņš piemēram kā tāds badakāsis grib pagrābt manus cepumus vai kā. Mā pus bērnību dresēja man iekšā visādas labās manieres. Valtam gan ne.

Un vienreiz virtuvē ar guaša krāsām zīmēju skolai kaut kādu darbu. Valts paņēma vienu krāsu trauciņu, laikam zaļo. Man kaut kā nepierāpoja uzreiz, bet tad ieraudzīju, ka viņam visa mute nomālēta ar to krāsu. Atņēmu Valtam trauciņu un nomazgāju to krāsu. Pabāzu pilnīgi muti zem krāna. Tad mazgāju rokas, bet Valts tikmēr jau pie pārējām krāsām un paņēmis sarkano. Nu, man jau nav nekas pret sarkano. Ja vēl viņam tā krāsa garšo vai kā. Man īstenībā vienalga, ja viņš noķēpā galdu, bet zinkā. Viņš ar to sarkano roku tā riktīgi noķēpāja manu darbu.

Biju uzgleznojis tādu kā mežu, kur rāpo visādi idiotiski mērkaķi. Zinu, ka tos lopus zīmēju kā pēdējais tizlenis. Drīzāk vajadzēja kādus stūlbus putnus zīmēt vai ko. Bet ar to Valta sarkano kleksi tie mērkaķi izskatījās jau pavisam traki. Pilnīg tā, ka nepateiksi ar kādiem lopiem darīšana.

Galvenais es taču nepaskatījos, ka virtuvē ienākusi mā un iegāzu Valtam pa dibengalu. Tad nu gan mā bija kapitāli dusmīga. Tā, ka divas nedēļas pēc tam kabatas naudu nedeva. No sākuma vēl iešķīla man pa pakausi, bet vēlāk baigi ilgi runāja. Es teicu, ka saprotu. Man vienkārši tas darbs pašam sākumā baigi patika. Pat tie mērkaķi un tā. Viņa teica, ka visādu ķēpājumu dēļ nevar sist brālim. Tā darot tikai cilvēki totāli bez sirds un tā. Es gan īsti nesapratu, manu vai Valta ķēpājumu dēļ. Vispār man pēc tam galīg nebija iedvesma, bet to zīmējumu pabeidzu. Tā arī uzrak­stīju apakšā: „ERVĪNS un VALTS”. Tādu pašu arī nodevu zīmēšanas skolotājai. Vienkārši nebija garīgais zīmēt kaut ko pa jaunam. Mā vēl sastāstīja visas tās lietas, tā ka man pilnīg galva piepampa.

Pēc tam tā mūsu zīmēšanas skolotāja prasīja, kas ir Valts. Es teicu, ka lielais brālis, kas baigi nopietni ņemas ar mākslu un tā. Bet nu tā mūsu zīmēšanas skolotāja arī tāda pavisam jauna. Arī strādā laikam otro gadu, tā ka neko daudz varbūt nesaprot. Laikam tāpēc noticēja. Ka Valts ir kāds pārākais māk­slinieks vai kā. Ielika man „labi”. Un mā pat bija diezgan priecīga.

Citreiz gan mā tik priecīga nav. Teiksim kad tētis pazūd pāris dienas pie tiem smirdīgajiem Cukinskiem, vai kur pie tanka tusē ar alkonautiem no pagasta. Tad man mājās jāpieskata Valts. Ja vēl mā abās maiņās pa cehu.

Citreiz gan mēs Valtu atstājam istabā uz visu dienu. Aiztaisām durvis viņa istabai no ārpuses. Visu dienu viņš paliek iekšā istabā. Valts jau parasti vienkārši sēž gultā un čamda rokās visādas lietas, bet vienreiz pavasarī atstājām logu vaļā. Toreiz Valts tika ārā un pārsita galvu. Atradām, kad viņš sēdēja taisni zem loga tajā smirdīgajā puķu dobē un sūca asiņaino pirkstu. Nebija bēdīgs vai noraudājies, ne saviebies kā nezin kāds tur cietējs. Vienkārši sēdēja līdz acīm tajā draņķa dobē un sūca asinis no pirksta. Toreiz man laikam pirmoreiz palika Valta pa īstam žēl. Bet neko darīt, cilvēki ir tikuši uz kājām arī pēc visādām smagākām lietām. Un Valts tika uz kājām pavisam ātri. Nu pēc kādas minūtes vai mazāk.

Viņam jālieto visādas draņķa zāles. Dažas es arī kaut kad noprovēju. No vienām uzsita vēmienu, tā ka konkrēti izvēmos. No citām atkal apmēram nekas. Bet tās mazās baltās atkal sakarīgas. Noēdu pa kluso divas ripiņas un baigi ātri aizmigu. Visu nākamo dienu tad sajūta kā pilnīgā mierā. Nu, kad nekas neuztrauc. Vienalga par visu. Tāds kā patīkams atslābums. Kā gulētu vasarā pēcpusdienas saulītē mežā vai kaut kur dārza dziļumā savā nodabā. Diezgan feini. Pārāk jau ar visām tām zālēm gan neaizraujos. Negribas ar, lai vecie uzķer.

Pārsvarā Valta istabas durvis gan neslēdzam. Teiksim, ja virtuvē mazgāju traukus, tad dažreiz Valts atnāk uz virtuvi pats. Apsēžas uz tā sava krēsla vai stāv. Velk ar īkšķi pa dermatīna galdu. Tad rodas tāda diezgan kaitinoša skaņa. Nu vismaz galīg ne manā gaumē. Parasti vienkārši ieslēdzu rādžu un daru savas lietas.

Bet citreiz viņš pilnīgi tā kā čakarē mani vai pārbauda. Cik man nervi tur vai tamlīdzīgi. Es piemēram mizoju tos kartupeļus, lieku spainītī ar ūdeni, vai ne. Tad Valts beidz taisīt to skaņu ar īkšķi, pienāk klāt, paņem vienu kartupeli un sāk mētāt pa rokām. Dažreiz nokož gabalu tam kartupelim vai burkānam, bet kas tad man. Manis pēc, lai ēd, cik uziet. Draņķīgi, ja nomet zemē, un tad pats stāv virs tā kartupeļa. Jo gadās, ka Valts negrib saturēt biksēs un to kartupeli uz grīdas pilnīg aplaista. Reizēm tā laista, ka bezmaz pus virtuve pludo. Es tad nevaru neko baigi sakarīgu pateikt. „Labs trāpījums, Valt!” vai „kādi mēs jautrie pažarnieki!”. Kaut kā tā. Parasti aizvedu viņu atpakaļ uz istabu, reizēm uzvelku citas bikses, bet citreiz vienkārši nav garīgais. Uzduru to kartupeli ar nazi, nomazgāju zem krāna. Tad vēl virtuve jāmazgā, jānobeidz kartupeļi vai vēl kas. Manis pēc tad Valts tur var stāvēt vai nestāvēt.

Dažreiz uz istabu viņš aiziet pats. Laikam paliek garlaicīgi. Man jau nestāsta kāpēc. Pēc tam es reizēm esmu pārāk sabesījies, lai pie viņa vēl ietu vai nestu paēst. Palasu labāk kādu stūlbu grāmatu vai izeju vienkārši ārā. Atkal mētāju šķēpu pa to pagali vai spārdu bumbu.

Vēl šķūņaugšā kastē ir tas vectēva zobens ar viņa vārda pirmajiem burtiem. Ietīts segā ar visādiem senajiem rakstiem. Pirmajā lielajā karā mans vectēvs bija sava pulka virsaitis. Mā pieteica, lai zobenu sargāju un glabāju turpat. To zobenu pēc otrā kara izraka no zemes un paslēpa.

Vectēvs dažreiz pie mums nāk sapņos. Pie tēta atnāca toreiz, kad gribēja to zobenu nopārdot. Atnāca sapnī tieši pirms tam un tā arī pateica, ka šitā lieta neies cauri. Lai liek, no kurienes paņēmis un atstāj zobenu puikām. Dzirdēju, kā viņš stāstīja mā. Pie viņas ar nācis tai reizē, kad mā galīgi sviestā aizgāja. Nu, drīz pēc tās reizes. Vectēvs atnācis kopā ar Valtu un Gunu. Valts māsai uzlicis stirnas masku un skraidījis pa mežu paslēpes. Mā gribēja skriet viņai pakaļ, bet apmaldījās. Vectēvs tad atveda atpakaļ uz māju.

Vispār jau reti, bet pie manis vectēvs ar atnāk. Parasti kopā ar Valtu. Sāk dziedāt tādu kara dziesmu un aizved uz meža malu. Valts tur sēž pie ugunskura ar tādu rimbuli pierē un dod tēju. Valts no tā pieres rimbuļa izņem laikam pīlādžogu. Tad uzliek uz vectēva zobena un ieripina man tējas krūzē. Un trāpa katru reizi, kad man tas sapnis bijis.

Staigājot pa āru arī baigi garīgais paceļas uzreiz. Mums pie mājas ir tāds pamatīgs čūskulājs ar krūmiem un baigo zāli. Bet ir arī sakarīgs mežs uz priekšu. Lielākas egles un tālāk priežu mežs. Vienu daļu tur šoziem noplēsa pa tīro. Savāca beigtos kokus un notinās. Kokiem pašiem jau nav nekāda teikšana, vai ne. Reizēm blandos viens pats pa turieni, mājās ja viss galīgi sakrīt uz nerviem.

Kad silts laiks, mā reizēm grib, lai uz to sakarīgo mežu aizvedu arī Valtu. Viņš tad parasti sēž pie kāda koka. Citreiz stāv, apķer to koku, vai pieglaužas nu pilnīg kā dzīvam. Tā, ka man momentā ņirdziens uznāk. Tad uzprasu teiksim: „Kas labs vietējās koku ziņās?”. Saprotams viņš jau man neatbild. Tāpat kā koki. Savā starpā varbūt runā, bet ne jau ar mani. Dažreiz Valts apguļas un glauda sūnas vai zāli. Citreiz kaut ko paceļ no zemes un sāk košļāt. Aukstā laikā sāk baigi drebēt, bet parasti vienkārši sēž un nekustas. Vēl reizēm paņemu aiz rokas un skrienam kopā pa meža taciņām. Ja skrienot atlaižu roku, tad gan Valts uzreiz nomaucas uz mutes. Guļ un elso kā tāds kurmis ar degunu sūnās.

Man diezgan patīk, kad dažreiz ar Valtu pie mājas spēlējam tādas kā paslēpes. It īpaši vasarās vai pavasaros pa vakariem. Riktīg muļķīgas, bet nu dažreiz iet jautri. Es māku tā ūjināt, nu tā kā burvji vai kas saka: „u-lu-lūū”. Un Valts tad vienmēr nāk pie manis. Uz sava vārda gan nekad neatsaucas. Nezinu, viņam nepatīk vai kā. Vienkārši klapē ar ausi un viss. Es parasti kaut kur nolienu. Kaut vai malkas šķūnītī vai uzkāpju kokā. Tupu klusām kādu laiku, pēc tam savelku lūpas kopā, nezkā baigi bučotos un ūjinu to „u-lu-lūū”. Un tad viņš tā kā nāk mani meklēt. Citreiz nonāk pilnīgi blakus, bet joprojām nevar atrast. Galvenais tad nesākt smieties. Reizēm konkrēti nesanāk, pilnīgi tā, ka pēc sekundes jau zāģēju pa visu pagalmu. Bet ja izdodas, dažreiz bišķīt uzsitu Valtam pa pakausi. Tad viņš arī sāk smieties. Pavisam reti viņš arī atbild ar tādu „o-uū”. Tādā riktīgi zemā rīklē.

Visādi jau iet. Ir jau dažreiz jāsūdzas vai vienā laidā. Cik pasaule slikta, dzīvot apnicis un tādā garā. Pārējie jau ģimenē ar, kad atnāk mājās. Sataisa to cietēja ģīmi, un tik aiziet klabēšana par visādām tur lietām. Kaut vai par to, cik stūlbeņu skolā uz vienu kvadrātmetru. Vai cik lopiski atkal izturas darbā un piedevām liek kapāt par kapeikām. Vai stāsta par tiem smirdīgajiem Cukinskiem. Nevar no sava pabalsta kā normāli cilvēki normāliem džorikiem šmigu uzsaukt. Kas ta bagātajiem, tiem jau pipels mutē.

Valts neko tādu nestāsta. Vienīgais es gan visu ko Valtam dažreiz izstāstu. Nu arī par to reizi. Par to kretīnisko reizi pie upes, vai ne. Īstenībā Valts ir vienīgais, kuram esmu pa īstam stāstījis. Senči jau to vairs negrib cilāt. Visu paši zina, bet nemaz nezina, kā īstenībā bija. Es jau ar biju pavisam sīks perdelis. Viņi gan laikam vairs nedusmojas. Baigi ilgs laiks pagājis un tā. Nu viņa nemācēja peldēt. Vēl tas preteklīgi slidenais ledus un krauja pie upes. Kad redzu to idiotisko hokeju, katru reizi atceros. Kā viņa skrēja pa to ledu un slidinājās. Arī hokejā tur kā apdauzīti slidinās vienā laidā.

Dažreiz pie mums ar savelkas vesela varza. Uz to pašu idiotisko hokeju, saprotams, ko tad citu. Tiem Cukinskiem jau pašiem televizora nav, elektrība atslēgta, tā ka velkas pie mums. Un tad tik sākas. Ja vēl mā nav mājās, tad vispār. Nezin cik stundas no vietas skatās kā tie 10 debīliķi nēsājas pa draņķa ledu. Un 10 tūkstoši vai nu cik tur kā nojūgušies aurē. Tad sākas arī pie mums. Kad viņi sadzeras, auro kā vājprātīgi pa visu māju. Tas, ka tie smirdīgie Cukinski bļaustās un darās kā pēdējie lopi, jau visiem skaidrs. Bet nu tētis ar, vai ne. „Vārti, bļē, davai, bortā sukas!” un tādā garā. Māca visiem kā vajag. Tos tur stūlbeņus uz ledus arī. Pa visu māju saprotams. Vienreiz tas pats Cukinsku kuilis iegāzās manā istabā. Pievēma miseni pie durvīm. „Ai piedo, puikiņ, es domāj, ka jumsīm šiten tolet”. Tolete, vai ne? Nojūgties var no visiem tiem metējiem.

Citreiz tētis pasauc arī mani. Kad sanākusi visa tā alkānu varza, tad gan neskatos. Saku, ka man briesmīgi daudz jāmācās vai vēl nezin ko. Ja viņš vēl viens pats, pasēžu kādas piecas minūtes varbūt. Ilgāk jau tāpat to ārprātu nevar izturēt.

Dažreiz iztēlojos, ka to idiotisko hokeju uz ledus spēlē cūkas pret aitām. Vai buļļi pret bifeļiem. Un apkārt sasēdušies tie paši tūkstoši, bet visi tādi pilnīgākie lauķi. Nu kā mums daži no pagasta. Uzblīduši kā cūkas, sūdainām pufaikām un gumijniekiem, dakšām un divlitru ampulām rokās. Un zaudētāji tad kļūst par cepešiem. Jānosvin taču kā nākas.

Puse skolas fano par tām draņķībām. Ne jau sakarīgākā puse, saprotams. Es nojūgtos uz līdzenas vietas, ja man vecākais brālis katru dienu jātu smadzeni, ka vispār mūsējie kapāja uz goda, bet zaudēja pagarinājumā. Vai aurotu kā aptracis pa visu māju, kad tie mūsējie vinnētu bullīšos. Valts tāds nav. Viņam pilnīg nesvīst, kas darās tajā atpalikušo hokejā. Tāpat kā man.

Tad es bieži uzlieku uz austiņām ko skaļu. Varu derēt, ka Valts savā istabā dara to pašu. Vienkārši aizspiež ausis un neklausās tās draņķības. Kad mūsējie kārtējo reizi nodrošina leģendāru uzvaru. Mūsējiem tagad atliks to visu kārtīgi nosvinēt.

Tagad tur vairs neeju. Nu kur tā krauja pie upes. Vienkārši pretīga vieta un viss. Tādai pretīgai vietai jau neko nepadarīsi. Mā gan laikam aiziet, kad uznāk pilnīgais gruzis. Kaut vai toreiz, kad par to draņķa gadījumu talkā diriķis izsauca uz skolu. Galīg negribu viņu pat redzēt, kad atnāk no turienes pilnīgi noraudājusies kliņķī, pilnīgi kā no kapiem. Pats ar biju tāds sīks mēsla gabals. Nekad nekad taču nebūtu iedomājies pat. Nu ka varētu māsu noslīcināt vai kā. Pilnīgi riebjas, ka atkal par to. Valts savu mūžu nav darījis neko tādu un nedarīs ar. Neraus aiz dusmām nost to nelaimīgo cepuri un nesviedīs pāri upei. Nedarīs to šausmu kaudzi ar debīlībām, ko es dažreiz.

Valts vispār ir vienīgais, kam izstāstīju visu kā bija īstenībā. Neviens cits jau ar neticētu. Par to ledus gabalu un tā. Ko viņa pirms tam uz mani kliedza. Kaut es nosprāgtu un tamlīdzīgi. Goda vārds, varētu sevi nospārdīt par to domājot. Pilnīgais stūlbums ar to visu.

Valts gan nekad nekļūst nikns vai dusmīgs. Gandrīz visu laiku tāds kā priecīgs. Apbrīnojami, vai ne? Dara, ko grib, un visu laiku priecājas. Vienkārši priecājas, teiksim, pilnīgi par visu.

Un arī tā, ka priecājas līdz galam. Nu, priecājas par mežu vai pļavu, par to draņķa krauju pie upes, par idiotisko televizoru ar hokeju vai kā spēlējam tās paslēpes, par grīdas lupatu sev mutē vai manām caurajām vilnas zeķēm pie krāsns. Priecīgs liek uz zoba apmīzto kartupeli vai sūkā mizas ar aplipušām zemēm. Priecājas par maniem zīmējumiem vai kā tētis sameties naktī nāk mājās un tēlo baigāko operdziedoni. Priecājas, kad mums izsit korķus un paliekam uz svecēm, vai mā svētdienās uzspēlē ģitāru.

Valts arī vienmēr smaida, kad stāstu par tām lietām. Nu, par to, kā mani piedauza tas kretīniskais Jurčiks no sestās ar savu stūlbo stūlbeņu brigādi vai učene draud saukt senčus uz skolu, kad zīmēju multenes skolas grāmatās. Valts paliek tik priecīgs, ka man ar jāsmaida. Bet nu jā. Ja līdz galam, tad līdz galam.

Un šitenī ziņā Valts varbūt ir pasaules meistars. Citreiz uznāk tā jokainā sajūta. Ne vienmēr, bet dažreiz liekas, ka man ir foršākais brālis visā pasaulē.

Vēl pagājšnakt redzēju traki jocīgu sapni. Vilku pa upes krauju augšā visādas lietas un cilvēkus. Visi tur sakārti man tā kā mugurā vai piesieti klātu. Nu, ar tādiem kā gariem matiem. Visādi cilvēki arī no skolas un pagasta. Velku tos ārā no upes, vai ne. Visus reizē velku ārā no tās pašas smirdīgās upes ar ledus klučiem, visādām drazām, kokiem vai vēl nezin ko iekšā. Visus kopā. Un pirms pašas kraujas malas liekas, ka drīzāk nosprāgšu turpat. Neuzvilkšu tādu redīsu baru un viss. Bet tad no augšas kāds saka, lai dod roku vai tamlīdzīgi. Un uzvelk mani augšā pavisam viegli. Nu vai zinies, biju galīgi mēms, kad tas izrādījās Valts. Izvilka no kabatas cepuri un teica: „Atnesu, lai tev nav jāiet uz upi.” Nav ne jausmas, ko tas nozīmē, bet pamostoties bija tāda laba sajūta.

ERVĪNS un VALTS

(Uz šādu parakstu uzstāja pats Ervīns, un tā reizē bija arī savdabīga ķīla šī teksta publicēšanai.)