Kristīne Ilziņa

Melnās vistas olas

Mammai atkārtotas analīzes uzrādīja pēdējo vēža stadiju. Tā kā mūsdienās šo kaiti vairs noklusēt nemēdz, laipnā un smaidīgā ārste viņai sirsnīgi pateica: diemžēl mediķi ir izdarījuši visu, kas ir viņu spēkos. Vairāk neko jums palīdzēt nevaram. Es nezinu, vai mamma ticēja, ka ir iespējams nodzīvot vēl kaut gadu. Es neticēju. Bet cerēju. Līdz pēdējam. Un, ja nu mediķi bija teikuši „nē”, atlika uzmeklēt alternatīvos dziedinātājus. Vai jūs zināt, cik Latvijā ir praktizējošu dziednieku? Labi, neskaitiet, es arī nezinu. Vai zināt kaut vienu no visa šī bara, kurš varētu uzrādīt savā kontā izdziedinātu vēzi? Tādu vēzi, kura eksistenci un izzušanu var apliecināt oficiālās medicīnas iespējas? Es nezinu. Diemžēl. Bet vismaz mēģināju atrast.

Es uz laiku aizmirsu, ka man ir trīsarpus bērni. Sune. Darbs. Pa visādiem kanāliem meklēju īpaši spējīgus cilvēkus. Un šamaņu mantiniece no Sibīrijas man šķita gana sparīga, lai aicinātu viņu ciemos. Kundzīte atbrauca. Apaļīga, izpūrusi, enerģiska, neizglītota (vismaz medicīnas jomā), toties runāja tik skanīgā un skaistā krievu valodā! Ar jociņiem un lūgšanām, dažādām parunām un sakāmvārdiem, Jēzu un visus svētos piesaucot, viņa metās pāri virtuvei kā enerģisks kamolītis, un saulaini smaidot aicināja mammu sekot. Uz lielo istabu. Stundu šamane visādi ņēmās, es ārpusē dzirdēju tikai monotonu maigu bubināšanu. Pēc stundas durvis atvērās, kamolītis izskatījās tā, it kā būtu pabijis kaķa nagos, bet smaidīja vēl joprojām. Varbūt vairs ne tik gaiši. Smaidīja arī mammīte. Tā mierīgi un zinoši. Kad viņa gribēja šamaņkundzei iedot naudiņu, tā atvēcinājās abām rokām. „Заплатишь, когда здорова станешь!” (samaksāsi, kad būsi vesela. – krievu valoda.)

Ceļā uz viņas mājām šamaņkundzīte man stāstīja, kas viss būtu jādara, un kas ir pie vainas. Vispirms jau jāsalasa sarkanās mušmires. Cik ir. Tās esot pret visādām imūnsistēmas kaitēm un vainām. Viņas dēls bērnībā esot nelaimīgi caurdūris kāju ar sarūsējušu naglu. Gangrēna. Kamēr ārsti sprieduši, griezt kāju nost visā garumā, vai tikai līdz celim, šamaņkundze ar bērnu padusē izmukusi no slimnīcas. Toreiz viņa par mušmirēm daudz neko neesot zinājusi, tomēr ķērusies pie darba, gudras sieviņas pamācīta. Veselas mušmiru cepures, nedēļu turētas spirta mērcē, sējusi puikam ap kāju. Tā, lai piegulētu visiem zili sasarkušajiem audiem. Turējusi, kamēr sula sasūcas kājā. Un likusi no jauna. Kad pēc nedēļas apsēji noņemti, puika aizskrējis dziedādams. Laikam dzied vēl šobaltdien. Un skraida.

Un, kad pašai nelāga saaukstēšanās bijusi, arī ierāvusi pa ēdamkarotei mušmiru uzlējuma, virsū gan noteikti jādzerot glāze piena, un pāris dienās vesela! Bet manu mammu esot kāds noskaudis. Un te nu vajagot īsti kārtīgi pastrādāt, veseļošanās esot atkarīga no tā, vai es varu sadabūt trīs olas no pilnīgi melnas vistas. Protams, es varu. Ja mammai vajag, es varu arī pašu melno vistu dabūt! Bet tas vēl neesot viss. Šīs trīs olas ir jāvāra ūdenī, pastāvīgi maisot ar nazi pretēji pulksteņa rādītāja virzienam un skaitot stipros vārdus, ūdens jāizlej caur mājas vārtiem virzienā prom no sevis, bet pašas olas jānorok svaigā vīrieša kapā. Un nedrīkst aizmirst skaitīt lūgšanas, citādi mamma nekļūs vesela. Turklāt visas darbības jāveic tukšā mēnesī. Tie, kas klausa šamaņkundzi, tiek veseli! Esot bijis kāds jauns un ļoti bagāts puisis, arī rīdzinieks. Vēzis galvā. Viņa paskatījusies un izņēmusi to ārā. Ar roku, bez operācijas. Tas esot grūti, bet ne neiespējami. Puisis neticējis, ka ir vesels. Aizbraucis uz Zviedriju, lai šo operē – bet Zviedrijā kapitālistu ārsti sacījuši: mēs jau varam griezt tev galvā caurumu, ja vēlies par to maksāt, taču prātīgāk būtu negriezt. Šis pārbijies jautā, vai tad ir jau par vēlu? Nē, saka kapitālistu dakteri. Tev tur nekā nav! Tu esi pilnīgi vesels. Tā viņa ārstē.

Vai esat lasījuši mušmires? Mierīgā saulainā rudens dienā mēs ar mammu un Tinci devāmies uz Vecāķiem pēc sēnītēm. Ar groziņu, kā jau kārtīgi sēņotāji. Mušmires bija! Sarkanās, bālās un panteru mušmires. Mums vajadzēja tikai sarkanās, vēlams, jaunas – poķīšus. Tince skraidīja pa skrajo priedulāju un nemanīja nevienu sēni, pirms nenorādīju ar pirkstu. Mamma ar veca sēņotāja rūpību grieza kātiņus līdz ar augsni, es centos pielasīt pēc iespējas vairāk. Cilvēku, kā jau sestdienā, bija diezgan daudz. Cits tāpat vien špacierēja, citi mērķtiecīgi devās jūras virzienā, vēl daži lasīja zarus. Mēs bijām vienīgās sēņotājas. Kāds brīnums, ja ik pa brīdim kāds garāmgājējs iemeta acis mūsu groziņā? Vairums neteica neko. Cits nosmīkņāja, cits paraustīja plecus. bet viena sieviņa ielūkojās grozā un pilnīgi palēcās. „Meitenīt, tās taču ir mušmires!” – viņa izsaucās, patiesā mulsumā. „Es zinu,” – rāmi atteicu. „Bet mušmires ir indīgas! Tās nevar ēst!” Atcerējos veco aņuku. „Vienu reizi jau var.” Tas tantīti satrieca pavisam. Viņa mirkli neticīgi lūkojās manī, kaut ko tā kā gribēja sacīt, bet atmeta ar roku un gāja prom, pa ceļam vairākas reizes atskatīdamās. Pāris stundās groziņš bija pusē un mušmiru raža ievākta. Devāmies mājup, pa ceļam iegādājoties divus puslitrus degvīna. Guvumu smuki sagriezu un saliku burciņās, sēnes šņabi burtiski iesūca un dabūju skriet pēc vēl viena polša. Kā tāda dzērāja. Saliku burkas ar mušmiru dziru bufetē un abas ar mammu nospriedām, ka ar savākto pietiks kādam pusgadam, vienīgi desmit dienas jānogaida, kamēr sēnītes gatavas lietošanai – bet šīm desmit dienām mums bija šamaņkundzes iedotā burka.

Kur mūsdienās pilsētnieks, kura lauku radi izkauti un pazuduši kara laika emigrāciju un pēckara deportāciju viļņos, dabū trīs melnas vistas olas? Ne jau nu tirgū. Laukos, protams. Tur, kur dzīvo ekoloģiski tīras, labturētas melnas vistas. Lai pateicība visām, kas piedalījās vistu un olu meklējumos! Tās bija tikai sievietes. Jo vīriešiem nepietiek ar to, ka paprasi melnas vistas olas. Viņi uzreiz jautā: kāpēc? Ko tu ar tām darīsi? Sievietes parasti sacīja: tev noteikti vajag pilnīgi melnu vistu? Vai kāds saslimis vai cita nelaime? Saslimis, es atbildēju. Un vista atradās. Vienīgā melnā. Un viņas saimniece trīs dienas pieskatīja savu apaļīgo lolojumu un izlaida laukā rudens saulītē tikai pēc tam, kad laipnā melnīte bija izdējusi trīs ceriņkrāsas oliņas. Es tās dabūju par baltu velti. Pienāca tukšais mēness. Un es ar siltām, svaigi vārītām olām padusē devos uz kapiem. Līņāja smalks rudens lietutiņš, salts un nedraudzīgs, no mērcētājiem. Kapos valdīja rosība. Pie svaigiem ziediem klāta uzkalniņa raudāja sieviete. Vīrietis neveikli glaudīja viņas plecu. Vēl daži tumši ģērbušies stāvi bija manāmi tuvumā. Es neuzdrošinājos pieiet un izlasīt, vai tikko apglabātais ir bijis vīrietis. Nez kāpēc likās, ka drīzāk meitene, pavisam jauna. Tātad šis kaps man nebija derīgs. Man vajadzēja vīrieti. Pamazām krēsloja. Pie viena svaigiem ziediem klāta kapa līkņāja kāda pelēcīga mugura. „Ēe, atvainojiet, vai šeit ir apglabāts vīrietis vai sieviete?” Pelēkā mugura iztaisnojās. Uz mani lūkojās sabijusies vecāka kundzīte ar draudīgi paceltu grābeklīti trīcošā rokā. Viņa nesacīja ne vārda, tikai enerģiski māja, lai eju prom. Es tā kā mēģināju tuvoties. Kundzīte īsi iespiedzās un diezgan ievērojamā ātrumā pazuda skatam, graciozi izvairoties skrējienā uzkāpt kādai kapa kopiņai. Skaisti.

Iededzu šķiltavas, lai mēģinātu salasīt, kas rakstīts uz vainagu lentēm. Vainagi bija. Kādi septiņi. Svaigi un dārgi. Toties lenšu nebija. Nevienas pašas. Nekādu uzrakstu. Mēģināju atrast krustu – reizēm bērēs to mēdz iespraust kapā un uz tā uzrakstīt aizgājēja datus. Tāds pagaidu variants, kamēr zeme nosēžas un var uzlikt īsto. Nebija arī tā. Tumsa biezēja. Gāju tālāk, līkumojot pa mazajiem celiņiem. Vēl viens kaps. Svaigs. Ar vainagiem, lentēm, košām puķēm. „Дорогому. Не забудем. Жена.” Paldies, debesu Tēvs! Paldies arī Tev, nezināmais kungs, kura kapiņu es izmantoju savām nelikumīgajām darbībām. Notupos zemē, un vispirms lūdzu atļauju nepazīstamajam gulētājam. Domās. Izstāstīju, kas par lietu, un tā. Tā kā manām biklajām rakšanas kustībām nesekoja ne zibens spēriens ne citas dusmu izpausmes, turpināju raust bedrīti. Dziļu, rokas garumā. Pa celiņu kāds nāca. Krēslā manīju jaunu puisi ar vaļīgu pasmagu ķēdi rokā, viņš to lietišķi šūpoja un izskatījās tieši pēc maniakāla slepkavnieka, kurš kapiņos izrēķinās ar vientuļām sievietēm, tās žņaudzot ar ķēdi. Man nebija kur sprukt. Rokas smiltīs, olas klēpī. Taciņa veda tā kā drusku sānis, un es sekundes simtdaļā izdomāju glābšanās plānu. Ja puisis spers soli uz manu pusi, nevis ies, kur taka ved, lēkšu pāri kapam, grābšu rokā krustu un gāzīšu šim pa galvu. Bet dīvaini – puisis ne tikai nenāca uz manu pusi, viņš mani pat nepamanīja. Skatījās gan, bet es skaidri redzēju, ka viņš mani neredz. Nesaprot, ka esmu cilvēks. Kurš mani apsargāja? Kurš spēja tik labi paslēpt? Kā tāds sūnām apaudzis sliņķis Amazones džungļos, es lēnīgi turpināju raust smiltis. Saudzīgi ieguldīju olas. Noskaitīju visas zināmās lūgšanas. Un devos prom neatskatoties. Noskaloju rokas ledainā ūdenī no pumpja un biju ārpusē. Ārā no kapiem. Un biju izdarījusi visu kā vajag – vai vismaz tā, kā biju sapratusi. Nu atlika gaidīt.