JG297: Gundara Pļavkalna piemiņai

Kārlis Ābele

Ar Gundaru Pļavkalnu iepazinos dzīvodams Adelaidē, kad mēs, pieci jauni Austrālijas latviešu dzejnieki – Ābele, Brēdrichs, Lindbergs, Pļavkalns un Silkalns – veidojām dzejas kopkrājumu Kvintets (izdots 1961. gadā). Tuvi draugi ar Gundaru nebijām, bet kad atstāju Adelaidi, sākām sarakstīties, pēdējos gados gan tikai apmainoties ar Ziemsvētku kartītēm. Bez literatūras Gundaru ļoti interesēja glezniecība, arī mūzika; no zinātnēm antropoloģija un psiholoģija. Par personīgām lietām viņš nerakstīja, izņemot reiz par viņa cīņu ar oposumiem, kas bija iekļuvuši viņa mājas bēniņos un veica nedarbus.

Šogad martā uzzināju, ka Adelaides avīzē The Advertiser pagājušā gada decembrī bija ziņa, ka Gundars Uldis Pļavkalns aizgājis mūžībā 2018. gada 10. oktobrī savā mājā Kensingtonas Parkā.

Gundaram ir izdoti patstāvīgi dzejoļu krājumi Divas pilsētas (1963) un Caurspīdīgās ēnas (1967), kā arī paša ilustrētais krājums Jūliāns pie Benedikta (1972). Periodikā publicētas recenzijas un apceres par literatūru.

Pārlasīju Gundara krājumos iespiesto dzeju. Divi dzejoļi ar to pašu nosaukumu: Ārpusnieks. Šis vārds raksturo nevien Gundara dzeju, bet arī viņu pašu un viņa dzīvi. Lai viņam vieglas smiltis!

Ārpusnieks

... Tā dzīvošu pie tiem, no kuriem labprāt bēgtu
Man nav kurp bēgt, jo visur būs tas pats,

Būs dažviet ļaunāk vēl – kā ilgā, baigā sapnī;

Šos dzīlēs svešos visur sastaps skats.

Bet liekas: redzēšu vēl daudzreiz laiku tālu

Un ļaudis tos, kam pretī tiecos es;

Ik dienas skatīšu vēl krāšņumu un sauli

No blāvas, tuksnesīgas aizsaules.

Ja satrunēs un sabruks daudzi balsti,

Vēl meklēs alkas brīnumaino valsti.

Ārpusnieks

Kad toreiz atgriezos no viņiem klajumiem,

Kur allaž redzēju es ziemas vaigu grīnu,

Jūs mani nievājāt un sacījāt ar smīnu,

Ka rātni ziedošu nu dieviem senajiem.

Man nevajag ne jūs, ne jūsu dievu ļauno.

No jūsu dzīves šīs pret salām tālīnām

Ik dienas steigties ļauts vēl jausmām dedzīgām –

Tur nav jums līdzīgo, tur dzīve neapkauno.

Šķiet jūsu klātiene kā cietumniekam sods,

Vien domās redzēšos ar saviem gara radiem,

Un nekļūs vesels mūžs, kas sen jau sakropļots.

Tā, nelgu nicināts, še dzīvoju jau gadiem —

Bet allaž alkšu es, pirms smilts man pāri krīt,

Reiz tālus ceļus iet un jūs vairs nemanīt.

Maija Meirāne

Gatavojot LaRAs LAPAS pēdējo laidienu (nr. 50 - 1999.XI), lūdzu autoriem pastāstīt par jaunākām iecerēm un nesen paveikto. Atsaucās Gundars Pļavkalns, viens no ražīgākiem Austrālijas dzejniekiem, atstājis JG lasītājiem virkni recenziju un krājumu apceru jau kopš 1970. gadiem. Viņš bija beidzis Adelaides Universitātes ģermānistikas fakultāti, studējis laikmetīgo vācu literatūru, un ar baudu iesaistījās diskusijās par nodeldēto un klišejisko izteiksmi, kas pazibēja mūsu dzejas atainojumos.

Gundars pārsūtīja arī ļoti oriģinālas lapas no pēdējās paša ilustrētās, ar roku drukātās, 100 eksemplāru skripta kursīvā rakstītās mazgrāmatiņas Jūliāns pie Benedikta Adelaidē, Austrālijā: Helikons (1972) [skat. Jāņa Sarmas recenziju JG99, 1974]. Jau agrāk biju jautājusi, lai viņš pastāsta par savām grafiķa un fotogrāfa gaitām. Viņš atbildēja, ka skaitot sevi par nopietnu amatieri, daudz lasījis mākslas vēsturi un izveidojis sevi par amatiergrafiķi. Viņu nomāca Adelaides pilsētas pelēcība (par to liecināja žūksnis pelēkattēlu), un, kā šķita, viņa iedomu pasaule bija nesamērojama ar drūmo tālā kontinenta ikdienu.

Viņa otram dzejoļu krājumam Caurspīdīgās ēnas (sērijā „Imantas” mazgrāmatiņas,1967) dots Ilgvara Šteina vāka mets.

Skumji secināt, ka Austrālijā mītošos mūsu rakstniekus daudzus salauza akmeņogļu dūmi, satiksmes trokšņi… un nekad nepieradināmais tālais svešums.