Jaunā Gaita nr. 297. vasara 2019
Reinis Runcis
Reinis Runcis (1974) ir dzejnieks, kurš pēc autoavārijas ir ratiņkrēslā. Viņš ir autors dzejas krājumam Healja ( „Neputns”, 2011), bilingvālajam lirikas krājumam Elementi („Neputns”, 2014), kas izdots ar atdzeju japāņu valodā, kā arī grāmatai Gaismas ķermenis („Ameija”, 2016). Šajā publikācijā dzejoļi no topošā krājuma Negaiss.
|
* * * man ir piecpadsmitgadīga mīlestība kuru nevajag aplidot iegūt pārsteigt vai iepriecināt uzkāpt vai palīst apakšā krist ceļos vai censties nopirkt neko no tā visa nevajag kaut gan viņa būtu ar mieru un sarauktu pieri redzot visu te rakstīto sūdu jo tas ko es jūtu ir ilgas pēc butānas akmens sirds stāvajām kraujām un upēs krītošā ledus visus šos 15 gadus kopš avārijas man ir mīlestība ar kuru varētu nosisties
* * * parādi savu tumsu nogurstu savējās liekas tās nemaz nav cik atomos jāizšķīst lai izietu ārā bez bailēm aizvērtu acu horizonti un lietus padara slimu to kas guļ iekšā un stāv debesīs nekustīgi zibens saknes tikai tā var mēnešiem dedzināt ceļus svešā elpā visums par lielu lai skumtu es pārāk mazs lai tā būtu
vēl vienam bezdibenim atdots dibens
* * * pasaka par tukšo telpu labs uzraksts kapu piemineklim bet šoreiz tā ir dokumentālā filma visnotaļ mentāla kas nav dokumentālā filma ir taksometra rūtiņas uz franču dibenam uzspīlētiem brunčiem blakus stūrei un priekšā durvīm lēni vērdamās kas kā puma saspringušo prātu izšauj asociāciju lidojumā lidojums pārvēršas par sarūsējušu ābolu spaini un noslānījas taisni zemē pie kāpnēm kas ved uz gaismu un picēriju reāli smuka meiča izlec no mašīnas un sāk sludināt jēzu viņai sanāk bet man nē līdz es apjautājos kā viņa iztēlojas paradīzi es jau četras dienas nevaru padirst varbūt šis palīdzēs
* * * tā gribētos pamācīt es taču arī neko tā īsti nemāku veiksmīga guru galvenais pirmavots bet man vēl ir kauns ne pārāk daudz
kā beigtam zvirbulim un viņa draudzenei stieplei
* * * es pats izvēlos savas apakšbises griežot ap pirkstu gulēt pliks tavā priekšā un nesatraukties
pagriez savējās kaut kur un radīsim vēju vētru ūdens glāzē
* * * jā esmu rupjš tieši tik cik nepieciešams būt rupjmaizei iesaku ēst kopā ar gaļu un aukstu sviestu tad ar baudu atraugāties un priecīgi secināt jāiedzer
laime ir tepat līdzās
* * * no laimes izdzisušas zvaigznes lampu radio un cigarete kaut tā visa nebūtu bijis
un tu to nevari padarīt nebijušu saplēst līdz diegiem un ar patiesu spēku triekt pret nevainīgu sienu
jo šī nav grāmata un te nevar apķēzīt malas lapas arī nevar aizlocīt nevar paostīt un tinderis nerubī
pusnakts papēžu ritmā
* * * jums jau nevajag cilvēkus jūs labprātāk drāztos ar dievu un jūsu tikumi tad būtu kopā saspiesti plikumi un tas ir tikai normāli tāpat kā normāli ir svētīt kareivjus un vientuļu psihopātu izklaidēm būvētus kuģus tāpat ir normāli būt nenormālam un nebļaut par to bērnu dārzā un turēt kaķi aiz astes kad tas jau izlīdis sētas otrajā pusē
jautājums tikai cik ilgi
* * * cilvēki kas nomira bez monitora nē viņu nebija daudz un viņiem netrūka lielisku melu cerību un logu svelpjošām spraugām un nolupušu krāsu rēgu un grīdas dēļu kas viņus var saskaitīt un viņu elpu izmērīt un kam tas vispār vajadzīgs
ja nenosit temperatūru un nepalīdz uzbūvēt koncertzāli tagad upē vai tu domā ka pazīsti kādu šobrīd diezgan stulbi runāt ar radībām pagātnē sagaidot izpratni klātienē
* * * cilvēku skriešanai četrrāpus nemaz ne tik sen un gultā vēl tagad ir pavisam vienkāršs izskaidrojums
tā ir visērtākā poza kā ielīst dirsā un netraucēt citiem vari pat izlikties esam piecēlies stāvus tas ir stilīgi nodarboties ar jogu
* * * nu nevajag makšķerēt beigtā ezerā vismaz elektrošoku iemet lai uzrauj slapjo no dibena stāvus vara vīksnes ejakulācijā
ja nu izmet krastā paskaties tur vēl ir gana tādu kā es dziļāk
* * * tā ir kā tāda burvja mācekļa spēle uzrakstīt formulu un palaist to brīvībā kāds nošaus putnu un atradīs nevienam nav zināms līķi vai varbūt vispār neko visticamāk saulē degoša meža rumpjus un ligzdas vakaram
kā variants medību inspektoru
* * * nomet zemē dvieli rītam ir vienalga un neko nedari klausies kā tu atkal kavē un skaties uz dvieli negulētā nakts ir beigusies un tu nolem padzerties izslēdz telefonu aukstais alus un tu palien zem gultas nu ko tur piebilst tu savelc muskuļus un atlaid raujies ārā strauji piecelies kājās un zaudē samaņu protams tu gāzies un atkal esi zemē no vaigu kaula pil kaut kas sarkans un šķībi smaidīdams tu piespied dvieli brūcei
* * * es skatos atspulgā un nav tur nekā izņemot ēnu
* * * viņi kļūdās vienmēr mani apavu ražotāji es nekur neiešu un nesperšu arī nevienam kaut gan vajadzētu un manas kurpes drusku par lielu saglabās godu varbūt pat sasniegs dzīvē vairāk kā es lai viņi kļūdās es tikmēr aicināšu pārdevēju uz kino un tupeļu maģija ļaus man to atspulgā zvērot kā ķirsim vienalga es mīlu tās visas pat kedas
* * * es eju pie mīlestības un kaut kā vienmēr ir garām ne tāpēc ka nereāls mērķis to var pat pataustīt ne tādēļ ka adresē kļūda to var pat pārbaudīt un nē tas nav dievs vienkārši nepatīk piedzerties
* * * svaigi neērti es iekļaujos pats savā bļāvienā kņud visas ietves es degu bet līdz pilsētas centram vēl tālu un vispār kas tās par freskas analoģijām neķītri baltas sienas un tīra naida neuzvarētas dusmas pulksteņa acī nav vietas un es apstājos
* * * es esmu svētais gars es esmu normāls van gogs nu un mana lustra ir slima bet klusē
* * * ikea sarežģīta caureja bāla seja visā visumā tā pat nav ideja
* * * ja kāds man apbrīnojami pretīgi ieteiks neticami noderīgu vienalga ko kaut ko tādu kas noderēs ikdienā un ļaus vairāk laika domāt sarežģītu sūdu tavā izpratnē ko tad es iesākšu pūtīšos gadiem ilgi izmantošu vienalga ko ļoti ilgi un neatcerēšos kas man to ieteica vairāk nekā ļoti ilgi respektīvi es būšu normāls
vismaz es tāds biju līdz šo te neuzrakstīju
* * * tīra nakts bezmērķīgi glāsta tumsā drebošās kara tehnikas kolonnas ja tumsai varētu trāpīt tā paliktu dziļāka bet mēs varam iznīcināt sevi citos
es slauku pelnus hipofīzē nešaubīgi arī uz fobosa labs skats tramadola detonācija ziloņu galvas jānovieto atpakaļ lai tie miesīgi varētu izklīst un pašūpot snuķi infantils lietutiņš varam sākt
* * * ļoti ātra ar aizķeršanos skanoša gaisma un lēna dzelzs viļņi idiotisma reljefs zem nejūtīgas melanholijas cirtieniem
bailes nenomirt laikā
* * * laimei ir melnas acis un melns apmetnis kā viņas māsai nāvei un neskaitāmās zvaigznes neironos un debesīs ir viņas matu dzirksteles vienkārši jāpaklusē
* * * koks pieliecas un mana roka ar mirgojošo peli cimdā kļūst par vēlvienu melnu lapu kustībā par atraušanos no pilnīga miera un baudas šūpoties ne pamosties vēl mirkli var pat redzēt zvaigzni un nekas nepazūd nekurienē
* * * 5:00 diena kautrīgi izpleš kājas un iebāž dibenu tumsā zili rozā un dažas baltas piepūstas vēnas trakās kaijas un slinkās kodējas vārnas sīkie perdeļi visi gatavi grābt knābt un nogalināt un tad kādā brīdī saule ir ārā es esmu ārā un mums visiem ir baigi labi
* * * rīta smēre debesu pamalē kāds dzīvnieks ar spārniem paceļ galvu un ieskatās naktī vārna uz kuces līķa un palsa gaisma neizlēmīgi klusē bez mazākās kustības gaisā blāzma lien bet starp mums vēl nekas elpo dziļi
* * * es nevaru palikt jaunāks bet varu nospļauties par to
* * * atlidoja protams naktī kā jau melnam taurenim pienākas un iesprūda lustras dibenā palika žēl mutere graciozi nenogāžoties mēģināja džentelmeni izdabūt ārā taču viņam tāda tirānija nelikās pieņemama kādu laiciņu pēcāk dīvainā ņemšanās ar dzeramo salmiņu konkrēti izbesīja un kā gandrīz nekad tādos brīžos pieslēdzās saprāts vajadzētu izskrūvēt spuldzi tas protams palīdzēja un likās viss situācija atrisinājusies karma uzlabojusies bet tas jau būtu pārāk vienkārši nu jau nedēļu nelūgtais viesis vairākas reizes dienā pasācis ielidot painspicēt vai viss savās vietās divas lietas priecē lampā vairs nelien un neķērc kā citi sētas aeronauti
* * * nogurums aizmidzis klusums šņāc pieci pilsēta bez īpašām vajadzībām vāc pati sevi savus rasā mirdzošos sūdus dziesmu svētki jaucas pa galvu ar futbola skaņām skaisti atgāžas mute jāpasnauž
* * * vientuļa un trekna bite domīgi laidelējas un prāto varbūt kādam iekost
taču pūznis sauc un tu jau arī neesi nekāda bite
* * * man patīk tas ko tu dari vannā bet tikai tad ja tu neesi tas kas tu esi
ziepju burbulis
* * * nostiepta āda stingras lūpas kā mežoņa bungas gribētos iebāzt starp kājām un uzsist gļēvas lūpas noļurusi āda kā aukstā gaļa bez pircēja gribētos iespert sēžu savā elektro tronī pie spoguļa un vaikstos vajadzētu atrast vidusceļu lai negribētos kas drīzumā būs jādara šā vai tā padomju liftam šauras durvis
* * * gaisa ir tik daudz ka tas sakarst grābstās gar vaigiem žņau dzbet ne pārāk stipri un prasās ārā dzejolis par neko un kolosālu dienu jau kuro pēc kārtas kā arī par pierašanu
karsti bet varētu būt vairāk izskatās ka sīrijā būsok atgriežos skaitļu pasaulē
* * * dievs četros no rīta ir sarāvies mazs dusmīgs un nosarcis tup mirkšķina man un urbj savu vientuļo aci zem televizora
* * * nebrīvē turētas vistas olas esot neveselīgas labi iznesu kasti ar olām pagalmā rūpīgi ņemu pa vienai ārā un turu man rūp veselība turu ilgi kāda nokrīt pienāk domīgs mincis es nenovēršos un tad paliek tumšs
lepni dodos atpakaļ ēdīšu veselīgu omleti un skatīšos 4.studiju
* * * mūzika tik laba ka sāk sāpēt vēders bez ironijas mana vecā 12 pirkstu zarnas rēta to jūt pirms sirds pat pirms kaimiņiem un es griežu skaļāk līdz galam baudas konservu griežamais nazis reti neveselīgi bet es bez tā nevaru izslēdzu gaismas klaviatūrai
* * * dzīvjmīļa vakars debeslapu dzīres ar diviem kokčikiem koķetējoša pārdevēja un tāds pats es zirgi pie ceļojošā cirka tumsā un ledainas olas izdomas nekādas tikai helouvīns pēc nedēļas un veļas pasūtījums internetā veļu laiks un teātris tv burtiski
* * * ēnas neklīst pēc dienas celtniecības tur sevi kabatās dažādās un liekas slīpi gar pašu zemi gar kādu gan citu un iestiepjas naktī līdz aknām ak cik tā ir krāšņa nemiera lempji un haosa saules klusuma ogles un izdzertas knaibles taureņi vemj lai iedegtos spuldzes un tek eļļā iemērkti auni gar guašas tērci falsetā
viņas ir savā vietā
* * * reiz deviņas mušas vēro mani no vārnas mutes tad putns aristokrātiski neveikli izkrīt starp zariem un paceļas gaisā novembris sēro savā nodabā
* * * viņa nemīl sevi un nemīl brilles mājās lai paliek stiklaini skati varbūt kāds cits iemīlēs viņas miglainās acis pavedīs vismaz pāri ielai
mušas arī ir neatlaidīgas sitas pret stacijas stikla sienām un krājas zemē nāvīgā čupā neierasti parasti visādu huiņu es nepamanu (viņa pamana mani) un palaižu rindā pa priekšu gaļīgu opi viņš neapmulst palaiž pa priekšu puspliku meiču un aiziet naudu tā arī neizņēmis apmulstu es
|