Jaunā Gaita nr. 297. vasara 2019
Bārbala Simsone
Dzeju rakstu jau vairāk nekā divdesmit gadu. Tomēr, atskaitot atsevišķu dzejoļu publicējumus ar pseidonīmu, līdz šim vēl nekad nebiju uzdrošinājusies to „laist tautās”, jo atšķirībā no akadēmiskajiem rakstiem un grāmatu recenzijām dzeja ir ārkārtīgi intīma manas dzīves daļa. Četrdesmit gadu vecums laikam tomēr iezīmējis kādu robežšķirtni: radās vēlēšanās uzdrīkstēties un riskēt atklāt šo savas personības daļu, par kuru nezina pat mani tuvinieki. Rakstu nesistemātiski, ar lielām pauzēm. Dzejoļu tapšanu iedvesmo tiklab folkloras un Bībeles teksti kā dziļi personiski emocionāli saviļnojumi. Šai dzejas kopā esmu iekļāvusi dzejoļus, kas tapuši laikā no 1999. līdz 2019. gadam.
|
K A R D I O G R A M M A S
* * *
burti maigi starp pirkstiem jūk nevajag valodu valodu nevajag pasauļu mūri no klusuma brūk
vēlāk pazuda pieturzīmes kādas vairs zīmes ja pieturu nav nevajag valodu valodu nevajag mūsu rokas par visu vienojās jau
nozīmes krustu un šķērsu plīvo vārdi pelnos sabirst un dziest nevajag valodu valodu nevajag viļņojas ausma saullēkti briest
bezgala klusums starp mani un tevi jau kuro reizi debesis pušu skatos tev acīs kur tagad iesim mēs kas bez valodas palikuši
* * *
ar šo es apliecinu izmaiņas pasaules kartē jaunas līnijas savieno mani un tevi pārkrusto kalnus izloka horizontu robežas šķērso (protams nelegāli)
ar šo es apliecinu pasaules karte ir atcelta līniju krustošanās atzīmē skatienu ritmu tavu acu krāsā pulsē jūras okeāni ir asiņu bangas upju līkloči manējā kardiogramma kalnu virsotņu līkne tavējā
ar šo es apliecinu zemeslode ir mīts kā ačgārns galileo vēlreiz zvēru pie ķeceru sārtiem pasaulē ir tikai viena taisne no manis pie tevis
meridiāni kartē atritinās kā mīlestības vēstules paralēles izpleš rokas un metas ap kaklu ar šo es apliecinu robežas ir izdomātas attālums ilūzija pasaules karte ir atcelta
āmen
* * *
es tevi lūdzu apcērt tās ilgu virsotnes griezīgās aptamborē tos sajūtu žilešu asmeņus apsedz tās maiguma dunču smailes vai tad tu neredzi ka es noasiņoju
* * *
vairs nerunājam novakares klusē un tava balss krīt mežam otrā pusē un aizsmok zvans un nedun jumta skārds guļ ceļa smiltīs pusaprakts tavs vārds
viens vienīgs putna bērns uz telefona vadiem kā tevi gaidot es caur mēmiem gadiem
un klusums gaišām platām acīm veras prāts akli bālās atmiņsūnās ķeras es gurda laiva lēnām grimstu rietā bez skaņas jūra paliek manā vietā
stingst vientuļš putna bērns uz telefona vadiem kā tevi gaidot es caur mēmiem gadiem
* * *
plīstošas vēnas pulsē delnās es tevi jūtu es tevi jūtu siltas asinis sarunājas kas citādi būtu ja citādi būtu apēda kailums baltu plīvuru asinis pārplūda dzīru namu es tevi jūtu savās dzīslās savos kambaros zvanīdamu
es tevi jūtu vairogos savos zobena galā klusuma dunā paiet gadi un impērijas tu vēl manās asinīs runā klausies manas dvēseles melos plēs no manis sarkanu tāsi es tevi jūtu plīstošās vēnās es tevi jūtu tu nepiekrāpsi
sarkani aizpeld ceriņu zari es tevi gaidu tālajos laukos aizgāja brālis svešajā karā sarkanu zobenu dvēselē slaukot apklāja tumsa pilsētu svēto apklāja katedrāles un bārus es tevi jūtu trīcošiem pirkstiem pārskaitot manus kapilārus
* * *
tik brīnišķi kā apdziest zvaigžņu ceļi kā norasojis krusts tev acīs skatās pa lietu aizbrien tukši pusmēteļi un melni iztek ielas vēnas platās
tik brīnišķi kā tevi aizmirsīšu līdz kaulam, saknei, sasalušiem audiem no asinszāles varavīksnes pīšu ko pārklāt taviem baltiem kāzu galdiem
tik brīnišķi par zemes gaišo pieri klīst rietenis un manus kaulus mētā pie desmit sāpēm pieskaitu vēl vienu par tavās plaukstās iegleznotām rētām
tik brīnišķi caur nosnigšanas mokām caur nobrāztām un nedzīstošām rokām
tik brīnišķi mans Dievs tu mani vadi dus tavās rokās mani mūža gadi
* * *
izdziedāt vienā satrauktā elpā vienā gurstošā rietā visu kas pāri galotnēm sāp visu kas saknēs smeldz aizturēt balsis aizturēt elpu aizturēt manā vietā dārgs šīs pasaule sudrabs smags šīs pasaules zelts
piedod man zeme tumšsārtā svētā es tev vairs nepiederu smagi un svešādi sapņi skrien pulksteņa rādītājs klusē pašu pēdējo elpu caur zemi dzerdama neizdzeru apdziest atdziest un izplēnē viss pelni kreisajā pusē
apdziest atdziest un izplēnē viss ko kādreiz par savu saucu mitrajā zālē pār manu galvu bez trokšņa mēnesstars krīt runājas smilgas un vilkuvāles es klausos un nepārtraucu guļ kā tās sešas pēdas uz sirds viss ko nepasacīt
* * *
pār pilsētu iet klusa saules elpa un sāpes remdējot līst gaisā atpakaļ skrien reti putni cits neviens pār vadiem un atveras starp koku zariem ceļš
tas ceļš ko redz tik iekaisuši plaksti pēc naktīm melna zelta atvaros un aiziet smagas mazas putna kājas pa ceļu to kas tūlīt aizvērsies
* * *
tu manu atmiņu Daugava ko es tev pateikt varu lūgt lai tu pārstātu plūst prasīt lai pārstātu tecēt atvari dziļumos verd baltas šļakatas lec zibeņo ledus iet asinis nesarecē
ko es jums pateikt varu viļņi smagie un lēnie, asaru bezdibens dzīles, dvēseli skalojot projām aizteci Daugava aizteci bezmiega naktīm garām aizplūsti pilna līdz malām es palikšu asiņojam
aizteci Daugava aizteci neba man tevi turēt tevī man gaismas slāpes tevī man jaunības smiekli aizteci augstajās velvēs norimsti siltajās rokās es stāvēšu brīnīdamās cik sāpes pieminēt viegli
* * *
un viss taču piepildās dienā valsis pār sasistām rūtīm vakaros palieku viena ar naktstaureņiem uz krūtīm
diena pleš nobrāztus spārnus un cer ka līdz apvārsnim tiks vakars un atkal uz aisbergu stūrē mans titāniks
mirkļi un gaismas gadi sapnis un nogurums tas arī viss ko vakari aizejot atstāja mums
diez kas gaida tai pusē kur krēslas iemaukti dzen
varbūt laime ko meklēju sen
* * *
es nevaru citādi tikai aizvērtām acīm cauri šo rītu lietu un ziedēšanu gaišas sekundes birst ziedlapas birst no plakstiem smaržaina zobena smaile noglāsta dvēseli manu
es nevaru citādi tikai pirkstgalu pulsā baltu un piemirkušu rīta valgumu smeļot ar lūpām iezīmējot debesu rūtī to vietu to logu caur kuru uz citām debesīm ceļot
es nevaru citādi tikai iemauktu galā rasainās krēpēs un drebošu pakavu šķindā auļošu zemāk par zāli augstāk par horizontu stāvēšu klusāk par gaismu uz nāvi un dzīvību rindā
ievas zied stiprāk par nāvi joprojām tu kaut kur esi uz debesīm debesīm vien upes un lūgšanas iet es nevaru citādi tikai par padošanos pasaule ievas zarā pasaule lūst un dzied
* * *
asinis netek dzīslās asinis debesīs tek re viena kūpoša lāse uz apvāršņa sūrst un deg
asinis tek pa kokiem no stumbriem un vainagiem nost asinis tek pa zemi un skalojas zābakos
tek logos un māju sienās ik dienas jo dzidrāka tek manas Rīgas ielās un līgavas plīvurā
visi baznīcu torņi asiņu gaišumā rec silti un sarkani viļņi pret tiltu Daugavā lec
blāzmo rieti un lēkti krēsla pār pilsētu jau tikai mūsējās dzīslās dzīslās asiņu nav
* * *
Lietus līst. Baiļu nav. Liepas zied. Krekls slapjš. Klusums mans. Klusums tavs. Vēja nav. Lāses rit. Vakars rāms. Debesīs. Ierakstīts. Izlasāms.
Vēja nav. Rokas silst. Smagums gaist. Lāses rit. Elpas plūst. Vienuviet. Vārdu nav. Mirklis šis. Vienīgais. Baiļu nav. Baiļu nav. Baiļu nav.
Liepas zied.
|