Ilgoņa Bērsona grāmatas un smaga laikmeta raisītas domas

Grāmatas priekšvārda fragmenti

Madara Eversone (sastādītāja). Laiku nospiedumi. Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atmiņās un attēlos (1947-1990). Rīga: Zinātne, 2019

 

Augsti godātais Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktor, neapšaubāmā literārās dzīves vērtējuma un kritikas autoritāte kopš maniem un manu vienaudžu studiju gadiem, darbīgais un neremdināmais literatūrzinātniek!

Laika ziņā mūs šķir vesela paaudze, bet vieno Kurzeme kā mums abiem neizsakāmi dārgs novads, un Latvija kā mūsu zeme, kurai mēs bez atlikuma veltām visdārgāko – dzīvi. Es biju patīkami pārsteigts un arī apmulsis, saņemot šo piedāvājumu pasacīt kaut ko būtisku par Jums kā cilvēku, kurš pārstāv daudz pārdzīvojušo un ne mazāk cietušo manu vecāku paaudzi. Gribas domāt, ka nevis mans ieņemamais amats, bet, iespējams, tieši šī paaudžu pēctecības sajūta ir tā enerģētiskā dzīsla, kura saista mūs ar runas intonāciju un pateiktajiem un varbūt vēl vairāk nepasacītajiem vārdiem. Zinu, ka tiem latviešiem, kuru pusaudžu un jaunekļu gadi līdzīgi Jūsējiem iekrita liktenīgajos tūkstoš deviņi simti četrdesmitajos, garīgais un morālais briedums iestājās krietni pirms iesvētībām. Viņiem, kurus svešie vajāja kā meža zvērus, bet kuri izmisīgi pretojās, viņiem, kurus izveda uz Sibīriju, bet kuri ar to nesamierinājās, taču pārnāca mājās aizlauzti, viņiem, kuru savstarpējā pazīšanās zīme bija acu skatiens, rokasspiediens, žests vai slēptuvē atstāts ziņojums, dzīve dažkārt izdega tik ātri kā sērkociņš, atstājot vienīgi visuma bezgalībā fiksētu gaismas uzliesmojumu, piemita līdz instinktu līmenim attīstīta saziņas valoda, par kuru nedz valodniecība, nedz literatūrzinātne vēl nav aizdomājušās. Ja tas ir tā, kā man šķiet, tad mana atbildība par katru pasacīto vārdu kļūst vēl lielāka un katrs spriedums vai vērtējums ir sverams ārkārtīgi nopietnos svaru kausos.

Ar man doto atļauju es mēģināšu ielūkoties atsevišķos Jūsu dzīves gājuma mirkļos, par kuru vēstot Jūs pats kā grāmatas veidotājs runājat trešajā personā un attēlojat ar zināmu distanci, it kā sakot: tā jau nav mana, bet gan Ilgoņa Bērsona dzīve, kura ir konstruēta, izmantojot vēstules, dienasgrāmatas, piezīmes un atmiņas, kas saglabātas mājas arhīva plauktos. Tas ir gudri darīts, jo dod Jums kā pieredzes bagātam literatūrzinātniekam un grāmatas sastādītājam brīvību pētīt pagājušo laiku un „tā otra cilvēka”, kura vārds arī nez kādēļ ir Ilgonis Bērsons, dzīvi. Bet mēs abi zinām, ka pētīt muzejā senlietas un izteikt par tām zinātniskus minējumus ir daudz vieglāk, nekā vēl dzīviem esot analizēt sevi, par ko iespējams pārliecināties iekniebjot delnā vai uzdodot sev jautājumus: vai tas, ko es vēlos stāstīt, kādu interesē, vai manis piedzīvotajam ir kāda nozīme, vai manas vienatnes domas būs saistošas citu ausīm un acīm? Un pāri visam kardinālais jautājums, ko sev uzdod ikviens, kurš savā mūžā ir pieredzējis daudzas varas un režīmu, spelgoņa un atkušņa maiņas: vai manas vaļsirdīgās atklāsmes nekaitēs man, ģimenei, draugiem un biedriem?

Nevaru būt arbitrs piesardzības un izlaušanās gribas apdvestajām epizodēm, ar kurām grāmatas autors ir vēlējies bagātināt mūsu visu pieredzi, taču varu tikai apbrīnot, cik toleranti Ilgonis Bērsons ir spējis atrasties Latvijas literārās jaunrades un literatūras kritikas straumē. Citētie dokumenti liecina par viņa centieniem it visur saskatīt gaišo pusi un ar savu kurzemnieka mierīgo raksturu un vēso prātu vērst par labu pat bezcerīgas, es teiktu, ideoloģiski riskantas situācijas. Taču pieredzējumus raksturojošās piezīmes un komentāri redzīgam lasītājam atklāj arī liekulīgā laikmeta nežēlīgo totalitārās kontroles mehānismu klātesamību un ietekmi ikviena cilvēka dzīvē. Mūsdienu neierobežotās informācijas plūsmā augušajiem neatkarīgās Latvijas pilsoņiem varētu būt pilnīgi neiespējami iedomāties, kur nu vēl izprast vēsturē aizgājušā padomju režīma dzīvi tās sargu modri kontrolētajā garīgajā telpā, kurā veidojās, nobrieda un norūdījās, vai arī sabruka daudzi raksturi.

Pagājušais laiks ikvienam prasīja redzami apliecināt savu ideoloģisko mugurkaulu, vienalga vai mīmikrijas ceļā iemantoto vai patieso, bet daudzu vērojošo acu priekšā indivīdam vienmēr vajadzēja būt modram un paust strādnieku varas „šķirisko pārliecību”. Un nav svarīgi vai tas bija komjauniešu grupas līderis, kolhoza brigadieris, uzņēmuma direktors vai partorgs (saīsinājums no „partijas darba organizators”), vai zinātniskā iestādē, laikraksta redakcijā vai izdevniecībā darbinieku noskaņojumu uzraugošs Valsts drošības komitejas darbinieks, padomju hierarhijas sistēmā ikviens no šiem darbiniekiem kontrolēja kādu sabiedrības daļu un ar savu amatu atbildēja par savu padoto „domu pareizību”. Novirzes no komunistiskās partijas vadlīnijām netika atļautas un bija sodāmas ar izpostītu karjeru, ar izglītības vai atbildīga amata aizliegumu. Toreiz indivīda uzvedības modeļus sabiedrībā testēja režīmam uzticamas personas, un cilvēciskais faktors viņu vērtējumā vienmēr bija izšķirošais. Šodien kontroli pār indivīdu panāk ar viedierīcēm, ar digitālu informācijas nesēju palīdzību, kuri ļauj iegūt un klasificēt jebkuras ziņas, taču galīgais spriedums, kas spēj ietekmēt katra konkrētā cilvēka dzīvi, vēl joprojām ir lēmuma pieņēmēju varā.

Neturpinot iepriekšējā pasāžā minēto, vēlos pasacīt, ka Ilgoņa Bērsona pieredzējumi ir kā vēstures grāmata par trauksmaino laiku pēc Latvijas atkārtotās okupācijas 1945. gadā, kuru pilnībā izprot vien tie, kurus liktenis jau ir ieskaitījis kategorijā „60 plus”. Bet kā par aizritējušā mīlestības laika ievziedu smaržu un ar to sajaukušos baiļu sviedru aso aromātu izstāstīt tiem, kuri sauli ieraudzījuši Trešās Atmodas gados un vēlāk? Laiku nospiedumi kā cietas matrices ir iecirtušās ikviena mūsu personīgajā pieredzē, kuru verbāli tikpat kā nav iespējams translēt no mūsējās – citas personas apziņā. Tāds mēģinājums var palikt bez emocijām, skaņām, garšas un smaržas kā bezpersonisks reģistrs kādā vārdnīcā vai telefonu grāmatā. Tad ar ko atšķiras viena grāmata no citas? Ilgoņa Bērsona gadījumā tā ir retais izņēmums, ko ir radījis valodas un vārda meistars, kurš vienā personā apvieno zinātnieku, hronikas autoru un laiku reģi. Viņa prāts un vērīgais skats ir fiksējis ikvienu, pat vissīkāko detaļu, kurai var būt jēdzieniska satura, mājiena vai laikmeta zīmes jēga. Tādēļ, izkārtojot autoraprāt vērā ņemamos notikumus uz hronoloģiskās ass, viņš ir radījis pagājušā, bet ne aizmirstā laika portretu. Tajā kā ar renesanses mākslinieka otu ir attēloti visi cilvēciskie vaibsti – gan sapņainā jaunekļa seju apstarojušie prieka un laimes atspulgi, gan pārbaudījumu grimases un pretvēja iecirstās rievas.

Līdzīgi Jāņa Poruka pērļu zvejnieka literārajam varonim arī Ilgonis Bērsons ir krājis atmiņas kā pērles par tikšanās reizēm ar garīgi tuviem cilvēkiem, bet, lai nebūtu jāmelo sev pašam, šajā virtenē ir nācies ievērt arī pa kādai epizodei no skaudrus pārdzīvojumus uzjundījušiem mirkļiem, to režisoriem un aktieriem. Dienasgrāmatas atbruņojošais vēstījums un dokumentālais tiešums gan šodien, gan pēc mums būs vienīgās liecības par it kā sadzīviskām situācijām, kurās izšķīrās cilvēku likteņi un par šīm atklāsmēm Ilgonim Bērsonam varēs pateikties gan nākošās akadēmiskās literatūras vēstures autori, gan tie, kuri alkst uzzināt kādas „šausminošas” vai „visu līdz galam” atmaskojošas epizodes par varas mehānismiem bijušajā PSRS un varas īstenotājiem turpat piecās noklusējuma desmitgadēs. Grāmatas veidotājs un vēstījuma galvenā persona, ir liecinieks daudzām padomju Latvijas literārās dzīves liberalizācijas epizodēm, kurās viņam ir nācies piedalīties kā Latvijas PSR Rakstnieku savienības, Latvijas Valsts izdevniecības vai Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas darbniekam, un apdomīgi virzīt kā literāro procesu, tā arī vērtējošo kritiku pretī patiesumam cilvēcisku jūtu un domu pasaules atspoguļojumā, un prom no padomju literatūrai uzspiestajām dogmatisma klišejām.

Lai izprastu sarežģīto laikmetu, kas lauza gan mūsu vecāku paaudzes dzīvi, gan mūs pašus, un kas bijušajā formā vairs nekad neatkārtosies, nepietiek tikai ar vienu atklāsmes grāmatu. Tas ir panorāmiska redzējuma uzdevums, kas veidojams daudzu pētnieku kopdarbā. Bet, ja vien mēs to vēlamies iegūt, tad ar grāmatu Laiku nospiedumi. Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atmiņās un attēlos (1947-1990) mums ir dota iespēja ar aculiecinieka tiešumu ielūkoties dokumentos, faktos, notikumos un to atspulgos, kas ir veidojuši nozīmīgu pagājušā laikmeta esības daļu. Turklāt grāmatas sastādītāja un lielā mērā arī autors mums ļauj skatīt un pārdzīvot laikmeta drāmu gluži kā uz teātra skatuves, liekot prožektoru gaismā izgaismoties gan reāliem laikabiedriem, varoņiem un antivaroņiem, gan pirmā un arī pēdējā plāna aktieriem, kuru vidū viņš ir aizvadījis gadu desmitos mērāmu savas vienreizējās un neatkārtojamās dzīves laiku. Tajā ir pagājusi Ilgoņa Bērsona jaunība, aizritējuši viņa skaistākie un krāsainākie gadi, ir piepildīts ne tik vien viņa reālās dzīves, bet arī viņa ilūziju, sapņu un to iespējami labākā īstenojuma laiks. Vērtīgs un cienījams.

 

Ojārs Spārītis

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents