Jaunā Gaita nr. 297. vasara 2019

 

MĀRIS SALĒJS TUVOJAS: KAM? MŪŽĪBAS ZELTA ACIJ…

Māris Salējs. Tuvošanās,
Rīga: Zvaigzne ABC, 2018

 

Vispirms jābrīdina lasītājs, ka Salēja jaunākais krājums neatbildīs tiem stereotipiem, kādi tikuši attiecināti uz dzejnieka iepriekšējo poētisko jaunradi. Salēja radīto dzejas pasauli kritika raksturojusi kā mīļuma pasauli, piederīgu romantisma tradīcijai, kurā dominē „(..) ilgas pēc garīgā un materiālā saplūsmes” un tradicionāli pretstati, kā gaisma un tumsa, laicīgais un mūžīgais, iekšējais un ārējais, poētiskais un prozaiskais (Artis Ostups).

Jaunajā krājumā tie funkcionē joprojām, taču atšķirīgā redzējumā un – galvenais! – atšķirīgā personiskā izjūtā. Faktiski vislaik krājumā noris dialogs starp sava „es” divām balsīm: starp agrāko, it kā aizejošo vai vismaz it kā paslēpušos ticības balsi, teiksim vienkāršoti – jaunības balsi, un pusmūžā sevi strikti piesakošo, pieredzes un pārdzīvojumu rezultātā neatvairāmo likteņa apjautas balsi, balsi, kas ir nonākusi eksistenciālas krīzes situācijā, kad ir jādomā, kā dzīvot turpmāk, uz kādiem mūžības kritērijiem iespējams balstīties, lai nenonāktu izmisuma un haosa varā. Simptomātisks jau ir krājuma nosaukums Tuvošanās. Tuvošanās, tātad tiekšanās pretī kaut kam lielākam, pretī kaut kam mūžīgākam par viena atsevišķa cilvēka dzīvi. Kaut kam tādam, kas tiecas pēc saskaņas, iekļaušanās kādā lielo apjēgumu ritumā, kur viens cilvēks ir tikai kāds segments, kaut arī paskāliskās niedres vējā spītības statusā. Ne velti krājuma kompozīciju regulē gadskārtu ritmiskuma un atkārtošanās koncepts, ne velti tā atskaites punkts ir saules, mūžīgās saules tēls. „un stari staigā pa telpu / piedūmotu no mirrēm // ak cik skaisti – nevienam / nepiederoša skatās elpa. mirgo // tas kas palicis pāri / saule” (57. lpp.) – pat atsevišķas dzīvības nīcīguma nolemtībā ir pārliecināts dzejnieka liriskais „es” krājuma finālā.

Šis ir Salēja visdramatiskākais un arī vissāpīgākais krājums. Tajā pasaules un cilvēka esības (vienīgās esības!) antagonismi atklājas gan slēptā, taču tomēr afišētā un nenoklusināmā dramatismā, dažviet pat padevības gļēvumā, gan arī (un tas ir šī krājuma cilvēka lieluma iespējamības apliecinājums pat gauži kritiskos mirkļos!) cilvēka stoicisma un izturības, cilvēka gara humānistisko potenču nepieciešamībā: „Tu nomet sasāpušo ādu / Tu noskurini pavisam to visu / kaut kur aiz māna / aiz visu maņu izdzišanas / ir jābūt ir taču jābūt / es zinu ka jābūt / vēl vienam iemeslam būt” (46. lpp.) Tēlainībā Salējs ir kļuvis lakoniskāks – šī krājuma tēli ir gana reālistiski (it īpaši dabas redzējumā), taču ar nepārprotamu tiecību atsevišķo, īpatno pacelt arī simboliska izgaismojuma līmenī, tā iegūstot pārlaicīgu skatījumu. Lakonisms attiecināms arī uz dzejoļu kompakto kompozīciju, izvairoties no izvērstākiem aprakstiem vai refleksijām, visu liriskajam „es” būtisko reducējot uz savu (!) dvēselisko atklāsmju skaidrību un tiešumu: „stingst putnu pamestās balsis / stingst vējš – rasu notraucējs no sejas // mūsu redzokļos dzimtene / samilst par sauli // un izstaro mums cauri / nebijušu dzīvi” (47. lpp.)

Krājumā iepriekšējam Salējam pat šķietami negaidīti ienāk arī ikdienišķās dzīves atribūti – romantiskais mīļums un labestīgums dažkārt aizvirzījies perifērijā un to vietā parādījusies skepse, dažviet vilšanās par pasaules un cilvēka esības negatīvajām izpausmēm: „dažam labam domas ieņem mākoņu apveidus / un nekas vairs nesanāk. karstais laiks / sabrūk zem lietavu smagajiem soļiem / un jāglābjas biezajās eglēs lai nenopātagotu / slapju. izcirstais laiks beidzot aizaudzis un / visa tava milzīgā tukšība / ir dadžu raibeņa liela” (22. lpp.) Taču būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka Salēja jaunais krājums ir traģisks un drūms. Tuvošanās tik tiešām ir tuvošanās cilvēka dzīves ritējumam un pārmaiņām visā to komplicētībā un dažādīgumā, un ne velti krājumu caurstrāvo pirmajā lasījumā tikai aptuveni jaušamā mītiskā cikliskuma ideja, kas ir pamatā visai krājuma kompozīcijai (te reveranss krājuma sastādītājai Zanei Daugulei), kļūstot par centrālo stiegrojošo elementu pasaules nemitīgo pārmaiņu, dažādu izpausmju mijiedarbes un vienotības sakārtošanā un harmonizēšanā, ko, protams, veic krājuma liriskais „es”: „vairs no manis nenokrīt ne mats / vairs neviena pirkstagala skaņas / nomirkšķina saules acs / tuvu tuvu ziemas bezsamaņa // jā. tik tuvu kā nekad... / jā. tik tuvu kā nevienam... / siltām lāsēm pielijušais skats / sirdī apstādina ziemu” (56. lpp.)

Tuvošanās kopumā atklāj liriskā „es” šaubu, meklējumu un arī neziņas posmu, taču bez izmisuma vai padevības lāsta, noslēdzoties ar tāla ceļa, „elpas vienīgās” un gaisos aizejošas sirds tēlu akcentiem. Tuvošanās ir kā ievads, kā uvertīra tam citādākajam Salējam, kuru mēs redzēsim viņa turpmākajos krājumos. Kādu? Tas, protams, paliek paša dzejnieka vērtību orientācijas un personiskās orientācijas ziņā, tagad piesakot vienīgi jaunu vektoru viņa dzejas veidolā. Taču pats būtiskākais, šķiet, ir jaušams jau šajā krājumā – tā ir lielo nojēgumu nemitīga meklēšana un nereti arī apliecināšana, atbildot uz eksistenciālajiem (un tātad – mūžīgajiem) jautājumiem. Tāpēc arī recenzijas nosaukumā atļāvos „iemānīt” kādu dziļup tiecošos Veronikas Strēlertes dzejoļa „Faraons” simbolisku metaforu.

 

Viesturs Vecgrāvis

 

Viesturs Vecgrāvis ir literatūrvēsturnieks, daudzu rakstu un recenziju autors, emeritētais profesors un pētnieks LU Humanitāro zinātņu fakultātē.