Mārtiņš Zelmenis

Neapsolītā zeme

 

Zvirbuļi jutās piekusuši čivināt un slinki čirkstēja, tikai tālāka un tuvāka riepu šalkoņa un motoru rūcieni atgādināja par dzīvību pilsētā. Vecāmamma par šādu laiku būtu atradusi kādu sakāmo, kur pieminēts elles karstums vai vismaz elle. Nu kam tev tāds atvaļinājums, ja jāsēž mūros un netiec ārā pie jūras kaut vai kājas pamērcēt. Un vēl vecāmāte nāk prātā. Nu protams, tikai tā karstuma dēļ!

Ap pieciem vakarā viņa beidzot bija posusies ārā. Par spīti karstajai dienai un par spīti sabojātajam atvaļinājumam. Jo kaut kas tomēr būs jāēd, vismaz mazumiņš, lai gan – nekādas lielas apetītes nav tādā svelmē. Viņa bija izlēmusi, ka ies uz Valdemāra ielas Rimi, cauri kapiem, tur vismaz ir kaut kāda ēna. Bija jau arī tuvāki veikali, bet Rimī būs kondicionēts gaiss.

Nākot mājās, saule tikai mazliet sāka laisties lejup, slīpie stari svelmēja joprojām, it kā pusdienlaiks vēl turpinātos, un vakars vēl nepavisam netaisījās tumst; par veikala vēso, patīkamo gaisu bija atlikušas tikai atmiņas. Pārtikas maisus nesot, sviedri spiedās uz pieres, ne tikai padusēs; nekāds deodorants nelīdzēja, sviedri spiedās un spiedās, apdraudēdami viņas kosmētiku, jau kutinādami tecēja pa muguru, pa vēderu. Jā, tie bija smagi maisi, ne maisiņi.

Kā kapakmeņus stieptu. Ko tas karstums ar viņu dara! Sirds vai stājās. Pārsitieni? Un tā saule! Un tie maisi!

Asfalts – ja karstums vēl turpināsies – drīz kusīs. Nedrīkst stāvēt uz vietas, ielipsi, ieķepsi, prom vairs netiksi. Kā sālsstabs. Kā Lata sieva stāvēsi (tas bija vecmāmas vārdiem runājot; ko tas teiciens nozīmēja, par to viņa īsti pārliecināta nebija). Zem kokiem būs ēna, saule necepinās; un viņa pieliek soli, vismaz mēģina. Asfalts vēl laiž cilvēkus vaļā. Sāls sviedros laikam šķīst, nu nebūs, nebūs viņa nekāds sālsstabs.

Lielo kapu koku ēnā ir mazliet patīkamāk nekā klajā ielā, kur koku gandrīz nav. Tas nekas, ja citi tagad nopietni staigā uz Aglonu. Ceļā arī saule spīd, un laika prognozē ne mākoņus, ne lietu tur nesolīja. Tāpat kā Rīgā. Diez, kur tagad ir labāk. Pat mašīnu trokšņi pieklust tepat, dažus soļus kapos iekšā, arī pilsētas kukaiņu dziesmas kļūst labāk dzirdamas.

Jo tuvāk nāk pelēko kapliču grupa ar caurajiem jumtiem, jo skaidrāk degunā iesitas sūdu smaka. Atkal jau te kāds starp mūriem ir kārtojies. Čuras – daudz pierastākas – šoreiz degunu nekairina. Nu nekas, viņa pieliks soli. Mājās atlaidīsies, uzvilks dūmu, izdzenās visas smakas no plaušām.

Garām pirmajām vecajām kapličām būs jāstiepj tie spilgti sarkanie maisiņi, garām Anne Mohrberg un vēl kāda tur kapa vāji sarkanajam granītam, un tur, dziļāk, jau pie melnā Armitsteda kapa valda ēna. Acis līdz sāpēm žilbst pret ēnu zem kokiem. Tā Anne zem sarkanīgā granīta esot bijusi kaut kādā sakarā ar universitāti, bet kādā – to viņa nezina. Laikam kāds būs stāstījis, bet viņa neatceras. Un tur, dažus soļus tālāk, ir vēl jocīgs kāda profesora Jāņa – jā, laikam Jāņa – piemineklītis, kā ar auklām apsiets, to arī viņa pazīst un atceras. Nakts tumsā atrastu. Ne tā kā tos cilvēkus, kam kauli guļ tur apakšā. Tos gan ne. Nevienu. Neparko. (Otrā kapu galā gan ir daži pazīstamāki vārdi. No skolas laikiem, kad tie bija jādzen galvā.) Zombiji.

Pēc tā profesora, tālāk ir sena Rīgas mēra Armitsteda piemineklis, arī drusku ar kaut ko noaudzis, netīrs; jocīgi – to taču tikai pirms dažiem gadiem uzstādīja. Acis drusku sliktāk rāda, no joprojām spilgtās vakara gaismas ienākot ēnā. Tūlīt sāksies ēnas vēsums. Vēl tikai vēju, lūdzu!

Uz Mohrberg kapa akmens apmales kāds sēž, bet nevar īsti saprast, kas, un blakus nolicis tādu pašu iepirkumu maisiņu kā viņai un pustukšu pudeli.

Ne pirmo reizi viņa ies garām dzērājam kapos. Arī nenolūzušam, neaizmigušam. Bet ko tāds var? Svepstēt: „Kundzīt, biedrenīt, pilsonīt...”. Spert viņa prot. Kliegt – lai panāk pretī kāds, kas viņu pārkliegs. Un eiriņš lieks viņai arī neatradīsies, lai nelūdz nemaz.

Viņa iet un skatās. Rosās tur pie kapa kāds T-krekls un gaišas bikses, bet cilvēku, kam uzvilkti tie apģērba gabali, redzēt nevar. Paskat, paskat! Ko tas karstums dara. Tas tur. Sēž un skatās zemē, un ar kaut ko, laikam ar zariņu, baksta zemi!

Viņa iet garām, galvu nepagriežot, skatoties tikai taisni vien sev priekšā, bet nu nezin kāpēc tomēr apstājas un panāk pāris soļu atpakaļ; klausās, ko viņš teiks. Laikam tāpēc, ka runā latviski, kamēr pats ir melns nēģeris. „Pienāciet, lūdzu, pie manis, lūdzu, man ir vajadzīga palīdzība. Lūdzu, lūdzu!” Un arī melnajam puisim ir sviedri uz pieres, bet viņam taču būtu vajadzējis karstumu panest daudz labāk. Alus sviedri droši vien tie ir.

Varbūt tomēr ir piedzēries. Puisis liekas dīvains; uzvedas dīvaini; runā dīvaini; pēkšņi stāsta par kādu dzīvnieku, kas viņam esot pie kājām zemē, bet viņa nevienu dzīvnieku neredz, lai gan stāv turpat blakus. Bet puisis nerimst. Runā, runā un runā. Lai viņa pienākot tuvāk, lai atnākot apskatīties, lai palīdzot, jo viņš nezinot, ko darīt. Lūdzu, lūdzu. Man vajag jūsu palīdzību. Man ļoti vajag. Bet nekā taču tur nav, viņa nevienu dzīvnieku, pat ne kaķi, ne suni, vispār neko neredz. Tur nekā nav! Tumsa! Melna ēna! Viņš muļķus ķer, vai? Lūdzu, lūdzu. Varbūt viņi visi tā saka, kas nav tikai virinātāji – pievilina tuvāk un tad maisu galvā. Bet viņa māk spert un rīkli nav izbļāvusi, mājās sēžot un kūkojot. Es speršu, es jau sen esmu gatava!

Melnais puisis stāsta. Runā latviski, drusku jocīgi runā, bet latviski. Tekoši un skaidri. Runā bez pārtraukuma, viņa nevar neko ne pateikt, ne pajautāt. Nevar uzprasīt, lai taču viņš parāda to dzīvnieku, kas viņam tur esot. Melnais puisis tikām stāsta aizgūtnēm, it kā priecātos, ka viena traka blondīne ir apstājusies un viņu uzklausa. Viņš gājis lieliem, drošiem soļiem pa celiņu – un viņš arī rāda, kā gājis, tas izskatās drusku pārspīlēti – un tad no saules iesoļojis ēnā, un uzreiz uzminis tam zvēriņam, bet viņš neko neesot redzējis; neesot gribējis neko tai dzīvībiņai nodarīt. Neesot kāju licis ar visu spēku, jo, līdzko sajutis, ka zem pēdas trāpījies kaut kas mīksts, centies apstāties, neesot spiedis to zvēru it nemaz.

Viņš zinot, ka tam dzīvniekam esot jāmīt tumsā – to viņš no sievas esot tikko noskaidrojis pa telefonu. Tādi kā tas zvērs virs zemes nejaudājot dzīvot, tas viņiem esot kaitīgi, jo šie dzīvojot pazemē. Rokot caurumus zemē, nu, tās alas. Viņa sieva to zinot, esot stāstījusi (un nosaukusi arī dzīvnieka vārdu, bet viņš palaidis garām). Citādi varbūt varētu nest pie veterināra, bet tas zvērs nedrīkstot atrasties virszemē, tikai zem zemes. Tumsu viņam vajagot, tikai tumsu. Un vēl puisis ļoti atvainojas par to, ka pasaucis viņu, garāmgājēju, atrāvis no savām gaitām, bet viens viņš tiešām netiekot galā. Lūdzu, lūdzu, lūdzu. Bet viņai pašai arī nav skaidrs, ko darīt. Ko iesākt ar samītu kurmi. Kopš skolas viņa ne ar kādu zooloģiju nav nodarbojusies, un skola viņai ir beigusies sen. Laikam tas ir kurmis, tam jābūt kurmim, viņa saka melnajam puisim.

Ēst arī gribas. Paēdis latvietis esot slinks latvietis. Vai arī šī ir vecmāmiņas gudrība? Laikam tomēr ne; bet no kurienes tā viņas galvā? Kas reiz bijusi patiesība, tagad vairs tāda nav. Vecāmāte to nezināja; nevienu mirkli nebija gribējusi zināt. Es esmu veco laiku cilvēks. Man nepatīk, ka tās raķetes pa gaisu skrien un jauc gaisu, teica viņa, kaut arī augstas skolas savā laikā izgājusi. Tomēr tieši vecāsmātes dēļ viņa pērn bija gājusi uz Aglonu; un viņai vecāmāte pēdējā laikā vairāk ir nākusi prātā nekā kādus gadus agrāk. Pārāk čakla viņa nav arī ar tukšu vēderu. Tomēr pieiet dažus soļus tuvāk un paskatās.

Patiešām: ēnās kust kaut kas tumši brūns. Gandrīz tikpat brūns kā zeme. Puisietis dzīvnieciņu uzmanīgi, ar diviem zariņiem mazliet paceļ gaisā. Tas vārgi ķepurojas.

Viņa melnajam puisim pasaka, ka latviski to zvēru saucot par kurmi. Bet puisis tikmēr atkal liek zvēriņu atpakaļ zemē, un viņa netiek gudra, cik vārdus no teiktā viņš sapratis. Latvietis tak viņš noteikti nav. Un runā jocīgi, teikumus kā no lēzena kalna ripinādams. Viņa visu saprot, tā viņai liekas. Viņa mēģina sākt angliski runāt, lai dabas draugam pateiktu, ka angliski tas zvērs saucas ‘mole’ (tā viņai šķiet), bet puisietis atraduma vārdu nezina arī tajā valodā. Un angliski viņa prot, kā citādi būtu likusi sev uz muguras uztetovēt Ladies of the Canyon. Nevienai citai nekā tāda, labi izpildīta, daudzkrāsaina, starp lāpstiņām nav, viņa ir droša, lai gan sirds dziļumos nav īsti pārliecināta, ko nozīmē vārdi tajā vietā uz muguras, kur vajadzēja augt spārniem; tiešo nozīmi viņa zina, jā, bet ir tāda sajūta, ka tie vārdi ir svarīgāki, dziļāki nekā vienkāršs tulkojums latviski. Viņa domā par to, cik grūti ir latviski izteikties, un tikmēr lēni runā ar melno puisi, bet patiesībā nezina, ko svešajam stāstīt – ne angliski, ne latviski. Un tāpēc runājamais ātri beidzas. Ko tālāk? Prasīt, ko nozīmē viņas tetovējums, kāda tam dziļāka jēga – to taču nevar, tas būtu kauns. Par šitiem kapiem? Kāpēc? Un viņa pati jau arī neko nezina. Neko nepastāstīs. Tāds pusparks, puskapi te ir bijuši vienmēr, cik viņa atceras – un viņa taču nevar atcerēties to, ko redzējusi tikai viņas vecāmamma. Bet kaut kas ir jāsaka. Krieviski laikam viņš pratīs mazāk. Bet ja nu pamēģinātu? Daudzi ārzemnieki, kas te tagad taisa biznesu, mācās tikai krieviski, ne latviski, jo tā viņiem ir vieglāka dzīve; var runāties ar visiem bez kādām problēmām. „Krot!” Ko, lūdzu? Ko jūs teicāt? Jā. Tiešām. Arī krieviski puisis nesaprot.

Viņš pastiepj abas rokas – vispirms vienu, tad otru – un lūdz palīdzēt dzīvnieku ierakt zemē, jo viņam ļoti nepatīkot, ka šis mocoties. Un viņš esot vainīgs, un viņš to pārdzīvojot. Dzīvnieciņš nedrīkstot tā mocīties, nedrīkstot neparko. Vai tad viņa nedomājot tāpat? Viņa skatās, bet ēnas tumsā nesaprot, cik samīcīts ir cietušais kurmītis. Drusku kustas. Vai tas ir labi vai slikti? Viņai šķiet, ka labi. Kurmis vēl ir dzīvs. Un kāpēc lai viņa to apbedītu, gluži dzīvu vai drusciņ dzīvu, vienalga. Tas nekas, ka te ir bijuši kapi, tas nekas, ka te ir apbedīti cilvēki, tas nekas, ka viņas pašas vecātēva brāļa ģimenei pāri rībina lielas un mazas, smagas un vieglas automašīnas, te tomēr nav jāaprok dzīvi kurmji.

Viņa atkal iedomā vecomāti, kas tak gadiem ilgi nav nākusi prātā. Un viņas stāstīto – par radiem, kam uz kapa puķīti nolikt vairs nevarot. Bet tie kapi ir tepat blakus. Vecāmāte stāstīja. Kapakmeni tikai ļāvuši savākt, visi kauliņi vēl turpat, zem asfalta. Viņa jautā sev, kāpēc tas kurmis līdis ārā no pazemes un skrējis pa šo asfaltu, un nevar atbildēt – pat sev. Tā taču parasti negadās. Tādi dzīvo zem zemes, nevis uz ceļa. Varbūt pašam kurmim jāuzprasa, ar kādiem slaveniem un godātiem mironīšiem viņam ir bijis tas gods tikties savā dabiskajā vidē. Vai viņas radus arī zina? Kā pasakā. Un rok – vai varbūt sargā – tās nenozagtās mironīšu dārglietas. Vai nepazītās – putekļos sabirušās – sirdis. Tās, kam te ir mūža māja. Romantiski. Zem velēnām, bez kādām redzamām piemiņas zīmēm, kas novāktas, aizvazātas, sadauzītas, sagāztas kaudzēs. Kas zem asfalta, kas zem velēnas. Tās piemiņas zīmes, kas prātā vien turas, tās jau ir grūti parādīt bērniem vai mazbērniem. Mūža māja. Vecāmāte tā sauca kapus. Sešas pēdas (kāpēc pēdas? – bet tagad tā saka) zemes. Kāpēc, interesanti? Varbūt vajag pajautāt, bet kādā valodā. Kas meklē grūtības, tas atrod.

Bet šīs grūtības, kas viņai uzkritušas, tās gan viņa nav meklējusi. Viņa stāv kapos pie savainota kurmja un cilvēka, kas savu nodarīto grib vērst uz labu, un kasa aiz auss (gluži pārnestā nozīmē, protams; turot rokās divas pārtikas produktu kules, pat sānus kasīt ir grūti). Viņa nezina, viņa nesaprot. Tomēr neprātos tak tagad, kamēr jānes smagi plastikāta maisi. Bet neizklausās, nē, noteikti nav pareizi dzīvu kurmi ierakt zemē. Lāpstas arī viņiem nav. Viņa tāpēc puisim atgādina – mums nav lāpstas, ne lielas, ne mazas – un teic, ka varbūt (nu noteikti!) nevajag kurmi gluži rakt bedrē, ka pietiktu aiznest mazliet tālāk no celiņa un ielikt garajā zālē un lapās, kas tur gadiem krājušās, lai pats ierokas, ja ir dzīvotājs. Tas izklausās labi teikts. Viņai patīk.

Puisietis, kas izrādās no Jamaikas, saka, ka pašam tomēr kaut kā negriboties aiztikt šitādus kustoņus, jo viņš tādus nepazīstot. Ja nu ņemot un iekožot. Pie viņiem tādi zvēri nedzīvojot. Varbūt esot indīgs. Vai slims, varot izplatīt infekciju. Tas zvērs neesot no viņa platuma grādiem. Ar tīģeri viņš prastu rīkoties, bet ar šitādiem ne un ne. Par tīģeriem Jamaikā it kā nav dzirdēts, bet varbūt tur tādi tiešām dzīvo. Bet nav arī svarīgi; šis ir kurmis, ar ko viņi netiek galā.

Bet nu atkal ir jārunā, un viņa tiešām gluži prātīgi un apdomīgi saka: man arī īsti negribas grābstīties gar kurmjiem, ja nu tiešām gadījies slims; nez vai tāds zemesložņa ir tīrs – lai cik rozīgs šņukura galiņš un ķepiņas tam būtu. Viņa jautā melnajam puisim, vai šis ņemšot viņas papīra kabatlakatiņu un aiznesīšot to zvēru tālāk lapās? Jo rakt nevajag, noteikti ne. Bet varbūt vajag – tā viņš; un viņš ir uzstājīgs, jo viņa sieva (diez kāpēc?) ir stāstījusi par kurmjiem, kas zem zemes dzīvo. Viņa tikām tiešām nezina, kāpēc to zvēriņu nevajag rakt, bet diez kāpēc tas šķiet tik ļoti nepareizi, ka to nedrīkst pieļaut neparko. Un lāpstas tak viņiem nav.

Nē, viņam ir bail. Nu, ne bail, bet īsti negribas. Viņš nejūtas ērti to darīt. Viņa, trakā blondīne, saņem abus Rimi iepirkumu maisus vienā rokā; abus pilnos un rokās griezīgos veikala maisus vienā rokā, un ar brīvo velk no bikšu kabatas ārā papīra kabatlakatu. Stāv šis un nevar saņemties. Bet viņa – vai viņa var? Vai viņai gribas? Un lielās kules sitas gar sāniem un traucē – sitas gan gar kājām, gan prātā, sak, kāpēc es esmu atkal sapirkusi vairāk nekā es varu panest.

Kabatlakatiņš turas iesaiņojumā visiem spēkiem un ārā nenāk ne lūdzams.

Te pa celiņu gar kapličām uz šo pusi soļo izspūris gaišmatains čalis īsās sporta biksēs. Tādi viņai nepatīk; viņai nepatīk vīrieši īsās biksēs, jo tās rāda, cik spalvainas kājas ir vecim. Viņa nopietni domā, ka tas ir nevīrišķīgi. Bet jā, nu viņa saprot, tur nāk dabisks problēmas risinājums. „Palūgsim tam puisim!“

Viņa uzrunā karstumā slapju nosvīdušo šortaini, lūdz palīdzēt, jo viņiem te ir radusies tāda kā problēma ar vienu dzīvnieku. Lūk. Te tas dzīvnieks ir. Labi redzams. Jo jamaikietis atkal neveikli ceļ kurmīti gaisā ar diviem zariņiem un rāda (trakā blondīne iedomājas, ka kurmim šis pasākums droši vien jau ir līdz brošai).

Čalis īsās sporta biksēs saka: „Tas taču ir kurmis!“ un skatās viņai acīs, un turpina kā sen iesāktu sarunu: „Es tādus tikai multenēs esmu redzējis! Va, kāds makans!“

Blondīne var tikai piekrist sportiskajam puisim. Droši vien. Makans, ja viņš tā saka. Dievs ar viņu, nestrīdēsies jau. Šogad uz Aglonu neaizgāja. Nemaldīsies, neklejos apkārt. Vairs viņa nedzīvo ne vecāsmātes sapņu mākoņos, ne vecāsmātes dēļ, ir nolaidusies uz zemes. Bet ne uz Aglonas ceļa. Tur būtu kāds vējiņš uzpūtis – droši vien, droši vien. Bet kurmjus jau tur neviens nerāda un neglābj šā vai tā. Un tur, ceļā, noteikti tāpat ir karsts.

Šie visi ir uz viena viļņa. Tā vajag. Kurmītis. Nekad neviena nekur nesastapts endēmisks dzīvnieks (kas to saka?). Un trakā blondīne noteikti zina – tas, kas reiz bijusi patiesība, tagad vairs tāda nav. Nav, kā šie kapi, kur – ja nepareizi noliksi kāju – varbūt iebruksi vecā kapā līdz ceļiem vai dziļāk. Mūža mājā! Ha! Ļoti nepatīkami. Skudriņas skrien pa muguru. Un tās iegruvušās kapu vietas jau nav nekādi apzīmētas.

Latviešu čalis sākumā mēģina kurmi celt ar zariņiem, bet tas patiešām nav ērti; šļūk ārā. Ļengans. Saspiests (jo viņam taču ir uzkāpts). Varbūt, ar zariņiem cilājot, saspiests vēl vairāk. Bet varbūt izdzīvos, varbūt viņiem pa visiem izdosies.

Beigās čalis tomēr ņem viņas grūtībās un mokās no kabatas iegūto papīra kabatlakatiņu, aiznes kurmi kādus padsmit soļus tālāk no Mohrbergiem un Armitsteda, un arī no tā jocīgā profesora Jāņa kapakmeņa. Un uzmanīgi ieliek vecu lapu kaudzē. Uzkasa virsū kādas saujas brūno lapu. Vēl nosaka: „Cerams, kaķi tur viņu neatradīs.”

Bet Lielie kapi tak ir suņu pastaigu paradīze. Lielākiem kapu suņiem tāds kurmis ir viens kampiens. Un staigā jau visādi, i lieli, i mazi. Bet galvenais, ka sabradātais kurmītis vairs nemētājas uz ceļa. Atjēgsies, ieraksies.

Atvieglojumā ir jāievelk elpa. Trakā blondīne jūtas piederīga laba, pēkšņa, necerēti liela darba veikumā. Kāds smagums, ko viņa iepriekš nebija jutusi, nu ir nost no sirds. Viņai gribas domāt, ka vismaz vienai dzīvībiņai viss ir atrisinājies. Glābta. Droši vien. Varbūt viņai tiešām tā ir jādomā. Zeme kurmīti gaida. Nu noteikti tā.

Tad viņi kā trīs veci, nejauši satikušies draugi pa plaisaino kapu celiņu iet uz Indrānu ielas pusi. Pļāpā. Ko nu katrs tur par vajadzīgu teikt. Latviešu čalis slavē jamaikieti par labo latviešu valodu. Sieva iemācījusi, šis atsaka un stāsta viņiem par savu vecpuiša dzīvi Jamaikā. Un alus pudeli viņš ir paņēmis līdzi, tāpat kā iepirkumu kuli, un to pudeli neviens vairs nevar kapos sadauzīt lausku lauskās un pamest, kur staidzinātiem suņiem graizīt kājas. Kapi ar visu aizlaistību, ar visām nezālēm līdz pusceļiem ir tik mīlīgi, tie aicina, tie ir ēnaina meža gabaliņš putekļu un benzīna dvakas vidū. Gan drusku skumjš gabaliņš, kad pretī steberē kādi mīzēji, alkaši un virinātāji, bet viņai, trakai blondīnei, līdz šim viss ir beidzies labi. Gan jau šoreiz būs tāpat. Tā noteikti ir jābūt, jo labs darbs ir padarīts un nejusts smagums nokratīts.

Ielas sākumā šortainis grupu pamet, strauji un pēkšņi nogriežas pa kreisi kapu malā uz Gaisa tilta pusi.

Kamēr viņa tipina uz priekšu divatā ar jamaikieti, viņa sāk justies neveikli. Viņa domā, ka negribētu atvadīties tieši pie mājas durvīm. Tad viņas kabatā zvana mobilais. Uztraukumiem gals, viņa ir glābta! Viss. Viņa apstājas, atkal saņem abas pilnās kules vienā saujā un grābsta pēc telefona.

Telefons drusku satraukti prasa, vai ar viņu neesot kas ļauns noticis, kur viņa ir iekritusi. Un viņa, turpat un tāpat uz vietas stāvot, atsaka: „Tu neticēsi. Tikko es kapos ar vienu čali glābu kurmi. Ja paskatīsies pa logu, redzēsi, kā viņš paiet garām mājai. Tūlīt, drīz viņš ies, pieej pie loga, tu redzēsi.“

„Tāds baltā kreklā? Un pilnīgi melns? Tu jocīga?“ mājās palikušais izklausās pārsteigts. Interesanti gan, kāpēc; vai tas nav gluži parasti, ka vakaros likumīgā sieva kapos kopā ar kādu jamaikieti glābj kurmjus?