Monika Zīle 1941. gadā dzimusi Latgalē, strādājusi Kurzemē un pusi mūža dzīvo Rīgā. Strādājusi vairākos populāros preses izdevumos, joprojām publicējas Latvijas Avīzē, raksta prozu un lugas amatieru skatuvēm, par ko saņemtas jau četras AKKA/LAA Bezgalības balvas, un sadarbojas ar Daugavpils teātri. Autore seriāla Tumsas puķe scenārijam un līdzautore (kopā ar Jāni Lejiņu) seriālā Eņģeļu iela. Pelnrušķītes mantojums.

Dārza galā pie dzīvžoga biežņas negaidot skurbi nosmaržo pēc rūgt sākuša vīna – zem kritušajām lapām paslēpušās Kaukāza plūmītes tā cenšas izpausties pirms kārtīgām rudens salnām. Šorīt bija tikai viegls sudraba plīvurs izziedējušo smilgu galotnēs, pieklājīgs brīdinājums atvasarai: septembra beigas, jāprotas atvadīties. Ar sporta kurpes purngalu parušinājis sabirušo lapu brūngano seģeni, Toms salasa krietnu sauju dzelteno auglīšu. Bojātos atšķirojis, iemet plūmītes mutē, izbaudot skābeno svaigumu. Tam ir viegla snaudā laisties gatavas zemes un trūdu piegarša. Ievārījums, ko Dominika gatavoja no šiem špokiem, arī bija ieskāņš, taču ļoti labi uzglabājās. Nesen Vera atgādināja, ka pagrabā joprojām ducis glīti aizvākotu trauciņu, kuru likteni „Bišāju” saimniekam derētu izlemt. Kārtējo reizi Toms apsolījās, kaut gan piecos iepriekšējos gados nav atradis laiku pārlūkot šos krājumus.

– Gribētum aizskriet līdz meitai, – Vera saka, tuvodamās no mājas pa taku, kas dārza stūrī savienojas ar lielceļu.

– Laimīgi! – Toms pavirši atsaucas. Pieklājības labad.

– Viņi no sava lauka šodien vāc pēdējās saknes, taču es brīdināju, ka izpalīga no manis lai necer. Steigšos uz mājām. Gari viesoties nesanāks, kad govs piegaidāma, – Vera smalki atskaitās.

Lai gan Toms nekādi nav paudis vēlmi dzirdēt nodomu izklāstu, Vera piebilst, ka vakarpusē ieziemos dālijas. Viņasprāt, jaunajam „Bišāju” saimniekam jāzina, kas īpašumā notiek. Kaut arī Dominikas testamentā māja Tomam novēlēta ar atrunu, ka īrniece tur drīkst dzīvot tik ilgi, cik pati vēlēsies, viņa vienalga jūtas tramīgi un sirds dziļumos gatava spaidiem. Vizvairāk, protams, nomāc neziņa par rīdzinieka nākotnes plāniem „Bišāju” sakarā, un Vera cenšas tos izdibināt, sīki jo sīki izklāstīdama savējos. Cerēdama, ka, īrnieces atklātības saviļņots, viņš reiz atpogās cieši aiztaisīto lietišķās pieklājības mēteli un ļaus ielūkoties azotē.

„Diez, cik Verai gadu?” Toms prāto, ar skatienu pavadīdams izziedējušai pienenei līdzīgo galvu nozūdam aiz ceļa līkuma. Liekas, nav daudz mainījusies kopš vasarām, kuras Toms savulaik te pavadīja. Vera jau toreiz staigāja ar kumpu muguru. Dominika noteikti bija staltāka un iznesīgāka. Bet varbūt viņam tikai tā šķita?...

Mītniece mūža garumā, bez šaubām, ir apgrūtinājums. Taču nepieskatīta māja laukos pievilina garnadžus un ķēzītājus. Veras sargājošo lomu Toms jau novērtējis, atsacīdamies ņemt īres maksu. Tomēr, neraugoties uz visnotaļ labo satikšanu, kāda neērta saruna viņiem briest jau gandrīz kopš pirmās dienas. Kaut gan kūts neatrodas gluži blakus dzīvojamajai ēkai, lopkopību Verai reiz nāksies izbeigt. Arī no vienas govs ir mēslu smaka, vircas peļķe un mušu pilns pagalms vasarā. Turklāt pati bieži teikusi, ka piena ieņēmums aiziet Zīmaļas apkalpošanai – veterinārārstam, atļauju zīmēm, siena sagādei, ak, kreņķi vien. Tepat netālu Verai dzīvo divas meitas, šķiet, labi pārtikušas, tā ka ragulopa trūkums neieliks rokā ubadzes spieķi.

Džinsu kabatā ievibrējas mobilais tālrunis, ekrānā izgaismodams Krista numuru.

– Ko dari? Kā dūšiņš? – draugs runā šķietami garlaikoti.

– Pagaidām viss okidoki, – Toms atbild, nojauzdams sarunas turpinājumu šajā sestdienas pēcpusdienā. Droši vien Krista sievai slimnīcā diennakts dežūra…

– Es varētu pieskriet, vai ne, ko? Patlaban grozos tavā rajonā. Hallo?...

– Ja gribēji „Bišāju” atslēgas, tad šoreiz nesanāks. Pats ganos te un neesmu noskaņots ciemiņiem, piedod.

– Ā… – Krists izklausās vīlies. – Skaidrs.

– Izved to mazo rudo lapsu zaļumos, vēl jau silti. Noklājiet sūnās praciņu, lai čiekuri nekož dupsī, un uz priekšu!... Svaigs gaiss stimulē potenci. Bet pēc tam obligāti pārbaudi, vai kāda ērce nav piesūkusies mīkstajām vietiņām. – Toms smejas.

– Rīkosimies pēc šīs instrukcijas. Bai-bai!...

„Bišāji” no Rīgas divu stundu braucienā, un Krists jau dažas reizes pārliecinājies, ka pēc šeit baudītās grēcīgās izklaides pagūst savlaicīgi atgriezties un kā priekšzīmīgs laulātais draugs sagaidīt otro pusīti pie slimnīcas. Buča uz vaiga un viss pārējais. Iespējams, viņa nojauš Krista slepenās gaitas, bet pieder sievietēm, kuras necenšas izsekot sānsoļus.

Toma māte laikam to nebija spējusi. Viņš labi atcerējās vecāku skaļās ķildas, pirms vienurīt priekšnama skapī tēva apģērbu nodalījums bija tukšs. Aizbraucis komandējumā, sacīja māte. Tā varēja būt, bet Toms nesaprata, kāpēc viņš vasaras brīvlaikā nebrauks pie tēva māsas uz Dobeles laukiem kā parasti. No kādas dzīles iznira „Bišāji”, Toms nav ticis skaidrībā joprojām. Radniecība ar Dominiku taču bija tik tāla un miglaina, ka nevarēja saprast, kur sākusies un pa kādiem ceļiem turpinājusies. Māte gan gari stāstīja par sirsnīgo lauku skolotāju un viņas skaisto māju, taču autoostā, kur abām norunāta tikšanās, Dominiku pirmajā piegājienā neatpazina.

Tomam „Bišājos” sākumā nepatika. Naktīs te valdīja pilsētas bērnu biedējošs klusums un tumsa. No tās kuru katru mīļu brīdi varēja iznirt briesmoņi, par kuriem stāstīja lielie puikas sanatorijā, kad viņš tur nokļuva pēc plaušu karsoņa. Pa Rīgas apgaismotajām ielām spoki un miroņi vazāties neuzdrošinājās. Bet „Bišājos” tie, kaktos salīduši, gaidīja Tomu apguļamies, lai tuvotos, zobus klabinādami… Iespējams, viņš skaļi kliedza, miegā ar nešķīsteņiem kaudamies. Dominika gan neteica, ka būtu ko dzirdējusi, tikai vienurīt pēc brokastīm aicināja aplūkot bēniņus. Toms kāpa līdzi, sagatavojies atklāt noslēpumainu valstību, un jutās vīlies. Nederīgas mēbeles, vecu avīžu saiņi un zirnekļu tīkli.

– Šos tīklus pasūta mūsu sargeņģeļi, lai izķertu sliktos sapņus, pirms tie nonāk istabā, – sacīja Dominika.

– Un ko viņi ar tiem dara?

– Nelaiž vaļā, kamēr nav apsolījušies laboties.

– Eņģeļu patiesībā nemaz nav. – Toms gribēja, lai saimniece noskaišas un sūta viņu atpakaļ uz Rīgu. – Tie ir izdomāti. Jā!

– Panāc šurp! – Dominika smaidīja. – Skaties tur…

Caur galā izcirsto šauro divu rūšu logu istabaugšā iespīdēja saule, un starp platajā gaismas starā virmojošajiem puteklīšiem plivinājās balts lidonis. It kā zeltaini sudrabotas vizmas caurausts taurenis vai teiksmains putns.

– Redzēji? Nu, lūk…

Nogāzē aiz mājas lazdiens apstājās pļavā. Tur lidinājās taureņu tūkstoši, bet starp daudzajiem baltajiem neviena līdzīga bēniņos redzētajam. Taisnību sakot, Tomam nebija laika šos kukaiņus dziļāk pētīt, Dominikas gudrajā vadībā apgūstot pašu mazumiņu dabas valodu, kuras skanēja visapkārt. Šķūņa korē ap savu bumbierveida mājokli dīca lapsenes. Mijkrēslim biezējot, spilvās zāģēja grieze un tepat dārzā ķirpstināja zemesvēzis. Visu dienu kūts pažobelē ligzdās čiepstēja ēdelīgie bezdelīgu cāļi, un palaikam atlidoja žagata, lai, raibo asti grozīdama, steidzīgi izstāstītu jaunākās ziņas. Bet visbrīnišķīgākie Dominikas mājā bija sapņi. Bēniņos attīrīti un pārskoloti, tie drošināja lidot, un Toms ļāvās, un vienmēr pamodās priecīgs. Te viņam pagāja arī trīs nākamās tikpat brīnišķīgas vasaras.

Toms mācījās septītajā klasē, kad skapī atgriezās tēva uzvalki. Salabšanu stiprinādams, viņš sagādāja ģimenei iespēju atpūsties pie siltas jūras. Tur Toms sākumā vēl atcerējās miglas palagus, ko nakts aiziedama izklāja aiz „Bišāju” lazdām, bet diena – kā nu kuru reizi – tos nometa zālē un pārvērta rasā vai pacēla augšā un pieaudzēja mākoņiem. Kādu brīdi viņam valodā vēl turējās Dominikas iecienītais duraciņš.

– Ak, tu, duraciņš tāds! – viņa mēdza sacīt gan līksmi, gan līdzjūtīgi, gan neizpratnē vai apbrīnā.

Kad vecāki nopirka mašīnu, viņi trijatā reizēm uz brīdi iegriezās „Bišājos”. Pāris stundu tur pakavējās arī pie Dominikas viesību galda, kopā ar citiem uzdziedot viņai augstas laimes pēc uzkāpšanas septiņdesmit piektajā mūža virsotnē. Toms gan sēdēja kā uz adatām. Jo studenta dzīvē ir daudz saistošākas nodarbes nekā dirnēšana starp večiem, un viņš jutās mazliet neērti, kad atvadoties jubilāre pasauca maliņā.

– Vai atceries, kā reiz sacīji – vienmēr gribētu dzīvot „Bišājos”? – viņa jautāja. – Mēs abi sēdējām, rau, tur, aiz lazdām. Klausījāmies, kā ķīvītes liek savus bērnus gulēt, un tu man teici…

– Jā, protams, – Toms apstiprināja. Gan viņai par prieku, jubileja tomēr, gan tāpēc, ka liegšanās sarunu ievilcinātu, bet viņam dega paspēt uz randiņu. – Atceros.

– Tad labi. Tikai gribēju pārliecināties. – Dominika izskatījās apmierināta.

Pēc tam viņi vairs nesatikās un Tomam nekad nebija vaļas pārlasīt dažādos svētkos ģimenei sūtītos apsveikumus, tostarp no Dominikas, kuros arī viņam kaut ko novēlēja. Viņa aprindās šādiem nolūkiem izmantot papīru skaitījās vecmodīgi. Viņi lietoja bezvadu internetu, ņēma kredītus, pirka golfa piederumus, slēpoja Francijā, peldējās Taizemē, mainīja mašīnas un draudzenes.

Ziņa, ka Dominikas pēdējās gribas paudumā viņam novēlēti „Bišāji”, Tomu, maigi sakot, apmulsināja, un viņš pat pieļāva iespēju no mantojuma atsacīties. Tā pieņemšanas procedūra bija ķēpīga, viņam kā parasti trūka laika – vajadzēja daudz strādāt, ja gribēja kāpt uz augšu pa dienesta trepēm. Pēc paviršas izdevumu un guvumu aplēses, būtībā jau nolēmis ar „Bišājiem” nesaistīties, viņš turp aizbrauca – tikai uzmest aci četru bērnības vasaru sētai – un bija pārsteigts, ka māja labi uzturēta. No sava gala izkliboja Vera, šķindinādama saimnieka puses atslēgas, un pieteicās pavadoņos.

Bija agrs pavasaris, un ilgi nekurinātajās telpās dvašoja drēgnums. Taču katli virtuvē uz plīts mirdzināja spodrus sānus, grīdas celiņien nebija nevienas krokas, toties aizkariem tās rindojās vienādas, kā nomērītas. Goda istabā no mēbelēm bija palicis vienīgi smagais apaļais galds. Tā vidū uz baltas tamborētas sedziņas stāvēja Tomam labi pazīstams saldumu trauciņš, ko Dominika dēvēja par biķeri, pilns ar sārtos papīriņos ietītām skābajām karamelēm, kuras viņam joprojām bija mīļākas nekā cēlā šokolāde. Kaut kādā veidā vecā saimniece zināja, ka viņa gaume nav mainījusies kopš tiem laikiem, kad šeit patvērumu un sapratni atrada zēns, kura vecāki tobrīd bija paši sevī apmaldījušies…

Citu mantu nebija, pat bēniņi tukši. Cilvēki izvāca, Vera teica. Nu, tie, ar kuriem Dominika jau priekšlaikus vienojusies, ka te jābūt tīrai vietai.

– Jūs tak gribēsiet visu iekārtot pa savam, – īrniece nekavējās mest izlūkošanas makšķeri. – Netālu vienai mājai jaunais saimnieks uzcirta pa virsu otru stāvu…

Nogāzē ziedēja lazdas, un gaisma no putekšņiem tur bija zeltaini zaļgana. Visapkārt, saules pamodinātas, vaļā vērās vizbulīšu biklās acis, un pļavā uzsprāgt gatavojās pureņu piebriedušie bumbuļi. Bet cīrulim, kas neredzams gavilēja debesu katedrāles tornī, bija pilnīgi vienalga, kur Toms pērk savus kreklus, cik maksājis par pulksteni un ar kādu mašīnu atbraucis. Šis apstāklis tad arī iespaidoja lēmumu jau nākamajā nedēļā ķerties pie īpašuma papīru kārtošanas.

Neparastas jūsmas un aizkustinājuma pārņemts, viņš pieļāva kļūdas, un pirmā bija, noalgojot pagastā saslavētu meistaru, kas solījās ieviest „Bišājos” dažas nepieciešamas labierīcības. Vīrs likās prātīgs, neplēsa lielu avansu, pats nosauca gatavības termiņu. Toms jau gandrīz izsludināja draugiem sālsmaizes datumu, bet drošības labad kādā pievakarē atskrēja uz „Bišājiem” un piedzīvoja sajūtu, ka nokļuvis kādās citās mājās. Piedrazotajās telpās turējās sīva smaka, no paša amatnieka ne vēsts, uz palodzes noliktais sudraba biķeris pilns vecu nosmēķu… Ja tas muļļa nepiesmējis dārgāko, kas Dominikai piederēja, Toms droši vien aprobežotos tikai ar bargu sarunu. Bet nu tās gaitā meistars pazaudēja dzerokli, un Toms ilgi nespēja sev piedot, ka palaidis rokas. Tiesa, sprauga amatnieka žoklī sagādāja „Bišāju” saimniekam karsta un izlēmīga vīra slavu, kas izplatījās pagastā un nāca mājām par labu – vismaz vietējie sirotāji meta sētai līkumu…

Rīgā salīgtā brigāde prasīja dārgi, bet strādāja godam. Vasaras vidū jau bija pieejama silta duša, un Toms atveda šurp Irēnu. Attiecības tobrīd atradās uzplaukuma taisnē, un viņam bija svarīgs draudzenes viedoklis par jauno īpašumu.

– Varēja būt tuvāk Rīgai, – Irēna vērtēja. – Un tas gabals zemes ceļa… Ja tuvā nākotnē nenoasfaltēs, viesu nama projekts šeit mirst iecerē. – Viņa bija studējusi uzņēmējdarbību un visu aplūkoja tās leņķī.

– Kādu vietu taču cilvēks drīkst paturēt arī vienīgi pats sev, – bilda Toms.

– Jau esi pietiekami turīgs, lai atļautos tādu greznību? – Viņa piemiedza zaļganās acis. – Ak, protams, tava darīšana!... – Skaisto lūpu izliekumā pazuda strauji uzliesmojusī netīk­sme.

Toms prātoja un netika gudrs, no kurienes draudzenei pret „Bišājiem” gandrīz vai naidīga attieksme. Lielistabas apaļajā galdā, viņasprāt, dzīvoja ķirmji, un Dominikas biķeris bija tikai bezgaumīgs riekstu dauzīšanai noderīgs klucis. Bet mājā ielikto naudu Toms būtu varējis izmantot daudz lietderīgāk – piemēram, dalībai klubos, kur satiek ietekmīgus ļaudis un dibina vērtīgus sakarus.

– Saki, kāpēc tā Dominika tev pēkšņi novēlēja māju? – viņa metās tincināt. – Ai, es zinu, zinu!... Tā vecene ar tevi, mazu puiku, apmierināja kādu izvirtīgu tieksmi, ha-ha… Saderam, viņa vannā jo rūpīgi nomazgāja tavu gailīti!

– Neuzminēji vis. Tas bija, hmm… Daudz perversāk. Dominika ik rītu pārbaudīja, cik tīras manas ausis.

– Nu, vienalga esmu greizsirdīga uz veču, kura vēl pirms manis redzējusi tavu izcilo daiktu!...

Šādā virzienā Irēna mācēja pagriezt jebkuru sarunu, un abus tas uzbudināja. Vakaros Irēna tvīka pēc iespējas ātrāk būt gultā un negribēja sēdēt lazdu nogāzē tik ilgi, kamēr sārtā vakarblāzma izbalo un ķīvīšu bērni pļavā aizmieg. Viņa zūdījās par odiem un, kad Toms kavējās iet istabā, sapūtusies aizskrēja un ieslēdzās mašīnā.

Zināms, vīrietim pāri trīsdesmit tagadējo sievieti ir ar ko salīdzināt, un Toms bija Irēnā atradis ģimenes pamatiem nepieciešamo īpašību summu. Galu galā, domstarpības nav tik dziļas un gultā viņiem saskan. Šovasar viņš bija nolēmis draudzeni bildināt. Taču…

Iespējams, viņš pārāk ņēma pie sirds nejauši uztverto Irēnas skatienu. Ka Toms jau pamodies, draudzene nesaprata un turpināja pētīt līdzāsguļošo. Viņas mutes skarbais vaibsts, aiz sulīgajām lūpām noģiedamā sakosto zobu līnija un piemiegtās acis vedināja uz līdzību ar ķirurgu, kas, turēdams rokā skalpeli, nespēj vien sagaidīt brīdi, kad sāks atšķelt, amputēt, pārstādīt… Tomam sakustoties, sievietes seja zibenīgi atguva vaibstu maigumu un padevību. Redzētais viņam nepatika. Ļoti. Un piedevām tie smiekli… Irēna bija pasākusi smieties, atgāzdama galvu un izplezdama muti tā, ka redzama kaklā trīsuļojošā rožainā dzīle.

– Jāielaiž sevī līksme, tad dzims talantīgi un dzīvespriecīgi bērni, – viņa citēja kaut kur sagrābstītu gudrību, likdama Tomam saprast, ka ir gatava mātes misijai.

Kāds viedais sacījis, ka vīrietis līdz trīsdesmitajai robežai sievieti sajūt ar ādu, bet pēc tam vēlas dvēseļu saskarsmi. Toms nezināja, kur meklējama Irēnas dvēsele, un pirms Jāņiem viņai to pateica. Ne gluži tik tieši, bet arī aptuvenība bija nepārprotama.

– Paldies, beidzot skaidrība! – Irēna dzedri iesmējās, vairs necenšoties slēpt griezienam asināto nazi. – Pietiekami ilgi biju muļķe, cerēdama no tevis iztaisīt cilvēku… Meklē nu tagad citu naivuli, kura samierināsies, ka līdz mūža galam paliksi tikai firmas viceprezidents un turpināsi slienāties gar čangaļu vecmeitas pakšiem!

Dominika nebija veca meita, bet atraitne, kam vīru sen sen paņēma traģisks negadījums. Toms bija Irēnai stāstījis. Bet kāda vairs nozīme?...

Nu tas pieder pagātnei, un viņš, no jebkādām saistībām brīvs, soļodams atpakaļ uz māju, pakavējas pie zilo miķelīšu krūma. Par skaistumu Vera gādā pēc savas saprašanas, un tā izpaužas ar ķieģeļu lauskām apspraudītās puķudobēs. Dizains… Nuja. Bet zīlītēm, kuras spēlē jautras paslēpes salnas paretinātajā liepas cekulā, stila trūkums netraucē. Arī Tomu „Bišāji” ņem pretī tādu, kāds nu kuru reizi viņš te ierodas. Sagaidījuši izguldina, mierina un joprojām sargā no ļauniem sapņiem.

Savāda skaņa liek viņam saausīties. Kūtī, Veras valstībā, šķiet, īdēja govs. Mājlopi Tomam ir pilnīgi sveša pasaule. Tomēr, sēcošajam māvienam atkārtojoties, viņš atver smagās durvis un satausta gaismas slēdzi pie stenderes. Nēe!... Lai gan Tomam nekad vēl nav gadījies vērot teļa dzimšanu, visas pazīmes liecina, ka šis brīdis tuvojas. Jo Vera pirmīt jau… Labi zināja, bet aizdauzījās no mājas! Lai tikai pamēģina atkal stāstīt, cik govs viņai…

Zīmaļa nopurina galvu un pārmetoši pašķielē ar valgu, mazliet aizmiglotu aci. Šķiet, gotiņa cer, ka Toms zina, kas nu darāms. Ka tik ne tā!... Pagastā droši vien ir lopu dakteris. Bet kur, nolāpīts, viņu meklēt? Veikalā… Jā, laukos tur zina visu.

Ar klupienu iekritis mašīnas sēdeklī, viņš pagriež aizdedzes atslēgu. Motors atsaucas ar īsu klakšķi. Nu! Kas ir?!... Dzinējs nosprauslojas, bet rūkt netaisās.

Atbraucām!... Tāpēc, ka vakar par strauju izrāva mašīnu no autoservisa. Tobrīd starteris klausīja un gribējās ātrāk tikt projām no kolēģu sakāpināti možajām uzrunām, kvalifikācijas celšanas grafika, līgumu mapēm, rīta skējieniem, mēbeļu katalogiem, golfa laukuma bedrītēm, jaunajām uzvalkam pieskaņotām aproču pogām, līzinga piedāvājumiem, e-pasta ziņām, ķīniešu virtuves uzkodām, viskija bāra viesmīļiem, uz pleca auklētām plikastainām žurkām, kredītkartēm, kabatā lienošām reklāmām…

Pa lielceļu aizrūc mašīna. Atgādinot citu iespēju aši nokļūt pagasta centrā.

Zīmaļa atkal padod balsi, bet viņš jau laužas cauri dzeloņplūmīšu džungļiem. Pa taisno un tad lēcienā pāri grāvim, gandrīz paslīdēdams mitrajā zālē. Bet citādi nepaspētu apturēt sarkano vāģīti, kas pa lielceļu velk līdzi šķidru putekļu asti. Sieviete pie stūres. Ak, lai… Galvenais, ka klausās un, šķiet, saprot Toma nesakarīgo valodu.

– Kāpiet iekšā, – viņa saka, skaidrības labad uzpliķējusi blakussēdeklim, un kādam piezvana. – Te Zanda, kaimiņ. Vari atbraukt uz „Bišājiem”? Jā, steidzami. Paldies! Tagad mums jāpagaida, – tas jau atkal Tomam.

Baidīdamies kļūt smieklīgs tencinājumos par to, ka nav pamests viens ar dzemdētāju, Toms ļauj sevi ievest „Bišāju” pagalmā.

– Godīgi sakot, es arī nezinātu, ko tādā reizē darīt. – Glābēja pasmaida, lūpām paveroties vien tik daudz, ka redzama maza spraudziņa starp priekšzobiem. – Laukos gan esmu dzimusi, bet skolotāji tad lopus vairs neturēja.

– Jūs…

– Mhm. – Brūnās acis uzšķiļ izaicinājuma dzirksteli. – No učukiem. Turpinu dzimtas tradīciju šejienes vidusskolā. – Sieviete ir jauna, un viņas tumšo matu vilnis pazīst labu frizieri. – Klau, mums tomēr vajadzētu ieiet kūtī…

– Jā, – Toms piekrīt, jau sekodams pa taciņu.

– Nū-u… – tumšmate saka, gaismu dabūjusi. – Gandrīz jāapraudas aizkustinājumā.

Pakaišos sakustas raibs uzkalniņš, un Zīmaļa, to laizīdama, brīdinoši iešņācas.

– Tagad mums pienākums nākt krustvecākos. Tikai nezinu, kā teliņiem dod vārdus. Varbūt no diviem mūsējiem veido vienu? Ja mani sauc Zanda un…

– Toms!

– Nē! – Viņa purina galvu. – Vēl jau nezinām, kas te atskrējis.

– Telīte, – saka Zandas izsauktais lopu ārsts. Nākusi viegli un strauji, pa dabas iezīmēto ceļu, bez sarežģījumiem.

– Bija prieks iepazīties ar „Bišāju” saimnieku. – Dakteris atvadoties sniedz roku un pamirkšķina Zandai. – Ceru, skolotāj, viņš pratīsies… Skaista telīte!

Ārsts, bez šaubām zina, kam pieder Zīmaļas bērns. Bet Toms uzķer piespēli un atsaucas:

– Kāda runa! Šampanietis jau uz ledus un ananāsi sagriezti ripuļos.

Tik smalki nav. Bet sarkanvīns Toma krājumos pieklājīgs un siers tāpat.

– Tūlīt salūkošu glāzes, – viņš saka, bufetes skapi atvērdams. – Ļauju dāmai izvēlēties…

– Drīkst man šajā? – Zanda izceļ plaukta dziļumā iebīdīto sudraba biķeri. – Cik skaists!... No tāda jādzer īpašā gadījumā un kaut ko vēloties.

– Protams, – Toms dedzīgi piekrīt, būdams gandrīz drošs, ka nupat gar logu aizlidoja balts taurenis. Gaismas mirklim līdzīgs, nav šīrīta salnas nobaidīts, uz mata tāds pats, kā Dominikas istabaugšā bērnībā redzētais. Acīmredzot kaut kur tepat ilgi un pacietīgi gaidījis, kamēr Zīmaļai atskries raiba telīte un Tomam piedzims nojausma, uz kuru pusi nākotnē virzīt savu saistībām nesavažoto brīvību.