Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

 

 

 

 

Amanda Aizpuriete


 

 


mamma apgalvoja, ka pantot es esot sākusi trīs gados, kad oktobrī, pastaigājoties pa dzeltenām kļavlapām nobirušo dzimto mellužu ieliņu, domīgi pavēstījusi: “rudenī zemei ir zelta mati”.

četrarpus gados iemācījos lasīt un strauji sāku apgūt vecāku apjomīgo bibliotēku. vecāki bija aizņemti darbos, visas grāmatas atradās manā rīcībā – gan edvarts virza un eduards veidenbaums, gan servantess un bokačio, gan ojārs vācietis un ārija elksne... lasīt bija tikpat jauki kā peldēt jūrā, kad siltenais ūdens pats tevi nes. apguvušai rakstītprasmi, man gluži dabiski šķita kladītē šņāpāt nez kāpēc prātā iešāvušās rindas par jūru, par mūsu aizaugušo dārzu, par garāmgājējiem ar neizprotamām sejas izteiksmēm...

dzīve izvērsās ne tik romantiska, kā biju cerējusi, jūsmība pamazām izgaroja no rindiņām, ar gadiem arī atskaņas un pantmēri sāka pagaist, haotiskais dzīves ritms izrādījās spēcīgāks par gaumīgo literāro. drīz būs pagājuši četrdesmit gadi kopš manas pirmās grāmatiņas nākšanas klajā. joprojām rakstu.

 

 

KLUSĀ DABA PĒC

krucifikss pie sienas blakus aizpagājušā gada kalendāram

uz galda saplīsusi smilšu pulksteņa stikla čaula

smilšu graudiņus aizpūtis nomaldījies vējš

pāri noputējušajiem datora klaviatūras taustiņiem sīku pēdiņu virkne

tarakāns aizrāpojis vai muša

vai gads

kuram pietrūcis sava kalendāra

krustāsistā skatiens caur aizvērtiem plakstiem

caur putekļiem piepilda telpu

kā neizbeidzamais laiks

 

 

* * *

mūs sauc nākt mājās

kad nepavisam negribas

kad ilgojamies

lai sauc mājās

vairs nav kam saukt

 

lielākā daļa no mums

strādā par sargiem vai ieslodzītajiem

industriālajā cietumā

daži saglabājuši apsargu posteņus

prērijās

savannās

ledājos

apsargājamie izmirst straujāk par mums

 

 

* * *

laiks izmaina mūs

vai varbūt tomēr mēs izmainām laiku?

mana seja spoguļa plaisās

vai projām pa veco kaislību sniegiem aizslīdošajā ledājā

varbūt tomēr jau laika jaunā seja?

un tava roka attālinās jaunajā kosmosā

kuru iepazīt nepaspēsim?

 

 

* * *

vienatnes rituāli

kā kaiju pēdiņu nospiedumu virknes bērnības liedaga smiltīs

kuras kā hieroglifus var lasīt tie jokaiņi

kas saprot kaiju un viļņu valodu

vienatnes rituāli

skaisti savā nošķirtībā

neviens neredzēs

kā tu aizdedz piecas sveces vai zīlēdams atšķir lapu iliādā”

vai iepilini ūdensglāzē trīs piles savas asins

lai ielūkotos aiz priekškara

 

 

* * *

daži tomēr iznāk pa bezizejas vārtiem

daži izkāpj no bezdibeņa

daži nenotic beigām un paliek tepat

it kā šeit būtu bezgalība

 

kāds ievijas virvju trepēs

starp mijkrēsli un bezmiegu

kāds uzsmaida kodolsprādzienam

kāds nepiedzimst

 

kur sastapsimies

izdzīvotāji?

kur tas aizsaules dārzs

ar aizmirstības strautiem un melu melnzemi?

 

 

* * *

lielākā daļa garajā mūžā sastapto

tagad šķiet līdzdalībnieki smieklīgā noziegumā

daži svēti glabāja noslēpumus

kurus nevajadzēja glabāt

citi piedeva nepiedodamus pārdarījumus

daži ieveda tajos tālās pasaules džungļos

no kuriem nav atpakaļceļa

citi mācīja ieraudzīt mākslu vēja rakstos smiltīs

laika rakstos sejās

daži ļāva noticēt nesasniedzamai mīlestībai

citi mācīja ticēt naidam

kurš savienosies ar mīlestību

un viņu bērns būšu es

 

 

* * *

iznīcinošā kāre uzzināt visu līdz galam

komplektā ar iznīcinošu naivumu

divi trekni krāsas triepieni manā būtībā

pārējais pustoņos

paliks nepabeigts

 

 

* * *

tas kā iekš kino:

vienalga cik scenārijs draņķīgs

reiz bērnišķi iemīlēta aktiera seja

vairs nenozūd no tava mūža ekrāniem

 

tu skaties viņu novecojam

novērtē plastisko operāciju pēdas

pasmaidi par viņa mēģinājumiem novēloti tēlot rokzvaigzni

vai ar savu vārdu izdot literatūrnēģeru uzskribinātās atmiņas

 

kā iekš kino:

iepriekš nepieteicies cilvēks ienāk

un turpmāko dzīvi tu dali ar viņu

pat ja viņa sen nav

 

 

* * *

tu taču nedarīsi pāri maniem baložiem?

bailīgi vaicāja zēns

baložu pārpilnā pilsētas pagalmā

un es nīgri atteicu

ka baložiem vieta debesīs

vai vismaz publiskā parkā

 

tu taču nedarīsi pāri maniem sapņiem?

bažīgi vaicāja vīrietis

piesapņotā naktī

un es nīgri atteicu

ka nedrīkst ļaut sapņiem

kļūt par kaut ko vairāk nekā mēs paši

 

biju nīgra un ļauna

vēlāk sapratu

ka esmu zaudējusi tiesības jautāt

vai tu nedarīsi man pāri

 

 

* * *

apdziedāt beigas ir banāli

tāpēc ka beigās visvairāk skaistuma

un skaistuma pārmērs izvirst banalitātē

kad atmestas strutas un nāves sviedri

bezmērķīgā nožēla un nevajadzīgā piedošana

beigas nodeldētas un spožas kā izcila rokmūziķa gičas stīga

banalitātes skaistums

tomēr apdziedams

vai vismaz apstāvams

 

 

* * *

kad pasaule šķiet milzīga piesviedrēta gulta

bez palagiem

gulta

kurā izmētāti ķermeņi

daži vēl atdzīvināmi

citi jau trūdoši

vajag apsēsties uz gultas malas

un lasīt mīlestības dzejoļus

trūdošie aizplūdīs uz savām kapa bedrēm

dzīvie piecelsies

aizies

pasaule atkal būs

 

 

* * *

pilnmēness pustumsa

spoguļa atvars

melns atmiņu virpulis

sudrabains atmiņu virpulis

vienlaikus vientelpus

viens mūžs virpuļos

sudrabainmelns

otrs mūžs vēl bez krāsas

vēl bez sāpes

bez sirmuma

iznirst no spoguļa atvara

 

 

* * *

ļaujiet man mierīgi aprūpēt savu kapsētu

kā bērnības aizaugušo dārzu

naktīs starp kopiņām dejo rēgi

saules spozmē starp neuzliktajiem pieminekļiem no augšienes nolaižas dievi

mīlu manu draugu dzīves un dvēseles

katru rītu no jauna ierakstu viņu vārdus celiņa grantī

katru vakaru nolasu sakaltušās puķes

ziemās palieku ar viņiem viena

 

 

* * *

likteņi iesūcas tuksneša smiltīs vai rožu dobēs

šoseju asfaltā iekūst

spoku gājienā aizslīd pār senajiem karalaukiem

kur tavējais?

kur izlasīt tavas esības pēdas?

pat es jau vairs neatceros

pēc kādiem smēķiem dvakoja tava elpa

uz kura pirksta tu biji nēsājis gredzenu

pēc ilgiem gadiem atstātu lombardā

kā neizpērkamu ķīlu nenotikušam

reiz noskūpstīju gaišo svītru uz tava pirksta

atceros savas lūpas uz tavas ādas

tavu ādu vairs neatceros

 

 

* * *

varbūt mēs atnākam vienīgi tāpēc

lai sastaptu aizklīdušos

lai izlasītu grumbas paralītiķa sejā

lai sadzirdētu

ko pagasta mūzikas skolu beigušais bomžatņikā

uz akordeona spēlē savai literatūras skolotājai

varbūt mēs atnākam vienīgi tāpēc

lai saprastu

kurp esam aizklīduši

 

 

* * *

arvien labāk saprotu tos

kuri iedzēra indi uz baismīgās vilšanās sliekšņa

atsacīdamies iesoļot tumšajā templī

kuru apgaismo tikai uz ziedokļa gruzdošās cerības

arvien labāk saprotu tos

kuri aizvēra acis un sirdis

un pārkāpa slieksnim

apzinādamies:

samierināšanās svina apmetnis noguls uz pleciem

arvien biežāk ilgojos pārdzimt bērnā

kurš savā bērnišķajā nežēlībā

drīkst saprast tikai sauli un sevi

 

 

* * *

tabora ugunskurā pagātnes sadeg

klaidoņu ceļasomās tikai džemperi un sausiņi

un zāļu šņabis gaišākiem sapņiem

tabora ugunskura dūmi debesīs ieraksta atvadas

furgonu riteņi lielceļa grantī iegravē turpinājumu

vai vismaz cerību

dzīves sāk sajukt

kur es biju

kad manis nebija

pie tabora ugunskura?

 

 

* * *

tīģeri līgani izslīd no tava murga džungļiem

ūdensrozes no murga dīķa apvij kātus ap tavu kaklu

tas vēl nav ļaunākais

murga liepilsētā patiesāk nekā īstajā

pusnakts krustojumā tevi joka pēc uzbeidz

kantoros ierēdņi ņirdz tev ģīmī

tavas asaras ierīvē asfaltā

tavas asinis izdzēš

 

Jaunā Gaita