Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019
 |
Inguna Daukste-Silasproģe
Kārļa Skalbes dzīves mirkļi un Rakstu (1952-1955, Zviedrija) tapšanA
2019. gada 7. novembrī rakstniekam Kārlim Skalbem (1879-1945) svinama 140. dzimšanas diena. Tas ir laiks, kad katrs varam pārdomāt – cik daudz un ko par rakstnieku zinām, kādi literārie darbi nāk prātā vai bijuši un vēl joprojām ir būtiski mūsu lasīšanas procesā, kas paver kādus apvāršņus, rosina domāt un, manuprāt, mudina arī neaizmirst. Kārlis Skalbe vieniem saistās ar pasakām, citiem ar dzejas skanējumu, vēl kādiem ar viņa domām par Latviju. Savā mūžā viņš pieredzēja daudz – arī svešumu, turklāt ne vienu reizi vien, mūža nogalē no jaunā nācās pārsāpēt Latvijas zaudējumu.
Publikācijā nedaudz pakavēšos Kārļa Skalbes svešuma gaitās Otrā pasaules kara norišu kontekstā, kā arī ieskicēšu Kārļa Skalbes Rakstu tapšanas vēsturi, balstoties arhīva materiālos un citās dokumentālās liecībās – no tulkotājas Lizetes Skalbes ieceres līdz pirmajam apjomīgajam apgāda „Daugava” vairāksējumu izdevumam trimdas situācijā Stokholmā (1952-1955). Četru gadu garumā. 21. gs. lasītājam nereti grūtāk iedomāties, kā bēgļu un trimdas laikā pēc Otrā pasaules kara dažādās pasaules malās tapa un tika izdotas grāmatas latviešu valodā. Darbojoties ar latviešu bēgļu un trimdas laika literārās dzīves un literatūras izpēti jau kopš 20. gs. 90. gadiem, mani bieži nodarbinājis jautājums, cik bieži lasītājs, paņemot rokā vienu vai otru grāmatu, aizdomājas par tās tapšanas vēsturi vai gaitu, un / vai grāmatām ir savi ‘stāsti’? Šis nav vien grāmatniecības (vēstures) jautājums, pieticīgos (papīra iegāde, grāmatu izdošanas atļauju sagādāšana, finanšu resursi, tipogrāfijas un arī latviešu burtu – šrifta nodrošinājums – izdotas fototehnikā, kserokopētas utt.) apstākļos izdotās grāmatas ir arī laikmeta liecība, kā arī iezīmē to, cik būtiska un nepieciešama bija grāmata dzimtajā valodā (un kādas bija tās funkcijas) svešuma apstākļos. Īpaši ir stāsti par rakstnieku un dzejnieku Rakstu izdošanu, enciklopēdisku un apjomīgu monogrāfisku pētījumu izdošanu.
Svešuma ceļā
1944. gada 16. augustā no Vecpiebalgas „Saulrietiem” aizsākās Kārļa Skalbes bēgļu gaitas. Projām zirgu pajūgā devās Kārlis Skalbe, Lizete Skalbe, meita Ilze Skalbe-Legzdiņa, znots Roberts Legzdiņš un mazdēls Andrejs. Bēgļa ceļu, vēl Latvijā esot, Kārlis Skalbe poētiski iekrāsojis dzejoļa rindās:
Man acis bij aklas no putekļiem,
Kas gāzās pār Vidzemes lielceļiem
No dzimtenes projām braucot.Man ausis bij kurlas no rēcieniem,
No auto sirēnu brēcieniem,
Kas garām skrēja mums kaucot,
Uz lielceļiem putekļus jaucot.Bet garām skriedams man stāstīja vējš
Par tālām svešām salām.Es aiznesu dzimtenes putekļus
Uz savas platmales malām.
(Kārlis Skalbe. Ceļā)[1]
Apmēram mēnesi pavadījis Vidrižos, izbraucis cauri Rīgai, kuru nostalģiski skatījis beidzamo reizi, kā atvadoties, Kārlis Skalbe ar ģimeni nonāca Kurzemē. Vasaras mēteli un platmali nācās nomainīt pret ziemas mēteli un ausaini, jo, pienākot rudens salnām, nakšņot Kurzemes piekrastes šķūņos un kūtsaugšās kļuva salti. Gaidot laivu, Kurzemē Kārlis Skalbe nosvinēja savu 65. dzimšanas dienu. 1944. gada vēlā rudenī viņš vairākas reizes mēroja pajūgā ceļu uz krastmalu, līdz beidzot trešajā gājiena reizē laivā atradās vieta arī Kārlim Skalbem ar ģimeni. 1944. gada 11. novembrī, kad kopš „Saulrietu” atstāšanas bija aizritējuši gandrīz trīs mēneši, Kārlis Skalbe kāpa bēgļu laivā, pārciezdams dramatisko un bīstamo braucienu. Roberts Legzdiņš atminas: „Tālāk braucot, jūŗa kļuva nemierīgāka, un reizēm mūsu laivu arī viļņi panēsāja. Augšup celties bija patīkami, bet kritiens uz leju rāva vai iekšas ārā. Zem klāja, laivas dibenā, vairums cīnījās smagās mokās. Grūti bija arī Skalbem. Par laimi mugursomā mums bija paņēmies līdzi vārāmais katliņš. Tas noderēja daudzām vajadzībām. Nakts vilkās lēnām, likās pārāk gaŗa. Bet katra stundas nesa mūs tuvāk brīvībai.”[2] Nakts pārdzīvojumi iegūluši Kārļa Skalbes dzejas rindās: „Nakti jūrā trako viļņi, / Augstu ceļas bangu ciņi. // Vētra plosa zvejas buru, / Kas var nomierināt jūru?”[3] Roberts Legzdiņš stāstījis: „Viņš pārbrauca Lāčplēša dienā, 11. novembrī. Kā pasakā, kā veļu laivā, viņš pārbrauca Baltijas jūru un 12. novembrī ieradās Gotlandē.”[4] Laiva piestāja Foresundā (Färösund), kur nodzīvoja apmēram nedēļu (karantīnas laiku), tad kopā ar bēgļu grupu tika pārvests uz Visbiju. Pēc tam pārcēlās uz Zviedrijas cietzemi – kur divus mēnešus Kārlis Skalbe nodzīvoja bēgļu nometnē Vallā (Valla). No Vallas Kārlis Skalbe vienu reiz aizbraucis uz Stokholmu satikties ar turienes latviešiem un aprunāties, ko iesākt. Viņš negribēja sēdēt dīkā, bet ko darīt. Šai laikā parādījās pirmajās, stencilētajās „Latvju Ziņās” viens otrs Kārļa Skalbes dzejolis. Pēc apmēram 2 mēnešiem, kas nodzīvoti Vallā, Skalbe ar ģimeni un vēl daļu bēgļu pārcēlās uz bēgļu nometni Visingsē (Vissingsö), lielajā Veterna ezerā. Tur bija īpata daba, vairāk brīvības, bet arī neērtības – Skalbem šeit nebija savas darba istabas. Tur viņš mēdzis daudz staigāt, priecājies par lielajiem ozoliem. Beidzot Visingsē, ticis savrup, ārsta pieņemamā istabā, Skalbe rakstījis – te radās daži dzejoļi, pāris „mazās piezīmes”, pasaka par Gaigalu. Tikai pavisam neilgi Kārlis Skalbe nodzīvoja Stokholmā. Bēgļu laiks saasināja agrākās vainas, viņš sasirga. Pirmais emocionāli un garīgi sāpīgākais trieciens pēc neilgas dzīves Zviedrijā bēgļiem no Latvijas bija dzejnieka Kārļa Skalbes nāve 1945. gada 16. aprīlī. Ar viņu noslēdzās arī nozīmīgs laiks Latvijas vēsturē – Kārlis Skalbe bija pieredzējis Latvijas tapšanu, viņam vārds Latvija nebija tikai zemes nosaukums, „bet reliģiskā pārdzīvojumā pacelts visas latviskās pasaules apzīmējums. [..] Skalbe kļūst tautai par ceļa rādītāju, par vedēju uz lielo mērķi,”[5] vēlāk rakstīja Jānis Andrups. Jānis Grīns atminējās: „Drošs un nākotnes cerību pilns viņš devās emigrācijā uz Zviedriju, kaut, dzimtenē paliekot, varēja droši vien dabūt ordeņus, titulus, varbūt pat milzu prēmiju, ja vien klusētu un neliegtu savu vārdu okupantu aģitācijai. Dienas un nedēļas viņš pacietīgi vadīja šķūņos un mežos, jo krūts gribēja elpot brīvu gaisu un roka rakstīt brīvu vārdu. Kārlim Skalbem bija lemts nomirt Zviedrijā, savas tautas bēgļu pudura vidū, kur daba ir radniecīga dzimtenes dabai. Te ir svešums, daudz granīta klinšu, bet brīvi vēji, kas dažreiz atnes pār jūru arī dzimtenes āru smaržu. Skalbem bija bijis jāizšķiras par alternatīvu – dzimteni vai brīvību? Lielais dzejnieks tik ļoti mīlēja tās abas, bet bija jāaiziet no šīs saules – ar vienu vien.”[6] Jau drīz pēc Kārļa Skalbes aiziešanas mūžībā 1945. gada beigās tika dibināts Kārļa Skalbes piemiņas fonds. Būtiski bija saglabāt Kārļa Skalbes literāro mantojumu, kaut arī tieši Zviedrijas īsajā laikposmā viņš bija sarakstījis salīdzinoši maz. Taču lasītāji gaidīja, kad varēs lasīt latviešu dzejnieku un rakstnieku darbus. Piemēram, Arturs Bērziņš vēstulē Kārlim Skalbem 1944. gada 22. decembrī atklāj: „Lasīju Tavus dzejoļus par dzimteni. Mana sieva ir paņēmusi no Latvijas līdzi Tavu dzejoļu krājumu, ko lasa vakara stundās. Abi priecājamies arī par pēdējiem.”[7] Savukārt 1944. gada 30. novembra vēstulē Jānis Kārkliņš Kārlim Skalbem raksta: „.. paldies par skaisto Pārsliņu, ko atradu „LZ” otrajā numurā. Tā savā būtībā un ceļojumā pasaules vējos man vispirms atgādina Tevi pašu, tikai uz šīs laipnās zemes karaļa purpura Tev pēc svešniecības pirmās asaras savas zemes un tautas labā atkal nāksies kristalizēties – kļūt cietam un savā skaidrībā saglabāties laikam, kad liels darbs mūs visus aicinās mājup.”[8]
Lidoja, lidoja pārsliņa
Vēja nesta bez stājas
Projām no mīļās Kurzemes –
Viņai nebija mājas.
Lidoja, lidoja pārsliņa
Pāri purviem un dangām,
Pāri mežiem un pakalniem,
Jūras vētrainām bangām.
Brīvā un laimīgā Zviedrijā
Viņa nonāca steidzot
Un uz karaļa purpura
Krita kā asara beidzot.
(Kārlis Skalbe. Pārsliņa)[9]
Jāatzīmē, ka gan Zviedrijas latviešu laikrakstos Latvju Ziņas un Latvju Vārds, gan pirmajā atjaunotā mēnešraksta Daugava numurā bija publicēti Kārļa Skalbes jaundarbi. Drīz pēc Kārļa Skalbes aiziešanas mūžībā – 1946. gadā – jaušams ievērojams Kārļa Skalbes agrāko darbu, īpaši pasaku izdevumu skaita pieaugums Vācijā, Jāņa Rudzīša sakārtojumā ar nosaukumu Zelta lāpa izdota Kārļa Skalbes arī pēdējo darbu izlase. Pieminēšanas vērts ir mazāk zināms fakts, ka jau 1946. gadā Vācijā apgāds „Auseklis” Štutgartē uzsāka Kārļa Skalbes Kopotu rakstu izdošanu, par pamatu ņemot savulaik uz dzejnieka 60. dzimšanas dienu Jāņa Rozes apgādā izdotos Kopotos rakstu 10 sējumus. Tiesa, izdots tikai viens sējums. Vērojot latviešu grāmatniecību bēgļu posmā, Ēriks Raisters rakstīja: „Daudz kas izdots trimdā, bet ar mūsu literatūras meistardarbiem esam kavējušies. Pasāktā Kārļa Skalbes kopoto rakstu izdošana apstājusies, nav Blaumaņa, Poruka, Akuratera, Kārļa Zariņa, Ed. Virzas, izņemot dažas gadījuma rakstura un šaura apmēra izlases. Plānveidīgi kārtojot grāmatu izdošanu, droši vien būtu katram meistaram sava krietna un vispusīga izlase, bet nokavēto vairs laikam jaunajos saimnieciskajos apstākļos nevarēs atgūt. Tāpēc jārēķinās ar to, kas ir un ko vēl pāris gados varētu paspēt.”[10]
Bez Skalbes. Bet ceļā uz Rakstiem
Dodoties bēgļu gaitās, latvieši līdz paņēma arī kādu grāmatu. Taču, domājot par braucējiem uz Zviedriju, jāņem vērā, cik daudz ko vispār varēja paņemt līdz neziņas pilnajā bēgļu ceļā un cik daudz rūpīgi pakotu saiņu, koferu, nastu nonāca Baltijas jūras dzīlēs, jo drošības apsvērumu dēļ tika pārmestas pāri bortam vai tām pārskalojās pāri bangojoši viļņi. Tas savā ziņā arī noteica Kārļa Skalbes Rakstu izdošanas gaitu.
1951. gada pavasarī tulkotāja Lizete Skalbe rosināja ideju par Kārļa Skalbes rakstu izdošanu. 1951. gada 28. jūnijā laikrakstā Latvju Ziņas publicēts neliels informatīvs raksts, kurā rodamas ziņas, ka uzsākti priekšdarbi Kārļa Skalbes kopotu rakstu izdošanai 3 sējumos: pasakas, dzeja un „Mazās piezīmes”. Turpat lasāms, ka „[b]ēgot no Latvijas, ne rakstniekam pašam, ne viņa piederīgiem nebija iespējams paņemt līdz visus Skalbes darbus, bet ar atsevišķu tautiešu un organizāciju palīdzību ir jau izdevies sakomplektēt lielu daļu no Skalbes darbiem. Skalbes kundze tagad griežas ar lūgumu pie tiem tautiešiem, kam būtu Rozes[11] izdoto Skalbes kopoto rakstu 3., 4., 5., 6. un 8. sējums, aizdot tos pret atlīdzību vai arī pārdot. Ja neizdotos dabūt visus sējumus, kopotos rakstus varētu atjaunot arī pēc atsevišķajām Latvijā iznākušajām grāmatām. No Skalbes dzejām trūkst vēl vienīgi šādi sējumi: 1) Pēclaikā, 2) Vakara ugunis, 3) Zāles dvaša.”[12] Latvieši, kuriem būtu minētie Kārļa Skalbes darbu sējumi vai kuri zinātu, kur tos meklēt, tika lūgti atsaukties un rakstīt tulkotājai Lizetei Skalbei.
Lizetei Skalbei atsaucās daudzi, tostarp rakstnieka krustmeita Mudīte Austriņa, kura meklēja trūkstošos izdevumus ASV. 1951. gada 28. jūnijā Lizete Skalbe saņēma vēstuli no valodnieka Kārļa Draviņa Lundā:
„Ļoti cienījamā Skalbes kundze!
Dzīves dīvainajā audumā iezibas kādreiz arī pa mirdzošais svītrai; tā šodien man ir gandrīz prieks, ka varu atbildēt Jums, kad tiek taujāts pēc mirušā dzejnieka darbiem. Esmu visu mūžu bijis nenovērsīgs viņa nesalīdzināmi smalkās dzejas cienītājs, un tā 1944. gadā, pamezdams sarakstītus darbus un sakrātus materiālus, es esmu kabatā ienēsājis un pāri jūŗai atvedis līdz „Vakara ugunis”. Krājums, protams, ir Jūsu rīcībā, līdz ko Jūs to vēlēsities.”[13]
1951. gada 17. augustā sekoja nākamā vēstule no Kārļa Draviņa:
“Ļoti cienījamā Skalbes kundze!
Apliecinādams Jums savu pateicību par Jūsu vēstuli, varu pasacīt, ka esmu aizrakstījis vēl uz ASV, cerēdams, ka mans draugs Bičolis (pazīstamais literatūrzinātnieks) varētu būt paņēmis „Zāles dvašu” līdz: viņam uz Ameriku līdzi paņemts turpat vesels vezums latviešu grāmatu, atvestu vēl no dzimtenes. Ceru, ka atbilde (vai nu man, vai tieši Jums) nesekos pēc pārāk ilga laika. „Vakara ugunis” nosūtu Jums ar prieku un reizē ar šo vēstuli. Man ļoti patīkami, ka mazliet esmu varējis Jums palīdzēt.”[14]
Tiesa, Jānim Bičolim, kā izrādīsies, šī grāmata nebūs, taču Kārlis Draviņš sola Lizetei Skalbei turpināt dzejas krājuma meklēšanu.
Kārļa Skalbes dažādu izdevumu meklējumos, acīmredzot saņēmis trūkstošo grāmatu sarakstu, iesaistījās arī dzejnieks Pēteris Ērmanis Vācijā. 1951. gada 19. augustā viņš vēstulē Lizetei Skalbei raksta: „Ko nu šis saraksts līdz, ja man nav nevienas no še minētām grāmatām un žurnālu burtnīcu. Jānis Rudzītis, kad bija Lībekā un brauca uz Vircburgu ciemā, gan, ja pareizi atceros, stāstīja: šiem tur esot Poruka un Skalbes rakstu komplekti. Kas zina, kur tie palikuši. Jādomā, Skalbes komplekts būs tam izdevējam, kas Vācijā izlaida (fotokopēšanas ceļā) Skalbes Rozes izdevuma 1. sējumu. (Neatceros izdevēja vārdu). Uznāca valūtas reforma, Skalbes raksti tālāk par 1. sējumu netika.”[15]
1951. gada 18. oktobrī laikrakstā „Latvju Ziņas” publicētā ziņa liecina, ka teju visus trūkstošos izdevumus no atsaucīgiem latviešu lasītājiem ir izdevies sakopot. Savukārt 1951. gada 1. novembra publikācija liecina, ka Kārļa Skalbes kopotu rakstu atjaunošanai trūkst vairs tikai savulaik Rozes izdoto kopoto rakstu VI. sējums.
Kad kopš Lizetes Skalbes ieceres par Kārļa Skalbes rakstu izdošanu bija pagājis apmēram pusgads, laikrakstā „Latvju Ziņas” 1951. gada 22. novembrī publicēts raksts, kurā atklāts, ja apmēram pusgada laikā ir izdevies pa visos kontinentos izkaisīto latviešu trimdu savākt kādreiz Latvijā izdotos Kārļa Skalbes rakstus. „Paša dzejnieka ceļš no Latvijas bija dramatisks, [..] viņa raksti, viss mūža darbs bija palicis aiz dzelzs priekškara, kas nolaidās starp Latviju un brīvo pasauli. Šo rakstu trūkums kļuva sevišķi jūtams tad, kad latviešu tautai zuda arī pats dzejnieks, kas mira trimdā Zviedrijā, 1945. g. aprīlī. [..] Jādod šoreiz gods latviešu trimdiniekiem, kas no dzimtenes izveduši tik daudz latviešu kultūras mantojuma, bieži pametot ceļa malā drēbju, pārtikas un citu nepieciešamu lietu saiņus. Brīnišķās trimdinieku ceļa somas, kas, atveroties uz katru izstādi ir devušas vecus tautas tērpus, Vidzemes strīpotās un Zemgales zvaigžņotās segas, zaļās Latgales krūkas un Kurzemes dzintara pakariņus, no kuriem tagad motīvus ņem latviešu daiļamatnieki. Šīs ceļa somas ir latviešu tautai tagad atdevušas arī Kārļa Skalbes rakstus. Apgādā „Daugava” izdotajiem Rakstiem par pamatu ņemti Rozes apgādā izdotie kopoto rakstu 10 sējumi, tie papildināti ar vēlākajiem darbiem – 1943. gadā iznākušo dzejoļu krājumu „Klusuma meldijas”. No 1941. g. VAPPa apgādā izdotā Skalbes pasaku krājuma nāk divas agrāk nepublicētas pasakas – Ziemeļmeitas vēdeklis un Sēņotājs. Tāpat izdevies savākt visus vācu okupācijas laikā Latvju Mēnešrakstā iespiestos dzejoļus, kā arī vēl trimdā Zviedrijā rakstītos pēdējos darbus: dzejoļus un mazās piezīmes. No visa plašā Skalbes darbu klāsta, cik šobrīd iespējams pateikt, trūkst tikai divas Latvju Mēnešrakstā publicētas pasakas: Meža feja un Jūrnieks Gaigals. Cerams, ka līdz kopoto rakstu attiecīgo sējumu iznākšanai atsauksies arī vēl trimdinieki, kam būtu līdz visas Latvju Mēnešraksta burtnīcas. Rakstu savākšanu, sarakstoties ar visām trimdas malām, veikusi dzejnieka dzīves biedre Lizete Skalbe. Paldies tiem latviešiem, kas ir atsaukušies, norakstījuši atsevišķus darbus bibliotēkās, aizdevuši savus sējumus, ko bieži veduši līdz, no Latvijas cauri Vācijas nometnēm, tranzītnometņu un pārbraucienu jūklim līdz citam okeāna krastam.”[16] Un 1952. gadā apgādā „Daugava” Stokholmā iznāk pirmais Kārļa Skalbes Rakstu sējums.
1952. gada 9. janvārī Arnolds Akmentiņš laikrakstā Laiks ieskicē Amerikas latviešu iesaistīšanos Kārļa Skalbes darbu meklējumos, īpaši 1938.-1939. gada Kopoto rakstu meklējumos. 1952. gadā faktiski visi sējumi ir atrasti, vien aktuāls ir jautājums, vai izdosies atrast visus Kārļa Skalbes rediģētos Latvju Mēnešraksta numurus. „ASV Skalbes rakstu apzināšanā rosīgi talcinieki bijuši māc. Edg. Ķiploks un L. Aistare, kas piesūtījusi izrakstus no Čikāgas publiskās bibliotēkas. Mudīte Austriņa meklējusi Skalbes rakstus Ņujorkas bibliotēkās, bet šo rindiņu rakstītājs tos nesekmīgi meklējis Stanforda Universitātes Hūvera institūtā un Kongresa bibliotēkā.”[17]
Kārļa Skalbes Raksti iznāca piecos sējumos, tie noslēdzās ar dzejas sējumu, kas aptvēra 13 dzejoļu krājumus, ārpus krājumiem atstātās dzejas, satīrisko pasaku „Patagonijas prinča piedzīvojumi”, kādu 1944. gada rakstu Ziemassvētkos, Lizetes Skalbes īsu dzejnieka biogrāfiju un Ilzes Legzdiņas atceres par tēvu. Saņemot šo sējumu, dzejniece Veronika Strēlerte rakstīja: „Ir labi un pieskanīgi, ka šī visintīmākā Skalbes darba daļa noslēdzas ar viņa tuvinieku rakstītiem vārdiem, kuros nav nekā oficiāla un pretencioza tāpat kā Skalbes dzejā. Nedomāju, ka šobrīd būtu vajadzīgs rakstīt „recenziju” par Kārļa Skalbes dzeju. Šo recenziju jau sen ir uzrakstījusi latvju tauta ar savu mīlestību, un gadu gaitā tur nav daudz kas mainījies. Bet neviens mūs nekavē paklejot šai savdabīgajā savvaļas dārzā, noliekties pie kāda līdz šim neievērota zieda un brītiņu apstāties lielā patiesības koka pavēnī. Velti mēs te meklēsim kultivētus mauriņus, glīti izcirptus krūmus un mākslīgi ierīkotus ceļus, velti taujāsim, kādā dzejas „skolā” Skalbe mācījies. Gluži pretēji – viņa dzejas novadā mūs apņem tīrs un svabads gaiss, liela vaļība un liela atklātība. [..] Skalbes lirikā turpretim nav samanāmi nekādi laikmeta modes žņaugi, nekādi dzejnieka kompleksi. Viņš ir bijis bērnišķīgi jūsmīgs un naivs, noskumis un līdz nāvei bēdīgs, nekaunēdamies ne savu smieklu, ne asaru, jo viss cilvēka dvēselē patiesais ir skaists. Šī izjūtu patiesība, iekšējā brīvība ir tā, kas atļauj viņam tuvoties lietām un pasaulei ar lielu vienkāršību un tiešumu, bez „vārdu meliem”. Izsekojot Skalbes dzejas attīstībai, no sākumiem līdz pēdējam laikam, redzam, ka tā būtībā maz mainījusies.”[18] Veronika Strēlerte kopā ar Andreju Eglīti, Andreju Johansonu, Uldi Ģērmani un vēl citiem Kurzemi atstāja 1945. gada 8. maijā, ar vienu no pēdējām laivām no Liepājas. Kārlis Skalbe tolaik jau bija miris. Prombraucot no Latvijas, daudzi bija lūguši nodot labasdienas dzejniekam Kārlim Skalbem. Veronika Strēlerte varēja vien aizstaigāt līdz kapsētai, kur tolaik atdusējās iemīļotais dzejnieks un rakstnieks. Arī šie notikumi atklāj lasītāju un autora būtisko sasaisti.
Ko nozīmēja Kārļa Skalbes Rakstu iznākšana?
Pēc pirmo trīs Kārļa Skalbes rakstu sējumu iznākšanas Pēteris Ērmanis rakstīja: „No dažiem pēdējā laika liela stila izdevumiem trimdā Skalbes viens no vērtīgākajiem un arī ārēji skaistākajiem. Daugavas apgāds ar to veicis lielu kultūras darbu. Skalbes rakstu kārtošana un pārraudzīšana ir īstajās rokās – dzejnieka dzīves biedrenes rokās, šis izdevums rādās būt arī viens no pilnīgākajiem, jo ārpusē maz kas paliks,”[19] piebilstot, ka ir patiesi jauki, ka svešumā var iznākt lielā dzejnieka un lielā patriota rakstu kopojums.
Kad bija izdoti jau pieci Kārļa Skalbes Rakstu sējumi, rakstnieks Jānis Veselis atzina, ka „par šo Skalbes rakstu izdevumu varētu priecāties arī, ja mēs būtu brīvā Latvijā, ar tās nesalīdzināmi lielākām iespējām nekā mums ir bēgulībā. Tas ir viens no pilnīgākiem, glītākiem kopotu rakstu izdevumiem, kādi jebkad mums bijuši. Apgāds nav žēlojis līdzekļus. Dzejnieka raksti savākti no tautiešiem pa visu pasauli, kā to liecina apgāda paziņojumi ik sējuma ievadā, šos rakstus sastādot, atkal lieku reizi ir bijis jāpārliecinās, cik ļauni, ka nekur brīvajā pasaulē nav daudz maz pilnīgas latviešu grāmatu krātuves, kur varētu atrast ieskatam un norakstiem agrāk un Latvijas laikā iznākušās grāmatas. Tā daudzas mūsu rakstniecības vērtības iet mums zudumā varbūt uz visiem laikiem. Skalbe nu ir savākts pilnīgi. [..] Skalbes raksti nedrīkst trūkt neviena bēgļa grāmatu plauktā.”[20] Arī Jāņa Veseļa teiktais apliecina grāmatas nozīmi svešumā.
Īpašs bija Rakstu 6. sējums (iznāca 1955. gada oktobrī), rediģēja Andrejs Johansons un kurā uzņemta virkne pazīstamāko rakstnieku, kritiķu, laikabiedru nepublicētas, speciāli šim sējumam rakstītas apceres un atmiņas par lielā dzejnieka mūžu un darbu, kā arī Kārļa Skalbes korespondence un runas.
Trimdā vairāksējumu (un ne tikai) izdošanā tika praktizēta abonentu sistēma, kas ļāva izdevējam tomēr rēķināties ar zināmu interesentu loku, ļāva iegūt kādus finanšu līdzekļus – šādā gadījumā nebija piesaistes vienai mītnes zemei; jo ikdienā grāmatas trimdā varēja nopirkt entuziastu izveidotās un uzturētās latviešu grāmatnīcās (kur līdzās tika tirgotas daiļamatniecības lietas, kancelejas preces utt), dažādos lielākos literāros un kultūras pasākumos darbojās grāmatu galdi, nereti grāmatveikali darbojās pie Daugavas Vanagu nodaļām, pie latviešu biedrībām. Bet pamatos tomēr jaunāko grāmatu iegāde notika caur abonentu un pasūtināšanas sistēmu vai aģentiem / pārstāvjiem. Arī saistībā ar Kārļa Skalbes rakstu izdošanu latviešu trimdas periodikā rodami rosinājumi, sludinājumi, aicinājumi, pasteigties pieteikt Kārļa Skalbes rakstu abonementu. Sestajā sējumā (1955), kurā apkopotas Kārļa Skalbes vēstules, runas un citi raksti, pievienots arī plašs abonentu saraksts – ASV vairāk par 800, Kanādā ap 200, Austrālijā 134, Zviedrijā 90, Anglijā 37, Vācijā 21, Argentīnā 3, Beļģijā 3, Brazīlijā 2, Dānijā 1 un Dienvidāfrikā 1; kopumā abonentu skaits bija ap 1200. Tā laikrakstā Laiks 1953. gada 1. jūlijā publicēts aicinājums: „Tiem latviešiem, kas grib nodrošināt sev visus Kārļa Skalbes rakstu sējumus, ieteicam pasteigties, jo jau tagad daži Skalbes rakstu sējumi pamazām izzūd no latviešu grāmatnīcu plauktiem. Vēl neilgu laiku iespējams izmantot Skalbes rakstu lētās abonementa likmes: iemaksājot uzreiz par visiem 5 sējumiem, Jūs tos iegūstat par $19,- ($ 4.50 lētāk nekā pērkot atsevišķus eksemplārus). Pieteicot abonentu uz visiem 5, bet maksājot par atsevišķiem sējumiem, katrs no tiem maksā $ 4, - (jāiemaksā vismaz par 2 sējumiem). Abonentus pieņem latviešu grāmatnīcās, kā arī apgāds DAUGAVA Garvargatan 11, Stockholm.”
Kārļa Skalbes Rakstu iznākšana bija notikums – gaidīts un nozīmīgs. „Kad piesēžos rakstāmmašīnai, lai recenzētu Kārļa Skalbes rakstu sestā sējuma saturu, ir sasnidzis sniegs turpat vienpadsmit gadu pēc lielā dzejnieka aiziešanas veļu valstī. Pelēcīgi balta Stokholmas debess sijā sniegpārslas, un priedes nosirmojušas Ziemeļmeitas dzirnu putekļos. [..] Šis sējums nes emigrācijas trūcības iezīmes. Tas, ko Skalbes rakstu pētītāji visvairāk vēlētos, būtu nevis apceres un darbu interpretācijas, kas visas ir vairāk vai mazāk subjektīvas, bet gan iespējami plašu rakstnieka biogrāfiju, sarakstītu, balstoties uz vēsturiski dokumentāru liecību sniegta pamata. Taču šāds darbs emigrācijas apstākļos nav iespējams. Neviena bibliotēka, institūta arhīvs vai muzejs rietumos neglabā tik daudz dokumentu par Skalbes dzīvi, lai biogrāfija patiešām iznāktu zinātniski kvalitatīva. [..] Ar šo noslēgušies Kārļa Skalbes kopotie raksti, iznākuši emigrācijā, laikā, kad sniegi grib aizsegt senas pēdas un viņpus Baltijas jūras ir atkal dzīvi „cietumnieka sapņi”. Katru dzejnieku vērtē un pārvērtē, bet viņa īstenā nozīme tverama tikai tad, kad reizē skatām laikmeta situāciju, prasības un apstākļus. Cauri šā sējuma daudzām lappusēm vijas rūgtais pavediens, pārestība, ko Skalbēm nodarīja latvieši tad, kad tie teicās esam vislatviskākie. Bet laikmeti aiziet, dzeja paliek, paliek degsme un idejas,”[21] rakstīja jaunais dzejnieks Andrejs Irbe.
Noslēgums
Kārļa Skalbes Kopoti raksti bija šāda veida un apjoma lielākais apgāda „Daugava” izdevums, kam sekoja kapitāldarbi atsevišķos vēstures posmos utt. Latviešu literatūra un grāmatniecība trimdā veido būtisku latviešu trimdas kultūras daļu. Tai bija sava nozīme nacionālās identitātes uzturēšanai, dažādās mītnes zemēs dzīvojot, turklāt te nebija izšķirīgas nozīmes zemei, kurā mita latvietis, jo grāmatas ‘ceļoja’ pāri jūrām, okeāniem, sasniedzot savu lasītāju. Tā tas notika arī ar Kārļa Skalbes darbiem, kuriem bija būtiska nozīme svešuma apstākļos. Būtiska nozīme to izdošanā bija Dagnijai un Jurim (Georgam) Šleieriem un apgādam „Daugava” Stokholmā, kas uzņēmās šo izdošanas un koordinēšanas darbu.
Kārļa Skalbes Rakstu izdošana trimdā veido latviešu trimdas literāro vēsturi, grāmatniecības vēsturi, kultūras vēsturi un reizē raksturo arī laikmetu un nacionālas literatūras attīstību (iespējas, grūtības un uzņēmību reizē) ārpus Latvijas, svešumā.
Inguna Daukste-Silasproģe, Dr. philol., Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece.
[1] Latvju Ziņas, 1944, 7. dec.
[2] Legzdiņš, Roberts. No Vecpiebalgas līdz Stokholmai. Apceres par Kārli Skalbi. Vēstules un runas. Stokholma: Daugava, 1957, 123. lpp.
[3] Dzejolis „Mēness nomierina jūru. Vecpiebalgas muzeju apvienība „Orisāre, Kārļa Skalbes muzeja „Saulrieti” kolekcija, K. Sk. 2424; rokrakstā; publicēts laikrakstā „Latviju Ziņas” 1945. gada 11. janv.
[4] Legzdiņš, Roberts. Īpaša jubileja. Latvju Ziņas, 1947, 8. nov.
[5] No Jāņa Andrupa runas valsts svētku un Skalbes simtgades sarīkojumā Stokholmā, 11. 11. 1979. gada 11. novembrī. – Vecpiebalgas muzeju apvienība „Orisāre”, Kārļa Skalbes muzeja „Saulrieti” kolekcija; K. Sk. R1/ 30, K. Sk. 2738.
[6] Grīns, Jānis. Skalbes mūža vakars. Mūsu Domas, 1951, 1. jūn.
[7] Vecpiebalgas muzeju apvienība „Orisāre”, Kārļa Skalbes muzeja „Saulrieti” kolekcija, K. Sk. 1368.
[8] Turpat, K. Sk. 1360.
[9] Latvju Ziņas, 1944, 7. dec.
[10] Raisters, Ēriks. Kas vēl jāizdod. Tēvzeme, 1948, 25. sept.
[11] Der atgādināt, ka Kārļa Skalbes 60. dzimšanas dienā – 1939. gada novembrī Latvijā bija noslēgusies Kārļa Skalbes Kopotu rakstu iznākšana 10 sējumos (1937-1939) J. Rozes apgādā Pētera Ērmaņa redakcijā ar Rūdolfa Egles analītisku Kārļa Skalbes dzejas raksturojumu. Pēteris Ērmanis rakstus kārtojis pēc satura un izdošanas secībā. 10 sējumos bija apvienots gandrīz viss, ko dzejnieks līdz tam laikam sarakstījis– dzejoļi, pasakas, stāsti, tēlojumi, recenzijas, piezīmes.
[12] B. a. Skalbe aizliegts – atjaunosim Skalbes darbus. Latvju Ziņas, 1951, 28. jūn.
[13] Vecpiebalgas muzeju apvienība „Orisāre”, Kārļa Skalbes muzeja „Saulrieti” kolekcija, K. Sk. 1654.
[14] Turpat, K. Sk. 2342.
[15] Turpat, K. Sk. 2264.
[16] B. a. Savākti Kārļa Skalbes raksti. Latvju Ziņas, 1951, 22. nov.
[17] Akmentiņš, Arnolds. Ceļā uz K. Skalbes kopoto rakstu jauniem izdevumiem. Laiks, 1952. 9. janv.
[18] Strēlerte, Veronika. Patiesības koks. Skalbes kopotu rakstu V sējums. Dzeja. Daugavas apgāds Stokholmā. Latvju Ziņas, 1953, 17. dec.
[19] Ērmanis, Pēteris. Kārļa Skalbes Raksti. Ceļa Zīmes, 1953, Nr. 12, 60. lpp.
[20] Veselis, Jānis. Kārlis Skalbe – Raksti 1–5. Daugavas apgāds, Stokholmā, Zviedrijā. Latvija Amerikā, 1954, 27. marts.
[21] Irbe, Andrejs. Pieminēšana. Kārļa Skalbes Raksti. VI. Apceres, vēstules un runas. Latvija, 1956, 3. marts.
