Rakstnieks par rakstniekiem,
Rakstnieku savienību un citiem „jokiem”

Valdis Rūmnieks. No Raiņa līdz Čakam. Atmiņas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi 1980-2018, Zvaigzne ABC, 2019., 232 lpp.

 

Rakstnieka un dramaturga Valda Rūmnieka jaunākās grāmatas nosaukums, kurā minēti divu latviešu literatūras klasiķu vārdi, potenciālo lasītāju varētu nedaudz pat mulsināt, taču, kā atklājas, grāmatu izlasot, tam nav ne mazākā pamata. Darbs nekādā ziņā nav literatūrzinātniskas ievirzes sacerējums par Raini un Čaku, viņu dzīvesgājumu vai daiļradi, kaut arī abiem talantiem vēstījumā ierādīta svarīga loma. Patiesā grāmatas būtība precīzi raksturota tās apakšvirsrakstā: autors dalījies atmiņās, piedzīvojumos un pārdzīvojumos, par atskaites punktu izvēlēdamies turpat 40 gadu garu laika periodu. Ir tikai loģiski, ka cilvēkam, kurš nozīmīgu savas dzīves daļu veltījis literatūrai – ne tikai rakstniecībai, bet arī zinātniskai izpētei, rakstot paša atmiņu stāstus, distancēties no sava sirdsdarba nav iespējams. Vēl, piesakot šo grāmatu, piebilstams, ka tā tematiski turpina iepriekšējā V. Rūmnieka darba Starp Mežaparku un Murjāņiem vēstījumu, taču, ja minētais izdevums nav lasīts, tas ne nieka netraucēs izbaudīt rakstnieka jaunāko darbu No Raiņa līdz Čakam.

Pamatots būtu jautājums – par ko īsti ir vēstīts jaunākajā V. Rūmnieka grāmatā? Atbilžu varētu būt vairākas, jo autora skarto tematu loks ir plašs. Viņš atspoguļojis gan ilggadējo, rezultatīvo sadarbību ar režisoru, dramaturgu un rakstnieku Andreju Miglu, kā rezultātā tapušas lugas un romāni, kas guvuši lasītāju atzinību un augstus apbalvojumus, gan ļāvis ieskatīties savās darba gaitās dažādu prestižu Latvijas kultūras iestāžu vadībā, gan arī piedāvājis pa kādam dzīves izspēlētam jokam, neparastam atgadījumam. Lai sniegtu vēl plašāku ieskatu kādā no aplūkojamajiem tematiem, autors vairākkārt citējis paša radītos literāros darbus (daudz ir fragmentu no bērnu literatūras darbiem), kā arī šad un tad atklājis pa kādam mazāk zināmam faktam attiecībā uz A. Čaka daiļradi. Izdevuma ievadvārdos V. Rūmnieks mazliet nenopietni, taču precīzi to raksturojis šādiem vārdiem: „Galu galā – lai drūmi noskaņoti vēsturnieki, neapmierinātas jaunkundzes un kompleksu mākti vecpuiši meklē pasaules ļaunuma sakni un izgaršo to, man tīk puķes, kuras dzīvi dara interesantu, skaistu un, protams, jautru” (5. lpp.).

Daudz lappušu veltīts Latvijas Rakstnieku savienībai (LRS) un tās pārstāvjiem. Pieļaujams, ka ikvienam, kurš ar minēto institūciju ir saistīts, būs īsta medus maize uzzināt tik daudz faktu, notikumu, arī piedzīvojumu un pārdzīvojumu, kas ar to saistīti. Tie ir gan jautri, humora pilni, kas tikai likumsakarīgi, jo radoši ļaudis citādi izpausties neprot, gan skumji, arī nostaļģiju raisoši (atvadas no telpām Barona ielā 12; Dubultu nama jeb augstceltnes pārdošana). Kolorīti un precīzi raksturoti vairāki no LRS pārstāvjiem, pārsvarā valdes locekļiem, piemēram: „Jānis ir patiesā LRS dvēsele” (220. lpp.). Runa ir par dramaturgu Jāni Jurkānu, ar kuru, šķiet, sanācis kontaktēties ikvienam, kurš vēris organizācijas durvis. Attiecībā uz dramaturgu autora uzskatam var pievienoties par visiem simts procentiem, jo nāktos krietni nopūlēties, ja vajadzētu nosaukt otru tik cilvēcisku, atvērtu un izpalīdzīgu cilvēku, kāds ir J. Jurkāns. Tieši tādēļ cienījamais dramaturgs arī kļuvis par biedrības dvēseli un LRS biedru godātu kolēģi. Taču ne visiem LRS pārstāvjiem grāmatā veltīti tik atzinīgi vārdi, dažs saņēmis arī pa kritiskai piezīmei. Iespējams – pelnīti, bet to var spriest vien tas, kurš konkrēto indivīdu ir pazinis vai pazīst personīgi. V. Rūmnieks atklāj: „[..] nekad neesmu nožēlojis atrašanos rakstnieku vidū, to izjūtu par savu, ar visām kaislībām, ciešanām un pārpratumiem” (55. lpp.). Pieļaujams, ka gandrīz ikviens, kurš saistīts ar Latvijas Rakstnieku savienību, tai skaitā šo rindu autore, par spīti visām ar viņas uzņemšanu saistītajām peripetijām, liekot roku uz sirds, vārds vārdā varētu apgalvot tieši to pašu.

Taisnības labad jāprecizē, ka attiecībā uz Rakstnieku savienību autoram ne tikai nebēdnīgi joki un patīkamas atmiņas vien prātā. Darba lappusēs uzmanība veltīta arī kādam mūsdienās ļoti aktuālam, pat sasāpējušam jautājumam. Problēma ir nopietna; to piesakot, rodas nepieciešamība plašāk, nekā parasti recenzijās pieņemts, citēt grāmatas tekstu: „Mēs dzīvojam demokrātijas laikmetā. Katrs var izvilkt telefonu, nofotografēt un „publicēt” – respektīvi, ielikt sociālajos tīklos. Katrs var „izstāstīt stāstu”, uzņemt video, ar datoru izveidot savu privāto māk­slu, protams, ar savu „es” centrā; galu galā ar finansiālu piešprici nodrukāt grāmatas formātā velns viņu zina kādas muļķības. Bet kur ir robeža starp profesionālismu un diletantismu? Vai tiešām rakstnieki ir vienīgie, kuri uzskata, ka diletantisms ir nīdējams kā psihiska slimība? (izcēlums mans – L.G.)” (220. lpp.). Autors šo mūsu laikmeta iezīmi atainojis precīzi. Ikviens, kurš vien to vēlas, 21. gadsimtā bez jebkādām problēmām var rakstīt un izdot grāmatas, sevi lepni dēvējot par rakstnieku vai dzejnieku. Simtreiz pārbaudītā patiesība, ka literāta darbs ir atbildīgs, nopietns un prasa nemitīgu skološanos, arī pašdisciplīnu, jaunajam censonim neienāk pat prātā. „Varbūt LRS ir palikusi pēdējā no radošajām savienībām, kura augstu tur profesionālisma karogu,” jautā rakstnieks (220.lpp.). Gribētos ticēt, ka tik slikti vēl nav; turklāt pastāv liela iespējamība, ka citu Latvijas radošo organizāciju pārstāvji par šādu apgalvojumu varētu pat apvainoties.

Rakstnieku savienībai un tās biedriem veltītos aprakstus nevar uztvert par organizācijas vēstures apkopojumu, taču, ja kāds reiz šādu darbu uzņemtos, šis izdevums būtu labs „atspēriena punkts” ieceres realizācijai.

Otra iestāde, kam V. Rūmnieks darba lappusēs pievērsis pastiprinātu uzmanību, ir Rīgas Latviešu biedrība.

Kaut arī grāmatā plaši atspoguļota autora sadarbība ar vairākām spilgtām, Latvijas kultūrā nozīmīgām personībām, to skaitā režisoru Pēteri Pētersonu un citām, īpaši vēlētos izcelt viņa vēstīto par panākumiem literatūras jomā, kas kaldināti kopā ar Andreju Miglu. Tas, ka daiļliteratūras darbs tapis divu autoru radošās sadarbības rezultātā, latviešu literatūrā ir noticis vairākkārt, sākot ar Matīsu un Reini Kaudzītēm, Valdi Grēviņu un Jāni Grīnu (Latvijas karalis jeb cilvēks, kam visi parādā, 1928), turpinot ar Anatolu Imermani un Gunāru Cīruli, kurus pat uzskata par detektīvžanra aizsācējiem, un visbeidzot ar Imantu un Rimantu Ziedoņiem (Leišmalīte, 2013). Savukārt V. Rūmnieka sadarbība ar A. Miglu, šķiet, ir visproduktīvākā un visilgstošākā, ja salīdzinām ar iepriekš minētajiem literātiem. Iespējams, arī šī iemesla dēļ tai grāmatā veltītas daudzas lappuses. Abus dramaturgus un rakstniekus var uzskatīt par īstiem laimes lutekļiem ne tikai panākumu, ko nesuši kopā sarakstītie romāni, vien, bet arī vērtīgās prasmes sastrādāties dēļ. Perfektas sadarbības formulu V. Rūmnieks neatklāj, taču samērā plaši vēstī par procesu, kā šie apjomīgie darbi tapuši. Atliek vien vēlēties, kaut vairāk mūsu literatūrā būtu tik saskanīgu tandēmu, varbūt tas spētu nodrošināt dzejas, prozas vai dramaturģijas žanra uzplaukumu.

Rezumējot secināms, ka V. Rūmnieka jaunākā grāmata aplūkoto tematu ziņā ir ļoti daudzveidīga. Tā šķitīs saistoša gan tādam lasītājam, kuru interesē literatūrzinātne (arī profesionālā līmenī), gan arī cilvēkam, kam patīk labi joki un humors.

 

Lāsma Gaitniece

Rakstniece Lāsma Gaitniece ir JG redakcijas kolēģijas locekle.