Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019
„šķiedrojies, stumbrojies”
Māris Salējs. Tuvošanās. Zvaigzne ABC, 2018, 66. lpp.
 Foto: Kaspars Mauriņš Māris Salējs |
Māra Salēja dzeja ir viens no retajiem, bet interesantākajiem vairs ne gluži jaunā gadsimta vārda mākslas sasniegumiem. Tā pierāda, ka iepriekšējā latviešu dzejas pieredze ir pārāk bagātīga, lai pašpasludināta laikmetīguma vārdā to augstprātīgi noraidītu.
20. gadsimta otrās puses dzejas nepārejošos sniegumus pārliecinoši pārstāv metaforiska un/vai metonīmiska tēlainība paralēli klasiskam, emocionāli dzidram lirismam, tādējādi zemstrāvā vienojot meditatīvo un intīmi lirisko tematiku. Makrokontrastā šādi realizējās modernisms latviešu dzejā. Postmodernisma nelielais pienesums visai pieticīgi viesa pārmaiņas – esamība bez robežām vārda mākslā retajam izrādījās pa spēkam, toties kā palu laikā uzskaloja virspusē desmitiem pašpietiekamu dažādu žanru tekstradītāju. Māris Salējs pretrunu putekļu vētrās izvēlas talanta savrupību.
Jau pirmajos Māra Salēja dzejas krājumos Māmiņ, es redzēju dziesmu (1999) un Mana politika (2001) skaidri nojaušams, ka dzejas tēla „pasaule nav sākusies vakar”. Taču reminiscenses Aleksandra Čaka, Māra Čaklā, Linarda Laicena un pat Kārļa Štrāla dzejā apliecina tik vien kā instrumenta kopību, nevis spēles veida, stila vai melodijas atveidi – pat jauneklīga temperamenta bangojumos dzejas tēls ir tikai un vienīgi pats, pielīdzināms savas pasaules šķautnēs. Bezpersoniskuma vilinājumu biežņā dzejas tēlam tas ir ieguvums. Patības kopšanā un estētisko noteiksmju izvēlē Mārim Salējam svarīga 20. gadsimta sākuma simbolistu pieredze, kas, dabiski attīstoties jaunromantismā, pilnskanīgi realizējas grāmatās Nedaudz vairāk (2013) un Kā pirms pērkona (2016). Jaunā grāmata liecina, ka divpadsmit starpgadi, kas šķir otro un trešo krājumu, bijuši auglīgu meklējumu un atradumu gadi – būtiski dzejnieka un viņa dzejas tēla satvaru apjausmai.
Simbolisms ir īsti iederīga atslēga, ieejot Māra Salēja dzejas pasaulē. No šī apcirkņa suverēnas personības arhetipiskie pirmsākumi, to intuitīva apjēgsme. Klātpievienojot šaubas par ideāla sasniedzamību un nenoskārstas ilgas no jaunromantisma mantojuma un nedaudz futūrisma nākotnības iegūstam apmēram 10 % no piedāvātā kokteiļa pamatsastāva. Talanta un darba samērs un daudzums paliek neizzināms, bet tādēļ jo vērtīgāks poētiskās dvēseles pašizpausmei. Dzejas tēla individualizējumā būtiska vientulības prasme, savdabīga vienatne ar sevi, kurā visauglīgāk raisās harmonijas meklējumi. Tā ir emocionāla izzināšana, gribas brīvība, kas disonē reālo apstākļu dotumiem. Rezultāts ir pieredze, kura nav nododama citiem, simpātiska savā nenobeigtībā. Zīmīgi, ka dzejas tēlam tuvākais sabiedrotais ir daba – tehnoloģiju gadsimta gan mistikas, gan emocionalitātes avots. No šejienes ticība jūtu ilgtspējai un īpaši vērtīgā ilgu smeldze – gauži rets putns latviešu dzejas dārzos, kas robustuma krāvumos atgādina, ka ir arī cita pasaule – mīlestības pasaule, kuru bezjēdzīgi devalvēt.
Mūslaiku e-pastošanas un īsziņošanas pārņemtībā ne bez pārsteiguma jākonstatē, ka Māra Salēja dzeja var pastāvēt ne tikai elektroniskā formātā, bet ir arī skandējama. To nodrošina gan ierastie, gan starppantu atskaņojumi, gan jamba un daktila pantmēru pēdu variācijas vārsmas ritmiski intonatīvajā veidojumā. Skaniskuma veiksme ir arī aliterācija „viegli viegli virināt un prasīt”. Šajā poētiskajā līmenī tad arī rodas snieguma fenomens, kas rada nebijušo. To pauž arī poētismi „astes indes dzelis” vai „plaisains koks”, metaforas „dadžu raibenis”, „pienu dvesoša neesība” vai „drīksna visuma ziedā”. Līdzās tām – noteikta tuvošanās stingrajām strofiskajām formām – sonetam un trioletam, ar kurām jaunlaiku dzejnieki lasītājus vis nelutina. Kopumā šie „amata sīkumi” apliecina atzīstamu dzejas kultūras līmeni – krietni virs populārā vidusmēra.
Krājuma virsraksts gan varēja būt rūpīgāk izvēlēts – Tuvošanās ir saturiska variācija par abu iepriekšējo grāmatu nosaukumiem. taču pastarpinātā variativitāte nav maģistrāli nozīmīga. Dzejnieka talanta izvērsumā svarīgi visi posmi, dažkārt arī tie, kas pašam liekas rakstāmgalda atvilknes cienīgi. Sakārtotāja un redaktore Zane Daugule darbu veikusi ar pietāti pret radošu personību, tādēļ ne gluži motivēts ir dzejoļa „saule met jau rudenīgas cilpas” atkārtots publicējums krājuma sākuma un beigu daļā. Savukārt grāmatas mākslinieci pārmērīgi ietekmējis Ilmāra Blumberga veidotais Gunta Bereļa Latviešu literatūras vēstures noformējums.
Māra Salēja dzejas poētika ir dinamiska, tā saglabā un attīsta dzejas apvārsnīgumu. Sasniegtais aktualizējis krievu dzejnieka Valērija Brjusova atzinumu: „Doma – mūžīgais Ahasvērs, tā nedrīkst apstāties, tās ceļiem nevar būt mērķa, jo mērķis – pats ceļš.”
Andrejs Grāpis
Literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis ir monogrāfijas Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums (2006) autors. Sakārtojis un sarakstījis pēcvārdus atmiņu krājumam par Voldemāru Kalpiņu Stāja (2011), Elzas Ķezberes dzejas izlasei Gliemežvāks dzied (2011), Jāņa Medeņa dzejas kopojumam Dieva dārzs (2014), izlasēm Pērs un Solveiga (1996) un Bezrūpju kauss (2010), fotoalbumam Jānis Greste (2017). Izglītības vajadzībām sarakstījis grāmatas Pieci soļi. Literatūrteorija pamatskolām (1996) un Literatūrteorija vidusskolām (2001). 2008. gadā sarakstījis priekšvārdu latviešu 20. gs. dzejas antoloģijai, kas izdota Bulgārijā. Publicējas Latvijas presē.
