Gaiss bija
sasmacis. Aiz dzeltenajiem aizkariem spīdēja saule. Mamma un
tētis nodarbojās ar pieaugušo lietām. Ella pārvilka segu pāri
galvai un ar pirkstiem aizbāza ausis, bet skaņas tomēr līda
iekšā. Vecāku guļamistabā bija uzradusies sēne Brants, tāpēc
tagad mazajā istabā gultas stāvēja gandrīz blakus. Brants sāka
grauzt vienā stūrī un pamazām ēda nost grīdu. Tad Brants
pagaršoja arī otru istabu. Grīdas satrupa. Uz stenderēm un pie
griestiem auga sēnes. Mājā vēdīja sēnes smarža. Brants bija pie
sliekšņa uz priekšnamu. Drīz tā savos zobos sagrābs arī pārējo
māju. Ella bijās, ka kādunakt, kamēr visi gulēs, sēne
izgrauzīsies cauri sienai un sāks krimst viņu.
Ziemas putekļu
pilnais deķis kņudināja nāsis. Bija smacīgi un gribējās šķaudīt.
Viņi beidza čīkstināt gultu. Ella izlikās, ka tikko pamodusies.
– Labrīt! –
viņa teica, atmetot segu.
– Zini, kas
tas ir? Šmatoks, – teica tēvs, rādot Ellai saburzītu tualetes
papīra vīkšķi, ko turēja lielajā rokā. Vīkšķis bija slapjš.
Tētis izskatījās tik priecīgs, it kā būtu ticis pie jaunas
nakļeikas. Tās viņam ļoti patika.
– Beidz!
Mamma izrāva
vīkšķi un aizmeta aiz gultas. Tur stāvēja tualetes papīra
rullis. Ella domās tualetes papīru dēvēja par šmatoku, jo
nezināja, kāpēc tēvs tā saka.
– Trešo reizi
nedēļas laikā!
Rainas
audzinātāja garderobē strostēja mammu. Ella atkal ieradās ar
novēlošanos. Brokastīs bērni bija ēduši ceptās siermaizītes.
Grupiņa garšīgi smaržoja. Spilgtā gaisma sīca un koda acīs.
Meitenei nāca miegs.
Pēc launaga
bērnus izveda laukumā spēlēties. Ella turējās savrup, gaidot, ka
kuru katru brīdi piebrauks sarkanā mašīna. Viņi reti kaut kur
devās kopā. Ella šīs reizes gaidīja ar tramīgu sirdi, bet lielu
ilgošanos.
– Ella! Mamma!
Rainas
audzinātāja sauca. Mamma smaidot māja un izskatījās ļoti smuka.
Viņai mugurā bija rožainā kleita. Pamājusi sveikas grupiņas
biedriem un audzinātājai, Ella skriešus metās pie mammas. Viņai
šodien pirmajai atnāca pakaļ.
– Vai mēs
brauksim uz ezeru?
Jautājums
spurdza meitenei pa priekšu.
– Jā. Tētis
gaida.
Sarkanais auto
stāvēja pie bērnudārza žoga.
– Čau, tēt!
– Ella nočivināja.
– Čau, sīkais!
Tēvs novilka,
un žigulis devās ceļā.
Viņa vājība
bija nakļeikas. Braucot meitene pētīja attēlus. Plika
tante bija čūsku apvijusi sev ap vidu un krūtīm. Čūska
neizskatījās mīļa, bet tante, turot tās galvu, smaidot
nolūkojās, it kā grasītos dot buču. Ellai visvairāk patika
nakļeika, kur bija redzama kāda nepazīstama pilsēta. Viņa
sapņoja, ka tad, kad būs liela, turp aizbrauks un paņems mammu
līdzi. Tēti ne.
Vietā, kur
viņi parasti novietoja mašīnu, bija izgāzti atkritumi. Čupā
zvilnēja pietūkuši maisi, uz sāna sakucis, čurnēja noplīsis
klubkrēsls, un zemē mirguļoja sasists spogulis.
– Lopi! Kur
lai es lieku mašīnu?! – tētis aizsvilās.
– Pabrauc uz
priekšu, – mamma piesardzīgi ieteica.
– Tieši te!
Citur jau nevarēja savus sūdus izgāzt!
Auto kratījās
pa izdangāto, koku sakņu caurausto ceļu, līdz piestāja mežmalā.
Ella paķēra somiņu un spruka laukā no sutīgā salona. Durvis
skaņi aizcirtās.
– Tu nevari
nesist durvis?! – savilcis seju, uzbrēca tētis.
Ella sarāvās.
Viņam bija tik niknas acis.
– Nekliedz uz
bērnu! – mamma metās aizstāvēt.
Pieaugušie
mēroja viens otru dusmīgiem skatieniem.
– Jūs abas
esat vienādas! Visu tikai lauzt!
Tēvs nobrēcās
un sāka vilkt nost drēbes. Vakars bija tveicīgs.
Pagājušajā
vasarā tētis bija mācījis peldēt. Tas beidzās ar lielām izbailēm
un raudāšanu, tāpēc meitene bijās no ūdens klaida, tomēr ezers
vilināja. Ejot garām viņu vecajai vietai, Ella paslepšus
noliecās, paņēma mazu, trīsstūrainu stikla gabaliņu un aši
noglabāja somiņā.
Lai arī sūds,
tas bija ļoti smuks. Viņai būs slepenais spogulītis.
Dzintarkrāsas
ūdens bija vēss. Gaišās smiltis kutinot glāsmaini kļāvās pie
mazajām pēdām. Tētis ar garajām kājām kā stārķis ieskrēja ezerā
un metās peldus. Mamma ūdenī devās piesardzīgi. Ella, acis
samiegusi, smaidīja, bradāja pa ūdensmalu un vēroja atpūtniekus.
Bērni spiedza, pieaugušie sasaucās, un saule spīdēja kā traka.
–
Atstāšu jūs abas mežā!
Nikni soļojot
prom pa ceļu, tētis draudēja. Viņi ar mammu ezerā bija
saplēsušies. Svešā ģimene pie auto krāmējās uz prombraukšanu un
noraudzījās, kā viņas čāpo tēvam nopakaļ. Mamma mēdza teikt, ka
grib, lai viss būtu tā, kā ir normālās ģimenēs. Ella pazina
tikai savējo, bet zināja, ka kaut kas nav pareizi, un ļoti
vēlējās, lai ir citādi. Tad nevienam nebūtu jāraud un būtu
vairāk priecīgu dienu.
– Nu, kur viņa
ir? Tā tava māte?! – tēvs kļuva nepacietīgs.
Viņš jau bija
uzvilcis džinsus un pīpējot nemierīgi drīpelējās. Cigaretes dūmi
bija smirdīgi.
Mamma bija
iegājusi mežā pačurāt un ilgi nenāca ārā. Ella nepazina
pulksteni, un viņai tāda nebija. Apkārt bija daudz cilvēku,
varbūt tāpēc nācās iet dziļāk biežņā. Nevar taču vilkt nost
bikses, kad kāds skatās.
– Ai, braucam!
Mūžīgi tā čammāšanās! Man nav laika gaidīt, kamēr viņa
izmīzīsies. Vēl pie Andžas jāaiziet, viņam esot importa
nakļeikas.
Bērnu sagrāba
bailes.
– Bet mamma?
– Ella klusi jautāja.
Balss
iedrebējās, sāka trīcēt zodiņš. Tētis atkal bļaus.
– Gan jau tiks
mājās! Nav maziņa.
Ellai neticīgi
raudzījās uz tēvu. Domāja, varbūt viņš joko. Dažreiz meitene
nesaprata jokus, un tad par viņu smējās. Nebija pareizi atstāt
mammu mežā. Līdz mājām bija tālu.
– Nebrīnies,
velc kurpes un braucam! Zinās, kā stundām ilgi dirst!
Ella
neuzdrošinājās iebilst, pagriezās un paspēra pāris soļus līdz
lielajam celmam. Rožu kleita, pakārta egles zarā, šūpojās
vieglajā vējā. Meitene apsēdās uz celma, uzvilka sandales un
ilgi knibinājās ap sprādzēm.
Mamma nenāca.
Izvilkusi
maciņu, viņa noliecās un ielika mammas kurpē metāla rublīti. Uz
monētas bija redzama galva, ko sauca par Ļeņinu. To dzimšanas
dienā bija uzdāvinājusi Millijas tante. Dāvanā katru gadu bija
rublītis un balta, liela krizantēma, kas smaržoja pēc rudens.
Rublītis bija smags, ne tāds viegls kā papīra nauda. Vējš to
neaizpūtīs. Drošības labad viņa uzlika rublītim lielu lapu un
akmeni, lai neviens neierauga un nepaņem. Mamma atnāks, atradīs
naudiņu un varēs tikt mājās. Dažreiz viņas uz ezeru brauca ar
autobusu, bet līdz lielajam ceļam un pieturai bija ilgi jāiet.
– Vari sēdēt
priekšā, – tēvs teica.
Labvēlības
zīme nesagādāja prieku. Priekšā vajadzēja sēdēt mammai. Koku un
krūmu rokas grābājās gar stikliem, mašīnai traucoties pa
līkumoto grants ceļu. Krēsloja.
Mazā sirds
bija smaga. Ella centās aizturēt asaras, taču tās kā silts
vilnis kāpa kaklā. Šis bija slikts vakars. Tētis brauca pārāk
ātri. Radio bija sabojājies. Mamma bija palikusi mežā. Viena
pati. Ella saknieba lūpas. Tiecās izlauzties raudas. Ceļš
izplūda, izspruka šņuksts, un sāļās lāses bez skaņas slīdēja pa
vaigiem, krītot klēpī.
Tētis tūlīt
kliegs. Viņa zināja.
– Ella! Kāda
tu esi ņuņņa!
Vējš švīkstēja
gar logiem, mašīnai uz šosejas šķeļot vakara gaismu. Saule
laidās uz rietu, krāsojot debesjumu rozā triepieniem. Tētis,
nenovēršot skatu no ceļa, rakās pa bardačoku, līdz no tā
dzīlēm izmakšķerēja sakusušu ledeni, ko iesvieda viņai klēpī.
– Še, pasūkā.
Beidz suļļāt!
Konfekte
bardačokā bija ilgi mētājusies, papīriņš cieši pieķepis un
netīrs.
Viņi tuvojās
mājām.
Slēdzenē
pagriezās atslēga. Māja bija klusa. Smaržoja Brants. Ella
zināja, ka ir mājas, kur dzīvo spoki, bet te valdīja sēne, kas
visu ēda nost. Viņa apsēdās pie virtuves galda un raudzījās pa
logu. Iela bija tumša, un prāts nemierīgs.
Tēvs atvēra
ledusskapi un izņēma bļodu ar rasolu, ko viņas ar mammu bija
gatavojušas. Iešķindējās šķīvji un dakšiņas, viņam tos raujot no
trauku žāvējamā. Nogriezis biezus rupjmaizes riecienus, viņš
ātrām kustībām uzlika salātus un pasniedza meitai. Tas bija
nepareizais šķīvis. Bez kaķīšiem.
– Ēd! Māte drīz būs mājās.
