Tu
pistoli paņēmi? – viņš negaidot vaicā.
Mašīna svaidās uz nelīdzenās šosejas. Ar vienu aci
vēroju ceļu, ar otru – spidometru. Tikko pāri deviņdesmit
pieciem, tačka kļūst nevadāma. Katra gramba zem riteņiem
pārvēršas tramplīnā. Bet viņš man prasa, vai es paņēmu pistoli.
Pirms gadiem trīsdesmit… Tātad sešdesmitajos, kad
jeņķi Rietumvācijā sāka ražot Ford Taunus, tas bija
smalks autiņš. Tagad, salīdzinot ar pretimbraucošajiem bembjiem,
fords izskatās pēc kantainas konservbundžas, lai gan Rumbulā par
to joprojām varētu dabūt krietnu žūksni zaļo. Ja padomā – milzu
naudu. Kā nekā sporta vāģis ar jaudīgu motoru, divām durvīm,
oriģinālā zaļgansudrabotā krāsā un īstas ādas sēdekļiem. Katra
ierindas reketiera sapnis. Bagāžnieks vien ko vērts. Tur
pietiktu vietas ne tikai pāris līķiem, bet arī benzīna kannai un
vairākiem kalašņikoviem. Vienīgi no vajātājiem ar to diezin vai
varētu aizlaisties. Bet kurš tad šādas mašīnas pērk, lai bēgtu.
Tās pērk, lai slēptu pēdas un ar visiem pierādījumiem
sadedzinātu kaut kur mežā.
„Stop! Stop!” autiņš draudīgi sazvārojas.
Spidometra šautra tuvojas simtam, un jūtu, kā priekšējie riteņi
velk katrs uz savu pusi.
Es te ik mirkli riskēju ar savu dzīvību, bet viņš
sēž blakus, salicis klēpī bālās, kārnās rokas, kas drīzāk
piederētos ģindenim, nevis dzīvam cilvēkam, un prasa vai esmu
paņēmis pistoli.
– Kādu pistoli?
– Vislabāk būtu Parabellum.
– Fū-ū-ū! – atviegloti noelšos, kārtējo reizi
savaldot šo zārku uz riteņiem.
Pēc visa spriežot arī viens no pakaļējiem ratiem
pamīksts, un es dusmojos, ka izbraucot to nepārbaudīju.
Bet viņš pa to laiku, rociņas klēpī turēdams,
mierīgi turpina:
– Vella verķis. Vienīgi atsitiens zvērīgs un trāpīt
grūti. Bet ja trāpa, tad smadzeņu pods lupatās un krūtīm iziet
cauri, ka nemetas. Man tāds bija, kad krievi ieņēma Jelgavu.
Atceries?
– Nē, es toreiz vēl nebiju dzimis, – atbildu.
Viņš klusēdams kustina lūpas. Laikam skaita gadus.
Tad, beidzot ticis skaidrībā, nomurmina,
– Jā… Tā varētu būt, Madariņ!
Man nepatīk, ja mani sauc par Madariņu. Pietiek jau
ar Madaru, kas ir viens no stulbākajiem latviešu puiku vārdiem.
Skolas laikā vārda dēļ apcēla visi, kam nebija slinkums. Ņemot
vērā, ka esmu dzimis martā, acīmredzot senči mani taisījuši kaut
kad ap Jāņiem. Un, būdami īsti latvieši, gribējuši par katru
cenu šo notikumu iemūžināt. Ja ne kā citādi, tad nosaucot mani
par Madaru. Labi vēl, ka ne par Ozolu vai Papardi.
– Jā, man tāds bija, kad krievi ieņēma Jelgavu, –
viņš turpina. – Neatceros vairs, kā pie parabelluma tiku,
jo skaitījos vienkāršs rakstvedis veselības rotā.
– Nu, un šaut ar sanāca? – mēģinu saglabāt mieru.
Kā nekā bijušais leģionārs, represētais. Cienījams
cilvēks. Galu galā viņš nav vainīgs, ka tagad ir vecs un prātu
izkūkojis, tāpēc man šis jāved uz Strenču psiheni.
– Un kā vēl! No rīta krievi sāka bumbot pilsētu un
pēcpusdienā stacijā uzsprāga munīcijas vilciens, –
blakussēdētājs kļūst runīgs. – Vāciešu Jelgavā tikpat kā nebija,
bet tie, kas bija, pa nakti aizlaidās. Kad parādījās tanki,
izrādījās, ka palikuši tikai latvieši. Labi ja pāris tūkstoši.
No tiem divas veselības rotas ar ievainotajiem, kuru brūces
hospitāļos drusku apdziedētas, un kāds pussimts vecāku vīru, no
apsardzības rotas. Pa lielākai daļai jau precēti cilvēki. Mēs,
jaunie, viņus tā arī saucām – par papučiem. Jā, vēl bija kāds
pussimts apmācības brigādes kareivju un instruktoru. Pa lielākai
daļa nupat no mājām paņemti puišeļi. Tos mēs saucām par
zaļknābjiem. Un tad vēl bija kādi divsimts vācu žandarmi.
Žandarmi uzreiz ieņēma pozīcijas uz Lielupes un Driksas tiltiem,
lai mēs neaizlaistos, tāpēc letiņiem nekas cits neatlika, kā
mēģināt apturēt krievus. Un tu prasi, vai es šāvu. Skaidrs, ka
šāvu. Kas cits atlika. Bija pavēle, ka dzīvs neviens no Jelgavas
nedrīkst aiziet. Tici man, karš ir viena reti sūdīga padarīšana.
Beidzot asfalta ielāpi pazūd, un mašīna sāk ripot
tīri pieklājīgi. Izrādās, tai tomēr nav ne vainas. Vienīgi
citiem ceļiem domāta.
– Jā, karš ir viena reti sūdīga padarīšana. Tāpēc,
ja tev kāds saka, ka mēs cīnījāmies par nezin kādu brīvu Latviju
– netici. Ne par ko mēs necīnījāmies. Krievi mūs pataisīja par
noziedzniekiem. Par esesiešiem un hitleriešiem. Tagad mūs grib
pataisīt par varoņiem. Tā jau notiek, kad varas mainās. Bet mēs
nebijām ne noziedznieki, ne varoņi. Mēs bijām jauni puikas. Mums
gribējās meitas mīlēt, nevis mirt par fāterlandi. Kad vāciešus
padzina, tad gan runāja, ka tūlīt būs angļi un amerikāņi klāt.
Ka šitā tās lietas nepalikšot. Bet ne vella… No Maskavas
atgriezās Kalnbērziņš ar Lāci, un mēs sākām celt komunismu.
– Uzcēlāt?
– Nē, mani aizsūtīja uz Sibīriju, un bez manis
laikam šiem nekas nesanāca, – viņš negaidot baigi sakarīgi
atbild, un noķiķina pats par savu joku.
Sen neesmu dzirdējis kaimiņu smejamies. Psihiatre,
pie kuras viņu vedu iepriekšējā reizē, teica, ka tā tas
notiekot. Pacients nejēdz ne rītu, ne vakaru. Bail vienu atstāt,
bet tad pēkšņi tas šīberis smadzenēs uz brīdi atkrīt vaļā. Un
tad nespeciālists nemaz nevarot pateikt, ka patiesībā cilvēks
slims.
– Vai tad jūs kā leģionāru nepaņēma ciet tūlīt pēc
kara?
– Nē, vēlāk… Daudz vēlāk. Es jau biju iestājies
universitātē, dabūjis jaunus dokumentus. Arī skuķu netrūka. Kā
jau pēc kara, kad čaļi apkauti. Varēja pārpārēm atgūt zaudēto.
Bet tad viens maita mani nostučīja. Turklāt viscaur savējais.
Toreiz kāds leitnants gar Lielupes krastu tādu bariņu mūsējo
izveda no aplenktās Jelgavas. Pat muļķim bija skaidrs, ka tā
spēlīte paspēlēta. Arī patronas visiem beigušās. Kad tikām
drošībā, leitnants teica: „Metiet nost šaujamos, puikas, un
ņemiet kājas pār pleciem.” Tas maita, kas mani nostučīja, bija
viens no mūsējiem. Toreiz dezertēja kopā ar pārējiem, bet vēlāk
ieraudzīja universitātē un nostučīja.
Nezin kāpēc, to sakot, viņš kļūst nikns. It kā es
pie tā būtu vainīgs. Izdilušās, bālās rokas no jauna cieši
sakrampējis klēpī, viņš, lūpas dusmīgi sakniebis, skatās uz
ceļu.
– Parabellums, parabellums… Ko līdz
parabellums, ja patronu vairs nav. Labāk pasaki, kur tu mani
ved, – kaimiņš negaidot izgrūž. – Kur tu mani ved, cilvēk
labais?
„Sasodīts,” nodomāju. „Tātad Vallija neko nav
teikusi.”
Vallija ir viņa sieva. Atkliboja aizvakar ar saviem
pīrāgiem un teica, ka šodien līdz trijiem vīru vajadzētu dabūt
uz Strenčiem. Papīri esot kārtībā, norīkojums uz rokas… man
tikai jāaizved. Un braukt varēšot ar viņu mašīnu. It kā es par
to vien sapņotu, kā pēc iespējas ātrāk nosisties ar vecu
fordu.
Pie viena viņa izmeta, ka jāskatās, ko ar to veco
grabažu darīt, jo vīrs nekāds braucējs vairs nebūšot, bet dēlam
mašīnu nevajagot. Par lētu naudu varētu pārreģistrēt man.
Skaidrs, ka es uzķēros, jo tādu āķi būtu norijis jebkurš. Ne
viņa saprata, cik tāda mašīna īstenībā maksā, nekā. Tikai vienā
laidā skandināja:
– Ņem, Madariņ, vēl vienu pīrādziņu. Ņem! Es skrēju
pa galvu un kaklu… Domāju, ka tik neatdziest.
Lūpas sakniebis, kaimiņš skatās uz ceļu. Skaidrs.
Tātad viņš nezin, kurp to vedu. Pārņem nelāga sajūta. It kā es
cilvēku, pašam to nezinot, vestu uz cietumu.
Vallija… Jā, Vallija savos gados nenoliedzami ir
enerģisks sievišķis. Bet, redz, dūšas patiesību vīram izstāstīt
pietrūka.
– Viņa no rīta ielika mani dušā, nomazgāja, –
kaimiņš saka, it kā tas nebūtu pats par sevi saprotams. – Netīrs
tur nedrīkstot rādīties. Tā esot traki glauna vieta. Būs visi
vecie kolēģi priekšā. Kā tu domā, būs ar jeb tā tikai tāda
runāšana?
– Vai nu visi, nezinu, bet kāds varbūt būs, –
nomurminu.
Vallijas meli ievelk sevī arī mani.
Aizvakar, barojot ar padzisušajiem pīrāgiem,
kaimiņiene teica:
– Man no viņa taisni bail paliek. Ko es viena varu
padarīt. Staigā apkārt. Gar elektrību grābstās. Ņemšot nost
skaitītāju, remontēšot. Kāda velna pēc, prasu? Vajagot – šis
atbild.
Un to varēja saprast, kā jutās nabaga sievišķis,
kad vīrs kļuva nekontrolējams.
Ja godīgi, precīzi neatceros, kad viņi šeit
ieradās. Vienīgi skaidri zinu, ka skolu jau biju pabeidzis un
nesen sācis strādāt autoservisā. Tātad tas varēja būt ap to
laiku, kad Rīgā sāka aptrūkties paikas un pilsētnieki bariem
vien pārcēlās uz laukiem. Vieni no kolhoziem atpirka vecos,
pussabrukušos graustus. Citi atcerējās, ka viņiem taču ir
vecāki, bet vecākiem savukārt vistas, govs kūtī, pāris suķi
aizgaldā un kartupeļi piemājas dārziņā. Bet tie, kam nebija nedz
naudas, par ko māju pirkt, nedz vecāku, kurus aplaimot ar savu
ierašanos, bija gatavi apmesties pie pilnīgi svešiem. Jo
vecākiem, jo labāk. Galvenais, lai nebūtu mantinieku.
Tik nepārvaramas toreiz bija pilsētnieku alkas
iebāzt rokas līdz elkoņiem riktīgi sūdainā zemē, no rītiem,
aukstā rasā stāvot, paskatīties, kā saule lec, un aizgūtnēm
elpot svaigu lauku gaisu kopā ar mēslu smaku.
„Mēs visi nākam no zemniekiem. Tur mūsu saknes, pie
kurām agrāk vai vēlāk jāatgriežas,” viņi mēdza teikt.
Kaimiņi apgalvoja, ka patiesībā māju pirkuši dēlam.
Viņš ar laiku pārņemšot saimniecību. Kaut kā nesanāca. Izrādījās
– dēls no tiem, kas daudz un gudri runā, bet līdz darīšanai tā
arī netiek. Kādu laiku padzīvojis laukos, aizlaidās atpakaļ uz
pilsētu.
Vallija ar vīru gan saimniekoja itin dūšīgi.
Sevišķi sākumā… Ja pašiem kas pietrūka – iepirka no kaimiņiem
un, iespējams, uz starpniecības rēķina arī drusku nopelnīja.
Viņš ar savu žiguli gaļu, saknes un dārzeņus veda uz pilsētu.
Rudenī cēlās ap trijiem naktī, jo tādu, kas dzīvoja uz savas
naturālās saimniecības rēķina, toreiz netrūka. Ja nokavēja,
varēja nākties braukt mājās ar visiem burkāniem un bietēm.
Tomēr ar laiku sākotnējais prieks par katru
nopelnīto kapeiku noplaka, cik nu pensionāriem tā spēka un
naudiņas. Bet zeme neko par brīvu nedeva.
Tā tikai pilsētniekiem likās – pietiek iebāzt tajā
kādu kartupeli vai ķiploku, lai nauda pēcāk nāktu griezdamās. To
sapratuši, Vallija ar vīru pamazām atmeta visam ar roku. Abi
izskatījās saguruši un vīlušies. Sevišķi kaimiņš. Iespējams, jau
tobrīd slimība bija sākusi grauzt viņa smadzenes. Vienīgi
pārējie to nemanīja.
Es ieslēdzu radio un iesāņus paskatos uz
blakussēdētāju, kurš, acis nemirkšķinot, raugās tālumā.
– Drīz būsim klāt, – saku.
Kaimiņš joprojām klusē. It kā nebūtu dzirdējis.
Iespējams nedzirdēja ar. Ko var gribēt no cilvēka, kurš dzīvo
pats savā pasaulē.
Varbūt, kādu laiku viņi tomēr vēl būtu šiverējuši,
ja ne tā avārija. Gaišā dienas laikā kaimiņš uz šosejas,
griežoties braukšanai pretējā virzienā, aizšķērsoja ceļu kādai
volgai. Tas notika astoņdesmit devītā gada vasarā. Ko lai
saka – galīgi traks cilvēks. Brauc, brauc un tad ne no šā, ne no
tā izdomā līkumā griezt mašīnu riņķī. Sākumā autoinspektori
domājuši, ka piedzēries. Izrādās, nē, – skaidrā. Labi vismaz, ka
visi dzīvi. Žigulis, protams, lupatās, un pat volga pamatīgi
samīcīta. Miliči gribējuši atņemt tiesības, tomēr beigās nezin
kāpēc apžēlojušies, lai gan pat muļķim bija skaidrs, ka viņš ir
simtprocentīgi vainīgs.
Kaimiņš notikušo briesmīgi pārdzīvoja.
– Visu mūžu esmu braucis, un ne skrambiņas. Līdz
tagad pēkšņi… Nezinu, kas ar mani notika.
Dažus gadus pēc tam viņš no kāda paziņas nopirka
Ford Taunus, kurā tagad abi sēžam. Braukt ar to tikpat kā
nebrauca, vienīgi caurām dienām ķimerējās ap mašīnu – pucēja,
mazgāja… Un bija skaidrs, ka ar galvu kaut kas vairs nav
kārtībā.
Tagad klusēdami iegriežamies slimnīcas stāvlaukumā.
– Pasēdi drusku un pagaidi. Iešu noskaidrot, kas
mums tālāk jādara.
Viņš vēl arvien neko neatbild. Izkāpju no mašīnas
un drošības pēc to aizslēdzu. Ka vēl neizdomā kāpt laukā un kaut
kur nepazūd.
Slimnīcā ar mani sākumā neviens negrib runāt.
Varbūt tāpēc, ka neesmu atvestā radinieks. Tad, izskatījuši
papīrus, secina, ka nav pamata pacientu neuzņemt.
Vienīgi vai viņš pats varēšot parakstīties, vaicā
kāda drūma un laikam ļoti svarīga sieviešu kārtas persona. Ja
nevarēšot, man vienalga būšot jāved atpakaļ.
Es atgriežos pie mašīnas. Viņš vēl arvien nesaprot
kur atrodas.
– Žēl, ka tu nepaņēmi pistoli. – Kaimiņš pārmetoši
paskatās uz mani. – Te visādi šaubīgi tipi vazājas apkārt. Ka
beigās nedabūnam pa galvu un mūs abus nearestē.
Izkāpis no mašīnas, viņš rūpīgi nopēta parku,
cilvēkus tajā un slimnīcas ēkas.
– Neizskatās, ka no manējiem kāds būtu atbraucis, –
kaimiņš skumji secina.
Kāpēc Vallijai vajadzēja melot?
– Iesim, – es mudinu. – Gan atbrauks vēlāk.
Pēc tam jau daktera klātbūtnē, eleganti pasitis uz
augšu žaketes piedurkni, viņš kaligrāfiski parakstās uz
slimnīcas veidlapas. Viņš to izdara ar vienu šņāpienu, bet
paraksts izskatās, it kā burti būtu zīmēti ilgi un rūpīgi bez
tiesībām kļūdīties, kā jau bijušajam veselības rotas rakstvedim.
– Paldies! – saka dakteris.
– Ņemiet par labu, – viņš atteic un, skatoties uz
veidlapu, vaicā: – Vai tas bija nāves spriedums?
– Nē taču! – dakteris mēģina pasmaidīt.
– Tad labi. Es tāpat vien uzprasīju. Ja tu
nesaproti, ko paraksti, tad reizēm mierīgi vari parakstīt arī
pats savu nāves spriedumu.
Sanitārs paņem veco vīru zem elkoņa, durvis
atveras, kaimiņš atskatās, un es vēl nezinu, ka redzu viņu
pēdējo reizi.
Ar to arī šis stāsts varētu beigties, ja vien…
Ja vien kādu dienu astoņpadsmitā gada beigās… Tātad
pēc vairāk nekā divdesmit gadiem, toreiz, kad tika atvērti tie
čekas maisi un ziņotāju kartotēkas, mans kompanjons Ludis, pie
datora sēdēdams, neuzprasītu:
– Paskaties, vai šis nav tas tavs kaimiņš. Tas garā
vājais onkulītis, par kuru stāstīji.
Mēģinādams slēpt īgnumu, ka Ludis nevis meklē
rezerves daļas mums abiem piederošajiem servisiem, bet gan
rakņājas internetā, es pieeju pie viņa datora. Tas patiešām ir
kaimiņš. Par to nepārprotami liecina adrese. Savervēts
astoņdesmit devītajā gadā. Tātad toreiz, kad uz šosejas ar savu
otro žiguli patrāpījās ceļā volgai.
– Un segvārds… Paskaties, kas par segvārdu! – Ludis
ar pirkstu baksta monitorā.
Es redzu bez visas bakstīšanas. Segvārds ir
Leģionārs. Tad tāpēc viņam toreiz neatņēma tiesības.
Skatos un nesaprotu – kāds čekai no tā bijis
labums? Turklāt astoņdesmit devītajā gadā, kad nevienu cietumā
vairs nelika un pat idiotam, kā toreiz, kad vedu viņu uz
psiheni, teica kaimiņš, bija skaidrs, ka tā spēlīte – paspēlēta.
Par ko viņš, mūspusē dzīvojot, varēja ziņot? Par mani, kurš
pirms saullēkta jau bija servisā un mājās atgriezās pusnaktī,
par Valliju, par tām trīsdesmit vistām, ko abi ar sievu baroja,
vai par vanagu, kas ik vasaru aiznesa vismaz pusduci no tām.
