Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019
Dace Lamberga
Edvīns Strautmanis
un citi ņujorkieši Cēsu festivālā
2019. gada Latvijas valsts simtgades ietvaros notiekošais nu jau 13. Cēsu mākslas festivāls veltīts diasporas mākslai un mūzikai, un viena no tā spilgtākajām lappusēm nenoliedzami ir vizuālās mākslas izstāde „Tuvplāns”. Topošajā Cēsu laikmetīgās mākslas centrā – ārēji robustā padomju laika rūpnieciskā celtnē, kuratores Daiga Rudzāte un Žanete Skarule spējušas radīt negaidīti spēcīgu iespaidu, ko veido dažādu paaudžu mākslinieki, kuri pārstāv glezniecību, grafiku, modi, kino un instalācijas.
Spilgtāko iespaidu, tādu, ka pirmajā mirklī pat aizraujas elpa, atstāj Edvīna Strautmaņa piecpadsmit audekli, kas brīvi „planē” baltajā, milzīgi plašajā zālē. Šaubos, vai kādā no Ņujorkas galerijām viņa darbiem bijušas tādas iespējas izdzīvot savu izteiksmes spēku tik atbilstošā telpā. 50.-60. gados Manhetenā mutuļoja avangardiska kultūras dzīve un plauka abstraktais ekspresionisms, kas dzima kā opozīcija konstruktīvismam. Tāpēc no vienas puses var piekrist Eleonoras Šturmas 1983. gadā žurnālā Latvju Māksla rakstītajam atzinumam, ka Strautmaņa „gleznas neapliecina jaunus atklājumus; viņš drīzāk jāierindo mūsu laikmeta tradicionālistos, kas savu izvēlēto uzdevumu veic – pašu gleznošanas darbību izbaudīdami – ar izmaņu un pārliecību”. Tomēr mūsdienās, skatot Strautmaņa glezniecību oriģinālā, nenāk ne prātā, ka meistara maniere varētu likties hronoloģiski novēlota; viņa izteiksmes veids fascinē ar savu individuālo skatījumu, ar temperamentīgo brāzmainību. Uz grīdas gulošajiem lielformāta audekliem Strautmanis gleznoja platiem triepieniem ar milzu otām, biežāk pat ar slotām. Izstādē tie tiek eksponēti bez ķīļrāmjiem un brīvi iekārti telpā. Platās diagonālās joslas fascinē ar enerģisko atvēzienu un vienlaikus milzīgo fiziskās un garīgās enerģijas koncentrāciju. Strautmanis radoši eksperimentēja ar akrila tehnoloģiju, un man neaizmirstams palicis mirklis, kad tālajos 80. gados Rīgā mākslas muzejā, stāstot par savas glezniecības tehnoloģiju, mākslinieks demonstrēja kā saņurca apgleznotu audekla gabalu, bet tā elastīgais krāsas slānis saglabā neiedomājamu noturību. Cēsu izstādes daudzkrāsainie lielformāta gleznojumi, kuros dominē sarkanā, melnā, zaļā, zilā un baltā kontrasti, neatvairāmi pievelk ar tādu emocionālo brīvības sajūtu, kādu reti nācies piedzīvot mūsdienu mākslā.
Pirmais stāvs atvēlēts citiem esošiem vai bijušiem ņujorkiešiem, kuru saknes meklējamas Latvijā. Komentārus neprasa Vijas Celmiņas vārds, kura pārstāvēta ar kompaktu kamerrakstura zvaigžņoto zīmējumu kolekciju. Toties pirmoreiz dzimtenē skatītāji iepazīst 60. gados Ņujorkas galerijās atzinību guvušā Svena Lūkina krāsainus konstruktīvus cilņus, kurus var uztvert arī kā trīsdimensionālus gleznojumus, kā pretstatu tolaik populārajam abstraktajam ekspresionismam. Dzimtenē labi zināms animācijas filmu režisores un mākslinieces, ASV Kinoakadēmijas biedres Signes Baumanes vārds, bet Artūrs Virtmanis un Indriķis Ģelzis ar savām instalācijām apliecina jaunās latviešu paaudzes vēlmi iekļauties Ņujorkas mākslas dzīvē. Savukārt Māris Bišofs jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo atkal Rīgā un savus facebook draugus katru dienu iepazīstina ar jaunu, ironisku zīmējumu. Viņš izstādē pārstāvēts ar 80.-90. gadu darbiem, kad plūca laurus ar ilustrācijām prominentajiem amerikāņu žurnāliem Time, Newsweek, The Washington Post, The Wall Street Journal. Mākslinieku likteņi, sasniegumi, iespējas un radošie rokraksti ir tik atšķirīgi, taču viņus visus vieno Ņujorkas kā mūsdienu mākslas Mekas fascinējums.
Kad Daiga Rudzāte uzaicināja mani Cēsu koncertzāles trijos stāvos veidot „Tuvplāna” paralēlizstādi, nolēmām izvēlēties no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas tos Strautmaņa laikabiedrus, kurus var uzskatīt par spilgtām, redzamām personībām savās mītnes zemēs un kuru daiļradē apvienojas gan laikmetīgās, gan latviskās izjūtas. Turklāt interjers prasīja liela formāta darbus, lai māksla tā vienkārši nepaslīdētu garām koncerta apmeklētāju uzmanībai. Tāpēc par ekspozīcijas galveno akcentu kļuva slavenā austrālieša Imanta Tillera kompozīcija Esības trauksme (2013, Zuzānu kolekcija) – konceptuāls pašportets uz 25 kartoniem. Turpat blakus Reiņa Zustera savvaļas dabas daudzkrāsainā savdabība (Pamestā ferma, 1994-1995). Dainas Dagnijas daiļrade (Sniega lauki, 1980) pauž ņujorkietes dziļo saikni ar Latviju, atainojoties fantāzijās par dzimtenes cilvēkiem un dabu, bet Ģirta Puriņa abstraktās vīzijas dzimušas ceļojot pa Amerikas dienvidu štatiem Arizonu, Jūtu, Ņūmeksiku, pa kalnainajiem un akmeņainajiem tuksnešiem.
Otrā stāva vestibilā Raimonda Staprāna, Kalifornijā viena no vadošajiem māksliniekiem, krāsainās, kontrastainās ainavas, kurās dominē spilgtā dienvidu gaisma, veido kontrastu ar ziemeļzemē Zviedrijā pazīstamā gleznotāja Lara Strunkes skatījumu uz skarbajām, pelēkajām klintīm, šērām un ūdens plūsmām (Ceļš un līcis, 1983). Turpat arī ņujorkietis Voldemārs Avens, kurš savos audeklos iemūžina latviešu etnogrāfiskās arhitektūras fragmentus (Kompozīcija ar durvīm, 1989). Savukārt Hard Edge jeb cietās malas glezniecības virzienu pārstāv Haralda Norīša lakonisko, plakano laukumu kārtojums (Dievība, 1984, Atceroties, 1988-1990). Laimoņa Mieriņa kompozīcijās apbrīnojama liekas spēja ar artistisku vieglumu uzšļakstīt akrila krāsas līknes un virpuļus, bet Sigurda Vīdzirkstes darbi fascinē ar monohromo, melni pelēko virsmu, kā arī metāla pulvera izciļņiem uz dzeltenīgā audekla, kas izkārtoti ar aprēķinu, lai radītu atbilstošu ritmiku. Diasporas māksla liek par sevi domāt, un sniedz plašas iespējas pētniecībai.
Mākslas zinātniece Dace Lamberga ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore.
 Foto: Dace Lamberga Skats no Edvīna Strautmaņa izstādes ar gleznu Bez nosaukuma (80. gadi) topošajā Cēsu laikmetīgās mākslas centrā, Cēsu Mākslas festivāla ietvaros |
