Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

 

 

 

 

Osips Mandelštams
(1891-1938)


 

 

Atdzejojis Einārs Pelšs

Viens no nozīmīgākajiem XX. gs. krievu dzejniekiem. Dzimis Varšavā, ebreju tirgotāja ģimenē, kas 1897. g. pārcēlās uz Sanktpēterburgu. Mācījies Sorbonnā un Heidelbergas Universitātē. Daiļradi sāka kā simbolists, 1912. gadā pievienojās akmeistiem, draudzību ar Nikolaju Gumiļovu un Annu Ahmatovu uzskatīja par īpašu veiksmi. Dzīves laikā iznāca dzejas krājumi Akmens, Tristia, Otrā grāmata, Dzejoļi, prozas grāmatas Laikmeta trokšņi, Ēģiptes marka, rakstu apkopojums Par dzeju. Pēc 30. gada tikpat kā netiek publicēts, jo nekļuva par režīma dziesminieku: Visus pasaules literatūras daiļdarbus es iedalu atļautajos un radītajos bez atļaujas. Pirmie – ir draņķi, otrie – zagts gaiss. Rakstniekiem, kas raksta atļauto, gribu spļaut sejā…” 1933. gadā dzejnieks uzraksta skarbu epigrammu par Staļinu. Viņu arestē un izsūta. 1938. gadā apcietina atkārtoti, mirst ieslodzījumā. Kapa vieta nav zināma.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tiek gatavota Osipa Mandelštama dzejas izlase.

 

 

* * *

Īss, slāpēts troksnis – tramībā

Kāds auglis nokrita no koka

Šai nerimstošā skaņu lokā,

Dziļdziļā meža klusībā…

 

1908

 

 

* * *

Mans klusais sapnis, aizmiršanās mana –

Kā nesaredzams, savaldzināts mežs,

Kur neskaidra kaut kāda čabēšana –

Šķiet, zīda aizkarus tur pleš.

 

Pat izbrīnīto acu krustojumā,

Kur trakas tikšanās un strīdi briest,

Man nemanāmi čauksti, čuksti runā,

Zem pelniem iegailas un tūliņ dziest.

 

Un sejas ietinas kā miglas dūmos,

Uz lūpām pamirst vārds puspasacīts,

Un liekas – krēslā slīgstošajos krūmos

Prom aizspurdz tramīgs putns izbaidīts.

 

1908

 

 

 

* * *

Tikai bērnības pārdomās grimt,

Tikai bērnības grāmatas lasīt,

Visu briedumu tālumos kaisīt

Un no skumīgā dzelmāja dzimt.

 

Nāves gurdumu dzīve man nes,

Neko labāku negaidu senim,

Tomēr mīlu šo nabaga zemi,

Citas neesmu redzējis es.

 

Tālā bērnībā atmiņas slīd –

Dārzā iekārtās šūpolēs laižos,

Egļu virsotnes debešos gaišos

Man iz murgainās dūmakas vīd.

 

1908

 

 

 

* * *

Ar zelta vizmu rotāts mežs,

Mirdz spoži ziemassvētku egles;

Zem krūmiem baisi kā iz pekles

Lūr rotaļvilku ačteles.

 

O, viedo skumju iztēle,

O, mana klusā svabadība

Un debesjuma nejūtības

Arvienu līksmie kristāli!

 

1908

 

 

 

* * *

Uz emaljēta zila stikla,

Kāds aprīlī vien iedomājams,

Bērzs lēni grima vakarmiglā

Un debesīm ar zariem māja.

 

Tā raksti smalki noslīpētie

Par sastingušu tīklu auga,

Kā meistarīgi uzzīmēti

Uz plāna porcelāna trauka,

 

Kad mīļais mākslinieks ik zaru

Velk rūpīgi uz stikla blāva,

Vien apzinoties mirkļa varu

Un aizmirstot par skumjo nāvi.

 

1909

 

 

 

* * *

Tik dziļas skumjas nelaikus

Div' lielas acis vaļā vāza,

No miega modās ziedu vāze

Un izšļakstīja kristālus.

 

Slīgst gurdenumā istaba –

Kā saldu zāļu salaistīta!

Tik maziņajā karalistē

Tāds daudzums snaudas satilpa.

 

Mazlietiņ sarkanvīna mums,

Mazlietiņ saules, maiju jaušot,

Un, biskvītgabaliņu laužot,

Tik smalko pirkstu bālganums…

 

1909

 

 

 

* * *

Ne par ko nav jārunā neko,

Iemācīt kaut ko nav jālūko,

Zvēra tumšā dvēsle – skumīga,

Jauneklīga tā un tīksmīga.

 

Nevēlas neko tā iemācīt,

Neprot it neko tā pasacīt,

Un kā delfīns rotaļīga tā

Ienirst universa dzelmājā.

 

1909

 

 

 

* * *

Ko iesākt man ar miesu iedoto

Tik ļoti manējo, tik vienoto?

 

Par spēju elpot, dzīvot, priecāties

Kam, sakiet, pienākas man pateikties?

 

Pats esmu zieds, pats arī dārzkopis,

Es neesmu šai sprostā vientulis.

 

Uz mūžībstikla paliek nospiedums –

Mans siltums, manas elpas zīmējums.

 

Tas veidojums, ko stiklā elpa dveš,

Jau kādu laiciņu man kļuvis svešs.

 

Kaut mirkļi līst un laiku duļķēs sēst –

Šo dārgo zīmējumu neizdzēst!

 

1909

 

 

 

* * *

Smaga krēsla gultu pārklāj,

Saspringusi elpo krūts…

Varbūt man par visu dārgāks

Slepais ceļš un smalkais krusts.

 

1910

 

 

 

* * *

Auss sasprindzina smalko buru,

Acs platā skatā – tukšums vīd,

Un mēmais pusnakts putnu koris

Bez skaņas klusā telpā slīd.

 

Es nabadzīgs kā dabas dzīve

Un vienkāršs tā kā debesjums,

Un caurspīdīga mana brīve

Kā pusnakts putnu klaigājums.

 

Es redzu beigtā mēness tēlu

Un debess gleznas nemaņu;

Šo tavu pasauli tik žēlo

Es, dīvais tukšum, pieņemu!

 

1910

 

 

 

* * *

No ļauna un muklaina atvara

Es augu kā niedrīte slaiks,

Un aizliegto esību aptvēris,

To baudīju kaismīgs un maigs.

 

Nu nīkstu, neviens mani nemana,

Tik salta un slīkšņaina dūksts,

Vien rudeņa minūtes sveicina

Un neilgi man kaut ko čukst.

 

Es laimi pat ciešanās apjaušu,

Un mūžā, kas murgaini zvīļš,

Ikkatru es paslepen apskaužu

Un katrs man paslepen mīļš.

 

1910

 

 

 

* * *

Vai zemes virsu saprāts pārņem,

Vai prasta vajadzība spiež –

Bet cilvēks dimantgriezni paņem

Un pakļāvīgo stiklu griež.

 

Ei, dabas uzticīgie kalpi,

Jel noskaņojiet orķestri,

Un dziediet, vēji, šalciet, lapas –

Es negribu šo likteni.

 

Un diženākie prāti vēlē,

Lai templī plosās paiāni,

Lai trakos timpānus tur spēlē

Visreibušākie priesteri.

 

Kā vēlaties, tā uzrunājiet,

Bet, zīlēdami nākotni,

Ar plīvuru to neaizklājiet –

Es negribu šo likteni.

 

1910

 

 

 

* * *

O, debess, debess, tevī vēršos sapnī!

Tas nevar būt, ka kļuvi akla, melna,

Un diena sadega kā balta lapa:

Mazlietiņ dūmu un mazlietiņ pelnu!

 

1911

 

 

 

* * *

Kā čūska sevī paslēpies,

Kā efeja sev apvijies –

Es pāri sev uz augšu sniedzos:

 

Pēc sevis esmu izslāpis,

Virs ūdens spārnus izpletis

Uz sevi lidojumā tiecos;

 

Un, tā kā ērglis sabijies,

Kas, dzimtā malā atgriezies,

Vairs nerod ligzdu klintī augstā, –

 

Es, zibens liesmās ienirdams

Un pērkondārdus pielūgdams,

Drīz pazudīšu tūcē aukstā!

 

1910

 

 

 

* * *

Mežā līksmāks un laimīgāks kļūstu;

Dunošs klusums, gaiss apmācies, velgs.

Vieglo vientuļo pastaigu krustu

Tālāk nesīšu, pazemīgs vergs.

 

Atkal tēvzemei manai vienalga,

Meža pīle – mans pārmetums skrien:

Šajā dzīvē kā mijkrēslī valgā

Jūtas bezgala vientuļš ikviens!

 

Sprāga šāviens. Pār ezera virsmu

Pīļu spārni nu smagnēji skrej,

Un no atspulga – dubultās esmes

Priežu stumbri līdz nemaņai reibst.

 

Blāvās debesīs – atblāzma dīva,

Migla pasaules ciešanas skauj –

Ak, man arī ļauj miglaini dzīvot,

Un vēl tevi man nemīlēt ļauj!

 

1911

 

 

 

* * *

Kālab dvēsele ir tik līksma

Un man mīļu vārdu tik maz,

Kālab nejaušais, pēkšņais ritms

Ir vien Akvilons salti ass?

 

Ceļot putekļus, trauksies pāri,

Lapu papīrus čaukstinās,

Un vairs nepārnāks šurp vai arī

Tomēr pārnāks, bet citādāks…

 

Vēju, Orfeja savaldīto,

Aizdzīs jūrā aiz pamales;

Un es, lolojot neradīto,

Tostarp aizmirsu lieko es”.

Ilgi klīdu pa rotaļu biežņām,

Zilā grotā noveda taks...

Vai es esmu īsts un patiešām

Manim arīdzan nāve nāks?

 

1911

 

 

 

* * *

Es trīcu no lielā aukstuma –

Būt mēmam gribētos man!

Bet zelts dejo debess augstumā –

Liek dziedāt man tā, lai skan.

 

Jel mokies, mūziķi satrauktais,

Un mīlot asaras ber,

No blāvas planētas atrautais,

Šo vieglo bumbiņu ķer.

 

Tad, lūk, kādas saites sapina

Ar tālo pasauli mūs!

Cik mokoši bēdas sāpina,

Cik smeldzoši ilgas plūst!

 

Un, ja nu virs bodes modīgas

Tā zvaigzne, kas mūžam mirdz,

Kā adata kritīs mudīga,

Lai sadurta tiktu sirds?

 

1912

 

 

 

* * *

Tavu mokpilno un blāvo tēlu

Nevarēju miglā samanīt.

Teicu netīšām – Lai Dievs man žēlīgs!

Nevēloties pats to pasacīt.

 

Dieva vārds kā putns liels un bikls

Izspurdza no krūtīm, vaļā laists!

Priekšā ceļas, veļas bieza migla,

Aizmugurē – krātiņš atstātais…

 

1912

 

 

 

Luterānis

 

Es svētdien gāju pastaigā un bēres

Pie protestantu tempļa ieraudzīju,

Vien nejaušs garāmgājējs, smagas sēras

Tās draudzes ļaužu sejās pamanīju.

 

Bet nedzirdēja skanam svešo mēli,

Tik zirglietas it spoži atstaroja,

Un slāja slinkie pakavi jo žēli,

Ko svētku ielas bruģis atbalsoja.

 

Bet karietē – tās tumsā elastīgā,

Kur slēpās skumjas, liekulīgās plušķes,

Bez asarām, bez vārdiem, atturīgas,

Uz brīdi pazibēja rožu pušķis.

 

Kā melna lenta ārzemnieki vilkās

Un saraudātās dāmas gāja kājām,

Zem plīvura – sārts vaigs un veda ilgi

Drūms, spītīgs kučieris uz mūža mājām.

 

Lai kas tu būtu, luterāni-līķi,

Tak tevi vienkārši un viegli izvadīja.

Skats asarām bij miglots pieklājīgi,

Ij zvani atturīgi nozvanīja.

 

Un domāju es: viedas runas liekas –

Mums praviešmācības šķiet vecas,

Mums paradīze, elle – maldi liekas,

Un dienvidū mēs sadegam kā sveces.

 

1912

 

 

 

Zelta monēta

 

Augu dienu riju rudens gaisu,

Satraucies un noskumis man skats;

Vakariņot laiks un zelta zvaigznes

Manā makā tumšajā vēl žvadz!

 

Pārguris no dzeltenīgā smoga,

Nokāpu kaut kādā pagrabā,

Agrāk neredzēju tāda kroga –

Zaņķis tāds, ka šausmas sagrāba!

 

Japāņi un ierēdneļu banda,

Svešas bagātības kasieri…

Cilvēks červoncus aiz letes čamda, –

Visi pārdzērušies pļēguri.

 

Nāku klāt un laipni lūdzu viņu, –

Vai jūs varētu man izmainīt,

Tikai nedodiet man papīriņus –

Man tie trīnīši uz nerviem krīt!

 

Šajā žūpu barā ko lai daru?

Žēlīgs Dievs, kā šeitan nonācu?

Ja pie jums patiešām griezties varu –

Izmainiet man zelta monētu!

 

1912

 

 

 

Notre Dame

 

Kur Romas soģis reiz bij svešas tautas slogs,

Nu bazilika stāv, un, tā kā kādreiz Ādams,

Pats pirmais, līksmodams un nervus vingrinādams,

Springst akmens muskuļiem ik krusta velves loks.

 

Bet paslepenais plāns no malas skaidrs kļūst:

Šeit parūpējušās ir āra stiprās arkas,

No masas milzīgās jo uzticami sargā,

Zem velvēm pārdrošām lai sienas nesagrūst.

 

Te stihisks labirints, te valda meža gars,

Te dvēsle gotiskā – tās dzīles saprātīgās,

Un ēģiptiešu spēks, un bailes kristietīgās,

Pie stiebra – ozols dižs, un svērtenis te – cars.

 

Tak, dižo Notre Dame, ak, templi kristiešu,

Jo ciešāk vēroju es tavas baisās ribas,

Jo biežāk domāju: no smagas nomāktības

Es arī radīšu reiz daili brīnišķu.

 

1912

 

Jaunā Gaita