Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

ziema nāk   * * * tava valoda ir skumjas un jāsavaldās pēc sveiciena saulei kad teic viņai labu rītu neko neredzot vien spriezdams pēc vārdu ganāmpulka tu paņem vētras zizli un gani pildi peļķu dobes ar sviedriem lai neslāpst lai nenoslāpst lai neizpil velti   rudens tālvadības pults jau saslauka lapas vienādās kaudzītēs kā savu sūtību pildījušu patronu apvalkus un tevi kurš nejaudā rimties   (ak vienkāršība iedzen mani reiz savā ap- lokā dzirdi ar sviedriem atvelc no debesīm sāli un apklāj līdz viņas nākamajam labrītam)   iztukšojot verdošas naktis uzkožot varavīksnenes nožņaugtās dienas baltus uz melna pēdējos un pirmos kumosus līdz bezgalībai visumam pa priekšu skrejošai ceļvedei tu iesi ar viņu bez liekām nastām un apstāšanās     * * * ierodas tumsa savij trīskāršā auklā saulei izrautus starus tava vaska lelle sacer recepti pret šķērēm nažiem skumjām citiem griezošiem durošiem psihē rezonējošiem priekšmetiem tukšuma kalpi no livrejām notrauš pīšļus un putekļus apauj melnzemi un pienes uz puslodēm visu svēto salīdzinātāju galvas spogulīt spogulīt kura ir visskaistākā skatoties kunga sejā kāds strauji gaistošais vaicā es min atspulgs aizdarot acis uz pāris turpmākiem mūžiem   kartona bedrē jau sirmo gadu aug nelaistītas puķes tavas rokas ir nozāģēti un filigrāni apvīlēti koki vēja pāršķirstīti lapu kauli rudens apsūbējušais sudrabs un neprātīgi kliedzieni aiz loga kur kārtējais kāds izdzer pēdējās siltās naktis naktis kura ir vispilnākā es spēji uzaust diena un tu pārslēdzies gaismas ātrumā smago dzīves akmeni mīdama   ceļmalās izskaloti nelaiķi lieli stilbi pēdas un māju pamati uz dienvidiem jau zaglīgus skatienus metošie putni bezgalīgām sliedēm knābjos izvibrē visas iespējamās oktāvas jā tieši oktāvas kura ir visprecīzākā un tātad vispatiesākā ideja   tu protams debesīs iešalcas tumši sarkanā peļķe     * * * atsperīgie griesti ir nepārkāpjama robeža kad tu pacel acis lūgsnām uz mirkli stāvot pie ledusskapja atvērtajām durvīm un ieelpojot sniegputeni   saskābušajā piena pakā pavīd tavs atspulgs nekad no tā neesi bēdzis ja neskaita nakts murgu leiputriju   atvāztiem nažiem ledus sirpjiem dobo kaulu plaukstās loga otrā pusē tevi izaicina vismaz desmit nāves un tikai viena pati neapbruņota dzīvībiņa   smīn simts gadus mirstošais ozols redzējis visas iespējamās miglas formas un rudens ziemas sadarbības   tu sen vairs nesmīni jau stādīdams smējies     * * * novembra lietus viņa ceļabiedrs uz psihiatrisko klīniku neko daudz jau nevajag pāris ripas mieram uz zemes un spelgoni lietus lāsēm jo visiem gribas būt sarežģīti strukturētām sniegpārslām arī viņam kurš turpina pirms gadiem iesākto taku un noflīzēt savu mājupceļu ar sniedziņa svītrām ar domām ka nekad vairs neatgriezīsies pie sava saprāta ziediem pie bodlēra ļaunuma puķēm žuvušām burkā uz palodzes un vispār pie aknas graizošajiem saulstariem c vitamīns c hepatīts c pāreja uz d e f g h i un jē ok viss pagaidām kārtībā pat rīga ir eiropas valodās tulkojama galvaspilsēta gluži kā viņa visu mūžu būvētā un tā arī nepabeigtā mūra saliņa zem melnās kapuces gluži kā viņa laime un nelaime vienlaikus     * * * pie dzegas jau ceļot novecojušas sejas atgalvotas no ēkas pamatiem   kaijas smejas par jumtiem debesīm un  tevi mums (labi lai būtu) par dievu līmes pārklātās zoles veido ielu parketu tavā nagu lakā atspoguļojas manas visslepenākās domas un fasāde nosodoši drupina apmetumu   bezgalīgās pilsētas vērši  iejūgti tramvajos dzen paralēlas vagas  un kaisīdami rudens ātraudžus mēs ceram sagaidīt ziemas kristāla ražu   lūpu aprakstītas skrejlapas nezāles bez gala bez malas (kā visumu) un revolūciju meteorītus bruģi     * * * uz uguns mielastu uzaicinātās mājas vispirms sasper jods tad draudzīgi uzsmaidot naktij no tumsas kastītes izvelk sērkociņu viens uzplaiksnījums apstādina gadsimtus atmostas marodieri ievīstās azbesta uguns mēteļos un dodas meklēt izkausētos dzīvo būtņu garus mani pirksti ir asi metāla līķu tārpi es tos ieduru pārogļotajos ķermeņos un brokastoju pa ielām ripo dārgmetāla automašīnas un karaliski zobu kronīši materiālisms nosvils reizē ar namiem bet jēgu zaudējusī šķindoņa pieņemas spēkā no debesīm līst napalma lietus tukšuma iemītnieks tādējādi pauž savu atbalstu notiekošajam un es pateicos viņam īsā lūgšanā pacēlis asmeņus pret debesīm kuras tūdaļ kritīs gāzīsies pār manu nimba nepiesegto galvu un muti jo pēc viņa apsolījuma mēs gaidām jaunas debesis zemi kur taisnība mājo un pirmo rītu bez elektronu spieta     * * * pabalējusi saule dieva palagi debesīm pārklāji putni met grandiozas neizkontrolējamas cilpas uz rietumiem   mūsu zvārguļi piesedz šo rudeni uzkarsē drēgnās ieelpas izpūš ārējās telpas apkures sistēmā svaigu gaisu   partiju apsegi sakām un buram vārdi pārklāj neatmazgājamās krāsmatu ielas dievs plāta savas varenās rokas es par to neko nevēlos zināt   (daži atomi ir nepaklausīgi daži elektroni negausīgi) mūsu balsenes mēles un lūpas turpina aizsākto radīšanas skaņu starpvārdu vakuumā būvējot jaunas neatminamas pilsētas rēbusus bez norādēm šarādes pagalam trokšņainu palodžu ēterā melnajos debesu maisos iepakojamās naktis slāj uz pirmo pieturvietu krematoriju būtu drūmi ja mūs un dievu atkal nepiemeklētu tie smiekli     * * * oktobra ciklons slīd pa elipsi no ziemas miega uz vasaras pārcēlāja pie tilta pamesto lietusmēteli pie griestiem pieskrūvētie ekrāni demonstrē melnbaltu kino ar čaplina un tikko iekāpušo biļešu kontrolieru piedalīšanos apsarga ieplestās kājas neglābj no paklupšanas kad oktobris strauji nobremzē vairīdamies no sadursmes ar vienu necaurspīdīgu lietus lāsi pārbaudītāju sargs atļaujas riebīgi ost jo ikkatrs kurš uz to norādīs aizspiedīs degunu vai tikai novērsīsies tiks izlidināts pa durvīm pa taisno novembrī bet ja nepaveiksies janvāra aisberga viducī   nākamā pietura trolejbuss aiznākamā autobuss pēc tās lidmašīna un visbeidzot kosmosa kuģis ieskatos loga noskūtajā pakausī viņa sejas priekšā suns paceļ kāju un tūdaļ nolaiž atkal paceļ un vēlreiz piezemē tādējādi simbolizējot šī rudens šaubas mani lūpu kaktiņi pavirzās tuvāk dievam jo virziens absolūti skaidrs bez pacelšanās un nolaišanās bez gala un sākuma un braukšanas kartiņu man nekad neprasa arī šoreiz iet garām acis bez zīlītēm nepagriezdami   es izkāpju kur putni nesniedzas pie bezkrāsu čārlija izplešu mēteļa spārnus lidošu projām     * * * elkoņu apklātās galda virsmas iesākums dienai un beigas   ar haotiski izkārtoto burtu (nav vairs aiz kalniem pikets zem plakātiem) atzīšanos   mani putni kāto pa elipsēm ap sauli vai kādu tā arī nepiedzimušu zvaigznāju un kā vienmēr aust migla ap to kuram jāsaka   kādas ar x apzīmētās pieturas tālākajā nostūrī aiz čiepstiem elles kliedzieniem gāgām ar seju pret sienu nostādītajiem kapiem (starp citu tiem pašiem piketiem) cik kuram gadu kur dzīvojis dzīvo kur nomiris miris   mans dievs atstutē plakstus ar lūgšanām spītējot vakuumam turpina radīt   mans suns ar kāju salutē kārtējam piemineklim   mani elkoņi sprēgā šim okeānam