Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019
Sandra Ratniece
|
Esmu dzimusi Rīgā 1969. gadā. Varu būt gandarīta, ka dzīvē ir izdevies ciešā mezglā sasiet kopā profesiju, darbdienā darāmos darbus ar sirdslietu – literatūru un kultūru kopumā. Mana debijas dzejas lapa publicēta 1989. gada maija numurā žurnālā Skola un Ģimene. Aktīvi publicējos līdz dēla piedzimšanai, tad pieklusu, bet turpināju pierakstīt dzejoļus un ielikt atvilktnē, jo vienkārši nevarēju un arī šobrīd nevaru nerakstīt. Sasniedzot mūža pilnbriedu, esmu radusi atbildi, kādēļ visus šos gadus rakstīju un publicēju literatūras kritikas, literatūrzinātniskos rakstus utt., tikai ne savu dzeju. Proti, lai publiski dalītos savas dzejas emocijās, ap mani un manī ir jāpulsē harmoniskam dzīves ritmam, jo arī manā dzejā būtiska ir harmoniskas dabas klātesme, kas kļūst deformēta tikai cilvēcisku emociju kūleņu un cilvēku izraisītu notikumu dēļ, un šis aspekts atspoguļojas arī dzejoļos, kas tapuši šogad.
|
Ozola atspulgā
(veltīts ozolam, ko vectēvs stādīja
jaunākās meitas dzimšanas dienā)
1942. gada rudens
mātes kliedziens
pirms pirmajām dzīvības raudām
granātas trieciens
pret laukakmeni
taka vaid ievainota
smeldz
mālaini grodās brūces
akas atspulgā ozols
ozola atspulgā asiņo kāvi
karā dzimusi dzīvība
1944. gada rudens
pa taku teciņus meitene skrien
mauj govis acīs tām asaras
dārdoši lido satrauktu balsu skrotis
pa taku teciņus meitene skrien
jāapsteidz šāviņu troksnis
ozola atspulgā vēl arvien
asiņo brūces
meitenes augumu rokas skauj
uzceļ uz spēcīgiem pleciem
pa upes straumi būs jādodas prom
no pāragri sirmušās takas
1949. gada pavasaris
aust upes palos palsa gaisma
ozola atspulgā atplēšas brūces
uz takas izdangotas
stāv vezums
līdz malām pilns
ar sagrautām
smokošām
aizlauztām dzīvēm
meitenes pēdas skars svešas takas
sveķaini krāčaina upe palos
taigas atspulgā
1991. gada rudens
takas līkloču taktī
soļi skan rimti
ozola sirmumā
ierakstīts stāsts
par mājām
par upi
par dzimtu
* * *
četri vēji sameta cilpā
dzērvju kāsi
un vēla
un vēla
un vēla
tad
uz kamiešiem cēla
nesot pūta un elsa
pāri trejdeviņām jūrām
pāri gliemežvāku kupriem
uz upi
kur
laivā darvotā
caurā
upes straume zēģelēja
pār vaigiem tai asaru tērcīte
ritēja
risa
un rietēja
līdz smilšu vizma
ēnu sasēja mezglā
un meta
un vēlreiz meta
līdz uzmeta
smilgā vējoties
tur
aiz trejdeviņām jūrām
vēji nesto dzērvju nastu
spēji
palaida vējā
un
no mezgla
dzērvju kamols
atrisēja
* * *
cīruļputenis
serpentīnus mezdams
ieveļas
ievziedu
lapotnes toverī
kurā vēl kuras
vakardienas tveices
ugunskurs
kurā vēl vāri turas
ziedlapas
līdz malām pilnas
ar rasu
balts cīruļputeņa trieciens
uzsprāgst kupenas
no sniega
no ziediem
no rasas
un nolīst ziedbaltas lietavas
lūgšanā paceļot rokas
to skatiens pievēršas galdam
kas pārklāts
ar baltu prieku
kas apsegts
ar brīvību
* * *
laika prognoze šovasar
nesola neko labu
būs svelme
svilinās
čūlos
vātīs apklās
nīcinās
patiesu vārdu par tekstu
nicinās
zemos kā gulbi baltu
savulaik vaganta dziesmā –
noplūks
uzdurs uz iesma kā zosi…
aumaļām tekstam līs sviedri
sāļi smelgs nievas
bagātīgi birstot uz rētām
teksts čurkstēsies taukos
brūnēs
tad oglē melnēs
līdz sabirzīs pelnos
pelēki bālos
baisi būs
karsti būs
bēres būs
patiesam vārdam par tekstu
* * *
vēlā rudenī
veļi rēnas auklas sien
pie zaļoksniem
trunošiem
stumbriem
vēlā rudenī
sperot soli
mirstošā pļavā
varam sajust
zaļi dziestošu stiebru
vēlā rudenī
miglas trauslajā
bālajā
rasā
žūst veļu asaras
* * *
(K. V.)
Pa smilšainu Kurzemes liedagu
soļo vīrs kā ozols
ar mugursomu plecos
kā nestu nastu viegli bez kumpuma.
Soļo vīrs ar krampi
un nav uz mutes kritis,
kad soli sper pār melnu kaķi
kā raibu suni pazīstot.
Vai tā ir vieglāk,
vai tā ir vēl vieglāk
un pavisam viegli –
ar smaidu uz lūpām
kliegt un nostāties ar muguru pret aizu
ar mugursomu plecos,
un līdzsvarā būt?
* * *
Pavasarī plostnieks
Pludina pumpurus plaukstošos
Pa palos rūgstošo upi.
Pasteidzies pasmelties, draugs,
Piecdesmit pumpurus plaukstā.
Piecdesmit pumpuri plaukstā
Zaļzēģelēs trauc
Vēl pasteidzies pasmelties, draugs,
Un turi cieši saujā.
Tie tavi, dzintari, draugs…
* * *
ikdiena
mājās pārnākusi
uzkar lietusmēteli
uz kupraina pakaramā
izžūs gan izgaisīs
diena līdz rītam
ikdiena
nogurusi veldzējas
dīvānspilvenu uzkalnos
lēni kūstot skaita
pulksteņa ciparnīcas sirdspukstus
ik sekundes tikšķis
kļūst par soli
spertu atpakaļgaitā
ikdienu
ieaijā dienas nerimstoši akordi
tie solidarizējas ar laikrāža soli
skanot arvien klusāk un klusāk
līdz izgaist pavisam
ikdiena
ieslīgst glāstošā miegā
līdz pirmajiem gaiļiem vēl tālu
pusnaktī mostas gari
kaķis kūkuma kamolā tinas
sajauc pulksteņa pendelei ritmu
ikdienā iesprūst ikdienība
gari to pārvērš pelēkā pelē
mana ikdiena
mostas no murga
lietusmēteli pārmet pār pleciem
dodas ielās steidzīgā gaitā
pelēku peli kapucē