Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

 

 

 

 

Sandra Ratniece


Foto: Gints Ivuškāns

 

Esmu dzimusi Rīgā 1969. gadā. Varu būt gandarīta, ka dzīvē ir izdevies ciešā mezglā sasiet kopā profesiju, darbdienā darāmos darbus ar sirdslietu – literatūru un kultūru kopumā. Mana debijas dzejas lapa publicēta 1989. gada maija numurā žurnālā Skola un Ģimene. Aktīvi publicējos līdz dēla piedzimšanai, tad pieklusu, bet turpināju pierakstīt dzejoļus un ielikt atvilktnē, jo vienkārši nevarēju un arī šobrīd nevaru nerakstīt. Sasniedzot mūža pilnbriedu, esmu radusi atbildi, kādēļ visus šos gadus rakstīju un publicēju literatūras kritikas, literatūrzinātniskos rakstus utt., tikai ne savu dzeju. Proti, lai publiski dalītos savas dzejas emocijās, ap mani un manī ir jāpulsē harmoniskam dzīves ritmam, jo arī manā dzejā būtiska ir harmoniskas dabas klātesme, kas kļūst deformēta tikai cilvēcisku emociju kūleņu un cilvēku izraisītu notikumu dēļ, un šis aspekts atspoguļojas arī dzejoļos, kas tapuši šogad.

 

 

 

Ozola  atspulgā

(veltīts ozolam, ko vectēvs stādīja

jaunākās meitas dzimšanas dienā)

 

 

1942. gada rudens

 

mātes kliedziens

pirms pirmajām dzīvības raudām

granātas trieciens

pret laukakmeni

 

taka vaid ievainota

smeldz

mālaini grodās brūces

 

akas atspulgā ozols

ozola atspulgā asiņo kāvi

karā dzimusi dzīvība

 

 

1944. gada rudens

 

pa taku teciņus meitene skrien

mauj govis acīs tām asaras

dārdoši lido satrauktu balsu skrotis

 

pa taku teciņus meitene skrien

jāapsteidz šāviņu troksnis

ozola atspulgā vēl arvien

asiņo brūces

 

meitenes augumu rokas skauj

uzceļ uz spēcīgiem pleciem

pa upes straumi būs jādodas prom

no pāragri sirmušās takas

 

 

1949. gada pavasaris

 

aust upes palos palsa gaisma

ozola atspulgā atplēšas brūces

 

uz takas izdangotas

stāv vezums

līdz malām pilns

ar sagrautām

            smokošām

                     aizlauztām dzīvēm

meitenes pēdas skars svešas takas

sveķaini krāčaina upe palos

taigas atspulgā

 

 

1991. gada rudens

 

takas līkloču taktī

soļi skan rimti

ozola sirmumā

ierakstīts stāsts

par mājām

par upi

par dzimtu

 

 

 

* * *

 

četri vēji sameta cilpā

dzērvju kāsi

un vēla

           un vēla

                     un vēla

tad

uz kamiešiem cēla

 

nesot pūta un elsa

pāri trejdeviņām jūrām

pāri gliemežvāku kupriem

uz upi

 

kur

laivā darvotā

caurā

upes straume zēģelēja

 

pār vaigiem tai asaru tērcīte

ritēja

             risa

                        un rietēja

līdz smilšu vizma

ēnu sasēja mezglā

un meta

           un vēlreiz meta

                       līdz uzmeta

smilgā vējoties

 

tur

aiz trejdeviņām jūrām

vēji nesto dzērvju nastu

            spēji

                        palaida vējā

un

no mezgla

dzērvju kamols

                         atrisēja

 

 

 

* * *

 

cīruļputenis

serpentīnus mezdams

ieveļas

             ievziedu

                         lapotnes toverī

kurā vēl kuras

vakardienas tveices

                       ugunskurs

kurā vēl vāri turas

                       ziedlapas

                                 līdz malām pilnas

ar rasu

 

balts cīruļputeņa trieciens

uzsprāgst kupenas

no sniega

           no ziediem

                       no rasas

un nolīst ziedbaltas lietavas

lūgšanā paceļot rokas

to skatiens pievēršas galdam

kas pārklāts

           ar baltu prieku

kas apsegts

           ar brīvību

 

 

 

* * *

 

laika prognoze šovasar

nesola neko labu

būs svelme

           svilinās

                     čūlos

                             vātīs apklās

                                             nīcinās

patiesu vārdu par tekstu

 

nicinās

           zemos kā gulbi baltu

           savulaik vaganta dziesmā –

noplūks

           uzdurs uz iesma kā zosi…

 

aumaļām tekstam līs sviedri

          sāļi smelgs nievas

          bagātīgi birstot uz rētām

teksts čurkstēsies taukos

          brūnēs

                       tad oglē melnēs

                       līdz sabirzīs pelnos

                       pelēki bālos

baisi būs

karsti būs

bēres būs

patiesam vārdam par tekstu

 

 

 

* * *

 

vēlā rudenī
veļi rēnas auklas sien
pie zaļoksniem
trunošiem
stumbriem

vēlā rudenī
sperot soli
mirstošā pļavā
varam sajust
zaļi dziestošu stiebru

vēlā rudenī
miglas trauslajā
bālajā
rasā
žūst veļu asaras

 

 

 

* * *

(K. V.)

 

Pa smilšainu Kurzemes liedagu

soļo vīrs kā ozols

ar mugursomu plecos

kā nestu nastu viegli bez kumpuma.

 

Soļo vīrs ar krampi

un nav uz mutes kritis,

kad soli sper pār melnu kaķi

kā raibu suni pazīstot.

 

Vai tā ir vieglāk,

vai tā ir vēl vieglāk

un pavisam viegli –

ar smaidu uz lūpām

kliegt un nostāties ar muguru pret aizu

ar mugursomu plecos,

un līdzsvarā būt?

 

 

 

* * *

 

Pavasarī plostnieks

Pludina pumpurus plaukstošos

Pa palos rūgstošo upi.

Pasteidzies pasmelties, draugs,

Piecdesmit pumpurus plaukstā.

 

Piecdesmit pumpuri plaukstā

Zaļzēģelēs trauc

Vēl pasteidzies pasmelties, draugs,

Un turi cieši saujā.

 

Tie tavi, dzintari, draugs…

 

 

 

* * *

 

ikdiena

mājās pārnākusi

uzkar lietusmēteli

uz kupraina pakaramā

izžūs gan izgaisīs

diena līdz rītam

 

ikdiena

nogurusi veldzējas

dīvānspilvenu uzkalnos

lēni kūstot skaita

pulksteņa ciparnīcas sirdspukstus

ik sekundes tikšķis

kļūst par soli

spertu atpakaļgaitā

 

ikdienu

ieaijā dienas nerimstoši akordi

tie solidarizējas ar laikrāža soli

skanot arvien klusāk un klusāk

līdz izgaist pavisam

 

ikdiena

ieslīgst glāstošā miegā

līdz pirmajiem gaiļiem vēl tālu

pusnaktī mostas gari

kaķis kūkuma kamolā tinas

sajauc pulksteņa pendelei ritmu

ikdienā iesprūst ikdienība

gari to pārvērš pelēkā pelē

 

mana ikdiena

mostas no murga

lietusmēteli pārmet pār pleciem

dodas ielās steidzīgā gaitā

pelēku peli kapucē

 

Jaunā Gaita