Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

 

 

 

 

 

GLEZNOTS SVIESTĀ

Oskars Vizbulis. Pēcjēzus vecuma sviests. Mansards, 2019

 

Ar apgalvojumu, ka īsā stāsta žanrs latviešu oriģinālliteratūrā pēdējo gadu laikā ļoti sparīgi izrāpies no tās aizmirstības bedres, kurā to bija ieslodzījušas pirmās neatkarības desmitgades, nu jau laikam nevienu vairs nepārsteigt. Stāsta žanrā jau vairākus gadus roku ar panākumiem iemēģina gan paaudzēs aprobēti prozaiķi, gan debitanti, krājumi gūst atzinību literāro apbalvojumu kategorijās, pamazām uzplaukst mēģinājumi arī konkrētu žanru stāstu tapināšanā – vārdu sakot, viss notiek.

Pie šīgada īsprozas debitantiem tagad jāpieskaita arī Oskars Vizbulis, kura daiļradē gan saskaņā ar publiski pieejamo informāciju iestājusies savdabīgi kurioza situācija – klajā nākusī stāstu grāmata Pēcjēzus vecuma sviests hronoloģiski esot autora otrais darbs, taču, kamēr pirmais – romāns – apgādā vēl tiekot rediģēts un pieslīpēts, pirmie dienasgaismu ieraudzījuši tieši stāsti.

Kā jau daždien, ar krājuma nosaukumu autors zināmā mērā piesaka toņkārtu, kurā šie teksti lasāmi. Tiesa, tas nenozīmē, ka Vizbuļa stāsti būtu „sviests” lielākā mērā nekā Viļa Lācīša krājumā Sekss un vardarbība lasāmie teksti attiektos tikai uz šīm divām parādībām, vai TR Notāra krājumam Belašs būtu kāds sakars ar ātro uzkodu biznesu. Taču ne jau velti pieminu tieši šos divus autorus, kuru stila tradīciju Oskars Vizbulis, šķiet, savos stāstos apņēmies turpināt, par tekstu varoņiem izvēloties pavisam nevaronīgus „pēcjēzus vecuma” (saskaņā ar neapstiprinātu leģendu tātad vecumā pēc 33) vīriešu kārtas personāžus, kuru dzīves epizodes – kam viena, kam – kā pieci krājumā ietvertie stāsti ar apakšvirsrakstu „No cikla ‘Friča Maluma dzīves brīži’” – vairākas, šie teksti tātad tiecas portretēt un portretēt tieši ar grāmatas nosaukumā rodamo vērtējošo apzīmējumu.

Starp citu, ja kādu interesē, pēdējos gados populārais skaidrojums vārdam „sviests” (tam, kas nav pārtikas produkts) nu atrodams arī tiešsaistes latviešu valodas vārdnīcā tezaurs.lv, kur vārda otrā nozīme dota šādi: „Sviests (žarg.) – Kas neveiksmīgs, nekvalitatīvs, nesakārtots. Saiet sviestā — (a) sabojāties; (b) neizdoties; (c) sajukt prātā”. Vizbuļa tēloto personāžu dzīves tātad būtu vai nu neizdevušās, vai nesakārtotas, paši personāži – ja ne gluži sajukuši, tad uz jukšanas robežas? Jā un nē. Vispirms jau jāteic, ka (un te pamatota ir paralēle ar Lācīša un Notāra tekstiem) autors savus „kadrus” nudien izvēlas, kā šķiet, pēc principa – maksimāli neievērojams, dzīvē nerealizējies, ne-varonīgs „varonis”. No otras puses, rakstnieka tendence visumā reālistiskajā stāstījumā iepludināt savdabīgas sapņu, vīziju un pat uz maģiskā reālisma robežas balansējošu norišu epizodes šo drūmā sadzīviskuma auru padara patīkami neviennozīmīgu un pat intriģējošu, liekot atkārtoti apjaust banālo patiesību, ka aiz katra līdzcilvēka necilās ārienes var slēpties kas neparasts, dīvains, reizumis pat dziļi traģisks. Autora lieliskās novērošanas spējas stāstus teju līdz plīšanai piesātinājušas ar faktiem, vietumis pat visai šokējošām detaļām un trāpīgi sulīgiem izteikumiem, kas lasītājam ļauj gandrīz pilnībā – līdz jau pieminēto ārpusrealitātes norišu robežai – iejusties aprakstītajā un noticēt, ka, jā, Fricis pie galda saka garu un nesakarīgu tostu, Hungārs ar motorzāģi nošņāpj mazo pirkstiņu un kreņķējas par šo faktu vairāk nekā par savulaik izdarīto slepkavību, bet vārdā nenosauktais pirmā stāsta vēstītājs stiepj mājās grozāmo klaviersoliņu, ar kura palīdzību cer uz gultas palikušajai mīļotajai atklāt jaunu pasauli. Te gan jāpiemin, ka šī triumfālā ticamība ilgst tieši vienpadsmit stāstus no divpadsmit – jo tekstā „Devītais Vilnis”, kurā vienīgajā no visiem autors mēģinājis runāt no sievietes perspektīvas, tas diemžēl nav izdevies: vēstītāja balss tik un tā pieder vīrietim, bet dabiski plūstošajai maskulīnajai domu gaitai un teksta stilistikai ar varu uztiept mēģinātais femīnais slānis atgādina to pašu vienā no stāstiem zārkam pārklāto līķautu – kad no tā apakšas, nesējam neveikli sakustinot mūžamāju, nelaiķei sprūk laukā pēdējā dzīves laikā ievilktā elpa, pa visiem gaisiem aiziet ne tikai pārbiedētais fiktīvais nesējs, bet arī „Devītajam Vilnim” knapi pārstieptā sievietes perspektīva, kuru veido, kā šķiet, no glancētiem dāmu žurnāliem uzlasītas klišejas, kas specifiski disonē ar vīrišķīgo izteiksmes veidu, nevis reāla pazīšanās ar pretējā dzimuma domāšanu.

Var teikt, ka Vizbuļa, tāpat kā Ērika Ādamsona varoņiem, piemīt „smalkās kaites” – tiesa, tās nav trīsdesmito gadu dendiju estētiski piegludinātās likstas, bet gan mūsdienīga, ne sevišķi izsmalcināta „mužika” prāta virāžas, kuras personāžam liek te katru vakaru nostāties uz mēnesgaismas iezīmēta četrstūra grīdas vidū, jo, nenospiežot šo „miega pedāli”, viņš nevarēs aizmigt, te, pamanot divus vīrus ratiņkrēslos, kuri zaudējuši attiecīgi kreiso un labo kāju, sākt savā prātā no šiem cilvēkiem būvēt vienu fiziski pilnvērtīgu eksemplāru, tiesa, aizdomājoties, ko šādā situācijā iesākt ar liekajām rokām un galvām... Vārdu sakot, rakstnieks meistarīgi atspoguļo katram lasītājam labi pazīstamas, kaut gan parasti neverbalizētas spocīgas iztēles gleznas, turklāt apvijot tās ar lērumu gan īpatni poētisku, gan (pa lielākajai daļai) grotesku detaļu, kuru reālistiskais zīmējums tomēr rada košu un pārliecinošu kopainu. Kā vēsta intervijas, autora ilggadējais darbs žurnālistikas lauciņā ļāvis lauvas tiesu šo vērojumu patiesi smelties no dzīves, pārējo papildinot ar iztēli.

Taču tieši detaļu sakarā jāmin kāda krājuma problēma. Proti, autors teju katrā stāstā centīgi pin un tamborē citu pie cita daudzos trāpīgi tvertos īstenības uzplaiksnījumus, taču no tiem īsti neveidojas kompakts grīdceliņš, ko varētu nosaukt par prozas kodolu. Sīkākas un plašākas vārdiskās ilustrācijas katra ir savā vietā, taču kā vietām sajaukti bilžu mīklas gabaliņi tie reti kurā stāstā savijas vienotā attēlā. Personāži katrā tekstā izdzīvo kādu epizodi, kurai bieži nav ne īsta iesākuma, ne kulminācijas, ne beigu – it kā rakstnieks būtu iespīdinājis jaudīgu lukturīti krāmu un putekļu pilnā pažobelē; pēc brīža gaisma apdziest un lasītājs paliek ar acs tīklenē iespiedušos māksliniecisku nekārtību, talantīgi uzgleznotu „kluso dabu ar visu iespējamo”, ar kuru īsti nevar saprast, kas darāms tālāk. Iespējams, detaļu spilgtums vairākos stāstos gluži vienkārši „noēd” galveno personāžu kopā ar visu vēstījuma pamatdomu, bet tikpat iespējams arī, ka rakstniekam prātā nemaz nav bijis šādu pamatdomu paust – vien radīt sava veida cilvēktēlojumus, kurus sižetiskā atslābuma dēļ īsti nevarētu nodēvēt par novelēm, taču žanra terminoloģijas ietilpības dēļ, protams, visnotaļ iespējams nosaukt par stāstiem. Tāpēc lai nu paliekam pie šī apzīmējuma – Oskara Vizbuļa debijas stāstu krājums nav nekāds nosaukumā minētais idiomātiskais piena produkts, bet gan potenciāli talantīga vārdgleznotāja veikums, un pat tad, ja rezultāts brīžiem atgādina raibraibu otu slaukāmo paleti – kāda vaina, mēs taču jūsmojam arī par abstrakto mākslu.

 

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunāko grāmatu recenzijas Latvijas kultūras presē. [<satori.lv>]

 

Jaunā Gaita