Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019
Rakstniece Ilze Lāce-Verhaeghe strādājusi par juristi-lingvisti Eiropas Savienības Padomē, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu darbus, dzīvo Vācijā. |
Ilze Lāce-Verhaeghe
Blauberģiete
No cikla „Klasiski motīvi”
Tik nozīmīgai dienai Martas Blaubergas dzīvē vajadzēja sākties neparasti – vai vismaz atšķirīgi, bet, septiņos no rīta atvērusi acis, viņa konstatēja, ka viss ir kā parasti – aiz sienas dārdina traukus kaimiņiene Lillīte, aiz loga uzplūst un aizplūst jūra.
Patiesībā nekādas jūras aiz loga nebija – tās bija Martas iedomas. Viņas bērnu dienās dzimusī pašaizsardzība. Kad naktī pagalmā iebrauca pļerkšķošs motocikls, mazā Marta teica pati sev, ka pie mammas atbraucis princis. Nevis kandžu sadzēries kolhoza zootehniķis. Un tā visu dzīvi. Bija labi un patīkami uzveikt nelāgo ar skaisto. Tāpēc, kad palielajā asfaltētajā ielā, pret kuru atdūrās mazās, ar koka mājām apbūvētās sānieliņas bruģis, rīta satiksme auga augumā un skaļumā, vienīgais glābiņš bija iedomāties, ka tā ir jūras viļņošanās – zumm, švī, šamm, zumm, švī, šamm...
Jūra atradās pilsētas otrā galā, un par tās tuvumu kādreizējā strādnieku priekšpilsētā liecināja vien mitrums sienās un kaijas, kas, no pludmales vārnu padzītas, tagad ložņāja un šķaidījās pa atkritumu tvertnēm.
Marta, ko citļauži ierasti smagi un graboši dēvēja par Blauberģieti, nolaida uz grīdas tumšām spalviņām noaugušās kājas un izstiepa pāri galvai tievās, stiegrainās rokas. Ar pamatīgu rībienu bija aizcirstas pretējā dzīvokļa durvis – tātad ir jau pusastoņi, laiks celties.
Martas kaimiņiene Lilija Skariņa bija branga sieva, platiem, apaļiem pleciem un dupsi kā mākoni, pēc taisnības – vismaz Skariņiete, nu. Taču neviens viņu citādāk nesauca, kā vien par Lillīti vai Skarīti. Tas Martai drusku sāpēja. Meitas uzvārdā Grence, viņa bija ieprecējusies Kurzemē no malēņu puses (paldies absurda laiku tautsaimniecībai, kas kurzemniekus – kuģu remonta rūpnīcas vīrus aizdzina talkā uz skābbarības bedri, kur jau rosījās paplukušas Malēnijas „padomju saimniecības” kantora meitenes), un tur augumā sīkais meitentiņš bija vai nu „Martužiņa”, vai „Grencīts”. Bet Marta saprata gan, kur tā vaina – viņas Arvīds bija bijis liela auguma vīrs, plats kā trīsdurvju skapis, skaļu balsi, un pats vienmēr mēdza stāstīt, ka viņam senčos esot kāds norvēģu jūrnieks. Tāda vīra sieva varēja būt tikai „Blauberģiete”. Turpretim Lillīte bija zvērināta vecmeita, pūpēdīte kaķu mīle.
Nevarētu teikt, ka abas sievietes būtu draudzenes, bet, kā tas palaikam notiek, cilvēki dzīvo kaimiņos tik ilgi, ka kļūst gandrīz vai par radiem nepieciešamības dēļ – uz mierīgas sadzīvošanas un savstarpējas izpalīdzēšanas pamata. Lillīte šad tad bija pieskatījusi Martas Jurģīti, Marta rūpējās par kaimiņienes minkām, kad Lillīte devās kādā tālākā braucienā.
Bet nekāda nīkule augumā sīkā Blauberģiete vis nebija, varbūt gluži savu vīru no kroga mājās nebūtu varējusi, pār plecu pārmestu, pārnest, bet pusmaisu kartupeļu no pagraba uzstiept varēja, elpai neaizvelkoties.
Un tas bija viens no tārīta darbiem – no pagraba vajadzēja uznest to maišeli ar tupeņiem un māla podu ar sālītajām sēnēm. Īrniekiem bija uz to stingrāko pieteikts šodien atbrīvot pagraba kambarīšus. Pirms nedēļas bija atbraucis saimnieks Šāberts, pagļēva skata dēlietis ar alus vēderu un apsarkušām acīm. Tā un tā, esot nolēmis pagrabā ierīkot laimētavu. Kā, kur liks? Lai tak nopērkot ledusskapjus. Un vēl jau ir malkas šķūnīši pagalmā. Kaut kur taču viņam esot līdzekļi jāņem, lai uzliktu mājai jaunu jumtu, ne jau no tām īres naudiņām varot sakasīt. Un kas tad varēja Šābertam iebilst? Koka namā bija četri dzīvokļi – augšstāvā dzīvoja Blaubergi un Skariņa, apakšstāvā – tas glūnīgais leitis Ancuvis, kas šeptējās pa tirgu, un krieviņi ar daudzajiem bērniem. Pēdējie te bija pagaidām, kamēr pabeigs būvēt sociālo māju, un pagrabā neko neturēja, bet par leiti Martai un Lillītei bija aizdomas, ka tieši viņš sakūdījis slinko Šābertu izmantot pagrabu peļņai.
Jā, laikam jau tā vajadzēja, ar zobiem un nagiem izkārpīt sev kādu „biznesu”, lai izdzīvotu. Redz, kaimiņš no ielas pretējās puses, mutīgais Bumbierkalns, bija pat dabūjis atļauju ierīkot savā dzīvoklī plašprofila darbnīcu – asināja nažus, laboja velosipēdus un ko tik vēl ne, abi ar sievu dzīvošanai paturot tikai mazo meitas istabiņu aiz virtuves.
Savukārt Arvīds, kam arī rokas auga no pareizās vietas, Blaubergu virtuvē vienā kaktā bija izbūvējis itin glaunu dušas telpiņu, paslēptu aiz čaukstoša plastikāta aizkara. Blakus pie sienas bija piestiprināts no vecā skapja durvīm izņemtais spogulis. Katūna naktskreklu novilkusi, Marta kādu brīdi skatījās uz atspulgā redzamo vecīgo meitenīti – ģīmis kā sažuvis pepiņš, krūtis kā peļu vēderiņi. Bet tam vairs nebija nozīmes. Nomazgāties gan torīt vajadzēja ļoti rūpīgi, boilerī uzkarsušo ūdeni nežēlojot.
Svarīgās dienas brokastīm Marta bija sagādājusi biezpienmaizīti un buljona pīrādziņu, bet ēst nemaz negribējās. „Varbūt tā arī labāk,” viņa lēnīgi nosprieda un, gana siltajā virtuvē tāpat plika atspiedusi kārno dibentiņu pret galda malu, iedzēra tikai dažus malkus kafijas un gāja ģērbties.
Džinsās un puloverī Blauberģiete patika sev jau daudz labāk, no mugurpuses viņu dažs labs no ostmalas ieklīdis jūrnieks kādreiz pat uzrunāja par „ģevočku”. Un omas uzlabošanai Marta šad tad iztēlojās, kā līdzīgā apģērbā uz ielas iziet Lillīte. Bet torīt viņai tāda drusku ļaunīga pasmiešanās par kaimiņieni nebija ne prātā. Bija jāizdara priekšdarbs – un tad darbs.
Nokāpusi pagrabā, Marta vispirms uznesa līdz kāpņu laukumiņam kartupeļu maisu, tad lielo māla podu ar sālītajām sēnēm, kas arī nebija nekāds vieglais, jo divdaļīgo koka vāku pie glumās masas piespieda prāvs akmens. Atgriezusies viņas dzīvoklim atvēlētajā pagraba šķūnītī, Marta ar dēla vecajās botās ieauto kāju paplīkšķināja pa grubuļaino zemes klonu, kā izlīdzināt gribēdama, brīdi sastingusi stāvēja un skatījās vienā punktā, tad strauji pagriezās un aizslēdza šķūnīša durvis. Tam vairs nebija jēgas, bet lai jau papūlas tie ārā plēsēji.
Martai iznākot uz ielas, Bumbierkalns kā reiz turpat uz bruģa gramstījās ap kādu parūsējušu velosipēdu un tūlīt pat noklabināja vienā elpas vilcienā „labsrītsblauberģietkotadēlsneraksta”, uz ko Marta paraustīja plecus, atpurpināja parasto „laijaunudzīvokāgrib” un gāja vien tālāk gausi klīstošajā rīta miglā – uz centra pusi, kur ap tirgu un baznīcu bariņos bija saspiedusies vai visa pilsētas „kūsājošā” dzīve – veikali, aptiekas, ēstūži un dzertūži. Aptieku noteikti bija par daudz, tomēr tās spītīgi turpināja pastāvēt, turpretim veikali te pazuda, te radās no jauna kā tādi sezonas dārzeņi.
Dabūjusi pirmajā aptiekā to, pēc kā bija nākusi, Blauberģiete būtu varējusi iet mājās, bet likās kaut kā... par īsu, vai. Un pārāk agrs, lai izpildītu to lielo uzdevumu, kam vajadzēja šo pelēko dienu darīt īpašu. Viņai ienāca prātā, ka pāris dienas nav redzējusi Lillīti. Un Marta pagriezās uz pretējo pusi, lai aizstaigātu līdz kaimiņienes darba vietai.
To barotavu, kur aiz letes kā siena guba kluknēja brangā Lilija Skariņa, kādreizējos „Pelmeņus”, saskaņā ar izkārtni tagad sauca par „Austrumu rozi”, bet tautas valodā – par „pitņicu”. Laikam tāpēc, ka no logā redzamā sortimenta uzskaitījuma (kebabi, picas, pitas) tieši mistiskās pitas vislabāk padevās pārveidojumam.
Kā parasti rīta pusē, „pitņica” bija gandrīz tukša, tik pie viena galdiņa sasēduši trīs vecūkšņi, un ļerkšķēja diezgan augstu pie griestiem uztupinātais televizors, atrādot iepriekšējās dienas futbola spēli.
Divi prāva auguma vīri sēdēja ar muguru pret durvīm un, Martai ienākot, galvas nepagrieza – skatieni bija kā piekalti, nē, ne jau televizora ekrānam, bet tai alus pudelei, kas priekšā trešajam, pēc skata kuslākajam galda biedram, kurš no abu plaukstu skāviena neizlaida pusizdzertu glāzi.
Tas trešais, kas uzmeta viņai vienaldzīgu skatienu, Martai bija svešs, bet abus pārējos viņa atpazina pēc balsīm – tie bija Arvīda kādreizējie darba biedri. Marta uzmeta kūkumu un pavilka augstāk jakas apkakli, gribēdama palikt nepazīta. Lai nebūtu kaut kas jāatbild, kad atkal prasīs par dēlu.
„Ko tu tāda čokurā sarāvusies?” sveicienam tik ar galvu pametusi, notaurēja Lillīte un, atbildi nenogaidījusi: „Drēgns šodien. Dzersi kaut ko?”
„Vienalga, kaut ko karstu,” tikko dzirdami nomurmināja Blauberģiete.
Kaimiņienes paradumus labi zinādama, Skariņa nolika Martai priekšā plastikāta glāzi ar kakao un noraidoši pameta ar roku, kad pēdējā taustījās pēc naudas maka. Nebija jau vairs kā agrāk, kad, ēstuvē strādājot, uz veikalu pēc pārtikas iet nevajadzēja, bet arī tagad saimnieks Čabajevs dažiem malkiem dzēriena pakaļ neskatījās.
Un Lilija Skariņa jau nebija no muļķu mājām, viņai sen bija skaidrs, ka galveno peļņu tas uzbeks vai čečens dabū no mazajiem sainīšiem. Tos no picu ceptuves atveda, tad tie īsu mirkli pastāvēja aiz letes, paslēpti kādā no mikroviļņu krāsnīm, un drīz vien tapa no dzērienu piegādātāja savākti. Tāpēc Lilijai bija vienalga, vai tie, kas te šad tad ienāk, pērk tās apkaltušās picas un kebabus vai nepērk, cietu algu viņa dabūja regulāri. Kādu dzeramo gan bija jāpaņem un tad, viņaspēc, lai sēž kaut visu dienu – kā tie trīs, kas te izliekas skatāmies futbolu.
Sildīdama plaukstas ap karsto dzēriena trauku, Marta apsēdās tā, lai visi trīs tērgājošie vīrieši redzētu tikai viņas muguru, iedzēra pa malkam un skatījās ārā pa logu – tas bija Blauberģietes iemīļotais galdiņš, tā teikt, „ar skatu uz okeānu”.
Otrpus rudenīgi panīkušu rožu apstādītajam laukumam, ko pāršķēla tramvaja sliedes, uz tirgus žoga betona apmales jau sēdēja divi ubadziņi – Pēterītis un Dacīte. Abi kādreiz bija strādājuši pilsētas teātrī – „skatuvčiks” un ģērbēja. Pie ikdienas bohēmas pieraduši, nu ar savām mazpensijām to vairs atļauties nevarēja un tāpēc bija uzsākuši šito rūpalu. Pēterītis vienmēr klusēja, tikai mīlīgi smaidīja kā tāds pelēks, nekaitīgs kukainītis, bet, garāmgājēju ieraudzījusi, runātāja bija Dacīte – paplukušu dāmu platmalīti galvā, ap kaklu noskrandis šifona lakatiņš – tādā sirsnīgi nopīpētā, pašcieņas pilnā balsī: „Iedod man drusku naudiņu.” Ja uzrunātais nereaģēja, piemetināja – joprojām ne lūdzoši, bet tā pavisam lietišķi: „Daudz jau nevajag.” Un bieži vien tas nostrādāja – bleķa naudiņas gandrīz katram kabatā atradās, un tāda cienīga prasīšana kaut kā bija patīkamāka par citu ubagotāju piekopto žēlo blēšanu.
„Nē, Ariel ir par dārgu, es skatos pēc kaut kā lētāka, tas pats „boņuks” ir labs diezgan,” ducināja viens no pensionētajiem darbarūķiem. „Bet vislētāk tiek cauri Jānis – kopš apglabāja Elzu, drēbes vairs nemazgā. Aiziet tik uz baznīcu, dabū jaunas un vecās met ārā.”
„Ūja, vai tad meita nevar šim priekš veļas pulvera atsūtīt?” brīnījās otrs.
Bet trešais pasmējās sīku smiekliņu, un tad tas sākās. Kur bija kaut divi kopā, tūlīt bija jārunā par to, kā bērni iekārtojušies ārzemēs un vai atsūta večiem ar’ kādu naudiņu. Jā, šim neklājoties slikti, abi dēli atceras, ka viņam un mātei te nav viegli izdzīvot. Un ņēmās uzskaitīt, kas tik par atsūtīto naudu nav nopirkts.
Marta pasmīkņāja. Tad jau būtu varējis čomiem arī kaut ko uzsaukt. Vai vismaz ielējis no savas pudeles, Lilijai jau to glāžeļu nebūtu žēl.
„Jā, bez bērniem šajos laikos gals klāt,” sporta komentētāju pārbļaudams, piepeši skaļi noteica tas ar dobjo balsi, un Marta sarāvās, jo likās, ka vīrietis to saka viņai. Ap galvu aplocījās dzelzs stīpa, klakstinādama „gals klāt, gals klāt”.
Pametusi neizdzerto kakao uz galda, Marta iemetās ķemertiņā. Kā parasti, ar pūlēm sataustīja gaismas slēdzi – saplaisājusī plastmasa bija notīta ar līmlentu. Uz sienas tieši virs poda ar nošķiebto sēdekļa „brilli” piktogramma vēstīja, kā šai smalkajā vietā būs uzvesties – uz poda kājām nekāpt, kaut kādus lielus pikučus iekšā nemest, ūdeni nolaist. Savukārt ārā ejot, nācās izlasīt bargu jautājumu trejās valodās – „Vai tu uzvedies kā mājās?”. Un tad tas pats angliski un krieviski. Šoreiz Marta ievēroja, ka apakšā uzradusies vēl viena rindiņa – tādi kā punkti un komati. „Kaut kāda arābu mēle, vai?” viņa nodomāja un pa paradumam parādīja uzrakstam vidējo pirkstu. Mājās viņai nebija jābāž pirksti plikos vados, lai tiktu pie gaismas.
Nemanītai paiet garām trim futbola līdzjutējiem neizdevās. „Ā, Blauberģiet, bagāta būsi, nepazinu,” iesaucās veļas mazgājamo līdzekļu zinātājs, bet Marta tikai nevaļīgi pavēcināja roku un bija pa durvīm ārā. Aši pārtecēja sliedēm, iebēra Dacītes koķetajā rokassomiņā visu, ko varēja makā sagrābstīt, un tik strauji pagriezās uz promiešanu, ka vecajai draiskulei cienīgais „paldies, mīļā sirds” palika uz mēles neizteikts.
* * *
„Bērni, bērni, bērni,” mala dzirnavas galvā. Migla bija pārgājusi neatlaidīgā sīklietū, bet Blauberģiete to nemanīja. Atgādinājums par šodien paveicamo bija nācis kā strāvas sitiens. Jā, bija viņiem ar Arvīdu dēls, kluss, augumā nepadevies puisītis tēvam par sarūgtinājumu. Jurģītis, Martas prieks un acuraugs, kurš kaut kā nemanāmi bija pārtapis izdēdējušā būtnē ar nedabiski bālu seju un paplašinātām acu zīlītēm.
Viņi abi ar Arvīdu bija tādi naivuļi, ilgi neko nesaprata. Kad dēls teicās nakšņojam pie drauga un otrā dienā, mājās pārnācis, pēc alkohola nesmirdēja, viss taču bija kārtībā. Un Marta neliedza kabatas naudu, tik patīkami bija domāt, ka viņas puika ir populārs, nemitīgi tiek aicināts uz visādām svinamdienām. Arī zudības uzreiz netika pamanītas.
Pirmais atklājums bija Arvīda ordenis. Viņš jau vienmēr bija kaunējies, ka pie komunistiem to dabūjis (kādam tie ikgadējo revolūcijas svētku ordeņi bija jāpiešķir, un vai gan nedzērājs un godprātīgs strādnieks varēja no tā izvairīties). Padzirdējis, ka tagad no kolekcionāriem var dabūt itin labu naudu, gribēja pārdot. Bet kumodes atvilktnē tās bļembas vairs nebija. Un nebija arī uz kāzām dāvināto sudraba galda piederumu. Un vecās Bībeles. Vaicāts, kāpēc nozadzis, Jurģis tik atteica „paši sen tās mantas bijāt aizmirsuši” un smējās tā ilgi un nedabiski.
Un tad kādu nakti pie durvīm klauvēja. Policisti bija atveduši Jurģi, atrastu sēžam ielas malā ziemas spelgonī. Būtu vajadzējis vest uz iecirkni, bet, kā vienmēr un visur, gadījās starp policistiem Arvīda kādreizējais darba biedrs. Kuģu remonta rūpnīca bija izputējusi, un večiem spēka gados nācās meklēt citu darbu. Ja negribēja braukt prom, izvēle nebija pārāk liela. Brīžiem šķita, ka pilsētā nav nevienas vietas, kur kāds no viņiem nestrādātu par apsargu, krāvēju vai gaļas izcirtēju. Kad Jurģi nosēdināja virtuvē pie galda, un viņš turpināja neredzošām acīm skatīties vecākiem garām, tad paņēma dakšiņu un, bakstīdams ar to delnas locītavu, monotoni skaitīja „nesaprotu, neko nesaprotu”, abi Blaubergi beidzot saprata. Arvīds kliedza. Marta raudāja. Nekas nemainījās. Pilsētas narkoloģijas centrs bija slēgts, jo valstij nebija naudas. Blaubergi gribēja vest dēlu uz Rīgu, bet tad saslima Arvīds.
Krabis nekad nepīpējušā metinātāja Blauberga plaušas saēda zibensātrumā. Kaut Marta bija pasākusi naudu slēpt, Jurģis tomēr pamanījās nospert no mātes somiņas tikko no bankomāta izņemto vīra pensiju. „Ko darīt, ko darīt, nav vairs spēka,” viņa šņukstēja slimnīcā pie vīra gultas. „Kaut viņš vienreiz aizietu un vairs nepārnāktu.” Un pēdējie vārdi, ko Arvīds, knapi lūpas kustinādams, spēja pateikt savai mazajai sieviņai, bija „tas tavā ziņā, tu viņu laidi pasaulē...”. Un pagrieza nodzeltējušo, kaulaino seju pret sienu.
* * *
Tikusi dzīvokļa siltumā, salijusī Blauberģiete vējjaku gribēja pakarināt priekšnamā uz āķa, bet netrāpījusi vienaldzīgi noskatījās, kā slapjais apģērba gabals nokrīt uz grīdas. Dažus mirkļus pasēdēja pie virtuves galda, gandrīz tādu pašu sejas izteiksmi, kāda tai ziemas naktī bija viņas neceļos aizgājušajam puisītim. Tad sameklēja skapītī stikla burciņu ar zaļganām tabletēm. Izņēma no kabatas šodien aptiekā nopirkto kārbu un izlupināja vēl divdesmit tādas pašas tabletes. Pielēja pilnu glāzi ar ūdeni. Pirkstu galiem ņēma tabletes, meta mutē, uzdzēra ūdeni, un tā pa vairākām reizēm. Vajadzēja pietikt. Piepeši, kaut ko iedomājusies, izcēla no virtuves kakta sēņu podu un aiznesa pie ārdurvīm, pa ceļam pasperot malā jaku. Nesot akmens bija slīdējis uz vienu pusi, un koka ripuļa puse slējas ārā no poda kā tāds sadzeltējis vaigs. Marta sakārtoja vāka pusapļus, nolika akmeni tieši pa vidu, pavēra vaļā durvis un nolika podu tā, lai durvis nekristu ciet. Droši vien ielavīsies kāds Lillītes kaķis, bet lai jau.
* * *
Nākamajā dienā nekādi darbi pagrabā nesākās. Šāberts bija naktī nospēlējis savu namu kārtīs.
Pēc kāda laika, tiklīdz krieviņi bija dabūjuši dzīvokli sociālajā mājā, Skariņa piekritusi pārcelties uz kādu no krievu armijas pamestajām dzīvojamajām ēkām, bet leitis ar prieku pieņēmis itin smuku naudas summu, jaunais īpašnieks māju gluži vienkārši lika noplēst. Demolēšanas darbi tika pabeigti mērkaķa ātrumā, tā ka neskaitāmie avīžportreti – bargais vīrs ar kuplajām melnajām uzacīm un ordeņiem klāto krūti – tikai nepilnu dienu caur tapešu driskām neatzinīgi nolūkojās postažā. Gandrīz tikpat ātri stratēģiski izdevīgajā krustojumā tapa uzbūvēta automazgātuve.
Jurģa Blauberga mirstīgās atliekas atrastas netika, tās palika drošībā zem betona plāksnēm, kas tagad sedza to vietu, kur reiz bija atradies Blaubergiem ierādītais pagraba šķūnītis.