Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

NEPĀREJOŠO SĀPJU VIEGLUMS

Inese Dreimane. Vēstule ar pielikumu. Rīga: Zvaigzne ABC, 2019

 

... es stāvēšu brīnīdamās cik sāpes pieminēt viegli

Bārbala Simsone

 

Sagadīšanās vai labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis? Drīzāk abi, jo dzidrotajam šā gada 14. jūnija liepziedu rītam labpatikās mani aizvedināt uz gleznotājas Daces Lielās skaisto dabas mistēriju galerijā Daugava, pulksten 13.00 sirds nepieciešamība aicināja būt pie Brīvības pieminekļa (komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis), vakarā Roberta Rubīna un Ineses Zanderes „sīkstas mīlestības pret savu tautu un zemi” sarūpētais Zemgales gredzens Dailes teātrī un pēc tam LTV1 Melānijas hronika, bet nakts dziesnas un rītausmas mijā pabeidzu lasīt vēsturnieces un Latvijas okupācijas muzeja pētnieces Ineses Dreimanes (1972) debijas romānu Vēstule ar pielikumu.

Nu es te taustos apkārt pēc vārdiem, kas spētu izteikt to, cik cieši šīs piesātinātās dienas iespaidu spilgtā vizualitāte un emocionalitāte, sēru lentei plīvojot pie Latvijas karogiem un ozollapu vainagam nežēlīgi atgādinot par 1941. un 1949. gadā nelikumīgi un varmācīgi aizvesto Latvijas iedzīvotāju skaitu, manā izjūtu pasaulē sakausējās ar I. Dreimanes darba visnotaļ spēcīgo vēsti ārpasaulei.

Romāna sižets ir veidots gan kā stāstījuma personas iekšējais monologs, gan kā viņas tiešā vai imaginārā saruna ar saviem laikabiedriem. Vēstītājas vārds ir viņas „mātes Magdalēnas mazā kaprīze, jo viņa ir vienīgais bērns, kas izdzīvoja” (11. lpp.). Lai neizgaisinātu šā vārda noslēpumainību, skaidrības labad stāstnieci saukšu par VIŅU, kas sižetā parādās vispirms kā pirmās brīvvalsts studente, tad kā muzeja līdzstrādniece, bet otrās krievu okupācijas laikā, kad pārdrošos un pašaizliedzīgos sava čekas aizvestā līgavaiņa meklējumos bija „izdeldētas varas gaiteņu grīdas, izbristas kapu smiltis un izgaudots gan gods, gan prāts un sirdsapziņa” (8. lpp.), – kā darbiniece čekas pārraudzītajā milicijā. Līgavaini saukšu par VIŅU. 20.-30. gadu Latvijā VIŅŠ, šķiet esam gara aristokrātu ģimenē audzis un pilnveidojies jauns vīrietis, kas „prata valodas un strādāja ārlietu resorā par tulku” (17. lpp.). Šo „pagaro, izskatīgo” cilvēku VIŅA sastapa Angļu klubā deju vakarā. „Viņš pastiepa roku, es savējo pretī, nezinu, kas tad īsti notika. Tumši zilas acis. Patīkams, stingrs satvēriens. Silta plauksta. It kā nekas sevišķs, bet bija tāda sajūta, ka pasaulē viss nostājies savās vietās un tieši tā arī jābūt. Divas rokas viena otrā. Bez jautājumiem vai šaubām” (17. lpp.). Abu liktenis – kārtējais mūsu tautas simboliski vispārinātais via dolorosa.

Tūlīt pat jājautā, ar ko gan jau ekspozīcijā rakstniece panākusi to satraucošo kontrasta sajūtu starp Latvijas brīvvalsts laika atmosfēru un tās iznīcināšanas varbūtību, kas, šķiet, zaļoksnējai laimei jau no sākta gala karājas pāri kā Dāmokla zobens? – Tā ir rakstnieces leksikas maģiskā burvība; darbības tagadnes laikam mainoties un krustojoties ar pagātnes retrospektīvu apceri un sajaucoties ar nākotnes vīzijām, lasītājs gluži nemanot tiek sagatavots apokaliptisku priekšnojautu mentālai uztverei. „Es” stāstnieces atturīgi aprautais, pat šķietami lietišķais stils, it kā ārpusnieka vērotāja pozīcija – personīgo pārdzīvojumu intimitātes absolūta tabulizācija, sensāciju raisošu epizožu un lētu efektu nepieļaujamība – sasniedz dziļas un nopietnas mīlestības – „bez nosacījumiem, pieprasīšanas vai ego demonstrācijām” (20. lpp.) – ticamības pievilcību un skaistumu. Tās pamats – dvēseļu gara radniecība: „Pasaule izrādījās vienkārša un tīra, ja mēs tajā varējām būt kopā. Viens otram” (20. lpp.).

Liktenis VIŅAI un VIŅAM diemžēl bija atvēlējis vien gadu un piecus mēnešus. Krievu armijai okupējot Latviju, VIŅŠ bija zaudējis darbu, jo visi, kam bija Latvijas pase, sūtniecībās tika atlaisti. Kā spoki apkārt klīda baisas runas par VIŅA bijušo darbabiedru izvešanām. – Norisēja taču Latvijas brīvvalsts iznīcināšana! Tad pienāca 1940. gada 20. augusta nakts, kad ar mājas sētnieka Zaula kangarisko centību arī šā pāra dzīvoklī iebruka okupācijas rupjās, brutālās varas patvaļnieki un ciniski un varmācīgi sabradāja viņu vēl nemaz īsti nedzīvoto dzīvi. Pēc tam Zauls tur bez sirdsapziņas pārmetumiem nekautrēsies „vandīties pa skapjiem, grābt un zagt! Iztirgot un atdāvināt...” (96. lpp.). Līdz abu kāzām nebija vairs atlicis daudz laika... Pēckara gados VIŅA no „tumšzilo acu” lēģera biedra Arvīda uzzinās, ka iegansts šai kliedzošajai netaisnībai bijusi prātam neaptverama neģēlība – VIŅA kādreizējais dienesta biedrs Harijs Markovičs nebija izrādījis gatavību nokārtot savu naudas parādu! Un šā štukača meliem noticēja un nobendēja cilvēku, kas visai pasaulei „būtu varējis izdarīt tik daudz laba, vērtīga, paliekoša!” (212. lpp.)

Kad gaisa uzlidojumi apdraudēja Varšavu, kur uz dzīvi bija pārcēlusies tante, karš nu tieši skāra arī VIŅU un VIŅAS ģimeni. „Tad sekoja nākamais neprāta recidīvs – šoreiz tepat Latvijā. Tas izrādījās masveida... Jā, es runāju par vāciešu prombraukšanu” (20. lpp.). „Tumšzilo acu” vecāmāte no tēva puses bija Kuldīgas vāciete; tēvs „pēkšņi sajuties kā folksdoičs, un visai ģimenei nu jākrāmē koferi” (20.-21. lpp.). VIŅŠ bija kategoriski atteicies doties prom, jo „sevi uzskatīja par latvieti”, nevēlējās dzīvot bez VIŅAS; bija arī citi svarīgi iemesli: „Es dienesta laikā zvērēju uzticību Latvijai, viņš teica, un, ja būs nepieciešams par to cīnīties, to arī darīšu. Viņš negribēja atkāpties no savas pārliecības un lauzt zvērestu, negribēja arī karot par reihu un fīreru, jo neloloja ilūzijas par drīzām kara beigām. Kļūstot par Vācijas pilsoni, nāktos pakļauties arī visiem likumiem, to skaitā karaklausībai. Viņš neticēja arī apsolījumiem, ka repatriētos armijā neiesauks” (26. lpp.).

Romāna tekstā viscaur sajūtamas arī I. Dreimanes, vēstures pētnieces, priekšrocības. – Tas vispirms ir autores talants iedvest lasītājā pārliecību par vēsturisko faktu precizitāti, kas savukārt motivē arī personāža likteņ­gaitu cēlonisko virzību. Tādējādi lasītājam ir dota iespēja ar seismogrāfisku precizitāti nojaust traģisko notikumu nenovēršamību. „Tumšzilo acu” fatālo lēmumu palikt Latvijā Viņa neuztvēra kā komplimentu, bet gan kā „smagu atbildību”. VIŅA nevēlējās, ka viņas dēļ varētu izcelties ģimenes naids un ka šī izšķiršanās pēcāk varētu vērsties pārmetumos pret viņu pašu.

Vēstules... sižeta centrālā ass un vienlaikus arī tā kulminācija ir notikumi un personas, kas saistīti ar VIŅAS izmisīgi riskantajiem meklējumiem sadzīt mīļotā cilvēka pēdas. Šī darbības joma mudžēt mudž gan no pašmāju bezmugurkaulniekiem, kas laiku griežos izveicīgi pārtaisījušies par kolaboracionistiem un nodevējiem ar izrūnītu sirdsapziņu, gan rūdītiem čekas maitām. Okupācijas laika ideoloģiskajā pūznī pavīd tādi kolorīti konformisti, kā, piemēram, „kustīgais, pļāpīgais, dikti draudzīgais” ložņa Vilis Smilga vai Nabas Mildiņa (īstajā vārdā Milda Silazieds no Nabes pagasta), kas studentes statusā vilka savu eksistenci „ar knapiem trijniekiem un mūžīgiem pēceksāmeniem”, un tas „pateicoties regulārai priekšā teikšanai un profesoru žēlastībai” (14. lpp.). Tomēr par visu vairāk „riebās latviešu – no ministriem līdz kurinātājiem – pārkrāsošanās un līšana uz vēdera komunistu priekšā. (..) Apmelošanas, nodevības, izsekošanas nekur nepazuda – tas viss turpinājās un tikai vērtās plašumā” (161. lpp.). Šaušalīga un baisa savā izsmalcinātajā zemiskumā ir „Dieva valdītās” padomijas mesijas – čekista Afanasjeva – upura novārdzināšanai pielietotā „kaķa spēle ar peli”. Kad stūra mājas pagrabā gandrīz līdz nāvei sasistais mīļotais cilvēks neparko negribējis atzīties neeksistējošu noziegumu veikšanā, Afanasjevs izkalkulējis velnišķu plānu, lai gūtu gandarījumu par spītnieces „neatlaidību, iesniegumiem, lūgumrakstiem” (210. lpp.). „Piedraudēja, ka turpmākas spītēšanās gadījumā noorganizēs satikšanos: VIŅU arestēs un dauzīs tieši tāpat. Un ne tikai to”, jo, redz, „konvoja zaldātiem pārāk bieži meitās aiziet nesanāk”, tad jau varēšot papriecāties „viņa acu priekšā” (210. lpp.). „Tad viņš piekritis atzīties, lai to nepieļautu. Parakstījis visu.” Savu vienvienīgo glābdams, „apmeloja sevi... Cilvēku salauza, izmantojot viņa mīlestību” (210. lpp.). Lēģerī VIŅŠ „nomira no bada un asins saindēšanās... Apsaldējuma brūces čūloja, nedzija, tajās iekļuva infekcija” (212. lpp.). VIŅAI tika „mūža ieslodzījums bez tiesībām uz apžēlošanu” (214. lpp.), „absolūts tukšums sirdī, vienaldzība pret pasauli, cilvēkiem, notiekošo. – Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek” (215. lpp.). Un tomēr. Mūžu mūžos VIŅAI sirdī paliks „mazā, apbružātā rūtiņu papīra lapiņa” ar tik dārgajiem vārdiem: „Mana mīļā, vienīgā. Es nezinu, vai mums būs lemts vēl satikties. Liktenis nav bijis pārāk labvēlīgs. Varbūt Dievs palīdzēs... Piedod man un neskumsti. Es Tevi vienmēr mīlēšu, arī tad, ja nekad vairs neredzēšu” (207. lpp.).

Dievs palīdzēja izglābt ticību VIŅU mīlestībai! Pāri laiku lokiem, pāri gadu gredzeniem Ineses Dreimanes Vēstule... sasaucas arī ar 1919. gadā kritušā latviešu strēlnieka sacīto savai meitenei Zemgales gredzenā. Šie vārdi ir nākuši cauri mūžībai, tāpēc „klusi, nedaudz aizsmakuši un ļoti ļoti noguruši” (207. lpp.). Tikai ar savu roku tos pierakstījis kāds cits –, kam laimējās atgriezties. Viņa vārds ir Knuts Skujenieks: ... „Es tev atdošu sevi visu / un neprasīšu nenieka / man nevajag / dzīvošu tālāk / no tavām skumjām un prieka”.

Noteikti jāatzīmē vēl tas, ka Vēstulē ar pielikumu, kā reti kur citur šādas tematikas darbos, konsekventi pārstāvēta autora/vēstītāja pozīcija. „Es” vēstītāja to skaidri un nepārprotami definē šādi: „Mani ienaidnieki bija sarkanie. (..) Komunisti, čekisti un visi viņu pakalpiņi. Nevis ebreji vai krievi, vai sazin kas vēl. Elvīne [ebrejiete] bija viena no manām labākajām studiju laika draudzenēm. Juris [patiess draugs, ‘ar kura palīdzību vajadzības gadījumā varēja rēķināties’. – (19. lpp.)bija pa pusei ukrainis. (..) Ja sakritības dēļ kāds izrādījās čekists un maita, tad – pats vainīgs. Es nevienu neienīdu tikai pases ieraksta dēļ. Tāpēc, lūdzu, aiztaupi man poļitruku blēņas par latviešu fašistiem” (94. lpp.). Bet okupācijas varas ievazātā, uzspiestā un kultivētā – latviešu tautai naidīgā – ideoloģija ir absolūti nepieņemama un nediskutējama: „Komunisti bija iecerējuši mainīt mūsu prātus līdz tādam līmenim, ka ikviens būtu gatavs nodot savu māti vai bērnus, ja tie vēl izrādītu kādas domājoša cilvēka pazīmes” (118.-119. lpp.). Šāds skatījums apspriežamā konteksta ietvaros pelna visaugstāko atzinību un visdziļāko cieņu.

Vēstule ar pielikumu ir godprātīgi un dvēseliski uzrakstīta rokasgrāmata ikviena latvieša ikdienai. Ja dabisku un neviltotu patriotismu un dzimtenes mīlestību viņš sevī izjūt kā iedzimtu, jeb, autores vārdiem runājot, ja tie viņam „ir sirdī iekšā” (11. lpp.). Tā būs vieda un bagātinoša lasāmviela ikvienam citam cilvēkam, kas Latviju par savu mājvietu izvēlējies ar sapratni un cieņu. Tāds arī savas paša tautas dārgumus tad ieraudzīs aizvien citādām acīm.

 

Gundega Zēhauza

Dr. philol. Gundega Zēhauza (Seehaus) publicējusi virkni rakstu par latviešu literatūru Rostokas U. publikācijās, Latvijas ZA Vēstīs, Karogā, Kultūras Forumā, humanitāro zinātņu žurnālā Letonica (37/2018), Kentaurs XXI (51/2010), JG172(1989), JG278(2014), JG285(2016). Ir sastādītāja un priekšvārda autore bilingvālajai latviešu dzejas izlasei Rīga ūdenī / Riga im Wasser, Rīga: Tapals, 2004.