Kāpj dūmi stāvus debesīs. Lai ziema gara.

Lai sastingums pār koku zariem virmo.

Lai zeme pamirst vēl zem kupensvara.

Lai saule kavējas, kad gaidām staru pirmo.

Lai gaisma aust ar mokām lēna, rāma.

Lai kaijas rītos kliedz. Lai ziema gara.

Lai asnu valoda nekur nav izlasāma.

Lai vēl ne vēsts no ilgu pavasara.

Lai ziema gara vēl. Lai sārti rīti.

Lai ledus rūtis glezno smalku otu.

Lai sniega raksti izdziest nelasīti.

Mums nepieciešams laiks. Lai pārziemotu.

Pārtrauc.

Tie neprāta auļi asinsritē nav tavi.

Tev pieder pelēka gaisma aiz norasojušas rūts.

Pārtrauc.

Tās smailes, kas debesis uzplēš, nav tavas.

Tev pieder mīkstais pulss uz kļavlapu malām.

Pārtrauc.

Tavam lēcienam nepārvarēt gravitāciju.

Un arī nevajag.

Ja lēksi vēlreiz, tu jau zini:

Tevi sašķaidīs zvaigznes.

tu atkal ieej tumsā

zibensmēle dziest

tu iebrien melni piedziedātā naktī

tev mana balss pār sētu pretim iet

ar zāļu vainagu uz salijušiem matiem

tu iebrien ezerā kas zaļi kūp no dziesmām

un saujā pasmel siltu dvēselīti

pie naktsvijoles tukšo laivu piesien

bet pamalē jau zilganu redz rītu

mēs šīsnakts augstā spēlē bandinieki

vēl manas kurpes rasā juks un svars tavs zemē lieks

un saule lēks un taisnoties būs lieki

jo spalga Jāņunakts mums abiem acīs kliegs

manu dzīvi kā rūtiņu lapu kāds uzplēš

atsedz kalnu virsotnes otrajā pusē

nav svarīgi vairs vai notiek pa īstam

katrs savējā malā klusiņām dzīstam

kā tu pazini kļūdu tais rakstos

tagad caur rūtiņām debesīs skatos

gaisma kas viļņojās gadsimtiem pāri

piezagās smaga un nemanāma

viss dīvaini klusu un patiesi noris

aiz vienādojumiem kalnu kores

novembra ielas kā galotnes klusē

manu dzīvi kā rūtiņu lapu kāds uzplēš

rotājas saule atbalsis dungo

nezinu vēl kur vedīs šīs stundas

es rūtiņu lapa pie pamalēm plīstu

es tevi lūdzu vēl nesadzīsti

uz citu pasauli pavērtas durvis

spraugā caurvējš uz pusēm plēš

katrs pussoli savā pusē

aizcērt tās durvis, caurais vējš

cita pasaule saldumu elpo

tava roka tur vidū un mana

caurvējš, cērt taču beidzot uz pusēm

to mūsu kopējo neatlaišanu

sliekšņa vidū pasauļu vidū

rokas runā un rokas smejas

kamēr es stāvu kamēr tu stāvi

starppasauļu caurajā vējā

Es tev nozagu

Mazu stūrīti debesu

Un dažpadsmit miljonus zvaigžņu

Nebaidies

Mazāk to nekļūs

Pārdot tās nevar

Un izvest zvaigznes no valsts

Laikam ir kontrabanda

Nebaidies

Man to vairs nav

Tu biji pieklājīgs

Paspiedi roku

Un izlikies nemanām

Manas no zvaigznēm

Aiztūkušās acis

viss ir daudz vienkāršāk

no elpojošas tūces

tais smiltīs rāma asinslāse krīt

kāds atkal skaita visas tavas brūces

un nesaprot ka nevar saskaitīt

kūp atkal tvaiks no piemirkušām plaukstām

zem kājām klons tik nodevīgi glums

no lietus velvēm dedzinoši augstām

uz sejas lāso asins iedegums

es minu kura tumsa mani kliedēs

es gaidu brūce atvērsies vai dzīs

zem sirds klaudz riteņi un kaut ko runā sliedes

es nezinu kurp mani aizvedīs

aiziet gadi aizdzīst sāpe paliek augšupvērstas saujas

trubadūru notrakota sirds uz apklusušām stīgām

ne vairs uguns dzelmei pāri ne vairs pirkstgalos uz kraujas

gara grūta klusēšana tek caur skropstām bezgalīgām

aiznes upe līgodama manu ziedu vainadziņu

ko tie līdz veci vārdi ko tik ilgi lūpās krāji

ne es varu ne es gribu tecēt līdzi panākt viņu

raugos ilgi nesaskatu kur tie mani žēlotāji

aiziet gadi izdziest notis dziedu cauri rītiem svešiem

nezinu vai kādreiz dzīvē spārnus pelnījusi būšu

protu tikai tukšas saujas celt pret rieta padebešiem

re kur Dieva muzikanti spēlē krustāsistu mūžu

palaižu dvēseli ganos plūkt zāli un dumji blēt

tais cienījamajos gados vairs nepiedien gavilēt

bet dvēsele muļķe nejēdz rātni ap mietu slāt

ceļas uz vienas kājas sāk spārneļus plivināt

veltīgi skaidrot un klārēt tavs skrējiens sen aprāvies

nē viņa spārda gaisus viņa pret vēju skries

nu labi

lai skrien

lai pazūd

gana apļus ap sevi mīt

ai migla

ai rasa rasa

man pazuda dvēselīt

sastinguši autobusi krustojumos dveš

krustām šķērsām aizaug sirdi nepārstādāms mežs

krustām šķērsām ēnu cirvji vecas saknes kaļ

maldās roka ēnām cauri turp un atpakaļ

visi ceļi guniem pilni daino jauna balss

visi ceļi atslēgāmi veci kauli salst

klusa zelta liesmas manī visu nakti skan

kam būs ieti guniem cauri ne jau jums vai man

sasaluši autobusi krustojumos elš

ved uz augšu tikai augšu izdangātais ceļš

ved uz leju tikai leju tava mēmā balss

manu mūžu žēlodami veci kauli salst

savas nobrāztās rokas mēs mīļais veltīgi pasaulei sniedzam

gurstoši jaunības putni krīt acīs tavās un manās

un stāvam uz ielas kas pludo no ciešanām svešām

pēdējā saules gadā pirms mākoņu aizvēršanās

savus bērnišķos glāstus mēs mīļais veltīgi pasaulei sniedzam

klusi šļakst garām soļi apledojuši rāmi

bet tie baltajie spārni ar kuriem pret debesīm tiecam

tie laikam mūsu acīs citiem nav izlasāmi

savas lūgšanas biklās mēs mīļais čukstēsim viens otra saujās

sakļautiem spārniem kad atkal mūs gaiņās un vajās

un kā tiem putniem kas gaisā mums nebūs ne sējas ne pļaujas

vien brīvība lūkoties debesīs neaizvērtajās

pietrūkst vārdu aizsalst doma aukstums tek no parka sola

vecais dēls vai durvis vaļā nekas aiznaglosi rīt

gurdi laižas miglas rokas miegā elpo vidusskola

tavas acis netveramas kā man viņas atdarīt

runā celms ar otru celmu pelēkbaltu klusēšanu

tā kā rožukroni skaitu lai ir grūt vajag spēt

dvēselīte piebirusi gaišu nodevības tvanu

tava jūra bezgalīga kā man viņu pārpeldēt

plaukst uz gaismas rudā fona gaišdzeltena sikamora

kur es tādu sapni ņēmu kam es viņu tālāk došu

tavas acis mūžam paliks mana Bībele un Tora

mana dzīve nedzīvota kad es viņu nodzīvošu

Es sazaļošu un cauri ar mani būs.

Mana vienīgā cerība tagad ir sazaļošana.

Ar vīteņiem, tīteņiem, staipekņiem apvijusies,

Es zudīšu tajā, ko dēvē par dzimtenes zemi.

Es sazaļošu. Pusnakts, mierini mani.

Es lidošu sporā un zarošu eikaliptā.

Es izdīgšu saknē, kausā un vainaglapā.

Pareizāk sakot, manis vairs vienkārši nebūs.

Es remdēšos sīkās ikdienas māņticībās.

Es mierināšos vēja pļāpās pie rasas.

Es nesapņošu, ja nu tikai par gaismu.

Man nesāpēs. Ja nu vien sulu laikā.

Bet reizēm tomēr kā miglainā rīta jausmā

Sīks piliens nobirs no putekšņlapas tev saujā,

Kad tu mani plūksi, aiznest un dāvināt viņai.

kā karstā bezmiega upē grimstu plaukumā savā

grūts kā viļņi pret molu manas laimes tērauda lējums

dobji kā zirgu auļi rasotā pusnakts pļavā

smags manas zemes jūlijs smags ir mans uzziedējums

balti gulst miglas vāli pilni asaru svara

saules acis pirms rieta kā sarkantūkuši plaksti

rokās gredzenu sudrabs zelta āboli zarā

istabai vara grīda asaru sudraba raksti

ziedi tu rudzuvārpa lūzdama savos ziedos

slauk’ tavi zīda svārki rasā pakavu pēdas

ilgi vēl asaros saules acis miglainos rietos

ilgi vēl asiņos akmens no pārnepārietās bēdas