Inguna Bauere

NENOTICIS BRĪNUMS

 

Kad Izolde pēc daudziem pilsētā pavadītiem gadiem pārcēlās uz dzīvi laukos, viņa beidzot piepildīja ilgi loloto sapni – apgādājās ar suni. Nevarētu teikt, ka savā bērnībā un jaunībā, kas nu jau sen aiz kalniem, Izolde būtu jutusies kā liela dzīvnieku mīļotāja, nemaz arī nē, drīzāk otrādi. Viņa uzauga pilsētas daudzstāvu mājā, vienā no pirmajām, kuras rindu rindām sabūvēja padomju jauncelsmes laikā. Tūdaļ pēc pirmo divkājaino iedzīvotāju ierašanās jaunās mājas pagrabos, kāpņu telpās, bēniņos un pat sienas skapjos ātri vien iemitinājās arī citas pajumti un cilvēcisku siltumu alkstošas radībiņas – mazi un lielāki kukainīši, peles, žurciņas, baloži un galu galā arī bezpajumtes kaķi, kas nekautrējās piesmirdināt trepes ar savu mīzalu pretīgo aromu.

Atšķirībā no dvīņu māsas Annmarijas, kura jūsmoja par kaķu pūkaino grāciju, citplanē­tiešu izskatu un spēju pielāgoties jebkuriem apstākļiem, Izolde ņauduļus necieta. Kad neviena nebija tuvumā, viņa tos dzenāja kā mācēdama, reizēm pat pasperdama ar kāju, par ko aizvainotie ar ļaunu prieku regulāri apspricēja viņas ārdurvis, kā rezultātā tieši Izoldes kāpņu laukums visvairāk smirdēja pēc kaķu čurām. Nespēdama paciest kluso teroru, Izolde pukojās uz kaimiņienēm, kuras dažādu krāsu un izmēru runču baru lutināja ar tirgū lēti pirktām reņģītēm, un cīnījās pati ar savu iekšējo balsi, kura par spīti visam prasīja iegādāt kādu mīļu kustonīti, par kuru rūpēties un gādāt. Izoldei, tāpat kā māsai Annmarijai, nebija ne vīra, ne bērnu (starp citu, viņa nejutās apdalīta), tomēr tieksme pēc dzīvas radības sniegta siltuma līdzās bija liela.

Kad, pensijas gadus sagaidījusi, Izolde beidzot ar visu necilo iedzīvi pārcēlās uz laukiem pie māsas, viņa tūliņ pat iegādājās Neri. Par simbolisku samaksu nopirka Cēsu tirgū no kāda dzērāja, kura netīrajā azotē mazais, melnais sunītis izskatījās tik žēlabaini skumīgs, ka sirds kārnajā krūšu kurvī apmeta kūleni. Pirms tam Izolde klusībā prātoja, sak, varbūt no patversmes paskatīties kādu jau palielāku sunci, kas apzinīgi sargās māju (divu pavecu dāmu saimniecībā tāds būtu patiešām noderīgs) un, izjūtot sunisku pateicību par izglābšanu, nevainojami pieklājīgi uzvedīsies? Tomēr, ieraudzījusi mazo, melno kamolīti drūmā dzērāja azotē, Izolde nešaubījās ne mirkli – viņas suns!

– Varēji jau gan apskatīties pēc smukāka, ja reiz vispār ņēmi, – purpināja Annmarija. – Vecuma galā šai suni ievajadzējies! Pē, nevis suni, bet prastu kranci, – viņa nošņauca garo degunu kabatlakatā un aizklamzāja iekurināt plīti. – Skaties, ka maniem mincīšiem neiet tuvumā, – vēl noteica un ar tādām kā saimnieces tiesībām pavicināja Nerim gar degunu līku pirkstu, ko Izolde tūliņ iztulkoja kā sava goda aizskaršanu, jo māja galu galā bija mantota no abu vecākiem, tāpēc saimnieces, gribi vai negribi, kopš Izoldes pārnākšanas no pilsētas, te tomēr bija divas un abas ar vienādām tiesībām. Tā dīvaini dzīvē sagadījies. Divas māsas ar stipri līdzīgiem ģīmjiem (tikai viena pa laukiem drusku vairāk uzēdusies), bet galvā katra savādāka. Pēc visa spriežot, Annmarija bija izteikts kaķu, bet Izolde suņu cilvēks. Tā nu bija sagadījies.

Jā, starp citu, Neris nemaz arī nebija krancis! Melnais, kantainais purns ar mazliet izvelbtajām, gluži cilvēciski labsirdīgajām acīm atgādināja rotveileru, garā, biezā spalva, kas uz muguras viegli sprogojās un kuru tik grūti dabūt tīru no gružiem, senbernāru Bēthovenu no slavenās filmas, bet aste kā īstam vācu aitu sunim – gara un drukna. Neris nebija krancis, bet gan triju lielisku suņu sugu apvienojums vienā eksemplārā, ja kas! „Nav no svara, kāds viņš izskatās, ka tikai raksturs labs un uzvedība pieklājīga,” Izolde netaisījās uzstāt, jo strīdēties ar māsu nejuta nekādu interesi.

– Suns paliek suns, viņš nemūžam neizdarīsies tā kā kaķis. Ja tu zinātu... – un viņa iesāka kārtējo piedzīvojumu stāstu par savu nemitīgo cīņu ar nešpetnajiem pilsētas peļu junkuriem. Annmarija, skaidri redzams, klausījās tikai ar vienu ausi – to, kuru atsedza lakats; otra palika apslēpta, un Izoldi tas kaitināja. – Starp citu, ja domā, ka viņi tur strādā un peles ķer, tad smagi maldies, māsiņ. Reiz es savā personīgajā vannā vienu peli ieraudzīju, uzmetu tai virsū lielo dvieli un jozu pie kaimiņienes pēc viņas rudā Kickas, sak, lai iekāpj vannā un aprij to riebeklību pusdienās. Vai šis ķēra? Neceri! Noskurināja vienu ķepu, noskurināja otru un, izlecis no vannas, sāka snaikstīties virtuvē gar galdu! – Pametusi Nerim siera gabaliņu, Izolde sašutusi apklusa.

Annmarija pašūpoja galvu. Kad viņa tā šūpoja, labi apdomājot, tad parasti sekoja prātīgi vārdi.

– Pilsētā jau visiem, i cilvēkiem, i kustoņiem izdarīšanās ar laiku paliek neriktīga. Palūko pati – sprukstiņi staigā pa ielām, bikšu stak­les pie papēžiem, mati zirgastē, gredzeni pirkstos – vīrieši esot! Kas tur ko brīnīties, ka tādā sabiedrībā kaķis peli vairs nepazīst?

Lai kā sodīdamās un pukodamās, beigu beigās Annmarija tomēr pieņēma Nera klātbūtni mājā un samierinājās arī ar viņa necilo izskatu, pat vairāk. Gadu gaitā viņa, tāpat kā Izolde, iemīļoja melno, lutausaino milzeni no visas sirds, jo Neris, ja tā var teikt, attaisnoja abu māsu cerības. Viņš bija kārtīgs un paklausīgs suns, tāds, kādi vecajos, labajos laikos suņi bija un kādiem tiem jābūt mūžīgi mūžos. Pietiekami neiecietīgs pret svešiem un laipns pret savējiem, pietiekami mazprasīgs un neizvēlīgs ēšanā, toties brangs augumā, turklāt savus suņa pienākumus veica apzinīgi un ar atbildības sajūtu. Mūžam niknajam un saīgušajam pastniekam Juzim, kurš mīlēja sīvo, bet necieta dzīvniekus, Neris reiz norāva bikšu staru, bet nekad neaiztika labus cilvēkus un bērnus. Tā kā abas māsas dzīvoja nomaļus, gadījums ar pastnieka biksēm, par laimi, palika bez sekām, vēl jo vairāk tāpēc, ka cietušais savu vainu notikušajā apzinājās – viņš, bez kāda iemesla mēģinājis „Boziņu” mājas sargam spert, bija saņēmis pretī to nelaimīgo staru, kuru sieva mājās vēlāk piešuva atpakaļ, un beigta balle.

„Cilvēki ir tik jocīgi,” prātoja Izolde, pa izdangāto piemājas ceļu klunkurodama aiz Nera, kurš katru dienu gribēja iziet garākā pastaigā, bet viens nebija pierunājams to darīt, tikai kopā ar saimnieci, kurai pieķēries tikpat stipri, kā viņa sunim. „Kā var iedomāties kustonītim spert? Tur jau kājai jānokalst, kas tādus darbus dara,” vecā sieva pukojās, sen aizmirsusi, ka arī pati taču kādreiz, trenkādama tos mīzējus kāpņu telpā...

Laiks uz vietas nestāvēja. Tuvojoties septiņpadsmitajam mūža gadam, Neris kļuva pagalam slinks un flegmatisks, kas viņam no Izoldes un Annmarijas mīļuprāt tika piedots, jo ko tad var gribēt no suņa tik pieklājīgā vecumā. Viņš redzēja slikti un arī dzirdēja arvien sliktāk; reizēm Izolde izsaucās, izsaucās, visādi labinādama vakariņās, bet nekā. Jā, un arī apetīte vecajam sunim kļuva arvien švakāka. Tumšajos rudens vakaros, kad aiz loga ceriņzarus drūmi grabināja vējš, Izolde sasedza Neri ar piecām segām, lai sunītim nebūtu auksti. Annmarijas kaķenes Pūciņa un Sniedzīte ieritinājās Nera platajā līkumā, omulīgi murrādamas, un „Boziņās” starp suni un kaķiem tika noslēgts mūžīgs miers. „Nāks pavasaris, un viņš kļūs žirgtāks,” Izolde cerēja. Tomēr, atnākot ziemai, Neris piedevām pie savas kūtrības un neēšanas sāka vēl arī klepot un šķaudīt.

– Kā tu domā, vai viņam nav kaut kas ar plaušiņām? – Izolde bažīgi apvaicājās māsai, kura cita padoma nezināja, kā ieteikt meklēt vetārstu.

– Uz vecumu jau visādas vainas piemetas kā suņiem, tā cilvēkiem. – Viņa pakasīja sirmo matu ērkuli zem mūžīgā lakatiņa un skaļi atraugājās pēc sātīgām pusdienām.

– Tev tikai viena valoda – vecums un slimums. Paskaties uz sevi spogulī, ja gribi redzēt veceni, bet mans Neris nemaz vēl nav vecs! Tu esi sirma un līka, bet viņš tāpat kā jaunībā melns un...

– Esi nu prātīga, Izoldiņ. Ne es vainīga, ka laiks tik neganti steidzīgs. Nerim mūža maize jādod, par to neviens nešaubās, bet vecu pataisīt par jaunu gan līdz šim nevienam nav izdevies, lai cik liela būtu gribēšana, – nopulgotā prātīgi iebilda. – Tu labāk paskaties spogulī pati, – galu galā viņa nenoturējās, neiekodusi māsai vājākajā vietā. – Vai arī apskaties pasē. Tur mums abām viens dzimšanas datums ierakstīts.

Nespēdama iziet no pilsētnieces tēla, kādā gadiem ilgi radusi dzīvoties, Izolde reizēm pazaudēja mēra sajūtu, mēģinādama apmānīt pati sevi un pārējos. Paunojās kā žurnālu biedēklis – visādi legingi un pelerīni, topiņi un kardigāni (lupatu nosaukumus izrunājot vien mēli varēja izmežģīt). Labi, ja pa māju, kur tikai māsa un Neris brīnījās (kaķiem vienalga, kas cilvēkam mugurā, ka tikai ēdiens traukā), bet tāda pati uzspokojusies gāja arī cilvēkos! Annmarija manīja, kā sievas vīp­snāja māsai aiz muguras. Godāja par kundzi, bet patiesībā neturēja par krietni gudru un katrā iespējamā reizē grauza kā sausu garozu, ilgi pa bezzobainajām mutēm viļādamas. Kuru šitā apmānīsi? Astoņdesmit tuvojās ar joni, un kam tu, cilvēks, sūdzēsies? Lai arī iztaisījās liela un varena, Izoldiņa bija tāda pati vecene kā Annmarija.

Neskatoties uz sīkiem kašķiem, māsas viena otras padomos ieklausījās. „Vecs un vecs,” Izolde pukojās, kopā ar slimo suni posdamās ceļā pie Annmarijas ieteiktās pagasta veterinārārstes Ilzītes. „Pati esi veca kā pasaule, drīz jau smiltis sāks birt,” viņa nespēja rimties un samierināties ar acīm redzamo patiesību, ka Nera mūžiņš tuvojas beigām.

Gabals nebija nekāds dižais, kilometrs vai pat mazāk, bet suns knapi aiztusnīja līdz Ilzītes mājai. „A bet kā agrāk skrēja – kā vējš,” Izolde skumji atminējās, nodauzīdama pie sliekšņa sniegā sabristos zābakus. Lai arī pacientus šai mājā parasti nepieņēma, tajā vienalga smaržoja pēc dezinfekcijas līdzekļiem, jo tāds jau ir vetārsta darbs. Ne pārāk spodrs, balts virsvalks karājās turpat pie stenderes starp citām drēbēm. Acīmredzot Ilzīte pavisam nesen atskrējusi no darba. Viņa bija jauna, smuka meitene, tepat laukos uzaugusi un Jelgavā izmācījusies. Lai arī principā uz jaunajiem skatījās ar aizdomām, Annmarija apgalvoja, ka Ilzītei varot uzticēties.

– Ko man darīt, Ilzīt? – pilnām acīm rūgtu žēluma asaru Izolde jautāja, cerīgi lūkodamās lopu dakterītē, kura pacietīgi uzklausīja saimnieces stāstu i par agrāk skaisto, spožo suņa spalvu, i par ātro skriešanu, kas pēdējā laikā Nerītim itin nemaz nevedās, un uzmanīgi izklaušināja vārdzēju. – Varbūt viņam jāizoperē plaušiņas? Vai varbūt kāda cita vieta?

– Godīgi sakot, Izoldes tant, pats prātīgākais būtu ļaut Nerim bez mokām aiziet no šīs pasaules. Es gribēju teikt...

– Bet varbūt tomēr varētu kaut ko izoperēt?

Ilzīte nopūtās. Viņa bija saprotoša un iejūtīga, taču šeit, skaidri redzams, nekas vairs nebija līdzams, tāpēc, kā domāja Ilze, uz lietām jāraugās reāli. Tomēr skaidri un gaiši pateikt to Izlodes tantei acīs meitēns nespēja. Tantuks tik ļoti pieķēries savam sunim, ka Ilzītei mēle neklausīja, kad viņa gribēja izstāstīt patiesību. Mēģināja locīties tā un šitā, taču tas sarežģīja lietas vēl vairāk.

– Izlodes tant, operācijai man nav nepieciešamo apstākļu – ne galda, ne speciālas zāles, nekā.

– Ak tā? Nu labi. Nu tad jau laikam neko nevarēs līdzēt. Nu tad es tevi gaidīšu „Boziņās”. Pēc nedēļas, labi? – beidzot abas vienojās.

Ilzīte atplauka smaidā. Balti zobiņi, sārti vaidziņi – Izolde nespēja vien nopriecāties, cik jaunība skaista. Arī vetārste priecājās. Paldies Dievam, tantiņa vēl spēja domāt loģiski.

– Labi, sarunāts. Pēc nedēļas būšu klāt ar spricīti. Apsolu, ka tavam Nerim nemaz nesāpēs. Tu tikai pati sagatavojies, nomierinies, un viss būs labi. Tāda jau dzīve ir, Izoldes tant. Mēs visi esam Dieva radībiņas, un katram pienāk savs pārbaudījumu laiks.

Pēc nedēļas labsirdīgā un apzinīgā Ilzīte, kā solīts, ieradās „Boziņās”, lai izdarītu pašai šausmīgi nepatīkamo darbu – aizmidzinātu mūža miegā Izoldes tantes veco, uzticamo suni Neri. Kas jādara, jādara – tāds ir vetārstu sauklis šādos gadījumos. Sirdzējs, gluži vārgs un vienaldzīgs, gulēja virtuvē zem segu kalna un necēla ne ausu, ka mājā ieradies svešs cilvēks.

Iegājusi cauri virtuvei lielajā „Boziņu” viesistabā, Ilze sastinga pārsteigumā – visas mēbeles no telpas bija izvāktas, tikai pašā vidū dižojās lielais galds, apklāts ar baltu, stērķelētu galdautu, pa grīdu egļu skujas, svečturos dega sveces. Spēcīgi smaržoja pēc kapiem.

– Tas dezinfekcijai un svaigumam, – ieraudzījusi lielo neizpratni dakterītes acīs, paskaidroja Izolde. – Nu, tad es nesīšu Nerīti šurp? – viņa jautāja tik pašsaprotami un lietišķi, ka arī Ilze, atģidusies no pārsteiguma, nomierinājās. Izoldes tante tomēr, kā redzams, bija stiprs cilvēks, kurš sagatavojies ar godu aizvadīt savu draugu mūžībā.

– Es tev palīdzēšu, viņš jau liels un smags, – Ilze teica un, nolikusi pa rokai uz baltā galda šļirci, devās uz virtuvi. Skaidri redzams, suns vairs nebija dzīvotājs.

– Jā, ir, ir gluži švakiņš, – teica Izolde, maigi glāstīdama suņa purnu un mierīgi noskatīdamās, kā Ilze mazliet trīcošām rokām ielaida nāves zālītes suņa ciskā. Lai arī nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta un dzīvnieku nāvi pazina, tā sacīt, vaigu vaigā, kā arī labi zināja, ka neviens nav nemirstīgs, arī suns, un pat vismīļākais nē, Ilzīte tomēr nespēja palikt vienaldzīga, un meitenes labestīgā sirds gluži vai aptecējās no žēluma. „Eh, kā man tomēr riebjas šitādas lietas,” viņa atgāja no balti apklātā galda un smagi nopūtās.

– Tā. Viss. Tagad lai paguļ mierīgi. Man žēl, Izoldes tant, bet tā Nerītim būs labāk.

– Kad var gaidīt, ka viņš modīsies? – jautājums gandrīz nogāza Ilzīti no kājām.

– Ko?!

– Tu tagad izoperēsi, un pēc cik ilga laika viņš modīsies? – Izolde vēlreiz noglauda suņa galvu, gatavodamās doties prom un pacietīgi gaidīt.

Skuju smārds iecirtās rīklē kā žuburota asaka, sveču liesmas noraustījās.

– Kā? Viņš taču... Neris vairs nekad nemodīsies, Izoldes tant. Es... viņu nospricēju... kā tu lūdzi.

Nu bez valodas stāvēja Izolde. Tikai īsu mirkli, kurš nabaga vetārstei Ilzītei izlikās mūžību garš. Viņa pieliecās, itin kā sitienu gaidīdama, un, izrādās, pareizi darīja.

– Tu... tu... – Izolde dvesa, rokas plātīdama.

Tad pagrāba pirmo, kas gadījās pa rokai – lielu, melnu svečturi ar izliektu kāju, un sāka draudīgi vicināt to ap galvu. Ilze negaidīja, kamēr svečturis viņu aizķers.

– Es taču domāju... Mēs taču sarunājām...

– Tu, lielā domātāja, kur ir tā tava nolādētā sprice, ko? Padod man viņu šurp! Es tevi pašu tūliņ...

Tā gadās. Kopš tās reizes Ilze „Boziņās” nav bijusi, jo mājkustoņus ne Annmarija, ne Izolde vairs netur.