Lilija Dinere

Bestiāriju metamorfozes

 

Sekojošie tekstu fragmenti un ilustrācijas ir no manas topošās grāmatas Bestiāriju metamorfozes. Strādāt pie neparasto un reizē ikdienišķo būtņu „enciklopēdijas” es iesāku apmēram divdesmit gadus atpakaļ. Tagad manā bestiārijā ir sapulcējies paprāvs iemītnieku pulciņš un to skaits aizvien papildinās. (L. D.)

„Visi cilvēki tiecas pēc zinībām, jo tāda ir to daba. Tā kā izzināt visu neviens nespēj, bet katrs zina kaut ko tādu, ko cits nezina, tāpēc izrādās, ka mēs zinām tādā veidā, ka neviens (katrs atsevišķi) nezina visu, taču visi kopā mēs zinām visu. Un arīdzan visi kopā (vienlaikus) nedzīvo, jo daži no tiem jau ir miruši, kamēr citi vēl tikai dzimst; un, lūk, tie, kas jau aizgājuši pagātnē, zināja tādas lietas, kādas pašu spēkiem nevar izzināt neviens no šobrīd dzīvojošajiem; un paliktu šīs lietas nezināmas, ja cilvēki neuzzinātu par tām no senčiem.”

Rišārs de Furnivāls. Mīlestības bestiārijs (13. gs.)

(Le Bestiaire d’amour par Richard de Fournival suivi de la Rèponse de la dame)

Sākumā dievi bija zvēri, kas radīja cilvēkus. Vēlāk cilvēki radīja Dievu, kas izveidoja zvērus un arī pašu Cilvēku, kam šie zvēri kalpotu. Cilvēks upurēja dievus – zvērus, lai iegūtu vienu Dievu ar cilvēciskiem vaibstiem. Cilvēks sāka upurēt savu neapzināto dabu apziņai un izspiest no savas apkārtnes un no sevis paša neapvaldīto zvēru, sāka to pārvērst par mājdzīvnieku. Kas nepakļāvās, tas tika izstumts tālāk dziļā mežā, aiz apvāršņa, tumsā. Mežonīgais zvērs sāka iegūt aizvien fantastiskākas aprises. Saskarsme ar to notika tikai medībās un cīņā.

Taču izstumtie zvēri, fantastiskās būtnes un pieradināto dzīvnieku mežonīgie aspekti nāk sapņos, mītos un leģendās. Tie tiecas savienoties ar cilvēka apziņu, iegūstot simbolu veidolu.

Cilvēka un Dabas attiecības ietērpjas totēmiskos rituālos, pārvēršas reliģiskās ceremonijās, pārtop karnevāliskās rotaļās, taču nekad nezaudē šo attiecību mītisko impulsu.

Bestiāriji šo mītisko impulsu cauri gadu simteņiem transformēja, uzsūcot sevī aizvien jaunu simbolu traktējumus, alegorijas, alūzijas, teoloģiskas sistēmas, filozofiskas teorijas, laicīgās uzvedības normas...

Galvenais viduslaiku bestiāriju tradīciju avots ir Fiziologs – traktāts par dzīvniekiem, kas radies 2.-3. gs. Aleksandrijā, vēlīnā helēnisma centrā, kur saskārās Seno Austrumu un Rietumu kultūras. Antīkie sacerējumi par dzīvniekiem Fiziologā tiek interpretēti agrīnās kristietības gaismā. Tas sintezē sevī Aleksandrijas akadēmisma elementus ar vienkāršiem tautas nostāstiem un ticējumiem. Galvenais mērķis ir nevis dabas parādību attēlojums, bet šo parādību simboliskā jēgas demonstrācija, lai tā kalpotu kristiešu audzināšanai. Dzīvnieki Fiziologā kļūst par kristietības morāles alegorijām. Pelikāns, kas baro savus mazuļus ar asinīm, kļūst par Kristus simbolu. Lauva, kas piedzimst miris un pēc trim dienām atdzīvojas, veido alegoriju par Kristus augšāmcelšanos. Šis bestiārijs tika neskaitāmas reizes pārrakstīts un tulkots, katrreiz ieviešot ko jaunu vai pārmainot veco. Pārrakstītos bestiārijus atkal pārrakstīja... Dzīvnieku tēli ceļoja no manuskripta uz manuskriptu, pakāpeniski iegūstot jaunas kvalitātes, nianses un paradoksālas interpretācijas vienlaikus. (Piemēram, čūska – gudrība, čūska – sātana iemiesojums.) Sakrāli orientētie bestiāriji vēlīnajos viduslaikos bieži tiek pārveidoti mīlestības bestiārijos – laicīgās dzīves alegoriskās pamācību krātuvēs.

Dzīvnieki tiek pakļauti nepārtrauktām alķīmiskām metamorfozēm, kur mijas kosmogoniskais pasaules skatījums ar reliģisku moralizēšanu un didaktiku, poētiskas alegorijas ar piezemētām sadzīves detaļām. Ideālais tiek pretnostatīts ikdienišķajam un reizē apvienots.

Viduslaiku bestiārijs ir enciklopēdija, kas cenšas palīdzēt cilvēkam orientēties simbolos un sistematizēt tos kopainā, kas atspoguļo Dieva radītās pasaules krāšņumu un varenību. Dievam pašam nav sevi jāslavē, kā viņš to darīja Ījaba priekšā, kas aprakstīts Vecās Derības Ījaba grāmatā. Šo polifonisko slavinājumu veic visas radības – gan apgarotās un daiļās, gan briesmīgās un nožēlojamās. Pašām nezinot, tās ir ieaudušās varenajā kosmogoniskajā pasaules ornamentā, ko mēģina atspoguļot bestiāriji.

Viduslaiku bestiāristam bija svarīgi redzēt katra radījuma nozīmi, lai caur dzīvnieka simbolisko iekšējo dinamiku atklātu pasaules esības jēgu. Tāpēc bestiārijos ārējā līdzība ar reāli dzīvojošu dzīvnieku nav tik būtiska, taču būtiska ir atribūtika un sižets. Šāda attieksme rosina poētisku pasaules redzējumu. (Arī pēc viduslaikiem bestiāriji ir iedvesmojuši Danti, Petrarku, Bleiku, Apolinēru, Borhesu u.c.)

Viduslaiku bestiāristam nekas, kas eksistē, nav veltīgs, ja tas ir veltīgs, tas beidz savu eksistenci vai vispār nekad nav eksistējis.

Dzīvnieki var nest sevī šķīstības un grēka simbolus vienlaikus. Taču katrā no tiem ir reizē arī Paradīzes nevainība, jo tikai cilvēks, kas noplūcis augli no Atziņas koka, ir spiests izvēlēties starp labo un ļauno, starp šķīstību un grēku, starp grēku nožēlu un to aizmiršanu. Un bestiārija zvērs ar savu piemēru var palīdzēt šajā izvēlē.

Taču kāds izskatītos bestiārijs, ja pasauli neiedalītu labajā un ļaunajā? Kāds tas būtu, ja Ādams un Ieva nebūtu iekodušies Atziņas auglī un viņu pēctečiem nerastos vēlme kādu nosodīt vai slavēt, un tie neapzinātos, ka eksistē Paradīze un Elle? (Jo to, ka eksistē Paradīze, var izjust tikai tad, kad jūt arī Elles eksistenci.)

PĀVS

Pāvs ir putns, kurā apvienojas mazvērtības sajūta ar iedomību.

Pāvs domā, ka viņam ir neglītas kājas. Tāpat viņš pārdzīvo, ka daba to nav apveltījusi ar muzikālo dzirdi un skaistu balsi.

Tāpēc viņu bieži nomāc skumjas.

Taču putnu starpā pāvam pieder visskaistākā aste, ko bieži salīdzina ar eņģeļa spārniem. Kad pāvs to atceras, viņš lepni izvērš savu asti līdzīgi vēdeklim.

 

 

DRAKONS

Drakons ir lielākā būtne pasaulē. Drakonam ir kamieļa galva (citreiz vairākas), čūskas aste, gar sāniem lieli spārni un četras lauvas ķepas. Zvīņas ir viņa bruņas.

Taču drakons spēj mainīt savu veidolu. Dažiem drakoniem nav spārnu, un viņi var lidot arī bez tiem kā mākoņi. Bieži tos arī notur par mākoņiem.

Drakona spēks ir milzīgajā astē, ar ko tas spēj apvīties ap ziloni un to nožņaugt.

Drakons ir nemirstīgs. Tāpēc to uzveikt ir gandrīz neiespējami. Katrs drakons nēsā sev līdzi pērli, kas ir viņa iemīļotākā rota. Iespējams, ka šajā pērlē arī slēpjas viņa nemirstība.

Kad drakons ir nikns, viņa elpa ir ugunīga un tā var sadedzināt jebkuru, kas tam tuvojas.

Būdams nemirstīgs, drakons ir iemīļojis mazināt garlaicību, nolaupot princeses. Tad tas gaida, kad nāks kāds varonis jaunavu atbrīvot. Sevišķi varonīgam viņš ļauj sevi uzveikt. Drakona uzvarētājs atbrīvo princesi un iegūst slavu. Taču pēc kāda laika drakons atdzīvojas, lai turpinātu mūžīgi vērot pasauli.

Savā dziļākajā būtībā drakons nav nedz labs, nedz ļauns. Drakons iegūst tās īpašības, kādas cilvēki viņam piedēvē.

 

 

TĪĢERIS

Tīģeris – tas ir zils vai daudzkrāsains dzīvnieks, no kura var izglābties, ja viņam priekšā nomet spoguli. Tas notur savu atspulgu par mazuli un apstājas, lai to apmīļotu. Taču pēc mirkļa, kad tīģeris saprot, ka ir apmānīts, tas metas pakaļ savam apkrāpējam vēl mežonīgākā ātrumā.

Ja tīģerim otrreiz nomet spoguli, viņš atkal notur savu atspulgu par mazuli un sāk to apmīļot, līdz saprot, ka ir vēlreiz piekrāpts. Tad tīģeris lielā sarūgtinājumā pārtrauc vajāšanu.

 

 

LAUVA

Lauva ir spēcīgs, gudrs, drosmīgs, ar zeltainu spalvu, kas spīguļo kā saules gaisma. Lauvas cēlums, varenība un dobjā, rēcošā balss iedveš cieņu apkārtējos. Citi dzīvnieki, pārvarot bijību, bieži griežas pēc padoma pie viņa.

Lauva paliek nikns tikai, kad ir ievainots. Tad labāk no viņa turēties pa gabalu, jo nevaldāmās dusmās viņš var saplosīt jebkuru, kas gadās tā ceļa. Lauva mēdz ārstēties apēdot pērtiķi. Nezināmu iemeslu dēļ, lauvam ir īpašas antipātijas pret gaili, kura klātbūtne izraisa viņam nelabumu. (Iespējams, tas ir tāpēc, ka gailis ik pa laikam pretendē uz vadoņa lomu.)

Lauvas mazuļi piedzimst nedzīvi, taču pēc trim dienām lauva tos atdzīvina, uzpūšot tiem savu elpu.

Lauva pastaigājas slaukot savas pēdas, lai mednieki nevarētu to izsekot.

 

Lilija Dinere. Baltais zilonis, 1999. Foto, akrils. 17,8 × 12,5 cm

 

ZILONIS

Zilonis ir liels, gudrs, ilgdzīvotājs dzīvnieks. Zilonis parasti ir miermīlīgs, taču pret drakonu tas izjūt lielu neiecietību.

Ziloņu pāris kāzu naktī dodas meklēt mandragoras augu, kas pastiprina mīlas vēlmi.

Zilonis guļ stāvus, atbalstījies pret koku. Ja šis koks salūst vai tiek nozāģēts, zilonis nokrīt. Taču pats ar saviem spēkiem tas nespēj vairs piecelties. Tad zilonis sauc pēc palīdzības. Saka, ka pat divpadsmit ziloņi, kas mēģina pacelt nokritušo, nevar to pat izkustināt. Taču, ja tiem pievienojas vēl viens, nokritušo tomēr izdodas uzstutēt uz kājām.

Parasti ziloņi ir pelēki, zili, smilšu krāsas, retāk – rozā. Taču ļoti liels retums ir balti ziloņi. Tie var piedzimt pavisam parastas krāsas ziloņiem.

Kamēr Ķīnā vēl valdīja imperatori, jebkurš balts zilonis skaitījās imperatora īpašums. (Iespējams, ka kopš Ķīnā ir izzuduši imperatori, arī baltie ziloņi sāk izzust.)

Baltos ziloņus godināja un lutināja. Tikai imperatoram bija tiesības pārvietoties uz balta ziloņa. Apnicīgam vai vīzdegunīgam galminiekam imperators mēdza uzdāvināt kādu no saviem baltajiem ziloņiem. Galminiekam par šo ziloni bija īpaši jārūpējas, jābaro ar delikatesēm, jāizdaiļo ar brīnišķīgām rotām un smaržīgiem ziedu vainagiem. Dāvinātam zilonim bija jāļauj pārvietoties visur, kur tas vēlējās, ieskaitot porcelāna un kristāla trauku noliktavas. Taču praktiski izmantot šo dāvanu nedrīkstēja. Tas parasti beidzās ar „aplaimotā” galminieka izputēšanu.

No ziloņu ilkņiem ceļ ziloņkaula torņus, kur paglābties no pasaulīgām kaislībām.

 

 

 

VIENRADZIS

Vienradzis ir līdzīgs kazlēnam, citreiz nelielam zirgam ar vientuļu ragu uz pieres. Tam ir balta spalva, dažkārt sarkana galva un zilas acis. Viņa taisnais, retāk spirālveida rags pie pamatnes ir balts, vidū melns un galā sarkans. Taču gadās arī viscaur balts rags.

Saberzēts vienradža rags ārstē ievainojumu un arī viņa sirdij piemīt dziedējošas spējas. Trauki, kas ir veidoti no vienradža raga, spēj neitralizēt indi. Tāpēc tie ir ļoti dārgi.

Neviens mednieks, lai arī cik pārgalvīgs būtu, nevar pieveikt vienradzi – tik mežonīgs un spēcīgs tas ir. Vienīgais veids, kā to noķert, ir – atvest uz mežu jaunu meiteni. Jaunavas nevainīgā skaistuma pievilināts, vienradzis tuvojas un aizmieg viņai uz krūtīm. Šai mirklī mednieki bez grūtībām var sagūstīt vienradzi.

Mežonīgais vienradzis var kļūt par uzticīgu pavadoni un kalpu tikai daiļai dāmai. Nevienam citam nav varas pār to.