Jūtu gamma šķērsgriezumā

Gunita Lagzdiņa. Ieraudzīt varavīksni. AS Latvijas Mediji, 2019., 319 lpp.

 

„Ja dzīve piedāvā amerikāņu kalniņus, kāp iekšā!” aicina Latvijas reģionālā laikraksta Kursas Laiks literārā redaktore, publiciste un rakstniece Gunita Lagzdiņa savā jaunajā stāstu krājumā Ieraudzīt varavīksni. Grāmatā iekļauti seši garstāsti, kā arī viens īss stāstiņš, kas veltīti vienai un tai pašai tematikai – mīlestības attiecību līkločiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, galvenokārt saistītiem ar sievietes jūtu pasauli un jaunas pieredzes gūšanu attiecību jomā ar pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Stāstos netrūkst ne pārpratumu, ne smieklīgu, kā arī pavisam nopietnu starpgadījumu, kas, ja ne gluži maina, tad vismaz ietekmē stāstu varoņu turpmāko dzīvi. Katru no šiem stāstiem, ja vien būtu laba apņēmība, varētu pārvērst par biezu romānu, taču tāds nav bijis autores mērķis. Vēl vairāk – viņa uzskata, ka pašlaik latviešu literatūrā savu uzvaras gājienu sācis tieši garstāsts, savukārt romāna laiks palicis jau mazliet pagātnē. Apliecinājums šā uzskata pamatotībai rodams, kaut vai pāršķirstot Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) ikmēneša izdevuma Konteksts lappuses.

Gunitas Lagzdiņas stāstu centrā, tieši tāpat kā viņas pirmajā garstāstu krājumā Spēlītes (2017.), atrodas sieviete, ar kuras acīm tiek tverta un sirdī izdzīvota vesela jūtu gamma. Tās amplitūda ir ārkārtīgi plaša: sākot ar iepazīšanos, kas nereti ir mulsinoša un dažos no stāstiem gandrīz vai fantastikas filmas sižeta cienīga, savukārt citos – absolūti likumsakarīga, kam seko attiecību kulminācija un visbeidzot – finišs. Dažkārt stāsta noslēgums grāmatas lasītājai varētu likt pat vilties, jo krietni atšķiras no tā, kāda aina radusies iztēlē lasīšanas procesā.

Stāstu varones vecuma ziņā ir ļoti dažādas – sākot ar jaunām meitenēm, beidzot ar sievietēm, kurām jau ir plašāka partnerattiecību un arī dzīves pieredze. Tās otras varētu būt tagadējā četrdesmitgadnieču paaudze. Viņas labi zina stabilas ģimenes vērtību, taču laika gaitā iemantotā dzīves pieredze un sievietes gudrība nebūt nepasargā no jaunu simpātiju uzplaiksnījuma un attiecību veidošanās, kas sliktākajā gadījumā varētu būt iemesls laulības izjukšanai. Ko ar šīm nesen dzimušajām jūtām iesākt, kā dzīvot tālāk – tie ir jautājumi, kas nodarbina stāstu varoņu prātus, taču neviena no viņām nepārkāpj sabiedrībā pieņemtās robežas, respektīvi, precētās savu laulību saglabā, bet neprecētās godīgi atzīstas, ja iepriekš nācies samelot. Ja esi sieva vienam no brāļiem, tad otrs, lai cik patīkams būtu, tev ir tabu. Ja esi precējusies, aizmirsti glīto kaimiņu, citādi izcelsies ugunsgrēks, kuru pašai vien nāksies nodzēst.

Jāpiebilst, ka latviešu literatūrai tik raksturīgā dramatisma vai pat traģisma Gunitas Lagzdiņas stāstos neatrast. Autores stāstu varonēm piemīt veselīgs skatījums uz dzīvi; viņas saprot: lai kā ir sanācis, lai kā gadījies, jādzīvo vien būs tālāk! Tāpat arī tekstos maz rupju vārdu, žargonismu vai barbarismu, kas šo grāmatu tik ļoti atšķir no daudziem latviešu prozas darbiem. Rakstnieces valoda ir raita, plūstoša, labskanīga, vārdu krājums – plašs, bagātīgs.

Autore krājuma pēdējā stāstā „Gandrīz pasaka” rezumē: „[..] jebkurā vecumā cilvēks var ļaut dzīvei sevi pārsteigt, daudz neprātojot par to, kas un kā būs rīt. Kā tai bērnības dzejolī: ‘Būs brīnumi, ja vien tiem noticēsim. Būs laime tad, ja pratīsim to dot’” (284. lpp.). Latviešiem gan, diemžēl, pieņemts citādi.

 

Lāsma Gaitniece

 

Lāsma Gaitniece ir JG redakcijas kolēģe.