Ieleja ar pieradinātu upi

un straumi zem ledus

pēdu nospiedumi sniegā

kā izdilis teksts

no senaizmirstas valodas

pārupē klīstošas balsis

makšķernieki

un koks ar izstieptu zaru

norāda uz kaut ko

it kā jautātu

kas tas ir

Un sānceļš

kā maza rēta

meža vaibsts

grimst dziļāk staignā sūneklī

ir dienvidus

skan maigas zaru žūžas

un ēnas aiztur elpu

klausās

vai ūjinās

vai sauks

vai atbalsosies

visu vārdu galotnes un saknes

Zem pērnajām lapām

rāms aprīlis

ar meža apkakli

un ošu skeletiņi

ceļa ielokā

sānzars

velk debesīs svītru

lidmašīnas elpu

senpazīstams vaibsts

palsnī un izdziest

Guldenu miesu

čaganu kumbru

stīvu un savilktu plecu

lielplūdu māju saimniece

tonakt nerada mieru

pret rītu aizsnaudās caurā miegā

dzirdēja kaimiņus pārupē

septiņdesmit otrā gada plūdus

kad ledus gabali

stiegraini baļķēni

albīns leišmales gailis

siena guba

kaste ar dāliju gumiem

nolemti peldēja garām

lielplūdiem

Pārlido garkaklis putns

Šorīt balsis skan dzidri

pārupes koks

noliecies

noglauž pieri

upe ir vaļā

Izbrida no leišmales dzūkstīm

slaucēja gumijas zābakos

izlocījās no slīkšņām un akačiem

lauciniece mūsa

ūdeņu austā mētelī

paskrēja garām fermai

sasaucās ar kannām

kliba zirdziņa ratos

sarāja meitas

leišmales ganītes kulpi un tatulu

un zāļu vācēju cerauksti

rimās un maigi plūda pār glīveņu audzēm

pār dolomīta plienu

saspringa pie krācēm

kā nospriegota ķēde

braucējam uz vanšu tilta

līdz attapās meldru un niedru laukos

kur vējš kapināja izkaptis

samulsa no pilsētas trokšņa

un gulgdama

ieskrēja lielupei azotē

It kā virmoja gaiss

kā tveicē dejoja odi

ērkšķmuižas jaunkundzes

bālas kā maijrozes

it kā ganīja kazas

kazenes vībotnes dadžu kodaļas

rūgtpienes pienenes cietpienes

kā skanēja piena čurksti

pret slauceni piesitās kanna

kā dzidri zvani

no tuvējās baznīcas

it kā lūdzās

dievkociņš

batjuška akakijs

ērkšķmuižas jaunkundzes

kas bālas kā maijrozes

izgaisa

ganāmpulks

vīraka tvanā

svētajam asaroja acs

Ūdens noskaloti

balti garaiņi

dejo lēni

ar upes putām

pie sēkļa

veļasmazgātājas

velē palagus

caur vieglu dūmaku

pulcējas mākoņi

septiņi gulētāji

noliek galvas un aizmieg

pilsētā līst

vienu dienu

divas dienas

ir tikai lietus

pilsētnieki

ierauj galvas plecos

slēpjas zem lietussargiem

pieturu nojumēs

pilsētnieki paliek mājās

un tu arī vairs negaidi neko

pamosties līst

aizmiedz līst

un tad

ak debesu untums

atgriežas saule

un caur pielijuši rūti

iespīd tieši acīs

Pārupes ievu

iesvētību kleitas

ziedlapu šlepes

vējš saber straumē

ērkšķmuižas jaunkundzes

pārvēršas viena otrā

slēpjas slepus

ievās un veronikās elodejās un lēpēs

melisās meldrās

pilsētas kundziņi garām slīd laivā

vējš apmaldās

veronikās un ievās elodejās un lēpēs

apmulst

melisās meldrās

pilsētas kundziņi

pār krācēm lēkā

knišļi un knauši

Ceļš

kura vientulību sargā

mana vectēva stādītu egļu

tumšzaļā vadmala

ceļš

kura blīvās smiltis glabā

no vectēva azotes

izkritušu sīkumu

siena gruzi

maizes drupaču

vai grožu plūksnu

re te

labajā pusē

un varbūt tālāk

tur aiz līkuma

pēdu nospiedumi (soļu atbalsis)

viegli paliecies uz priekšu

ceļš apstājas

uz mirkli

Gubu mākoņu laikā

upes līkumā

pie spundeskroga

suns gana mākoņu aitas

kas tagad pieder kolhozam

un mana vecāmāte

steidzas brokastīs

ceļš ved uz leju

tam pārslīd

trausla gaisma

ko pārtrauc

suņa rējiens

man aiz muguras

Dūņu smarža un

upes sapņi

rotaļājas uz takas

aizdipina mazi soļi

sievietes balss

kņudina nāsis

diļļu vēdekļu

smalkais dzīslojums

vakara maiguma

ieskautā gaisā

Tālumā suns

lauztā intonācijā

sagaida saulrietu

Palsa migla

milzu dzīvnieka dvēsele

guļ pār pļavu

mežs

tur tālāk

glābdamies no rieta uguns

pamazām stieg tumsas akacī

kapteiņa atraitnes

karietes riteņu asis

atsaucas kādam mežā

ū

trupe

ū trupe

riteņi griež

trupe trupe

aizkaltis koks

vairs nespēdams

atspiežas pret citu

Kad vakara gaisma

slīd maiga kā skatiens

gar augšstāva logu

tur itin kā grāfiene

lasa huzāra vēstules

kad vakara gaisma

cauri spīd lapām

tur pakavu raksts

no zirgu auļiem

tāltālas stepes smiltīs

kā padzisis teksts

kā pusvārdā aprauts teikums

kā grāfienes siluets

slīd maigāk par skatienu

vēja dzīslojums

stepes smiltīs

līdz rudens lietavām