Ak, kāpēc viņš to nezināja ātrāk. Ka ir tik patīkami, viegli un galvenais – nesāpīgi. Kāpēc tik ilgi vajadzēja mocīties pašam un sāpināt vai apgrūtināt citus?

Te nu viņš planēja virs bērinieku galvām pie baznīcas durvīm. Tā vismaz Renē Heselim šķita, jo notiekošajā viņš noraudzījās no augšas. Tas ir – lielākoties no augšas, jo pietika sajust vēlmi ielūkoties kādā sejā ciešāk, lai viņš atrastos attiecīgajai personai blakus. Kaut noteikt to, kas ir „viņš”, Renē Heselis tobrīd vairs nespēja. Un tas arī nelikās svarīgi.

Pakaļpalicēji nebija izpildījuši viņa pēdējo vēlēšanos – ķermeni, kas reiz bija piederējis viņam, no baznīcas nesa ārā, ērģelēm dārdot liekulīgās sērās. Renē Heselis bija gribējis, lai pilnā skaļumā atskaņo viņa jaunākā dēla mīļāko dziesmu – Jamaica. Dēla bērēs priesteris to bija noliedzis. Bija pagājuši divdesmit gadi, un melnsvārcim acīmredzot joprojām piederēja pēdējais vārds.

Mirkli ieskatījies vecākā dēla Anrī saraudātajās acīs, Renē – vai tas, kas nu tagad viņu pārstāvēja, uzšāvās atkal virs bērinieku galvām. Gadiem ilgi viņš bija prātojis, vai Marī Klēra raudās, ja bijušais vīrs un viņas dēlu tēvs nomirs pirmais. Bet nelaimīgā sieviete, alkoholismā ieslīgusi, bija par nieka trim mēnešiem Renē apsteigusi. Pārstājusi nest vīna pudeles augšā uz virtuvi, dzēra turpat pagrabā. Dēls allaž bija skaitījis paukšķus, lai zinātu, cik pudeles māte atkorķējusi – pēc trešās vajadzēja kāpt lejā un pierunāt viņu iet gulēt. Bet todien Anrī bija aizkavējies darbā. Marī Klēra klunkurēja augšā pati saviem apreibušajiem spēkiem un atmuguriski nokrita pa pagraba kāpnēm, pārlaužot sprandu. Viņas bērēs Renē ierasties nevarēja. Jo, nebeidzamo terapiju nomocīts, vairs nejaudāja izkāpt no gultas.

Re, stumj riteņkrēslu ar mammu – šoreiz večai nebija izdevies visu dievkalpojuma laiku nosēdēt restorānā, kā veckundze bija izrīkojusies, kad nomira viņas pirmais mazdēls. Pēc tam taisnojās, ka neesot varējusi sasaukt oficiantu un nomaksāt rēķinu. Kad kundzīte nākamajā rītā ietipināja virtuvē un, gredzenotos pirkstus tirinādama, piedāvājās palīdzēt Marī Klērai nomazgāt traukus, Renē bija sviedis viņai ar šķīvi.

Māsa, izlutinātā princese Bubū, kā Renē bērna greizsirdībā bija viņu saukājis. Un metis māšeles gultā aizdedzinātus sērkociņus. Nu dikti jau mīlīga bija bijusi brāļa dzīves pēdējos mēnešos, pieņēmusi savā mājā ne tikai viņu, bet arī Nevenu. Renē tā arī nebija māsai acīs pateicis, ka netic pasaciņai par mātei nozagto naudas koferi. Tiesa, vecajai dāmai galva vairs īsti labi nestrādāja, nēģerietei, kas ik pārdienas nāca uzkopt „Hezēlu” dzīvokli (maman nemitējās uzstāt, ka viņu ģimenes flāmiskais uzvārds jāizrunā pa franču modei), katru reizi iedeva 50 eiro, domādama, ka tie ir 50 beļģu franki. Un tad kādu rītu viņu atrada sēžam vecajā Audi, noparkotā automobiļu stāvvietā tālu no mājām. Visa nauda no bankas bija izņemta – bankas darbinieks skaidri atcerējās, ka ilggadīgā kliente salikusi banknošu paciņas nelielā koferī. No kofera nebija ne vēsts. Bet nekas nespēja mainīt Renē pārliecību, ka koferis atdots mīļotajai meitiņai. Autovadītājas tiesības astoņdesmit gadus vecajai Kristianai vairs nebija atjaunotas, bet piederīgie bija aizmirsuši atņemt garāžas durvju pulti.

Ahā, un te bariņš ar „Kongo bērniem” – divi plikpauraini veči un trīs frizētas dāmītes. Tā viņus sauca, apjukušos margināļus, kas bija dzimuši kādreizējā kolonijā, bērnību pavadījuši, kopā ar baskājainiem nēģerēniem skraidot gar bezgalplatās Āfrikas upes krastiem, un tad piedzīvojuši kaut ko bērna prātam neaptveramu. Mazā Renē acu priekšā bija kājām spārdīts viņa tēvs aptiekārs. Un tad vīrs formas tērpā bija nesis zēnu uz laivu, uz mūžu iespiežoties viņa apziņā kā cēla varoņa iemiesojums. Tas bija izšķīris Renē profesijas izvēli. „Kongo bērni” nokļuva valstī, ko vajadzēja uzskatīt par dzimteni, bet kuru viņi nekad tā īsti nespēja par tādu sajust. Tomēr atpakaļceļa nebija. Kad politisko pārmaiņu sārņi un putas norima, Renē bija mēģinājis atgriezties – kā militārais konsultants tiem, kas viņus bija padzinuši. Viņš vairs nepazina ne pilsētu, ne ciemus – kolonizatoru celtās ēkas bija pa daļai sabrukušas, dārzi brikšņos ieauguši, ielas atkritumiem piemētātas. Arī tā vairs nebija viņa dzimtene.

*  *  *

Nevena un Laima pie kapa satikās – to Renē nebija varējis novērst. Viņam negribējās redzēt sieviešu sejas – Laimas stingo nicinājumu, Nevenas sentimentālā īdēšanā izverkšķīto. Viņš skaidri zināja, kāpēc bija rīkojies tieši tā un ne citādi.

Sākotnēji dievinātā baltiete, kuras sirdi viņam tā arī neizdevās pilnībā pakļaut. Ak, tas bija izaicinājums. Renē palika zaudētājos. Un tā bija viņa mazā atriebība – turpināt sakaru ar Laimu, kad jau trīs gadus bija precējies ar Nevenu. Augstprātīgā sieviete – tik daudz reižu būtu varējusi pieķert viņu melos. Jā, Renē bija ieguldījis naudu kādā valriekstu plantācijā Serbijā. Bet viņai pat neradās jautājums, kāpēc turp jābrauc arī ziemas vidū.

Tikai vienu reizi – pašā attiecību sākumā, Rīgā – viņš gandrīz iekrita. Laimai vajadzēja kārtot kādas darīšanas pie notāra, Renē gribēja apskatīt Kara muzeju. Piecēlies no kafejnīcas galdiņa, devās taisnā ceļā uz Pulvertorni. Aizmirsis, ka jālūdz, lai Laima izskaidro viņam ceļu. Vēlāk Renē aizbildinājās, ka viņam esot topogrāfiskā atmiņa – pietiek vienreiz paskatīties kartē, un ceļš skaidrs.

Patiesībā viņš pa Rīgas ielām jau reiz bija staigājis. Tiesa, diezgan sen. Tas piederēja pie jauno virsnieku sagatavošanas. Trīs dienas divatā ar kursabiedru viņi bija klīduši pa šo padomijas pilsētu, īstām krievu ausainēm galvā, ne vārda nedz krieviski, nedz vietējo valodā neprazdami. Un neviens viņiem nepievērsa uzmanību. Laima reiz puspajokam, pusaizdomīgi bija Renē vaicājusi, vai tikai viņš nav Džeimss Bonds, un atvaļinātais majors Heselis bija nopietni atbildējis, ka tādai viņa karjeras iespējai svītru pārvilkusi divu dēlu nāve – pēc šiem triecieniem viņam vairs nepiemita spiegam nepieciešamā morālā noturība.

Tā sieviete nebija muļķe. Ja Laimai arī varēja kaut ko iestāstīt, tad tikai tāpēc, ka viņas interese par Renē nebija dziļa. Viņš bija tikai balsts svešādajā sadzīvē, ne vairāk. Re, arī tagad nenobirdināja ne asaru. Iekāpa Volvo un aizbrauca. Renē Heseli neinteresēja, kas tur sēž pie stūres. Viņi abi bija spēlējuši kaislu mīlestību – Laima praktiskas nepieciešamības dēļ, Renē – aiz izmisīgas vēlmes atkal sajust to, uz ko viņa izdegusī dvēsele vairs nebija spējīga.

Kad naktī Laima bija modinājusi Renē un teikusi, ka viņam miegā raustoties kājas kā sunim un viņš kliedzot, tam varēja dot pavisam vienkāršu izskaidrojumu – bērnības trauma. Renē bija ar ieskrējienu ielecis baseinā, no kura izlaists ūdens. Tik stipri sasitis galvu, ka zaudējis atmiņu. Mācības mazajā Kongo ciema skolā bija jāatsāk no nulles. Pacietību zaudējusi, māte mēdza viņu sist ar pātagu. Bet varbūt tieši to puikam vajadzēja. Spēja iegaumēt pamazam atgriezās.

Patiesībā tas nakts nemiers sākās pēc tam, kad viņu un tulci uz ceļa aizturēja ustaši. Renē dzīvību izglāba ustašu vadonim adresētā vēstule – izdevās iestāstīt, ka viņš ir kurjers. Viņus palaida. Par to neraksta grāmatās, to nerāda filmās – zem stobra stāvot, notiek patvaļīgas ķermeņa funkcijas. Slapji un smirdīgi viņi bija atgriezušies štābā, jebem te, Sunce.

Vienu vienīgu reizi Laima bija vīrietim vaicājusi, vai viņš ir kādu nogalinājis. Un Renē bija godīgi atbildējis, ka ir devis pavēli nogalināt, bet par sevi nezina. Gandrīz pusgads no viņa atmiņas bija pagaisis. Kopš tās nakts, kad viņa vidējais dēls, no diskotēkas mājās nākdams, bija nolēmis saīsināt ceļu. Rāpjoties pāri kravas vilciena vagonam, viņa galvu bija skāruši augstsprieguma vadi. Tika atzīts, ka septiņpadsmitgadīgais puisis bijis smaga reibuma stāvoklī. Andrē nebija no tiem, kas saietos ar skolasbiedriem piedzeras. Bet tovakar ļaunīgais skandāls starp tēvu un māti bija neierasti skaļš, katrs vārds aizskanēja līdz puiša jumtistabiņai. Marī Klēra uzdrošinājās apvainot vīru divu bērnu slepkavībā! Jā, viņu jaunākais dēls Pjērs bija miris no kaulu vēža. Renē bija uzstājis, lai kā pēdējo salmiņu izmanto vēl nepārbaudītas, slepus ievestas zāles. Viņus brīdināja, ka var neizturēt sirds. Bet tas audzējs tik strauji gāja mazumā, un puikam bija tikai trīspadsmit gadu un vesela sirds. Neizturēja. Un par abortu viņi biji pieņēmuši lēmumu kopīgi, Renē vēl studēja Militārajā akadēmijā, tas nebija īstais brīdis bērnam – un Marī Klēra bija piekritusi braukt uz to Londonas klīniku, jo viņu katoliskajā valstī par likumīgu atbrīvošanos no augļa nevarēja būt ne runas. Un tagad tā nekaunīgā kuce sauc viņu, Renē Heseli, par slepkavu. Neviens no abiem nezināja, ka Andrē vēl nav aizgājis uz diskotēku un visu dzird caur bēniņu istabas plānajām durvīm.

Renē Heselis pēc tās nakts kļuva par dārzeni. Truli sēdēja pie ieslēgta televizora, neēda, tikpat kā negulēja. Marī Klēra pārgulēja teju ar visu garnizonu, vai nu pūlēdamās atdzīvināt vismaz vīra greizsirdību, vai vienkārši beidzot radusi attaisnojumu savai nimfomānijai.

Jā, toreiz viņš bija gļēvi aizmucis – vispirms šķīris laulību un brīvprātīgi devies uz Serbiju, kaut pulka komandieris bija mudinājis ņemt ilgāku atvaļinājumu. Bet pēc pusgada aktīvās karavīra gaitas nācās pārtraukt. Renē Heselis bija zaudējis apdomīgumu, majora neprātīgā tieksme izaicināt nāvi nevajadzīgi apdraudēja viņam pakļauto karavīru dzīvības. Tad ģimene bija aizsūtījusi Renē pie kāda brālēna Austrālijā. Tur viņu atgrieza dzīvē vietējais šamanis. Būrās un dejoja, tad lika dziļi ievilkt krūtīs pīpes dūmus. Un Renē ieraudzīja Pjēru un Andrē – dēli, rokās sadevušies, smaidīja un teica, ka tēvam jādzīvo tālāk.

Atgriezies mājās, Renē Heselis mēģināja atrast savu vietu civilajā dzīvē. Gāja kā pa celmiem – bijušais karavīrs bija radis, ka viņa pavēles izpilda bez ierunām. Bet ļautiņiem, ko viņš nolīga darbam savā nelielajā apkopes firmā, bija cits priekšstats – mūždien kādam bija radinieks Marokā saslimis, pie kura tad vismaz mēnesi jāviesojas, vai gluži vienkārši bija iestājies ramadāns... Tad Renē tukšās vietas aizpildīja pats, uzkopt viņš prata ātri – ja laiks spieda, vienkārši uzspļāva inoksa krānam un notīrīja ar tualetes papīru.

Bailes atgriezās pēc daudziem gadiem. Uzzinot diagnozi. Un tad viņš apprecēja Nevenu – ne visai glīto, paveco tītaru audzētāju no mazā Serbijas ciema. Neizglītotu un naivu, bet pilnu vēlmes apčubināt vīrieti kā mazu bērnu. Un viņai bija tādas pašas melnas ūsiņas kā Renē mātei. Tagad viņa čubinājās ap puķēm, kas klāja to bedri, kurā bija ielikuši zārku ar Renē Heseļa trūdēt sākušo miesu. Viņam nebija savu palieku žēl, tas ķermenis bija viņu gana mocījis. Nē, nekādu sirdsapziņas pārmetumu Renē nebija, viņš bija labi izturējies pret Nevenu, no pirmā vīra piedzīvojušu tikai lamas un sitienus. Par laimi, karš bija sievieti padarījis par atraitni. Pareizticīgā Nevena atvaļināto Rietumeiropas virsnieku uzskatīja par debesu sūtītu.

Uzšāvies gaisā, Renē izbiedēja divus vanagus, kas, spalgi iesvilpdamies, aizlaidās katrs uz savu pusi. Sērojošie pakaļpalicēji viņu diez ko neinteresēja, ja nu vienīgi Anrī, bet dēlam blakus bija Sofija. Anrī gan vēl nezināja to, ko nezin kāpēc zināja tas, kas bija palicis pāri no viņa tēva un lidinājās jaunajam vīrietim virs galvas – Anrī bija teicis, ka negrib bērnus, jo negrib dzīvot bailēs no iespējamā zaudējuma. Sofija viņu pierunās gaidāmo bērnu tomēr paturēt.

Renē Heselis lūkojās pēc kādreizējiem dienesta biedriem. Ja tas nenosakāmais, kas planēja gaisā, būtu varējis smieties, viņš velnišķi gavilētu, redzot, kā vecie karabiedri itin nadzīgi metas uz krogu, tikko viņa kaps bija aizbērts – pulkvedis Filips Barbjē, majors Fransuā Lupuss un virsniekvietnieks Ksavjē Rūžs.

Renē bija neskaidra nojausma, ka nevajadzētu spraukties iekšā slēgtā telpā, tomēr ziņkāre ņēma virsroku – un viegla vēja pūsma ielidoja pēc ieskābuša alus dvakojošajā brasserie.

Nē, te nekāda ņuņņāšana nenotika. Pēc pirmā tosta majors Lupuss gan bija aizdomīgi skaļi iebazūnējis lielā rūtotā kabatslakatā, bet pēc tam viņi dzēra un stāstīja jēlas anekdotes, ik pa brīdim palaižot skaļu zviedzienu. Šī bija Renē Heselim tik labi pazīstamā vide – omulīga un prasta kā džutas kājslauķis.

Un tad tas notika.

„Ei, klau, viņš tā arī neuzzināja, ko bija izdarījis?” šļupstēja jau krietni apreibušais virsniekvietnieks Rūžs.

Druknā vīreļa balsī bija saklausāma neapmierinātība, ka atkal viens no augstākstāvošajiem izsprucis, nesaņemot pēc nopelniem.

„Nē, ārsts noliedza par to runāt. Kad suņi atkašņāja melno atkritumu maisu ar līķi, Heselis bija sācis atgūties. Ārsts baidījās, ka jauns šoks var aiznest viņa saprātu uz visiem laikiem,” atteica majors Lupuss.

„Un tās sievietes vīrs karoja nepareizajā pusē, tā ka...” teikumu nepabeidzis, pulkvedis Barbjē pacēla glāzi, un pārējie viņam pievienojās.

Pēkšņi vairs nekā nebija. Tumsa un ledains aukstums.

Ja kāds vēl stāvētu pie ziediem klātās kapu kopas, būtu pārsteigts, redzot, ka pilnīga bezvēja dienā kroņu lentas pēkšņi noplīvo kā augšup lidojoša putna spārni.

Un tad Renē Heseļa kājas noraustījās pēdējo reizi.