Vija Laganovska

IZDZĪVOŠANAS INSTINKTS

Visi personāži un notikumi ir izdomāti.

 

– Meit... – viņa cenšas atvērt aizlipušās lūpas, bet elpas burbulis noplok atpakaļ mutē. – Lesja, – joprojām nespēj atplēst aizkaltušo muti. Neizteiktais vārds pielīp kaut kur mutes dobuma augšpusē un spiež aizdegunē, gluži kā strutojošas iesnas, kas ik pa laikam rada mutē netīkamu garšu.

Atspiedusies pret palodzi, stāv Lesja. Viņa vēro, kā caurspīdīgs šķidrums pil gaišdzeltenā sistēmas vadā un plūst sažuvušā, stiegrainā rokas locītavas vēnā.

Pirmajā stāvā ukraiņu sieviešu balsis dziedājumā caur atvērto logu sasaucas ar kaijām, kas visu rītu klaigā, šķiet, tajā pašā toņkārtā. Tikai kaiju balsīs nav tās dziļās sulīgās smeldzes, drīzāk izsmējīgums, kāds novērojams cilvēkam, kuram nesāp miesa, bet kaut kas vārdos neizsakāms vai nepasakāms. Ik pa laikam garām pabrauc auto, kas šajā skaņu jūklī izklausās drīzāk pēc jūras šalkoņas, nevis mašīnas. Lesja novēršas no nekustīgās mātes, pagriežas pret logu un to aizver. Dziedājums pieklust, dzirdamas vien kaijas. Viņa skatās telefonā, tad apņēmīgi dodas uz izeju. Ārpusē atskan spalga ēdiena ratiņu grabēšana. Sanitāre, biešu sārtiem vaigiem, atver durvis. – Launags! – plati smaidot, viņa saka, tad pamana Lesjas tramīgo skatienu, piebilst: – Neraizējieties, tūlīt es viņu pabarošu. Izdalīšu visiem un tad mēs paēdīsim, vai ne, Oļečka? – Viņa pastiepj īso kaklu gulošās virzienā. Lesja pamāj ar galvu, iesānis slīdot garām sanitārei un ēdienu ratiņiem. Gaitenī attālinās steidzīgi sievietes soļi augstpapēžu apavos, aiz viņas norīb durvis. Klusums. Smaržo kakao. Atkal iešķindas krūzes. Sanitāre dodas uz nākamo pansionāta istabiņu.

Lesja steidzīgi kāpj pa trepēm lejā, neviena neaizturētas, viena aiz otras noklaudz starpstāvu durvis. Viņa dodas uz izeju, neatskatās. Tikusi līdz mašīnas stāvvietai, sāk iet lēnāk, līdz apstājas pavisam.

Septembris. Pie Melnās jūras joprojām jūtama svelme.

Lesja atslēdz mašīnu, novelk kurpes, iemet tās salonā, tad apsēžas uz aizmugurējā sēdekļa un uzvelk vieglas iešļūcenes. Izņem pludmales somu. Atskan īss signāls, nomirgo mašīnas lukturu gaismiņas. Viņa pagriežas un dodas jūras virzienā.

– Mans tēvs tā skatījās todien, kad gaidīja pēdējo pulsa sitienu manā bada izmocītajā ķermenī. – Olga atceras Lesjas skatienu, pirms aiziešanas.

Mātes izģindušais augums līdzās sildīja, pirms tam viņa sēca: – Oļa izdzīvos, tu viņu neaiztiksi. – Viņa lēja ar karoti man mutē no kaut kur atrastiem zirga kauliem savārīto buljonu, kurā peldēja koku mizas un sakaltētas dažādas pļavu zāles. Zaļgā žļurga tecēja gar mutes kaktiņu pār žokli uz kakla, sasūcās blūzes apkaklē, to iekrāsojot, un smirdēja. Toreiz šķita, tā smakoju arī es. Tēvs visu dienu šūpojās, sēžot iepretī, bet skatiens neatrāvās no mana kakla iedobītes. Pret vakaru tēvs iztenterēja ārā. Vēlāk viņu atrada pakārušos turpat aiz mājas liepā.

Tāda smirdoša toreiz gulēju augām dienām. Īsajos miega mirkļos redzēju sapņus, kur viss ir kā agrāk: māte slauc govi, es tupu līdzās, bet viņa ik pa laikam pašķieb saujā sažmiegto govs pupu pret mani un iespiež silto, smaržīgo pienu man tieši lūpās. Es atveru muti, dzeru, dzeru, līdz pamostos no sāpīga klepus, kas plēš pušu kaklu un deniņus. Govs bija nobeigusies vēl iepriekšējā ziemā. Mēs to apēdām. Vasarā šo to mežā salasījām, kaut kas tīrumā izauga. Bet rudenī atkal atbrauca vīri melnajos mēteļos, ar šautenēm. Man starp kājām māte toreiz iesēja zirņu kulīti, teica, lai stāvu pie Veročkas gultas un nekustu ne no vietas. Vīri mēteļos todien paņēma visu. Izkratīja pat Veročkas gultu. Teica, ka tiksim sodīti kā kulaki un mūs izliks no mājas, ja labprātīgi līdz mēneša beigām neatdosim izaudzēto normu. Cukurbietes aizveda, bet ieraktās aiz šķūņa sen jau apēdām. Zirņi izbeidzās ap jaunogadu. Kad nedaudz nokusa, tēvs naktī atvilka maišeli ar zirga kauliem. Izbeidzās arī zaļā, smirdīgā žļurga.

Pēc dažiem mēnešiem bijām spiesti doties projām. Visiem, kam vien varēja, māte pateica, ka tēvs sajucis prātā, gribējis apēst nomirušo Veročku un pakāries. Iespējams, ka viņas stāstītais mūs abas tobrīd izglāba no bada nāves. Kopā ar vēl vairākām ģimenēm mūs izsūtīja uz Amūras apgabalu.

Olga guļ un kustina labās rokas pirkstus. Pa sistēmvadu, kura līkums pieglaudies pirkstu virsmai, plūst šķidrums. Pirkstgalu spilventiņi satausta palagā kādu čumurā savilkušos diegu, kas iestrādāts baltajā audumā. Virpina to. Dūc kondicionieris. Kakao smaržo. Launags.

Caur aizvērtajiem plakstiem Oļa samana gaismu no griestu lampām. Tās tikko dzirdami iesprakšķas, tad atskan pazīstama sīkšana. Atveras durvis. Mazgā grīdu. Kāds ienāk.

– Tu aizmirsi viņai launagu sabarot. – Mazliet vecīga un zema sievietes balss klusināti skan līdzās.

– Viņa tāpat lāga neko neēd. Paralizēta. Nez, cik ilgi vēl... – kāds atbild citā balss tembrā.

– Lesja, tu taču mani te neatstāsi? – Oļa lūkojas sanitārē, kura viņai nelieliem malkiem dzirda atdzisušu kakao, dvieli zem zoda turot.

Mammīte toreiz pakaļ atnāca. Veročku atstāja, bet mani paņēma. Viņa vēl bija dzīva, gulēja zem galda, divu gadu vecumā neprata staigāt. Kad gājām projām, skatījās no galdapakšas pelēkām acīm. Šķita, tumšo acu zīlīšu nav, vien lieli, apaļi, pelēki rimbulīši bālā sejā, sašvīkātā sīkiem zilgiem asinsvadiņiem.

Stacijā komandants jautāja, vai mēs divas. Mamma klusēja, māja ar galvu. Viņš kaut ko rakstīja savā burtnīcā, kaut ko svītroja. Tad mums izsniedza pa gabalam maizes un lika kāpt vagonā. Kaimiņš ar diviem pusaudžiem arī saņēma maizi. Mēs senāk kopā uz skolu gājām. Viņa sieva palikusi mājās. Gaidībās. Pavisam vārga, nav varējusi atnākt uz staciju. Es domāju, ka viņi brauks kopā ar mums. Tad mūs sadzina vagonos. Vilciens sāka kustēties. Centos ar acīm saskatīt Katju, Pjotru un viņu tēvu, bet nekur nemanīju. Ieraudzīju Katjas tumši oranžo lakatu, kurā viņa bija ietinusies, viņai līdzās arī Pjotru. Drīzāk, viņi gulēja krusteniski, Katja virs Pjotra. Tēvu vairs nesaskatīju. Vilciens uzņēma ātrumu. Viņi gribēja doties atpakaļ uz mājām, pie mātes.

Pēc nedēļu ilgas braukšanas atkal izsniedza maizes porciju. Reizi dienā deva kaut kādu zupu, kurā iemesti cūkas ādas gabali, nātres vai vienkārši nedaudz taukains virums. Citreiz tur peldēja mazi balti tārpiņi. Turēju aiz vaiga sakošļāto maizes ņuku, to nenorijot, un strēbu pa virsu zupu. Maizes gremoklis reizēm nostāvēja aiz vaiga vairākas stundas, tad izšķīda gardā putrā pār mēli un slīdēja rīklē. Tā bija svētlaime. Tad nāca snaudiens.

Es nekad vairs neatgriezos mūsu mājā. Mamma, tava vecāmāte, arī nepaspēja, nomira Amūrā. Par Veročku neko nezinu. Viņa nekad neraudāja. Piedzima maza un vāja. Kā ziloņkaula lellīte. Uz viņu neviens neskatījās. Pat tēvs ar savu badmiras skatienu. Veročkas izplestās blāvi pelēkās acis, gluži kā pleķi zem palielās pieres, manu acu priekšā jo­projām. It kā mūsu starpā nebūtu astoņdesmit gadu.

Arī tu, Lesja, piedzimi maza un vārga. Vēlais bērns. Toreiz gandrīz piecdesmit bija. Bērni manī neturējās. Pusstunda krampjainu sāpju, un nostiepās gar stilbiem siltās tērcītēs. Tu paliki. Piesūcies krūtij kā slaukšanas aparāts govs pupam. Piena pietika. Kampi krūti tik alkatīgi, ka reiz tevi atrāvu no sevis, nometu gultā kā malkas pagali. Savīstīta autiņos līdz kaklam, toreiz palūkojies manī liela cilvēka acīm. Palika bail un atkal liku tevi pie pupa. Krūtsgali kļuva gandrīz jēli, nelīdzēja ne ziedes, ne kas cits. Beigās pupu vairs nedevu. Pa naktīm auroji, pa dienu gulēji. Vienunakt gribēju uzlikt uz tavas bļaujošās mutes spilvenu. Vai gan mazums bērnu nosmok miegā vai ar atvemtu pienu aizrijas. Skatījos uz tavu aurojošo, sarkano seju un gaidīju. Sīksta kā plosta baļķis. No mazotnes, gandrīz kā zvērēnam, izdzīvošanas instinkts.

– Tā, Oļečka, tagad guli, – sarkanvaidze nopūšas, no Oļas lūpām un vaigiem slaukot kakao. – Vakariņās būs putrīte. Ar pieniņu. – Sanitāre notrallina, izslēdz gaismu un aiziet.

Istabiņā, dzeltenīgā strīpā pār balto palodzi, grīdu un gultu, ielīst laternas gaisma. Putrīti tovakar neviens neienes.

– Nu, Oļečka, ejam laukā, – nākamajā dienā, ratiņus caur durvju atvērumu iekšā riktēdama, sanitāre, pavisam sasārtušiem vaigiem, uzstājīgi pavēsta.

– Lesja, varbūt šodien var iztikt? – Viņa lēnīgi, vārdus stiepjot, iebilst, tomēr, aptvērusi ar abām rokām, bīda savas nejūtīgās kājas tuvāk gultas malai.

– Tamāra! – mazliet neiecietīgi iesaucas sarkanvaidze.

– Vakar jau vienojāmies, neesmu tava Lesja, bet Tamāra. Viņa te mēnesi nav bijusi, – nedaudz mierīgāk turpina, – Ejam, ejam! Man gribas zināt, kas notika tālāk. Pastāstīsi? – savu aprūpējamo ģērbjot un stīvējot ratos, čalo.

– Pielēju pilnu termosu ar riktīgi baltu un saldu kakao, pusdienas mēs paēdām labi, vai ne, – viņa nerimstas, – jo vairāk trenēsies, jo ātrāk runāsi kā iepriekš. Saproti, būsi kā iepriekš!

– Kā iepriekš... Neko es tev nestāstīšu. Uz jūru. – Oļa uzkrītoši vēro Tamāras veiklās kustības, kuplās krūtis un apvēlušos vēderiņu.

– Jā, jā! Kā gan citādi... – Nedaudz tusnot, viņa izstumj ratus gaitenī. – Ja saki uz jūru, tad uz jūru.

Olgu atstājusi ar seju pret viļņaino tāli, Tamāra dodas kaut kur kāpās. Atnākusi paziņo, ka tik labs sekss sen neesot bijis.

Lesja arī nespēja bez tapas kājstarpē. Bet man – gluži kā pīlei ūdens. Nekad neko neesmu jutusi. Parīvēja vīrišķis savu gaļas gabalu, nostenējās un miers. Lesjas tēvs toreiz lielās pārbaudes laikā iesauca mani izpildkomitejas priekšnieka kabinetā, pārlaida skatienu un truli blenžot uz manu muti, attaisīja bikšupriekšu. Es nekad nebiju redzējusi tik tuvu vīrieša tapu. Vispār nebiju redzējusi. Pēc dažām tādām pārbaudēm, kuras notika gandrīz katru mēnesi, uz kuru gan sauca vien aizdomīgos, vai nejaušības pēc, viņš mammu, kura mežā mizoja baļķus, iekārtoja fermā par sargu, bet mani kādas slaucējas vietā, kuru par piecu litru piena paņemšanu apcietināja un aizveda projām ar visu ģimeni. Toreiz daudzus izsūtītos ņēma ciet par katru sīkumu un veda uz labošanas kolonijām vai šāva nost. Viņu vietā atveda citus. Mēļoja, ka mūsu esot par daudz, tīrīšana vajadzīga. Mamma nomira tajā pašā ziemā. Kājās iemetās gangrēna.

Lesjas tēvs bija no Latvijas. Amatu dabūja pateicoties savam tēvam, kurš Maskavā bija labi ieredzēts. Valdis braukāja pa izpildkomitejām kopā ar vairāku vīru komisiju un revidēja, vai viss notiek pēc plāna, vai nav antikomunistu.

Tādas kā es viņam bija dučiem, katrā ciemā, bet pēc kara, piecdesmitajos, uz Latviju atveda tieši mani. Toreiz man ierādīja trīsistabu dzīvokli ar milzīgu virtuvi un vannas istabu kādā Avotu ielas namā. Tur viss jau bija. Sākot no gultas veļas līdz porcelāna servīzēm un galda piederumiem. Namā bija divi dzīvokļi ar piecām istabām, vienā mita krievu virsnieka ģimene, bet otrā tukls vīrelis Otto ar savu puskurlo māti. Un divi dzīvokļi ar trijām istabām. Kas dzīvoja otrā trīsistabu dzīvoklī, īsti saprast nevarēja. Iemītnieki tur pastāvīgi neuzturējās, mainījās ik pēc pusgada. Varbūt pat biežāk. Neko, izņemot lauku darbus un govju slaukšanu, nepratu. Iesākumā man lika mācīties latviešu valodu. Lai gan Valdis daudz ko jau man bija iemācījis. Vēlāk vajadzēja apgūt arī angļu. To man mācīja Otto. Katru dienu vajadzēja iekalt zināmu daudzumu vārdiņu. Vakarā man tos atprasīja. Ja kādu dienu nebiju uzdoto labi apguvusi, Otto drāza mani visos caurumos pēc kārtas. Izrādījās, esmu spējīga skolniece. Vielu apguvu ātri. Un tad Otto, pēc Valda rīkojuma, mani iekārtoja telefonu centrālē darbā pie rokas komutatoriem. Kādu laiku apmācīja. Tad sāku strādāt patstāvīgi. Pēc maiņām centrālē norīkoja doties pie Otto mātes, lai viņu vannotu. Tikmēr vajadzēja visu, cik vien atceros no maiņā dzirdētām sarunām, atreferēt Otto. Protams, vēlāk es iemanījos atšķirt vērtīgās no nevērtīgajām sarunām. Dažus gadus vēlāk Otto aizbrauca uz Kanādu. Aizbēga. Centrālē nostrādāju līdz 1965. gadam, tajā gadā palika četrdesmit pieci. Atmiņa man laba. Ietrenēta.

Kļūst vēsāks un pieņemas vējš. Oļa sāk neveikli tīstīties dziļāk pledā.

– Brauksim atpakaļ, Oļečka? – jūras viļņu šalkoņu pēkšņi pāršķeļ spalga balss.

– Kas tu esi, – brīdi lūkojoties Tamārā, viņai izsprūk.

– Nu ja, Oļečka, tev jāatpūšas, braucam. – Tamāra turpina, gandrīz griezīgā tonī, it kā cīkstoties ar jūru un vēju.

Laternas dzeltenīgā strīpa tumsas fonā izceļas īpaši labi. Smaržo pēc vārīta piena un mannā biezputrā izkusuša sviesta.

Lesjai garšoja mannā. Un zefīrs viņai garšoja. Ar Valdi viņi gandrīz nesarunājās, bet atvesto zefīru ēda. Kad sākās perestroika, Valdis parādījās vien pusgadā reizi. Deviņdesmitajos viņš savā vecumā vēl riktējās valdībā par konsultantu, pie mums nebrauca vispār, pat aizliedza ar viņu sazināties. Mēs esot valstij nevēlami elementi! Neizturēju. Uzrak­stīju par visu vēstulē prezidentam un nosūtīju. Reizes trīs rakstīju. Gan prezidentam, gan dažiem pazīstamiem ministriem. Toreiz, juzdams ko nelāgu, paspēja man pārrak­stīt Avotu ielas namu. Un Turaidas īpašumus pārrakstīja, bet biznesu un Jūrmalas apartamentus sievai. Sievai... Sešdesmito gadu sākumā apprecēja prokurora meitu. Dzēra un brūtējās kur pagadās. Kad beidzot uzoda, ka man būs jāliecina tiesā pret viņu, draudēja, ka sveikā cauri netikšu. Aizbraucu pie Valda sievas. Visu izstāstīju. Arī par Lesju. Tovakar Valdi aizveda uz slimnīcu ar infarktu. Tad es braucu uz slimnīcu... Līdz tiesai viņš neizvilka.

– Mēsli tādi! Degt jums pekles ugunīs mūžam! – Satrūkusies no savas balss, viņa pēkšņi jūt kreisās rokas pirkstus čamdāmies miklā masā.

– Velns! – Pacēlusi pirkstus pret acīm, laternas dzeltenajā gaismā Olga pūlas saskatīt, kas ap tiem aplipis. Pieliek pie deguna, paosta.

– Laikam mannā... – Iebāž vienu pirkstu mutē. – Garšīga. – Turpina likt pirkstus bļodā, izķeksējusi pikuci, liek mutē. Daļa krīt uz segas, krūtīm, kakla, vaiga, bet viņa turpina ķeksēt mannā biezputru no bļodas, kas uz skapīša līdzās gultai, un kāri ēd.

Šļakst ūdens. Vecīgu, pavisam kalsnu un krunkainu miesu apņem silts un smaržīgs vannas ūdens. Olga vēro Tamāru un klausās pukošanos par iekaltušiem mannas pikučiem matos.

– Nu, kā lai tos tagad dabū ārā? – Viņa nerimstas, putojot vecās sievietes pusgarās sirmās pinkas.

– Beidzot man ir silti un viss smaržo. – Olga smaida.

– Smaržo viņai... – Tamāra vīpsnā. – Vai tu vispār, Oļečka, zini kāpēc tevi atveda no Latvijas un atstāja nomirt te? – Balss tonī parādījās sarkasms. – Nu, ne jau tāpēc, ka dzimtene. Tāpēc, mīļā, lai tu vecuma muļķībā neatdod savus īpašumus kam pagadās. – Sanitāre triumfāli paziņo.

– Zinu... trakumu un ļaunumu grūti prognozēt. Katrai dzīvai būtnei ir izdzīvošanas instinkts. Cilvēcība? Tas tikai mīts...