vējš daudz vis nerunā; pilns slēptu bažu

man uzmet skatienu un augšup iet

pret kalnu sagumis; es neizprasu

neko no dienas kura gausi riet

par ko gan domāju? par sevi pašu

un tevi kura pūlies mani ciet

vēl saturēt; Dievs dotu tādu važu

uz kurām droši paļauties; man šķiet

tur šaudās irbes; paipaliņu ašu

redz garām paskrejot un vienuviet

mūžs manā liktenī ar baltu krāsu

viscaurēm iekrāsots kā bezgalība zied

ko dara mans smaids naktī

kad tu rāmi guli?

lēnīgs atsēdies tev galvgalī

vieglītēm saņem tavu roku

vai

klusiņām pieskaras tavam vaigam

vai

sapņains bužina tavus matus

vai

ja nu vien uzdrīkstas

uzspiež siltu skūpstu tavām lūpām

un ierāvis plecos kaklu žigli manās prom

iekams tavā elpā

nav pacēlies sārts rīta blāzmojums

vai

nu

mazums

darāmā

manam smaidam naktī

palaistam brīvā