Jaunā Gaita nr. 299. ziema 2019
Elīna Līce Dzīvoju Jūrmalā, palaikam darbojos kādā ar mūzikas terapiju saistītā projektā, ikdienā audzinu 2 dēlus. Ir bijušas publikācijas periodikā, tostarp Domu zīmē, Kontekstā, Karogā, LMM, NRA, Brīvajā Latvijā, avīzes Diena un Latvijas Avīzes kultūras pielikumos. Dzejoļi ievietoti vairākos Literārās Akadēmijas meistardarbnīcas krājumos, LPA studentu un absolventu dzejas un prozas krājumā Manu lūpu bērns (2006), kā arī Viens dzejolis 2013. 2009. gadā apgādā „Tapals” iznāca kopkrājums ar Andu Līci Tik tuvu pie.... 2018. gadā „NT klasika” laida klajā manu otro dzejas krājumu Redzu. Ar saviem vārdiem rakstu dziesmas, ko visbiežāk atskaņoju ar dzeju vai folkmūziku saistītos pasākumos. Esmu muzicējusi arī Lāsmai Kugrēnai veltītajā izrādē Jaucības un nejaucības. Savā koncertdarbībā, spēlējot dažādus mūzikas instrumentus, klausītājus iepazīstinu arī ar dažādu tautu etniskajām noskaņām.
|
Pilna kalnaine dzejoļiem... |
* * *
Nakts apgaita, mūzikas celiņiem vijoties un ievijoties negulētājas dzirdē, sabiezē līdz ar kādu no jūtu artērijām, notikumu sen izgaisušos sānus tik taustāmus darot, ka atpazīstu promgājušo mīlētāju smaržu, to drēbju vīlēm ar kolektīvo atmiņu manī saskaroties.
Mūzikas lielais, klīstošais suns nakts straumē, šis ceļojošais starppasauļu Harons...
* * *
Viss manī ar tevi saskaras, nekam negribas atdalīties, ķermeņa šūnas pilnas ar tevis atpazīšanu. Vai tev jau ir 5 gadi, mans dēls...?
* * *
Dzīvības stādiņ, es augsne, es tava pirmā karte maigumā. Pirmais autoritārais režīms un bataljons cilvēcības.
Manu stādiņ, mur-murmulīt.
* * *
Es vienkārši skatīšos uz to pusi no kuras atdalies, vienkārši būšu tajā pusē, uz kuru lūkojies, būšu tās zemes piegarša, no kuras augli plūc, noglāstot krituša tauriņa spārnu kā pagalvi, uz kura reizumis atlaidies. Vienkārši kļūšu… par lūgšanu, izsapņota sapņa jēgu, bet tagad mēžu ļoti piebradātu māju.
* * *
Mēs, noplukušās piejūras skaistules, tūristu acīs atspoguļojam netīkamu pirmatnību, ko gribētu aizmirst.
Mēs esam patiesā piejūras garša.
Tajā ir irdenas koku atlūzas, ar smilti atjaukta vizla, jūras mēslojums un gliemežvāku skrapstošā, lūstošā skaņa, kas trāpa ādas pārkoptajā virsmā.
Mēs, noplukušās,
ar vēderiem, kuros iznēsāti bērni, acīm, kurās gaidu izraisītās kataklizmas, mēs, kuru kapilāros joprojām nenotverami dvašo nāras.
* * *
Mana ēna bija putns, kas maina redzes leņķi, nopūsta tā atgriežas, riņķojot aizvien mazākās un tālākās trajektorijās, taču vēl joprojām virs galvas. Kā nedziedināmas vēstis par mīlestību, karu un neatbildamo. Mana ēna virs to nemeklējošās galvas.
* * *
Cik mežonīgi skaisti plūst rudens – kā asiņu tērce no puskaila ahaja* krūtīm, uz lapas gulbja baltās, ko aptausta mana ieslīpā acs.
Ir šķēlumi greizi ik laikmetā – no mana cildenā spektrs izgriezts kaut kur vienmuļi pūst.
* Sengrieķu karavīrs.
* * *
Rāmi, rāmi dieviņš brauca apcerēt, bet pie Kolkas satrakojās kumeļi un ļaužu smīnīgajās acīs nebij’ vaļas raudzīties –
pasvieda sauju sīka sudraba un tas iepletās vidū jūras, izkliedās gar lībju krastiem, un nu tie velk ķeselēm, tarbām, tīkliem, nu tie spulgo caur gadsimtu acītēm, kas cieši bij’ adītas, tagad irst vaļam.
Ko, dieviņi, tu domāji, Ko, dieviņi, tu runāji?
Šķiršanās
Mana bērna neapēstā putra uz galda sāp. Gandrīz pārcirstā saite lokās un izverd vainu. Pilnīgi nesaprotama tumsa, pilna maldīšanās. Noceltais abažūrs, spuldze zem tā izgaismo asi: nekur. neviens. maiguma vaibsts.
I
Naktīs, dzeloņstiepļu pinumus griežot, apgriežot kaklu savām bailēm, viņi tavu tagadni aizmeta dzīvības garajā diegā.
Naktīs, kad tu sēklā gulēdams nejauti, bet nu būtu laiks mosties –.
II
Pieglaust nevarību, atiezt varības vēdekli, lai izkrīt pāris ziedu saujas – Goppers, Briedis un pārējie, kuru sviedrus dzīrodams baudi no zemes šīs kā garā galda. Pieglaust, atšķirt un sajust viņu drosmi cildenā pakājē.
Viņš aizmidzis
Pēc lūpu kustībām redzu: vēl piens gar vaigu plūst, jūga vēna – nerimstošs Visuma pulss, kurā dzīvība ir miera ritums, nesaraujamā saistība, kas bites spārnu trīsmai ir ar bizoņelpu apsnigušos klajumos. Lūk. Šī bērna aprasojušais deguna paugurs izrieš ne sviedrus, bet kaut ko lielāku, kas pat noslaucīts pasaules apritē ienāk. Neko no tā es nespēšu paturēt –. Viss tikai daļa kustības, kas noliecas kā zieds kāda milža ārpuslaika, ārpustelpas plaukstās.
* * *
Kas tevi maigāku dara? Gribēšana jūtībā ietikt, apzināts kursīvs. Kas tevi….? – Noglaud.
Sievietei
Kāpēc tu novērs acis un nekliedz pa ielu stūriem, kad tev dara pāri? Kāpēc apslēp sevi aiz šī indīgā zirnekļu tīkla – kauna? Kas pagrūdušajiem tik izdevīgs. Un līko norāžu pirkstiem, kas padzen zem sloga visu, kas no tevis atlicis? Kāpēc tu neej SAVĀ VĀRDĀ, bet runā vien citu pazemoto, ar degunu iedzīto sadzīves mārkā?
It kā runāt par sevi būtu kauns. It kā liecināt ar sevi būtu negods. It kā labs ir tas, kurš pazemīgi vairāk cieš.
Un tad, kādā spēka garozā iekodusies, palēnām uz priekšu, uz mānīgo vai esošo izeju tiec.
Sieviete, kāpēc tu nerunā savā vārdā?
* * *
Ļoti zinoša un ļoti mīloša migla ieplakā iesēž pūtinoties. Pār kadiķa rugājiem aizverd vārna ar dienas sauli acī. Stirna pabāž ļipu no dzestrās tīstoknes, ierokot purnu smilgās, un manī top vienums kā gludināts olis.
Uz galda
Stāv tase ar zelta maliņu, ko savācu humpalu bodē, kristīgā žēlsirdībā pienākusi no zviedru misionāriem. Toreiz, ar savu otro bērnu zem sirds meklēju izdzīvošanas iespējas, precīzāk, bijos, ka grūti nu būs, bet, kā likums, nekā – vienmēr, vienumēr Tā Žēlastība pāri staro.
Tasīte, kafijas pilnā, un pilna kalnaine dzejoļiem, to mugurām rūsajām – palūk, jau sestais rudens, viņš dārziņa teritorijā skrien, pievienojoties pārējiem, kuru nebeidzamie spiedzieni caur balkona pavērtajām durvīm istabā iekļūst.
Ir teju vai pusdienas laiks, miers drusku vēl pagaidāms, gluži kā „druska”– sāls, vai pasaules gaišums Jesus of Nazareth* spožajā runā.
*Dzefirelli filma.
|