Zods gaisā un mugura taisna

Lienīte Medne-Spāre Dziedošās smiltis, Apgāds Zvaigzne ABC 2019, 128 lpp.

 

Reiz senlaikos iznāca triju latviešu rakstnieku – Lienītes Mednes-Spāres, Jura Zvirgzdiņa un Vlada Spāres palaidnīgais piedzīvojumu romāns Odu laiks. Kungi, īpaši jau Juris Zvirgzdiņš, kopš tā laika pamanījušies laist tautās daudzus darbus – romānus, bērnu grāmatas, stāstu krājumus. Lienīte Medne-Spāre publicēja vien pa kādam stāstam periodikā. Nu tie apkopoti desmit stāstu krājumā un skaidri apliecina rakstnieces talantu pamanīt un lakoniski izgaismot sāpīgus vai citādi satraucošus mirkļus cilvēku dzīvēs, piešķirot tiem īpašu mirdzumu un krāšņumu.

Sapņi, kas nav piepildījušies, mazo cilvēku ikdienas rūpes un cerības, mīlestība, kas noslīdējusi šķērsām un varbūt pat kļuvusi par savu pretmetu, jūtas, kuras kāds ir tikai iztēlojies, cerības un realitāte, sadursmes un garāmslīdēšana – plašs emociju spektrs ir Lienītes Mednes-Spāres stāstos, un plašs emociju spektrs piemeklē lasītāju. Aizkustinājums. Tā vienā vārdā varētu nosaukt sajūtu, kas pārņem pēc krājuma (un katra stāsta) izlasīšanas. Interesanta izveidojusies arī saspēle starp mākslinieci Kristu Kreišmani un autori, jo ikkatram stāstam ir atbilstoša un papildinoša ilustrācija.

Beidzamajos gados īsais stāsts atkal atgriežas latviešu literatūrā, iespējams, tāpēc, ka ir vairāki izdevumi, kuros to iespējams nodrukāt. Un tas ir ieguvums gan rakstniekiem, gan lasītājiem. Jācer, ka reiz literatūra atkal atgriezīsies arī ilustrētajos žurnālos un ar jaunākajiem stāstiem varēs iepazīties arī tie, kas nelasa specializētos kultūrai un literatūrai veltītos izdevumus. Ieguvēji būtu visi – gan rakstnieki, gan lasītāji.

Un tā – ar stāstu „Paklausies, kā smiltis dzied” iesoļojam Lienītes rādītajā pasaulē. Jā, tieši rādītajā, nevis radītajā. Jo rakstniece parāda. Parāda un atklāj to, kam ikdienā ejam garām, parāda to, par ko cenšamies nedomāt. Un viņai tas izdodas pat intriģējošāk nekā īsā stāsta lielmeistaram O’Henri. Gan tāpēc, ka Lienītei Mednei-Spārei piemīt izcila humora izjūta, gan arī tāpēc, ka stāstu varoņi nāk tepat no mūsu vides. Te ir vecāki, kas lāga neklausās savos bērnos, un bērni, kas klusībā gaida vecāku nāvi. „Un, kad tu mirsi? [..] Tagad vēl ne.” (5. lpp.) Te ir arī īsta un patiesa mīlestība un spēja piecelties kājās pēc garumgara un pazemojumiem pilna mūža. Te ir bērnu vārdos neizsacītās un pieaugušo skaļi izkliegtās cerības un ilgas, alkas un vēlmes. Piepildītas un nepiepildītas. „Papam nebija vajadzīgs tāds ilknis. Viņš bija to atstājis. Nometis uz plaukta un aizgājis.” (37. lpp.)

Un tad skumjajiem stāstiem pa vidu pēkšņi izpeld brīnišķīgi gaišais mīlasstāsts „Divas kapeikas”, kurš uzjundīs personiskas atmiņas ikvienā rīdziniekā, kurš vecāks par četrdesmit. Savā vienreizīgumā un emocionālajā piesātinājumā līdzvērtīgs O’Henri „Gudro dāvanai”, vienam no klasiski skaistākajiem īsstāstiem par mīlestību. Septiņdesmito gadu sākuma Rīga ar nemirstīgo „Skapi” un tā apmeklētājiem raisa skaidras asociācijas ar kādu citu (katram savu) zaudēto paradīzi, un mūsdienās, kad peldes Umītī jau sen aizliegtas, lai saglabātu tur augošo Dortmaņa lobēliju, savukārt logus otrajā stāvā neviens promejot vaļā neatstāj, par jaunā cilvēka solījumiem var pasmaidīt. Tomēr tie ir īsti.

Te ir arī visi iespējamie aizspriedumi. “Nēģeris gan. [..] Un kas tur ko uztraukties, nav taču žīds,” (87. lpp.) saka pusmūža vīrietis par meitas izredzēto stāstā „Dzeltenā dimanta kāzu ceļojums”. Dzērāju runas satriec ar savu īstumu un ietiepīgo neloģiskumu: „Un es sāku dzert… un dzeru! Un dzeršu, tāpēc, ka es nevienam neesmu vajadzīgs.” (109. lpp.), bet sievietes – ar sīkstumu, lepnumu un izturību. Jā, no mazas meitenītes līdz pat vecai sieviņai viņas visas ir trakoti izturīgas un spītīgas. Reizēm varbūt pārmēru izturīgas un spītīgas, tā kaitējot sev pašām, tomēr neuzvaramas. Tas nekas, ka dažas no viņām ārkārtīgi atgādina Besu no Larsa fon Trīra nemirstīgās filmas Šķeļot viļņus, Andu no stāsta „Atslēga” vai novecojušu Blaumaņa Kristīni piecdesmit gadus pēc kāzām ar Edgaru. Būdamas neapskaužamā situācijā, viņas tomēr sevī atrod spēku pažēlot: „Nabaga lāci, tu taču esi gandrīz akls,” saudzīgi bilst gandrīz aklā Sintija (12. lpp.), neizbēgamā situācijā vēršas pēc palīdzības pie citām sievietēm: „Mēs uz tevi paļaujamies, [..] izdarīsi?” (93. lpp.) un visā pārējā paļaujas tikai uz savu dzimumu. “Mēs pašas.” (124. lpp.) Tā ir devīze Līvijai un Sintijai, Andai un Evelīnai, Evijai un arī abām krājuma varonēm, kuru vārdus mēs neuzzinām – meitenei no stāsta „Aizbildnis” un sievietei no „Sieviete ar binokli”. Vīrieši teitan lielākoties ir vājas būtnes, un vienīgās viņu iepriekšparedzamās darbības grāmatas sieviešu dzīvē ir drīzāk destruktīvas vai labākajā gadījumā neitrālas, atklājot ainu, kāda pēckara Latvijā, kur bērnus „bieži vien audzināja viendzimuma pāris – māte un vecmāmiņa” (citāts palienēts no nezināma avota), ir bijusi realitāte. Stipras sievietes ir savus vīriešus mēģinājušas pakļaut un audzināt, bet tas laikam nav bijis pareizais veids, kas to vairs var zināt. Taču, lai kāda ir viņu dzīve, mugurkauls ir taisns, galva izslieta un zods gaisā. Spēks ir ar viņām. Un arī mēs šajā krājumā smeļamies spēku.

 

Kristīne Ilziņa

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska) ir literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), daudzu recenziju autore.