Laima Martinskis

Mūžībā aizgājis Laimonis Siliņš

(1926.10.VII - 2019.17.X)

 

sāp klusums

miers raud bez skaņas

zvaigzne saulrieta jūrā grimst

un veļu pasaulē gaisma aust

Smags ir brīdis, kad par kādu sev tuvu vai nozīmīgu cilvēku ir jāsāk runāt ar vārdiem: „Vai atceries”. Un tomēr, ikvienam tāds dzīvē pienāk, lai cik ļoti sāp, lai cik skaļi protestē sirds un atsakās pieņemt to prāts.

2019. gada 17. oktobrī mūžībā aizgāja Laimonis Siliņš. Jebkādi vārdi šķiet mazi un nenozīmīgi runājot par Laimoni – bezgala sirsnīgu, gādīgu, stipru un talantīgu cilvēku, mazā teātra sanfrancisko dibinātāju, režisoru un aktieri vairāk nekā 50 gadu garumā, tuvu draugu. No šī brīža par Laimoni runāsim atmiņās, un tās viņš mums savas dzīves laikā ir dāvājis jo bagātīgi.

Katra viņa mazā teātra sanfrancisko gatavotā izrāde ir bijusi kā svētki, mums, skatītājiem pat nenojaušot, cik daudz darba un enerģijas šādu svētku „uzburšana” prasa. Nudien, bieži, runājot ar Laimoni par izrādes gatavošanu, domāju, ka viņam piemita kāds burvju spēks – iesākumā ir tikai lugas teksts, nav ne aktieru, ne īsti telpu, ne dekorāciju vai tērpu. Un tad, kā uz burvja mājienu, top izrāde. Protams, tas tā izskatās tikai no malas. Laimoņa pārliecība bija, ka „teātris dzīvos jebkur, ja tikai būs viens cilvēks, viens dzinējspēks, kas atdotu savu dvēseli un darbu teātrim” (no manas intervijas ZK Apskata 2016. gada aprīļa numurā). Laimonis ir bijis mazā teātra dzinējspēks un dvēsele. Laimonis bieži teica, ka viņš jau bija piedzimis ar vēlmi spēlēt teātri. Viņa pirmā atmiņa par sevi bija, ka viņš, vēl pavisam maziņš būdams, uzcēlis kājas uz gultas gala un ar kāju pirkstiem spēlējis teātri. Kāju pirksti viņam bijuši tik veikli, ka varējis kontrolēt katru pirkstu.

Nekad netiku dzirdējusi Laimoni par kaut ko žēlojamies, kaut dzīve ne vienmēr tika griezusi to vēlīgāko vaigu. Kā jau daudziem viņa paaudzes laikabiedriem, arī Laimoņa liktenis bija līkločiem vērpts, dzīves skarbuma brāzts. 1944. gada augustā Laimonis tika iesaukts armijā, un savā dzimšanas dienā, 10. augustā, Laimonis kopā ar citiem jauniesauktajiem kuģī atstāja Latviju, lai iesaistītos kara gaitās. Toreiz, vēl to nezinot, tā bija aizbraukšana uz neatgriešanos. Šķiet, ka Laimonim piemita īpaša māka dzīves sūruma rūdījumu vērst sev vēlamā gultnē. Viņš bieži minēja, ka jau ļoti agri par visu gādājis un rūpējies pats.

67 gadus Laimonim blakus bija viņa labais gariņš, dzīvesdraugs un balsts, sieva Brigita. Ar Brigitu Laimonis iepazinās nākamajā dienā pēc iebraukšanas Amerikā 1950. gadā. Pāris stundu laikā Laimonis ir sapratis, ka šī tikšanās ir liktenīga. Mīlestība un savstarpēja sirsnība, kāda valdīja Laimoņa un Brigitas laulībā tik daudz gadu garumā, ir liels retums. Rakstot šo rakstu, saprotu, ka bija tik ļoti pierasts runāt un domāt par Laimoni un Brigitu kā vienu veselumu. Brigita bija neatņemama mazā teātra daļa. Laimonis teica, ka Brigita ir viņa labākā aktrise, taču papildus lomu spēlēšanai, Brigita arī gādāja par tērpiem un rekvizītiem. 2013. gadā Latvijā Laimonim tika pasniegta Skatuves nagla par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Saņemot balvu, Laimonis uz skatuves aicināja arī Brigitu, sakot, ka bez viņas klātbūtnes un atbalsta mazais teātris nemaz nebūtu iespējams.

Gadu desmitiem ilga tradīcija Laimoņa un Brigitas dzīvē bija pavasara brauciens uz Sīranču (Sea Ranch) – skaistu vietu ar mežonīgu dabu klinšainā okeāna krastā uz ziemeļiem no Sanfrancisko. Pirmos pāris gadus tā bija Brigitas dzimšanas dienas svinēšana ar ģimeni un pašiem tuvākajiem draugiem. Šī tradīcija izvērtās par pasākumu daudzu gadu garumā, kur tika lasītas un pārspriestas lugas mazā teātra repertuāram. Bieži viesi Sīrančā bija arī aktieri, režisori un draugi no Latvijas. Laimonis bija Sīrančas mājas tēvs – vienmēr rūpējās par to, lai visi justos labi, visus iesaistīja lugu lasīšanā, ar lielu interesi uzklausīja katra izteiktās domas. Taču, ja Laimonis kam nepiekrita, tad bez mazākās svārstīšanās savu domu izteica stingri un ar lielu aizrautību. Domu apmaiņa par dažādiem dzīves notikumiem bija neatņemama Sīrančas sastāvdaļa, un man šķiet, ka Laimonim pat ļoti patika viedokļu dažādība un iespēja sirsnīgi pastrīdēties. Sīrančai bija arī liela nozīme Padomju laikā, kad caur paziņām izdevās iegūt latviešu autoru lugas, tās pārspriest un pēc tam arī iekļaut mazā teātra repertuārā. Brigitas un Laimoņa ieguldījums latviešu trimdas teātra tradīciju uzturēšanā un kultūras sakaru veicināšanā 1997. gadā tika novērtēts ar Laimonim piešķirto apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

Laimonis no dzīves atvadījās bez nožēlas un bez pārmetumiem liktenim. Līdz pēdējam brīdim viņš teica, ka ir pateicīgs liktenim par tik labu un piepildītu dzīvi.

Viena spoža zvaigzne ir dzisusi, taču gaisma, ko tā iedegusi ikvienā, kuru tā skārusi, ir atstājusi neizdzēšamu prieka dzirksti un skaistas atmiņas.

Laimoni, mums tevis ļoti, ļoti pietrūks.

Laimonis un Brigita Siliņi Sīrančā 2016. gada martā

 

Laima Martinskis par sevi pašu:

Šogad aprit 12 gadi, kopš dzīvoju Amerikā. Pirms tam, dzīvojot Latvijā, ieguvu profesionālas vijolnieces diplomu un strādāju bērnu mūzikas skolā par vijoles skolotāju. Ieguvu MBA grādu, strādāju kā MBA programmas koordinatore Rīgas Biznesa skolā. Pārceļoties uz dzīvi Amerikā, kopš 2009. gada spēlēju Sanhosē Vinčesteras simfoniskajā orķestrī. 2015-2018 biju Ziemeļkalifornijas Apskata redaktore. Šobrīd papildinu savas zināšanas Stanforda Universitātē angļu valodā un radošās rakstīšanas jomā.