Anete Piņķe

Džudo un Tulpe

 

Topavasar Kika paziņoja, ka viņai viss ir līdz kaklam, izņēma no skolas dokumentus un sāka strādāt par oficianti. Matus viņa nogrieza zēngalviņā, dienā izsmēķēja paciņu cigarešu, dzēra pārsvarā viskiju ar ledu un staigāja bītlenēs, kuru augstais kakls slēpa uzsūktos zilumus. Kikas pārvērtības mani apbūra un šausmināja vienlaikus. Smagas nomāktības dienas viņai mijās ar pacilātām nedēļas nogalēm. Vienā bikšu kabatā viņa glabāja antidepresantu tāfelīti, otrā Ecstasy tableti caurspīdīgā plastikāta maisiņā, bet aizmugurējā vienmēr bija Vogue cigaretes. Viņa tās piedāvāja ar graciozu, darbā uztrenētu kustību, uzsizdama knipi tā, ka no paciņas tieši pa tvērienam izslīdēja slaidie, maigi sārtie filtri. Ar tām viņa pacienāja manu mammu, kura tādas cigaretes nevarēja atļauties, tāpēc pīpēja strupas, stipras un lētas. Novakarēs Kika savu divriteni pieslēja pie manas mājas vārtiņiem un, pārkāpusi virtuves slieksnim, negaidot uzaicinājumu, no skapīša izņēma kafijas kārbu un ieslēdza elektrisko tējkannu. Kamēr ūdens vārījās, viņa, atbalstījusies pret stenderi, aizsmēķēja, bet mans bokseris Džudo trinās viņai gar kājām, gaidot, kad Kika pabužinās viņa skaustu. Viņa bija nogurusi un turējās, kā pati teica, pateicoties melnai kafijai un cigaretēm.

Restorāns, kurā Kika strādāja, nebija kāda no tām āra kafejnīcām, kurās mēs, kūrortpilsētas vidusskolnieces, vasarās pelnījām kabatas naudu – mainījām pelnutraukus un no galdiņiem nolasījām saldējuma kokteiļu salmiņus un vienreiz lietojamos šķīvjus. Kikas restorāns piederēja bandītiem. Kaut gan uz izkārtnes sinepjkrāsas burtiem bija rak­stīts „Picērija Tonijs”, taču kārtīgas picas ēdienkartē nebija, tikai mikroviļņu krāsnī pasildītas karst­maizes ar verdošu, skābu tomātu un staipīgu sieru. Un arī tās nebija pieprasītas, jo Tonijā visi ēda ceptu gaļu.

Tērpusies tai pašā pamatskolas izlaiduma baltajā blūzē, kas Kikai mugurā arī mūsu kopīgajā fotogrāfijā (mēs abas apskāvušās, samiegušās no saules, aiz muguras skola), Kika iznēsāja neplīstošā franču stikla šķīvjus ar šašlikiem, kas cepās turpat restorāna iekšpagalmā uz aprūsējuša mangala. No skraidīšanas turp šurp ar paplāti, uz kuras bija sakrauti trauciņi ar mērcēm, pelnutrauki, zobu bakstāmo biķerīši un aprasojušas vodkas pudeles, Kikas pēdas asiņoja. Kad viņa manas mājas pagalma zālītē nometa savas botas, viņas plāksteriem aplīmētie kāju īkšķi runāja paši par sevi. Darbs Tonijā nebija nieka lieta. Jābūt gatavai uz visu.

Tonijs bija mājas virtuve un ofiss vienlaikus, kur mafijas ļaudis brokastoja, pusdienoja un vakariņoja kopā ar draugiem un darījumu partneriem. Kaut arī pie mūsu saldējumu kafejnīcas reiz savu balto Suzuki moci bija apstādinājis Makss – sniegbaltā ādas kombinezonā, profilu kā grieķu dievam un ar rētu pāri vaigam (trauku mazgātāja čukstēja, ka reiz sensenos laikos, būdams vēl pavisam jauniņs, viņš esot Jūras Pērlē uzrīkojis pamatīgu apšaudi), tik tuvu kā Kika es bandītiem nebiju bijusi.

Divas tonnas ar sasaldētu kokaīnu zivju kravā no Ekvadoras, heroīns kannās ar melisas sīrupu, ķīlnieku sagrābšana, apšaudes – Kika skatījās mākoņos, izpūta dūmus un vēsā vienaldzībā noskaitīja restorāna virtuvē saklausītās druskas. Un, uztvērusi manu apbrīnu, piebilda, ka nekas tik labi nenoņemot spriedzi kā turpat virtuvē, pie ledusskapja, iemalkota glāze īsta skoča, taču viņa baidoties, ka pamazām kļūšot par alkoholiķi.

Tonijs piederēja Lielajai Tulpei. Kaut gan es ne reizi nebiju bijusi Tonijā, Lielo Tulpi man Kika parādīja kādā sutīgā sestdienas vakarā, kad mēs, elkoņos saķērušās, vienā solī ar atpūtnieku pūli lēni slīdējām pa promenādi un pīpējām. Viņš sēdēja vienā no terasēm pie galdiņa, kas nokrauts ar šampanieša spainīti, austerēm un sarkanajiem ikriem, iežmiedzies milzīgajam rumpim pārāk šaurā un graciozā krēsliņā, smēķēja cigāru un rēca.
– Izgājis ar savu svītu izklaidēties, – Kika man iebakstīja sānā un sāka mani stumt terases virzienā. Kā jau sestdienas vakaram piedien, visi galdiņi bija aizņemti. Vīriņš, nošņurcis kā patversmes sunītis, uz sintezatora spēlēja Verņisaž. Kika apņēmīgi stūrēja bāra virzienā un uzlēca uz viena no augstajiem krēsliem.
– Pa vienam skočam?

– Man nav naudas un es negribu.

– Tad ņem tēju. – Kika jau māja bārmenim.

Kad viņa pastūma malā lielo vāzi ar mākslīgajām peonijām, mums pavērās skats uz Lielās Tulpes galdiņu. Kika pasūtīja sev viskiju ar ledu, noklikšķināja apzeltītās šķiltaviņas, izpūta dūmus un pa vienam vien sāka atšifrēt kompāniju. Tumšais, gandrīz melnais ir Šura. Nesen kā iznācis no zonas, sēdējis par izvarošanu. Vājība – Dr. Martens zābaki un Lacoste krekli. Stūrainais, čirkainais ir Igors. Izbijis kikbokseris, taču pālī var arī apraudāties. Tas pa labi no Tulpes ir Maradončiks. Agrāk esot profesionāli spēlējis futbolu. Tam ar pliko pļešku, sauktam par Grāmatvedi, sieva ir balerīna, kas brauc ar baltu Lexus džipu. Bet viņš parasti turas kopā ar pāris maukām.

Kamēr klausījos Kikā, dzēru ūdeņaino piparmētru tēju un pētīju Tulpi, mūsu skatieni uz mirkli satikās. Viņam bija sarkana, saulē apsvilusi seja un salmu dzelteni, taisni mati, īsi apgriezti uz pieres tā, ka veidoja kaut ko līdzīgu Lego cilvēciņa ķiverei. Es novērsos, bet, kad pacēlu acis, viņš jau stāstīja kaut ko savai blakussēdētājai – vienīgajai dāmai kompānijā – lesbiska paskata sievišķim, pār kuras noļukušajām krūtīm pārstiepts grīdas lupatas krāsas tēkrekls.

– Melnā Mamba. Pēc tam, kad vīru nošāva menti, viņa pārņēmusi rūpalu. Teiksim tā, palīdz cilvēkiem vienoties, – Kika nobeidza, izpūšot dūmus.

Pēc tam mēs pievērsāmies pašai Kikai. Kā ierasts, viņa pastāstīja jaunumus par Mikiju. Patiesībā viņu sauca par Jāni, viņš netālās sanatorijas bārā jauca skrūves, un viņam jau sāka mesties pliks galvvidus. Bet Kika ar viņu bija bez piecām minūtēm pārgulējusi, ieķērusies līdz nemaņai un uzskatīja, ka viņš atgādina Mikiju Rurku no filmas 9½ nedēļas. Tagad katru vakaru viņa lavījās sava padzīvojušā bārmeņa sētā un klauvēja pie viņa loga, lai neuzskrietu virsū viņa māmuķītim – sievietei, kas staigāja nospeķotā halātā un deviņos modināja dēliņu ar auzu putru. Un, kaut gan mēs vēl pārrunājām šo un to, tomēr mūsu domas visu laiku bija pie Tulpes galdiņa. Mēs paslepšus vērojām, kā viņi trenkā oficiantus, kā zviedz, kā Tulpe ik pa laikam pieceļas un mobilo telefonu piespiedis ausij, dodas prom, lai drīz vien atgrieztos. Kā Melnā Mamba sit dūri pret galdu un kā viņiem piebiedrojas divas dāmas, no tām, kam viss ir pārāk... Pārāk īss, spožs un košs.

Sāka satumst un uz terases iedegās lielās lampas. Pie galdiņiem sēdošie tinās krēslu atzveltnēm pārmestajos pledos, skumjais vīriņš dziedāja Milion alih roz. No piparmētru tējas un n-tajām cigaretēm man sāka griezt vēderu. Mums bija jādodas prom. Kaut kur pusceļā starp sintezatoru un viltota marmora strūklstājās un sāka sparīgi māt. Tulpe beidzot bija viņu pamanījis.

Viņš sveicienam pielika pie deniņiem izstieptu rādītājpirkstu un imitēja šāvienu, bet jau nākamajā brīdī roka nolaidās uz šķīvja un stūķēja mutē sušī. Kika vēl gaidīja, ka viņš paskatīsies, bet sapratusi, ka viņai atvēlētā uzmanība ir izsmelta, saķēra mani aiz elkoņa, un mēs jau atkal bijām atpakaļ uz bulvāra, kur kopā ar atpūtniekiem, pludmales somās sabāztiem mitriem dvieļiem, iedeguma losjoniem un koši lakotiem kāju nagiem nesteidzīgi plūdām pa laternu izgaismoto promenādi.

 

* * *

Mēs zinājām, ka tas notiks drīz – ar dažām šogad, ar citām pēc diviem, augstākais trim gadiem, un šī apziņa mūsos radīja spriedzi. Kā izpletņlēcēji pie helikoptera atvērtajām durvīm mēs gaidījām lēciena brīdi. Mēs zinājām, kuras to ir jau izdarījušas, lai gan viņas par to lieki nerunāja. Reti tas bija tik uzkrītoši kā ar manu klasesbiedreni, meiteni, kura nenēsāja krūšturi, un, kad viņa gāja cauri skolas gaiteņiem, viņas krūtis zem plānajiem kokvilnas krekliņiem šūpojās un cilājās. Katru dienu garajā pusdienu starpbrīdī viņa uzvilka īsu sintētisko kažociņu, aizsmēķēja cigareti un devās pie sava drauga, kas dzīvoja piecu minūšu gājienā no skolas. Reizēm viņa atgriezās uz stundām, reizēm nē. Kādu pēcpusdienu sporta zāles ģērbtuvē viņa man parādīja savus ceļgalus, kur caur plānajām zeķbiksēm rēgojās noberzti jēlumi.

– Man patīk kovboju pozā, – viņa paskaidroja un attapusies, ka nesaprotu, pasmaidīja. – Tas ir augšpusē, jāteniski.

Kika savai debijai gatavojās tikpat nopietni kā skrējējs pirmajam maratonam. Viņa lūdza, lai dzimšanas dienā mēs sametamies sudraba pīrsinga bumbiņām, kuras viņa plāno ievietot tur. Viņa pēc fizikas stundas vēsā mierā paziņoja, ka tikko piecsimt reižu izpildījusi maksts savelkošo vingrinājumu. Viņa ieradās skolā īsos melnas ādas šortos un kora mēģinājuma laikā pēkšņi man iečukstēja ausī – es esmu slapja. Un, protams, viņai vienmēr somas iekškabatā glabājās prezervatīvu paciņa. Reiz, kad mēs, klases meitenes, uzrīkojām mājas pornofilmas seansu un teju samaņu zaudējām no zviegšanas, Kika vienīgā nopietni sēdēja maliņā, bet, kad kāda no mums viņai sāka glāstīt ceļgalu un zirgojoties elsoja: „Oo, netīrā kucīte, izdrāz mani,” Kika uzkliedza: „Beidz! es uzbudinos.” Viņa jau sen bija sasniegusi nākamo līmeni, bet stulbā nevainība vilkās līdzi kā astē iesietas konservu bundžas.

Kiku es atkal satiku pēc dažām nedēļām, kad biju izvedusi pastaigā Džudo. Viņa nāca mums pretī pa asfaltēto meža celiņu. Saules riets priežu mežu pielēja ar sārtu gaismu, un savās tīkliņzeķēs meža vidū viņa atgādināja meiteni no videospēles, kura ar ložmetēju nošauj katru, ko satiek savā ceļā. Pelēk­blondo zēngalviņu viņa šoreiz bija nokrāsojusi kraukļmelnu, un tas viņu padarīja pārāk bālu un izcēla acu drudžaino spīdumu. Tikai uzmetot Kikai skatienu, es sapratu, ka kaut kas ir atgadījies. Nē, viss esot lieliski. Viņa iecelta par zāles pārzini, nāvīgi aizņemta, turas, tikai pateicoties kafijai un baltajām draudzenēm, kā viņa sauca Ecstasy tabletes. Un vispār, viņa negribot runāt par darbu.

– Tev smieklīgas bikses, – viņa piebilda, ar riebumu nomērot manas gluži parastās džinsenes. Ik pa laikam viņai patika norādīt uz manām nepilnībām. Pēdējā mūsu tikšanās reizē viņa teica, ka nekad nav redzējusi tik platu īkšķi kā man. Reiz, kad mēs rajona pārtikas veikala kafejnīcā dzērām tēju, aizrādīja, lai es publiskā vietā tik izteiksmīgi nežestikulēju, bet, kad atrada uz manas gultas atvērtu Džeinu Eiru, pacēla to divos pirkstos kā beigtu peli un iepletusi acis pajautāja: – Tu nopietni? Tu tomēr esi tik infantila.

Šoreiz viņa uzklupa manām džinsām.

Tādas bikses es tiešām nevienam gadus trīs vairs neesmu redzējusi. Ej tu nost.

Es izlikos, ka šo piezīmi neesmu dzirdējusi.

– Labāk pastāsti kā tev sokas ar to lietu? – es kā ierasts pajautāju.

– Ar kādu to lietu? – Kika pacēla vienu izplūkāto uzaci.

– Nu kā ar kādu? Ar Mikiju Rurku, protams. Vai ir progress?

– Atvaino, bet es tevi īsti labi nesaprotu. – Viņas uzacs joprojām bija pacelta.

Kika klusēja, un tajā brīdī es sapratu, kāpēc mēdz teikt „ledains klusums”. Pat gaiss ap viņu bija sastindzis.

Tad viņa ierunājās.

– Klausies. Es jau sen tev to gribēju teikt, bet nu šoreiz tomēr nevaru klusēt. Tu esi ļoti nepieklājīga. Reizēm tev pilnīgi trūkst takta izjūtas. Ir taču jautājumi, par kuriem neprašņā. Kaut vai tas, kā tu mani intervēji par algu Tonijā. Jau toreiz man gribējās tev atgādināt elementāras pieklājības normas. Otra maciņā līst nav smuki. Un otra gultā arī. It īpaši, ja tev par to nav ne mazākās sajēgas. – Un viņa izņēma cigareti un aizsmēķēja, man nepiedāvājusi. Tālumā parādījās Džudo un tad atkal pazuda melleņu mētrās. Kika, ievilkusi pāris dūmu, nometa cigareti un ar šņorzābaka purngalu ierīvēja asfaltā. Kādu brīdi mēs gājām klusēdamas. Tad es ierunājos:

– Nu labi, man arī tev kas jāsaka. Patiesībā jau sen tev to gribēju teikt, tikai līdz šim nav gadījies piemērots brīdis, jo vienmēr bija jāklausās tevī. – Un es, cik vien spēju, nicīgi iesmējos. – Es tev no sirds iesaku, ja nevēlies kļūt par vietējo muļķīti, beidz visiem uzmākties ar savu seksu. Ar seksu nodarbojas, nevis bezjēdzīgi murgo par to, – es izšāvu vienā elpas vilcienā. Un tad, noreibusi pati no savas pārgalvības, turpināju:

– Vismaz man tas, ka es par to visiem nekladzinu, netraucē drāzties un ķert kaifu.

– Kā to saprast? – Kika atkal pacēla uzaci, taču ledus viņas sejā bija izkusis. – Tu esi pārgulējusi? Ar ko?

– Ak dievs, gudri cilvēki man mācīja, ka līst citu gultā ir netaktiski. Lūdzu, nomainām tēmu. – Un es sāku saukt Džudo, kas pēc brīža atauļoja, izkāris mēli un nosiekalojies. Kika noliecās un sabužināja suņa skaustu.

– Starp citu, pavisam aizmirsu. Tulpe tevi lika sveicināt. Viņš tevi bija ievērtējis tovakar uz terases un teica, lai pasveicinu savu rižo, seksīgo draudzenīti.

– Beidz muldēt. Es neesmu riža.

– Viņš ir dīvains, galīgi dīvains. Tu viņam patīc, mazā. Tev jāatbrauc uz Toniju. Un jāpaņem līdzi arī Džudo. Viņš tur piestāvēs, viņš tur izskatīsies stilīgi. – Viņa vēlreiz noliecās pie Džudo.

– Dzirdi, siekalainais? Tev jāapciemo sava vecā draudzene.

* * *

Tonijam bija dīvaina adrese. Nost no galvenās promenādes – artērijas, kas ar savām kafejnīcām, terasēm, kioskiem un skvēriem nodrošināja visu kūrortpilsētiņas asinsriti. Prom no pludmales, prom no bruģētiem celiņiem un laternām, dzīvojamo māju rajonā, ēkā, kas reiz bijis gastronoms. No ārpuses – viena no tām neizteiksmīgajām silikātķieģeļu kastēm, kuras cēla septiņdesmitajos. Otrajā stāvā dzīvokļi, pirmajā – veikala telpas ar rūcošām aukstuma letēm un apdauzītām akmens flīzēm, kur tagad ierīkots restorāns ar aptumšotiem logu stikliem un zaļiem plastmasas bukšu krūmiem pie ieejas.

Es Džudo piesēju pie ceļazīmes staba un devos iekšā. Ārdurvis atvērās, nošķindot vecmodīgam zvaniņam. Pirmajā mirklī šķita, ka Tonijs ir viena no tām vietām ar melniem mākslīgās ādas dīvāniem un marmora imitācijas galdiem, kādas var atrast katrā guļamrajonā. Logus aizsedza biroju vertikālās žalūzijas un vienīgais interjera akcents bija divi akvāriji, kas viens otram pretī zaļgani mirdzēja un kuros nedabiski milzīgas zelta zivtiņas žļambāja akvārija granti. Kika esot redzējusi, kā Šura tās barojis ar kokaīnu. Pa lakota koka durvīm no zāles varēja nokļūt pirts telpā, kur pēc kārtīgas ieturēšanās Tonija viesus masēja džakuzi vannas. Reiz, no rīta atvērusi durvis, lai pirts telpā ieslēgtu ventilāciju, Kika gandrīz paklupusi pret kaut ko, kas vāļājās uz grīdas. Tur, čokurā sarāvusies, gulējusi sieviete peldkostīmā. Kad Kika pie viņas noliekusies, tā drebējusi, raudājusi un pa starpu skaitījusi lūgšanu Dievmātei. Iepriekšējā vakarā, precīzāk pusnaktī, viņu kopā ar draudzeni uz šejieni atvedis Grāmatvedis. Draudzenei izdevies izmukt. Viņa dievojās, ka nevienam neko neteiks, lai tikai Kika viņu laižot prom. Palūdza mobilo, kādu sazvanīja un prom bija. Vienā peldkostīmā, uggi zābakos un saskrāpētu vaigu. Neviens šo atgadījumu Kikai nav ne ar pušplēstu vārdu pieminējis, bet viņai pēc tam nedēļu, lai iemigtu, nācies dzert ripas.

Tukšajā restorāna zālē smaržoja pēc logu tīrāmā līdzekļa. Pie viena no galdiņiem sēdēja sieviete uzsvārcī, kas, atbalstījusi galvu rokās, platekrāna televizorā vēroja hokeju. Tāpat, iemīcījusi vaigus dūrēs, paskaidroja, ka viņi vēl esot ciet. Tad, noskaidrojusi manu „vajadzību” un ar acīm redzamām sāpēm atrāvusi skatienu no televizora, piecēlās un šļūkādama pazuda durvju ailā aiz bāra letes.

Šķita, ka Kika patiešām priecājas mani šeit redzēt. Viņa bija aizsējusi baltu priekšautiņu un melnajā zēngalviņā spīdēja zilganas šķipsnas. Mēs sabučojāmies, un viņa iedarbināja kafijas automātu. Telpā izplatījās mierinoša smarža. Nolikusi man priekšā mazītiņu tasīti, viņa izgāja apsveicināties ar Džudo. Es aizsmēķēju un sāku pētīt reālistiskā manierē atveidotu gumijas karpu, kas papildināja Tonija megafaunu un vientuļi dekorēja pretējo sienu. Zem viņas vēdera uz spožas plāksnītes bija iegravēts Happy New Year 1995. Es biju tādas redzējusi joku veikalā – kad nospieda sarkanu podziņu zem zivs vēdera, viņa sāka bolīt acis, plātīt žaunas un ķērkt meldiņu.

Pēc brīža Kika bija atpakaļ un paziņoja, ka viņai tagad jāpieslēdzas darbam, jo atbraucis Tulpe un ko.

– Viņi ir salietojušies un izsalkuši, – viņa nodziedāja un nozuda virtuvē. Caur loga žalūzijām es vēroju, kā publika iekārtojas pie āra galdiņiem zem sarkanajiem Marlboro saulessargiem. Es atpazinu Šuru un Grāmatvedi, kam pie katras rokas bija pa dāmai. Pāris reizes ierējās Džudo. Brīdī, kad es nospriedu – izsmēķēšu cigareti, ņemšu suni un dosimies prom, nošķindēja ārdurvju zvaniņš un zālē ienāca Tulpe. Viņam galvā bija pakausī atbīdīta kapteiņa cepure un viņš stiepa banānu kasti. Es nepaguvu piecelties un nodzēst cigareti, kā viņš jau atkal iznira pie bāra letes, pasniedzās pēc konjaka pudeles, paņēma glāzi un apsēdās man pretī.

– Čau, rižiņkaja. – Viņš bija savilcis seju grimasē, kam vajadzēja nozīmēt smaidu, un skrūvēja nost konjaka pudelei vāciņu. – Iedzersim?

– Paldies, nē. Man jāiet.

– Uz kurieni?

– Mani gaida suns.

– Suns? – Viņš sāka rēkt.– Tu esi šitā, kā viņus sauc, zoofilka? Ko? Ja?

– Ārā pie kafejnīcas ir piesiets mans suns. Nogaidījies. Man jāiet.

– Tu dzersi ar mani šampanieti, bet suns uzēdīs gaļu. – Viņš no jauna piepildīja glāzi ar konjaku, paskalināja un tad iedzēra milzīgu malku tā, ka noskanēja – GUĻ, GUĻ. Pēc tam noņēma no pakauša cepuri un uzmauca to galvā man. Cepures nadziņš noslīdēja man pār acīm, es to pabīdīju pakausī. Mums garām pazibēja Kika, žonglējot ar ceptu gaļu piekrautiem šķīvjiem. Tulpe viņu apstādināja:

– Es ēdīšu šeit. Draudzenītei atnes šampi un viņas sunim paprasi virtuvē kauliņus.

Kika, atpogājusi blūzes augšējās podziņas tā, ka skatiens pazuda viņas krūšu bedrītē, pārliekā centībā izbāzusi mēles galiņu, skribelēja savā oficiantes blociņā, bet pēc tam blociņu ieslidināja priekšauta kabatiņā un zīmuli aizbāza aiz auss. Tulpe dzēra skaļiem, lieliem malkiem, un es pirmo reizi redzēju, ka tā kāds dzer konjaku – GUĻ. Salātzaļais krekls izcēla viņa sejas sarkanumu. Viņš labi smaržoja, un viņa zobi bija kā no protēžu līmes reklāmas.

– Šodien bija jobnuts rītiņš. Vai tev patīk sekss no rīta? – GUĻ, GUĻ.

Atbildes vietā es aizsmēķēju cigareti un pasmaidīju.

– Jautājums ir oficiāls. Principiāls. Principiāli oficiāls jautājums. Vai tev patīk no rītiem nodarboties ar mīlestību? Kad tu esi visgribošākā? – Viņš piecēlās, apgāja apkārt gadam un apsēdās man blakus. Viņš bija piedzēries. Vienā rokā viņš turēja konjaka glāzi, ar otru satvēra manu zodu un pēkšņi tuvināja savas tūtiņā savilktās lūpas manām un nošmakstināja. Tad atlaida mani vaļā, iedzēra vēl vienu malku un ar troksni nolika glāzi uz galda.

– Drāziens no rīta vai vakarā?

– Es nemācēšu uz šo jautājumu atbildēt.

– Es tevi nopratinu.

– Es vēl nekad neesmu nodarbojusies ar seksu.

– Ha, ha, ha. Es šādu atbildi nepieņemu.

– Nopietni. Es neesmu pārgulējusi.

Viņš atkal sagrāba mani aiz zoda, pievilka manu seju sev cieši klāt, un mēs skatījāmies viens otrā. Viņa elpa bija smaga, es varēju redzēt katru lielo poru viņa sārtajā ādā, kas atgādināja greipfrūta mizu.

– Neticu. Tu melo. Es sievietes pazīstu. Es redzu, kas tu esi.

– Nemeloju.

– Esmu gatavs saderēt.

– Saderam.

– Ja tu man melo, tad šodien mums abiem kopā būs pēcpusdienas sekss. Ja tu esi svētā nevainība, – GUĻ, GUĻ, – tad prasi man ko gribi. – Un viņš šķelmīgi, cik nu to iespējams attiecināt uz viņu, mani vēroja. Es jutos mierīga un pat lepna. Es ilgi nebiju sapratusi, kā lai domāju par seksu, bet šajā brīdī mana nevainība ir mans kapitāls.

– Nu, ko tu gribi? Prasi!

– Roļikus, – izšāvu pirmo, kas ienāca prātā. Skrituļslidu zābakus. Spožus, pelēcīgi lillā hameleonus ar apaļiem ritentiņiem. Dārgus un seksīgus. Džudo varētu skriet man līdzi.

– Roļikus? – viņš neticīgi uz mani paskatījās. – Tu man sāc patikt arvien labāk. Labi, rižiņkaja, dabūsi roļikus. – GUĻ. – Un, tā kā vēlme tik pieticīga, tev ir otrā iespēja paprasīt kaut ko savai zelta zivtiņai. Es šodien esmu labiņš.

Es mirkli padomāju, bet tikai mirkli. Tad pieliecos pie Tulpes auss un iečukstēju savu otro vēlēšanos. Viņš sāka dārdoši smieties:

– Nu tu dod! Labi, deram. – Tad sniedza man roku un es to paspiedu. Milzīgā plauksta bija sausa un silta.

– Un tagad es eju pēc patiesības, – viņš teica, piecēlās un nozuda aiz skariņu priekškara. Un tikai šajā mirklī es atcerējos sarunu uz meža celiņa.

Vēlāk esmu vairākkārt iztēlojusies, kā viss notika. Kika, atspiedusies pret ledusskapi savā baltajā priekšautiņā, aiz auss aizspraudusi pildspalvu, malko viskiju ar ledu, Tulpe pārliecies viņai pāri, zibina baltās protēzes. Džudo, piesiets pie ceļazīmes – Parkoties aizliegts, smilkst. Milzīgās zelta zivtiņas žļambā akvārija granti, kamēr es ar kapteiņa cepuri galvā sēžu, smēķēju un gaidu.

Viņš atgriezās kopā ar Kiku. Viņš nāca pa priekšu, viņa smīnēdama sekoja.

– Braucam. – Tulpe nocēla man no galvas kapteiņa cepuri un uzlika sev. – Pēc taviem roļikiem.

Džudo, nolicis galvu uz izstieptajām priekšķepām, gulēja uz asfaltētās ietves un pacēla uz mani sarkanas, asarām pierietējušas acis. Viņš tecināja staipīgas siekalu slienas, un viņam priekšā stāvēja trīs ar tomātu mērci izsmērēti šķīvji, bet turpat degungalā uz asfalta mētājās apgrauzts stilbs. Viena no Grāmatveža maukām, dāma ar uzkrāsotu sarkanu muti, tai brīdī pienāca un grasījās Džudo priekšā nolikt savu šķīvi ar apskrubinātiem šašlika kauliem.

– Paldies, viņš jau būs paēdis. Mums jādodas, – es centos uzsmaidīt, atraisīju pavadu, un mēs ar Džudo iekāpām sarkanā Wrangler džipā, kam pie stūres sēdēja Šura. Kika stāvēja uz sliekšņa un pacēla roku, mādama atvadas. Tulpe ierausās priekšā blakus šoferim un kliedza mobilajā: «Nahuj, lai viņi visi iet nahuj.» Ar mani viņš vairs nerunāja, tikai veikalā pajautāja, kāds man kājas izmērs, samaksāja par skrituļiem un atkal pielika ausij telefonu. Kamēr džipa milzīgās traktora riepas rullēja šoseju, salonā dārdēja Prodigy. Es gatavojos Šuram pateikt, ka pēc pāris kilometriem jānogriežas pa labi, bet nevarēju saņemties.

– Ak, Šura. Tulpes rokaspuisis, šoferis, izsitējs, narkokurjers, kas rij torpēdas, ja vajag, un pēc tam caurejas zāles – all inclusive. Šura. Mazs, melns, ļauns. Viņš reiz pret kādas meičas vaigu nodzēsa cigareti, tikai tāpēc, ka viņa bija nelaikā un pārāk skaļi sākusi smieties, – Kika, manas piemājas mauriņa drošībā pūtinot noberztās kāju pēdas, izgaršoja aizkulisēs saklausītos šausmu stāstus. – Oo. Tulpe. Lielais Tulpe. Pēc skata labsirdīgs milzis, bet vāra melnas, melnas lietas. Taču viņu ciena un mīl, jo viņš pilda solījumus. Tur vārdu. Savējie uz viņu var paļauties. Bet, ja vajag, izmantos visas metodes. Kādam džekam viņš nocirta rokai pirkstus. Pa vienam vien. Palika tikai īkšķis.

Pēkšķi Šura iebrauca pirmajā joslā un nobremzēja tik strauji, ka es ar pieri ietriecos Tulpes ādas sēdeklī. Viņš izslēdza motoru un no aizdedzes izņēma atslēgas. Pēc tam viņi abi ar Tulpi izlēca no mašīnas un devās pie bagāžnieka. Mēs ar Džudo palikām džipā, garām pa šoseju švīkstēja mašīnas. Pēc brīža Tulpe atvēra aizmugurējās durvis.

– Iedod savu suni. – Tā bija pavēle. Viņš sniedzās pēc saites. Džudo paskatījās uz mani ar savām asarainajām acīm, it kā piekrišanu jautājot, un negribīgi iztrausās no mašīnas. Šura katrā rokā turēja pa medību bisei. Vienu viņš iedeva Tulpem, un viņi devās iekšā pļavā. Mašīnas durvis nebija aizslēgtas, bet tam tāpat nebija nozīmes. Es vēroju, kā viņi apstājas, abi plecs pie pleca, muguras uzgriezuši šosejai un gandrīz sinhroni paceļ bises. Milzīga un salātzaļa Tulpes mugura, šaura un sarkana Šuras muguriņa un mans Džudo, mans mīļais, mīļais sunītis. Tulpe līgojās. Tad viņi izšāva. Vienreiz, otrreiz, gaisā pacēlās vārnas un sāka haotiski riņķot virs viņu galvām, viņi šāva vēl un vēl. Džudo pieplaka zemei. Pif, paf. Pif, pif, pif, paf. Viņi nolaida bises. Tulpe noliecās un atraisīja Džudo kakla siksnu. Vēl mirkli sastindzis, Džudo aiznesās pa pļavu kā bulta. Atpakaļceļā Tulpes kājas sapinās vecajā kūlā, viņš sagrīļojās, bet nenogāzās. Nometis bisi zālē pie mašīnas, Šura aizsmēķēja un atvēra aizmugurējās durvis:

– Pasauc savu suni.

Es nejutu savas kājas, tieši tāpat kā tajos sapņos, kuros uz mani šauj, es mūku, bet nevaru paskriet. Mani soļi it kā izgaisa, iestiga, manus saucienus pārmāca šosejas dārdoņa. Beidzot Džudo tālumā parādījās, lēkājot starp zāles ciņiem kā zaķis. Parādījās, pazuda, parādījās, pazuda. Viņš zobos kaut ko nesa un nometa man pie kājām. Zālē gulēja asiņaina vārna, kam sastingušās kājas izslējušās gaisā kā divi žagariņi. Šura noliecās, saņēma beigto putnu aiz spārna un iemeta bagāžniekā. Mēs sakāpām atpakaļ mašīnā.

Šis bija sarkans brauciens. Sarkans bija džips, sarkans Šuras Lacoste krekls, un Džudo acu baltumos peldēja sarkanas asins stīdziņas. Sarkanas bija asinis, kurās gulēja vārna un lēkāja bagāžniekā, kad mēs lidojām pa bedrainajām ielām. Katra jauna bedre lika rožukronim, kas karājās pie priekšējā spogulīša, sašūpoties vēl mežonīgāk. Vudū, vudū – Šura auroja līdzi Keitam Flintam. (Videoklipā šis ir brīdis, kurā pigmejs paceļ čemodānu un met bedrē.) Logi no basu dārdiem vibrēja. Mēs jau bijām gandrīz galā. Vēl pāris mājas un tad jau mani vārtiņi.

Un tad Džudo norīstījās un izvēmās.

Suņa vēmekļi izšļācās pa salona filca grīdu, silti vēmekļi uztašķījās maniem kāju pirkstiem. Gļotainajā pančkā peldēja nesagremotas gaļas gabali. Es aizspiedu suņa purnu, bet pēdējā brīdī paspēju roku atraut un viņš izvēmās vēlreiz. Gar manu kāju pilēja vēmekļi. Džudo acis no asinīm bija sarkanas, gar nokarenajiem vaigiem šūpojās slienas. Lielās Tulpes džipa grīdas filca paklājiņi lēnām uzsūca mana boksera kuņģa sulu. Mašīna salonā izplūda vēmiena smaka.

– Vudū pīpl, medžik pīpl, medžik pīpl, vudū pīpl. – Tas jau bija trešais dziesmas rīplejs. Viņi vēl nebija pamanījuši.

Es glaudīju Džudo pakausi, kaklu un muguru un domās lūdzos, sunīt, sunīt, viss, rimsties.

Bet Džudo izvēmās vēlreiz, skaļi rīstīdamies, cenšoties izstumt visu ārā.

– Vudū, hū dū, vat ju dont dēr dū, pīpl, – Šura pagriezās, vēl dziedot, un tad arī Tulpe. Es skatījos tieši abiem pretī, abi skatījās tieši man acīs.

– Bļin, – teica Tulpe.

Šura neteica neko, izkāpa no mašīnas un atvēra man durvis. Mēs ar Džudo izrāpāmies ārā. Šura noliecās un izcēla no mašīnas novemto paklājiņu. Viņš mēģināja ielas malas zālē nokratīt izvemtos gaļas gabalus, tad sarāva zāles kumšķus un sāka ar tiem berzt. Tikmēr Tulpe turpat ielas malā, uzgriezis savu plato, salātzaļo muguru, čurāja.

Satvērusi Džudo, kas vēl rīstījās, devos prom, pie sevis skaitīdama tēvreizi, kā vienmēr, kad cits nekas vairs nav atlicis. Biju pagājusi garām kaimiņu Mildas aličiem un diviem jāņogu krūmiem, kad atskanēja Tulpes dārds:

– Stop. Kur skriesi? – Tikpat labi tas varēja būt bises šāviens. – Nāc šurp!

Es pagriezos.

– Tu aizmirsi savus roļikus. – Un Tulpe no mašīnas izcēla spīdīgo kasti un sniedza man. Šura notupās un sabužināja Džudo skaustu:

– Nu, vecīt, kā tu šitā apvēmies? Sabaroja tevi dumjās zosis. Samaitāja tev punci. – Un tad viņš paskatījās uz augšu un teica:

– Iedod šovakar viņam ogli. Visparastāko ogli, ko tu dzer uz pohām. Saberzē un ieliec desas gabaliņā vai cīsiņā. Un nedod vairs neko rijamu. – Pēc tam viņš piecēlās, paberzēja pret saviem tievajiem stilbiem plaukstas un ielēca Tulpes džipā.