Džemma Skulme

Neaizsargātie

Hanss Joahims Gerbers, Ojārs Spārītis. Edgars Vinters. Gaisma, Krāsas, Noskaņas. Zvaigzne ABC, 2019. 240 lpp.

Grāmatas ievadraksts

 

„Mazas tautas liktenis ir svarīgs.

Tas bieži ir citu rokās vai var būt citu rokās.

Tālab jāslīpē un jāgodā tautas talants,

tautas radītās vērtības jebkurā jomā.”

Edgars Vinters dabā gāja pieticīgs, nemeklēja ārišķīgus efektus vai patosu. Viņš bija īsts dabas cilvēks, kurš piemēroja dabu sev, izbaudot tās mierīgās, harmoniskās noskaņas. Viņš arī neko nepārspīlēja, neizskaistināja un visu laiku atteicās no fotogrāfisma par labu glezniecībai viņa izpratnē. Laikmeta un sevis atrastam glezniecības stilam. Vinters lietoja to gadu latviešu ainavu glezniecības skolas atradumus, kuros viņš bija audzis un guvis Mākslas akadēmijas izglītību. Savā glezniecībā viņš neatļāvās vispārinātākus, patvarīgākus vai skarbākus otas uzlicienus. To noteica viņa lielā, sevī iznēsātā cieņa pret dabu. Pagājušā gadsimta 50., 60. un 70. gados viņš jau nebija tāds vienīgais, bet tautas iemīlēts un saprasts pat vairāk nekā daudzi laikabiedri.

Te man jādomā par tā dēvētajiem „mazā skaistuma” un „pieticīgajiem” klusās laimes gleznotājiem, tiem, pie kuriem bez patosa un liela vēriena Laima atnāca pirtiņā vai lauku klusumā. Tādēļ ir jāpārskata un jāgodina viss mazās tautas kultūras diapazons. Ārēji tas ir it kā mazais, nenozīmīgais un sīkais, bet tam ir sava nozīme un svars, īpaši, ja tam ir sava iekopta sistēma. Un, ja mākslas darba radītājā mēs sajūtam kompozīcijas uzbūves sistēmu un sakārtotību, tad ir iegūta sava vērtība un tā ir tikusi nolīdzsvarota izkārtojuma un impresionisma atradumos. Balstīdamies latviešu glezniecības skolas ietvaros, Vinters arvienu rīkojās patstāvīgi un neatkarīgi, neaizrāvās nedz ar glezniecisku triepienu ekspresīvo eleganci, nedz paletes naža lietojumu. Brīvi pārvaldītajā un atturīgajā otas rakstā attīstījās savs – „vinterisks” – rokraksts. Vinters ļāva skatītājam baudīt dabu tās vienkāršībā, ļoti sirsnīgi „izmīlēdams” pat pieticīgus dabas motīvus. Viņš ieguva lielu glezniecisku vērtību ar patiesi tīru un godīgu sirdsapziņu pret dabu un savu darbu.

Aizgājušajā gadsimta piecdesmito gadu nogalē, kā arī 60. un 70. gados mūsu glezniecības gaitu varētu raksturot kā „rikšiem, rikšiem, aulekšiem». Tik daudz bij jāsasniedz, jāatrod, jo bij jāpanāk pasaule. Vintera problēma nebija jauni meklējumi t.s. lielajā stilā. Vintera mīlestība glezniecībā kavējās pie krūmājiem, upju līčiem, koku puduriem, ūdens spoguļa, tāluma – tuvuma bez teatrālisma un izlikšanās. Vinters pats nekad nevarēja būt neīsts vai teatrāls. Īsts un tikai īsts viņš sasniedza līdzīgas uztveres skatītāju sirsnīgo patiku, apbrīnu un līdzdalību. Vintera glezniecībā publiku uzrunā smalkas, bet it kā necilas emocijas, trauslas, vienkāršas un bez laikmetam raksturīgās prāta un tematiskās uzspēles.

Edgara Vintera studijas nav arī sentimentālas, tās nekādā gadījumā nedrīkst apzīmēt kā banālas. Viņš pat par maz izmanto tos efektus, kuros daba pati mīl atsegt savus negaidītos pārsteigumus un brīnumus. Vinters savā godīgumā tos neizmanto, bet savā vēstījumā redz un parāda dabu, pašam it kā tajā neiejaucoties un nepieļaujot pret to ne mazāko vardarbību. Pazemīgā lēnprātībā viņš vēro dabu, nepārveidojot to. Bet zināmā mērā viņš apstājas un dabā aplūko pats sevi, tādējādi piekrītot saviem „sevis” atzinējiem. Tādēļ Vinters nekad neaizved skatītāju neceļos vai izsmalcinātībā. Uzkrītošs kolorisms nav Vintera glezniecības uzdevums, bet gan gleznot tā kā redz, jo viņa kā māk­slinieka „optika” balstās tiešā un objektīvā redzējumā, panākot savu glezniecisko vērtību.

Vairākus gadu desmitus Vintera iekoptais žanrs – viņa ainava – neguva nekādu atzinību un izpalika no vērienīgajām oficiāli organizētajām izstādēm. Toreiz, mainoties ideoloģijām, tiešā dabas vērojumā balstīta ainava kļuva nevajadzīga un pēc jauno ideologu sprieduma tika atzīta kā izstādēm nederīga un pat laikabiedru un kolēģu nonievāta. Tas, protams, māksliniekam un viņa cienītājiem varētu būt bijis vissmagāk, vissāpīgāk.

Bet gāja gadi, un laiks visu vērtē un ieliek pūra lādē to, kas jāieliek.

Rīgā, 2019. gada jūlijā.

 

Džemma Skulme ir māksliniece kura spēlējusi nepārvērtējamu lomu 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslas attīstībā un sabiedriskajā dzīvē.

Š.g. 9. novembrī Džemma Skulme devusies Dieva mierā.