Jaunā Gaita nr. 299. ziema 2019
|
Kaspars Zalāns
Esmu studējis žurnālistiku un literatūrzinātni, dzeju rakstu pēdējos 4 gadus. Ir bijušas publikācijas Satori, Punctummagazine, Domuzīme, konTEKSTS un Kultūrzīmes, lasījumi un uzstāšanās dažnedažādās performancēs. Šobrīd arī laiku veltu atdzejai, dzejas pasākumu rīkošanai un radio literatūras raidījuma „Bron-hīts” vadīšanai. |
 |
|
M a n i f e s t ā c i j a s
Pavasarī gaiss rezonē citādi – brīvlaista ieslodzītā kautrā neticībā laimei. Klusums tiek noplēsts no kokiem, rūsainām apņemšanās naglām augoši rindojoties gadu no gada kā grebtām švīkām uz cietumnieka sienas.
Naglu apaļās galviņas kā reizināšanas zīmītes saista impotentas iespējas un trīskārši aizzīmogotas pieredzes: mulss atraidījums autostāvietā, pirmais lauztais deguns skolas pagalmā, pantiņa piemiršana sestās klases ludziņā.
Rezonanse lauž vienu, otru, trešo slāni, caur mani sitoties kā vilnim no pastiprinātāja ar pārāk augstu distortion, kas uzgriezts uz 11.
* * *
Atceries, dārgais, tas bija nesen – bomāri dejoja valsi ar āpšiem, skrejlapas veidoja zelta griezumu gaisā (virpuļvirtenēm vien), bet mēs – aplikuši brīvību kā kaklasaiti ar dzelkšņiem, glupie, mīļumīgie un iekšupvērstie – pumpurojāmies viens otrā: guļamrajonu aizspogulija mūsu petri trauciņš, dalītie izsmēķi mūsu pipetes.
Mums šķita, ka gaidītā atspestīšana tuvojas klusiem aligatora soļiem. Bet tagad – ir jau pusviens. Cik ātri pagāja laiks. Ir jau pusviens. Cik ātri pagāja gadi.
Savas atmiņas sareizinot ar šo mirkli, iegūstam nulli. Klusums mums pielīp kā aukstumpumpa jau ento reizi, izceļot, bet nepadarot neparastus. Pie mūsu kājām pilsēta izšņauc degunu, suņi aiz šķībdēļu sētas rej sātaniskās vārsmas un ielas plūsmā aug sava likteņa apzīmogotie dzejnieki kā ūdensrozes Pripjatas peldbaseinā. Mums šķita, ka mēs turējām viens otru kā atslēgu šai arvien rūkošajai cellei pēcpišas sviedru sienām un logiem, ko aizzīmogojam viens otra vārdiem.
Tomēr vai mēs – naivzinošie, netēstie un vienmērnekadtagadneko gribošie – maz jebkad varētu atslēgt to divkārt divu acu plīvuru, ko slēja laiks?
* * *
Bosikam
Ingmar Bergman „The Seventh Seal”: „Faith is a heavy burden, do you know that? It’s like loving someone in the dark who never comes, no matter how you call.”
Sākumā acis [Saules dievs Ra, saules dievs Ra, saules dievs Ra, es suminu Tevi!] – Ķemertīreļa atvari, divas simetriskas izvemta konjaka peļķes, veikli pielietoti mizojamie nazīši (es esmu rokoko skapītis, griez mani, griez); tad nāšu saldējuma konusiņi un lūpas [čiri, čiri, zvirbulēn, čiri, čiri] – lūpas–tu, lūpas–es, lūpas–nahuj, kaunumlūpas, lūpas (cerams) man.
Jā, tev ir taisnība, manu brīnum, tas ir patiesi diezgan amazing – šī ķīmija un hormoni [piedod mums, kā mēs piedodam saviem tuvākajiem, piedod man šos melus, Ra], kas definē mūs kā binārais kods, kas ir mēs tikpat kā apsvilināts, piemircis, dubļainā ceļmalā atstāts bezvāku un beznosakuma manuskripts ir grāmata.
Mēs ciniski eiforiskie kā neizgulējušies Valstrītas japiji, aizsmakušie trubadūri (я не люблю фатального исхода), kompleksus kā pokemonu fiškas mainošie, neveiklie un mulstošie kā ielene pārbaudes laikā; mēs nezinājām, nezinām un visdrīzāk arī neuzzināsim, bet, klausies, man ir teorija, mana teorija, pavisam vienkārša, dzi; lūk, aktīvie elementi, vālodzīt:
1) Tava nagu sēnīte kā Sjerraleones dimanti. 2) Tavi trīs dienas netīrītie zobi – Kellogs Frosties bez piena. 3) Tavi padušu sviedri = manu padušu sviedri.
Gan jau, ka tu saproti, ko es neveikli saku, lamzak, [Ra, sniedz man vēl pēdējo luminiscenci]: tu esi diezgan forša, un man patīk ar tevi kopā brokastot.
* * *
Memento mani
„Es brīnos, ka var kļūt tik mēms un kliedzošs reizē.” (Linards Tauns)
Esmu nepārprotami ritmiski retrītojies šajās dzīvsudraba un terpentīna ielu krustcelēs, menstruāciju bulvāros, nepārprotami kā vertikāls žiletes kritiens gar delnu.
Esmu nešaubīgi tajās riņķojis 17 reizes 7/8 taktsmērā, traucējot vienkāršu, bet ne lumpenisku imperatorpingvīnu ikdienas gaitas pie mīlošajām sievām un vēl dēdējamajām olām, esmu nenoliedzami šņaucis sava vecvectēva pelnus no šikām 18. gadsimta porcelāna servīzēm un pēcāk veicis netiklas un ārpus Hodorovska filmām mākslinieciski neatzīstamas darbības ar komodo pūķa izbāzeni un savu pigmeju sulaini.
Esmu nekritiski un nereflektīvi ceļojis viscaur šajā ne īsti apaļajā, ne īsti zilajā pasaulītē, kolonizējot faķīru laiku un sūfiju atziņas, dzerot dažnedažādus liķierus, kuros skalojas veselas indīgu čūsku ģeneoloģijas, pisis skaistus einuhus marmora vaibstiem no Sarkanās jūras līdz Pekinai, ajavaskas apmātība divreiz no abiem galiem izdzīvojis savu ciltskoku, trīsreiz piedzīvojis klīnisko nāvi un sapratis – tieši neko.
Tādēļ esmu skumis simts vientulības gadus izsmalcināti kā Vailds vai Šellijs, trakoti un histēriski kā Bodlērs vai arī van Gogs, manifestējis savas neattaisnojamās un liekuļotās pieredzes groteskās un eklektiskās gleznu provokācijās, disonējoši pārsātinātās kompozīcijās un literāros darbos, kas izbēgs klasifikāciju vismaz vēl gadu desmitus pēc manas aiziešanas: to visu es esmu darījis bez jebkādas rezonanses. Visu laiku pietrūkst piektā elementa, visu laiku manām skumjām nav seksapīla, jo es esmu vien
māte ar pēcdzemdību depresiju, es esmu tas resnais zēns uzvalkā, kas naski atsperas uz skrituļdēļa un kuram kolas bundžiņa katrā rokā kalpo kā atsvari. Es esmu sarkankleitaine ar izbrīnu sejā, autobusu gaidot. Es esmu skumjš zelta retrīvers pie kafejnīcas ieejas. Es esmu tavas mātes pēdējā asara un tava tēva pirmais ģeģīgais smīns. Es esmu tas melns uz balta, ko tu šobrīd lasi.
ES ESMU MIRIS AUTORS, VĀRDI TAVĀ PRĀTĀ – TIKAI TUR ES SPĒJU TAPT KAS VAIRĀK.
* * *
Fantasmagorija – labskanīgs vārds, neatbilstoši nozīmei, tomēr saskan ar cirkulārā vējrāža neizlēmību virs cilindriskā skursteņa, ar balsīm, kas vēršas baltajā troksnī, ar skumjo blondīni, kuras dzīvē stabila vieta ir tikai antidepresantiem un plikpaurainiem vīriešiem.
Vienpatīga sviedru lāse veido saules zaķīšus acs priekšā, ausīs plūst pēdu kontrapunkts, zobu čaukstinātie tinamie papirosi, melno gulbju fatālistiskie pīkstieni. Mirkļa tvēriens Heimliha manevrā.
Vai tam ir nozīme – lappuvja vienlīdzībai ar pumpurošanos, banknošu ar to plaukstu sarkofāgiem, infarkta Pateicības dienā ar orgasmu žetonvakarā?
Mēs taču tik un tā klīstam, esam vienlaikus visur, bet ne sevī, glaukomainām dvēselēm, bet ar smaidu līdz beigām, –
saules paģirainās krāsas kā upes vienmēr un silti mums cauri stīdz.
* * *
Carpe sevi
Ar savu sadedzināto roku es rakstu par uguns dabu kā mežs, kas meklē pats savus kokus, īstas projekcijas čaumala, savu kompleksu rijējs, pametu acis uz pelēko pīkšpākšķi, blisenējās, sučka, mīlīgām actiņām, pizģukiņš nelielais, skatos es uz dzejnieku, skribelina lappusi pēc lappuses, maita, pa gaisu met kā zīdainis rotaļlietas, ko viņam vecāki dāvina kā galms troņmantniekam, izlepušais magnāta dēls, opija žurka, ģindušais pederasts, sniegpārsla gar logu slīd, redzu vāri kamīngaismotu telpu, biezu, lakotu ozolkoka masīvgaldu, pie tā līkmuguraini ar sasuku, grāmatu plauktus no grīdas līdz griestiem, lāčāda, brūnšķidrumu servīzes, pīkšpākšķis, guns liesma saistoša, velk skatienu, redzu tikai savu dvašu vienmēr sev priekšā, augšā, lejā, versmojot un virmojot karstskrandām, mazi manis kristāliņi vienmēr apkārt, es nekad neesmu viens, tikai izsalcis un izslāpis, vienmēr kaltējs, vienmēr auri, kuros tikai slāpēt un slāpēt, metiet klāt pagales un ogles, metiet, lai es aizturu tumsu, visaptverošo piķi, kurā skatos, tā skatās manī un
|
